Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 

Izdevums tieši īstajā laikā

Tā var teikt par Latvijas Valsts prezidenta izveidotās Vēsturnieku komisijas rakstu 14. sējumu "The Hidden and Forbidden History of Latvia Under Soviet and Nazi Occupations 1940-1941" ("Apslēptā un aizliegtā Latvijas vēsture padomju un nacistu okupācijā no 1940. līdz 1991.gadam" - angl.), kura atvēršanas pasākums notika šīs nedēļas sākumā Rīgas pilī.

Īstajā laikā - jo tieši šajā pusgadā, pēc Latvijas Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freiberas atgādinājuma pasaulei - 9.maija pasākumu un Krievijas prezidenta Vladimira Putina ielūguma kontekstā - par Latvijas vairākkārtējo okupāciju, kā arī Krievijas plašsaziņas līdzekļu īstenotās Latvijas agresīvās apmelojumu kampaņas, faktiska psiholoģiskā kara iespaidā būtiski pieaugusi rietumvalstu sabiedrības interese par mūsu sarežģītās vēstures faktiem.
Labi arī, ka Vēsturnieku komisijas kārtējais kopdarbs izdots angļu valodā. Jo pat mūsu partnervalstīs Eiropas Savienībā (ES) un NATO liela sabiedrības daļa un pat amatpersonas un publicisti par Latvijas vēsturi joprojām zina pārsteidzoši maz un savus priekšstatus joprojām balsta padomju ideoloģijas radītajos mītos - uz šo absurdo situāciju sējuma atvēršanas pasākumā uzmanību vērsa Vēsturnieku komisijas priekšsēdētāja vietnieks profesors Valters Nollendorfs.

Sagrozījumi - padomju "historiogrāfijas" būtība

Atgādinot, ka vairāk nekā pusgadsimtu ilgajā padomju, vācu un atkal padomju okupācijas laikā "liela daļa Latvijas zemes un tautas vēstures bija gan apslēpta, gan aizliegta", V.Nollendorfs teica: "Tautai, protams, palika tās atmiņa, un tā varēja atrast īsto ceļu, bet pasaulei ārpus Latvijas bija redzamas tikai okupantu vēstures versijas - deformētas un sagrozītas viņu pašu nolūkos, kamēr dokumenti, kuros atklātos realitāte, slēpās arhīvos zem zīmoga "Sevišķi slepeni"."
Valters Nollendorfs pastāstīja būtiskas detaļas par sējuma veidošanas un arī Vēsturnieku komisijas darba pašreizējo specifiku: "Pēc garā perioda, kurā abas okupācijas varas slēpa un manipulēja vēsturiskos faktus, Latvijas vēsturnieki ļoti vēlas tos atkal pareizi sakārtot. Grāmatā publicētie raksti atklāj daudzus agrāk nepazīstamus dokumentus un slepenas lietas, kā arī veidus, kā okupanti vēsturiskos pierādījumus sagrozīja savām vajadzībām.(..) Šī izvērtēšana ir it sevišķi svarīga jautājumos, kuros Austrumeiropas un rietumvalstu uzskati šķiet sevišķi atšķirīgi: holokausts, kolaborācija ar nacistiem, padomju varas būtība un tās ietekme uz komunismam pakļautajām sabiedrībām un nācijām. Baltijas valstis šai ziņā ir sevišķas, jo tām bija jāpārdzīvo trīs okupācijas īsā piecu gadu periodā, pie tam kara laika apstākļos."

Auglīga starptautiskā sadarbība

Koleģiāli sadarbojoties Vēsturnieku komisijā, arī 14.sējuma veidošanā piedalījušies gan Latvijas un ārvalstu vēsturnieki, gan latvieši, gan cittautieši. ASV vēsturnieks Alfreds Erihs Senns (Alfred Erich Senn) ievada rakstā "Baltijas cīņu lauks" sniedz ieskatu ar katras okupācijas ietekmi uz Baltijas nācijām un sabiedrībām. Savukārt latviete Irēne Šneidere analizējusi 1940. gada jūnija un jūlija notikumus Latvijā pirms padomju okupācijas, savu pozīciju argumentējot ar slepenajiem nacistu un padomju nolīgumiem, masīvo militārā spēka pielietošanu. Labi dokumentēta padomju slepeno aģentu iepludināšana Latvijā. Latvijas institūciju sagraušana, iedzīvotāju apmānīšana un iebaidīšana.
Lasot šos faktus, padomju un arī dažu mūsdienu krievu vēsturnieku apgalvojumi, ka Baltijas valstīs notika demokrātiska "sociālistiskā revolūcija", izklausās ne vien nepamatoti, bet pat tragikomiski. Tā, piemēram, arī pazīstamais krievu vēsturnieks Rojs Medvedevs nesen kādā Krievijas televīzijas raidījumā pauda savu atziņu, ka 1940.gadā Baltijas valstīs esot notikušas "samta revolūcijas". Acīmredzot R.Medvedevam nav zināma virkne visnepievilcīgāko faktu par šīs "revolūcijas" niansēm: ka Latvijas Komunistiskās partijas vadītāji bija vai nu iznīcināti staļiniskajā represiju mašīnā, vai atradās Latvijas cietumos, bet "revolūciju Sarkanās armijas paspārnē organizēja no padomju impērijas iesūtīti specdienestu aģenti. Cienītajam vēsturniekam acīmredzot nav nācies arī redzēt PSRS militārā resora vēl 1939.gadā izdotu Latvijas karti ar uzrakstu "Latvijskaja SSR" ("Latvijas PSR"), nav zināms arī, ka Latvijas sabiedrības mēģinājums pirms tā sauktās Tautas Saeimas vēlēšanām izvirzīt alternatīvu sarakstu beidzās ar šo kandidātu arestu.

Nebija "labo okupantu"

Būtiska ir grāmatas veidotāju atziņa, ka "sākotnējo kolaborāciju ar nacistu režīmu Latvijas vēsturnieki pamatā uztver kā šoka reakciju, ko izraisīja padomju vajāšanas un noziegumi pret cilvēci" - pretēji padomju propagandas absurdajiem apgalvojumi, ka latviešiem esot "tieksme uz fašismu". Šo uzskatu pārstāv Inesis Feldmanis savā pārskata rakstā par "vācu laikiem". "Sākotnējā kolaborācija noveda arī pie latviešu iesaistīšanās Latvijas ebreju masveida iznīcināšanā," teica 14. sējuma redaktors Valters Nollendorfs, uzsverot, ka "iesaistīšanās nav debatējama. Debatējams ir vienīgi jautājums par holokausta izraisīšanu un izpildīšanu - kas ko darīja, kad un kāpēc".
Ārkārtīgi nozīmīga ir arī Kārļa Kangera un Ineša Feldmaņa analīze par apstākļiem, kādos latvieši tika iesaistīti "SS leģionā".

Pārvarot historiogrāfijas ideoloģiskās važas

V.Nollendorfs grāmatas atvēršanā uzsvēra arī 14.sējuma aktualitāti jaunajos apstākļos, kad pēc Latvijas un citu agrākā padomju bloka nāciju iekļaušanās NATO un Eiropas Savienībā "kļuvis nepieciešams atskaitīties par latviešu un citu Austrumeiropas tautu lomu nacistu okupācijas laikā, it sevišķi par holokaustu un piedalīšanos vācu militārajos formējumos... Šeit nevar izvairīties no triju radikāli atšķirīgu vēsturisku pārdzīvojumu un vēsturisku perspektīvu sadursmes... Mūsu sējums norāda uz vienu no šīs sadursmes cēloņiem - vēl nepārvarētā komunistiskās un nacistiskās vēsturiskās ideoloģijas klātbūtne, kas ar Latviju un latviešiem apgājās kā vēstures objektiem, izslēdzot jebkādu Latvijas un latviešu neatkarību kā suverēniem vēstures subjektiem. Tikai tad, kad būs saprasti šie ideoloģiskie cēloņi, būs iespējams attīstīt vēsturisku dialogu, kura gaitā būs iespējams noskaidrot abu okupāciju īstos upurus un īstos nodarītājus. Mēs ceram, ka šis ir tikai šāda dialoga sākums".
Simbolisks ir Ināras Jēgeres veidotais grāmatas vāks, uz kura redzams Salaspils koncentrācijas nometnes žogs un padomju okupācijas gadu fotogrāfija - mirklis Rīgas Meža kapos pie Jāņa Čakstes pieminekļa, kad cilvēki, neraugoties uz miliča drūmo stāvu, dedzina svecītes Latvijas pirmā prezidenta piemiņai. Liecība, ka arī okupācijas laikā bija dzīva mūsu nācijas vēsturiskā atmiņa.

Latvijas Vēstnesis 
09.06.2005

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home