16. marts

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas| | Prese |

 Sākumlapa Home

 
Leģionārs — izredzētais vai upuris?  
Guntis Kalme, Rīgas Kristus Augšāmcelšanās draudzes mācītājs. 16. martā, 2005

«.. zeme.. dod sēklu sējējam un maizi ēdējam» (Jes. 55,10)

Šī diena ir ne tikai atceres diena vien. Šodien ir svarīgi ne tikai atsaukt atmiņā bijušo. Šī diena ir lielākiem un svarīgākiem uzdevumiem paredzēta. Ir jāatbild uz daudziem jautājumiem. Uz kādiem?

Šodien, kad jāatskatās uz toreiz notikušo, iespējams, ka jūsos raisās šādi skaļi neizteikti jautājumi: «kāpēc man vajadzēja tur tikt ierautam? Kāpēc man nācās tik bieži riskēt ar dzīvību? Kāpēc tik daudzreiz vajadzēja atrasties tikai par mata tiesu no nāves? Vai es nebūtu labāk nodzīvojis savu mūžu, ja nebūtu bijis leģionārs?»

Tie ir nopietni jautājumi, kurus nevar vienkārši pastumt sāņus. Tie ir, kas pamodina naktīs un neliek mieru dienām ilgi. Kur rast atbildi? Vai tāda vispār ir iespējama? Vai var dzīvot bez atbildes uz šo sūrstošo jautājumu?

Nē, nevar un nevajag. Arī uz grūtu jautājumu tomēr ir iespējams rast atbildi. Piepūlēsim prātu, sirdsapziņu un ticību.

Sapņi un nodomi

Katrs jauns cilvēks alkst tapt par kaut ko nozīmīgu savā dzīvē. Bērnībā tie ir nomoda sapņi, kad katrs zēns nomoda sapņos redz sevi stipru un neuzveicamu. Kad viņš ir paaudzies, tad viņa briestošās spējas prasa ko vairāk — meklēt ne tikai augstākus ideālus un lielākus mērķus, kuriem sevi veltīt, bet tos konkretizēt profesijas izvēlē.

Vecāki, kas savā dēlā grib saredzēt savas slēptākās ilgas un kādreiz arī savas nepiepildītās cerības, mudina izvēlēties kādu savām dotībām atbilstošu profesiju, — to kas sniegs gandarījumu un savas dzīves vērtības un jēgas apziņu, ne tikai peļņas iespēju vien.

Kāds no jums gribēja tapt par ārstu, cits par skolotāju, vēl cits par inženieri, policistu, ierēdni, mācītāju, zemnieku, jūrnieku utt. Cik lielus mērķus un dzīves mērogus jūs sev spraudāt? Tik, cik ar katru profesiju tie saistās — skolotājam — viņa klase un skola, mācītājam — viņa draudze, zemniekam — tēva mājas un tās tīrumi utt. Jūs arī noteikti kļūtu par krietniem sava aroda veicējiem, tādiem, ar kuriem varētu pamatoti lepoties viņu vecāki un bērni.

Izredzētība

Bet jūs tikāt izredzēti kam citam. Grūtam un svētīgam liktenim. Diez vai kāds no jums sprauda par savu mērķi iekļūt Latvijas vēsturē, vēl mazāk — Latvijas heroikas vēsturē. Bet notika tieši tas. 

Jūs tikāt izredzēti daudz lielākiem mērogiem kā katra iecerētā un gaidītā profesija solītu — jūs kļuvāt par savas dzimtenes aizstāvjiem. Bez tā daudzu jūsu dzīves varbūt būtu veidojušās labklājīgi, ar labu karjeru, bet iespējams, ka bez pārpersonisku vērtību klātbūtnes — tā kā tas bieži mēdz būt labi paēdušā un ar visu nodrošinātā sabiedrībā. Mietpilsoniski, ērti, bez liekas piepūles, garantēti, droši.

Jā, toreizējo leģiona cīņu cena ir bijusi augsta un tās nasta brīžiem ļoti smaga. Vēl šodien tā nav viegla. Bet jūs jau esat ieņēmuši savu vietu Latvijas varonības un tās pretestības padomju okupācijas varai vēsturē. 

Pienāks laiks un arī valstsvīri piepeši atklās, ka «drīkst» ar jums lepoties. Bet līdz tam laikam tauta pati zinās, kurus tai godāt. Jūs parādījāt sev un pasaulei, ka arī maza tauta grib sevi aizsargāt, ka tā var iestāties par savu godu un pašcieņu.

 

Grūtākais jautājums un atbilde 

Tie šķiet cēli, bet attāli vārdi, līdz tiek uzdots pats smagākais jautājums — «kāpēc tieši man to vajadzēja veikt? Kādēļ es tiku izraudzīts šim grūtajam un, kā šodien rādās, tik nepateicīgajam uzdevumam? Par ko man nācās iznest tik smagu nastu?”

Pašā pēdīgā konsekvencē un dziļākajā nozīmē tas ir jautājums par savas personīgās dzīves jēgu: ja nav iespējams apvienot abus, ko es izvēlos — ērtību vai vērtību? Grūtu, bet jēgpilnu, vai tīkamu, bet tukšu dzīvi? Kad jāveic lielais kopsavilkums par visu savu dzīvi — kas dominēs — atziņa, ka lai arī grūti, bet bija tomēr vērts dzīvot ar lielajām vērtībām, upurēties vai nožēla un vēlme, ka varēja taču būt arī citādi — ērtāk, siltāk, labklājīgāk?

No savas ticības atziņas zinām, ka Dievs savu darbu veikšanai parasti izvēlas kādus cilvēkus. Bieži — pēc mūsu cilvēciskajiem kritērijiem, nebūt ne tos piemērotākos. Mēs zinātu Dievam dot labus padomus šai sakarā.

Mēs noteiktu neizvēlētos pensijas gados esošo Mozu un diez vai mūsu izvēle kristu uz iekarsīgo Pēteri un kritisko Tomu. Un pavisam noteikti mēs pretojamies Dieva gribai aicināt mūs pašus kādā Viņa uzdevuma izpildē, jo mēs par sevi jau nu zinām droši, ka mēs tam nederam. Ir citi, kas ir labāk sagatavoti, nobriedušāki, spējīgāki. Lūk, piemēram, tas un tas. Kāpēc es?

Būsim godīgi, tas ir gļēvs jautājums. Ne tikai tāpēc, ka Dievam nav jājautā nedz pēc mūsu padoma, nedz piekrišanas, bet arī tāpēc, ka ar šādu attieksmi mēs sevi gribam tad ierēķināt malā stāvētājos, skatītājos, mūžīgajos rezervistos, par kuriem ir puslīdz skaidrs, ka tos jau nu spēlē neaicinās. Lai citi veic lielos uzdevumus, upurējas, bet mēs būsim līdzjutēji.

Dievs grib mūs paglābt no mūsu dabiski grēcīgās mietpilsonības, mīkstčaulības un bezmugurkaulainības. No vājiem un neizlēmīgiem Viņš dara stiprus un drosmīgus. Viņš to spēj, jo ir Dievs. Kā? — tas vienmēr paliks Viņa noslēpums. Dievs zina, ka mūsu grēcīgais cilvēks ilgojas pēc mierīguma un netraucētības, bet Viņš zina arī to, ka mūsu garīgais cilvēks alkst pēc kaut kā daudz lielāka, pēc tā, kā dēļ nav žēl uzupurēties, pārvarēt lielas grūtības, veikt neiespējamas lietas. Viņš zina, ka alkstam pēc lieluma un jēgas. 

Tas, ka jūs šodien atrodaties šeit, jau ir skaidra un nepārprotama atbilde uz šo jautājumu. Vēl vairāk. Karš, kurā jūs piedalījāties, nebija nekāds jūsu privātkarš. Tā bija mūsu tautas izmisīga pretošanās pret komunisma ļaunuma atgriešanos. Jūs bijāt mūsu sargi. Un tādiem jums jāpaliek arī šodien. Toreiz pret padomju varmācību. Šodien pret reālpolitikas noteiktiem diplomātiskiem meliem un patiesības manipulāciju.

Dzīves gudrības formula 

«Iestādīt koku, uzaudzināt dēlu un nosist čūsku» — tāda ir sena pilnīgas dzīves gudrības formula. Tā norāda, ka līdzās dzīves kopšanai un vērtību tālāknodošanai neizbēgami ir jācīnās arī ar ļaunumu. Svētie Raksti atklāj, ka kopš grēkākrišanas cilvēce ir samaitāta.

Jau pirmā cilvēka nāve — Ābela nāve — nebija dabīga. Viņu nogalināja viņa brālis Kains skaudības dēļ. Kopš tā laika ļaunums ir pieaudzis un pieņēmies spēkā tik ļoti, ka bieži pret to iznāk cīnīties visiem spēkiem kā pret kādu dabas stihiju. Tā arī ir dabas stihija — tikai grēka stihija pašā cilvēkā.

«Sasniegums» 

Gadsimtiem ilgi Baznīca bija mācījusi cilvēkam iegrožot savu grēcīgo, gluži vai dzīvniecisko dabu, varaskāri, ļaunuma izvirdumus. Lai netraucēti ļautu vaļu šai varaskārei, komunisti radīja milzīgajā Krievijas impērijā tādu ateistisku režīmu, kas radīja legālu iespēju vajāt Baznīcu. Tā nu ceļš ļaunuma eskalācijai bija vaļā. Iesākās jaunas cilvēku sugas — Homo Sovieticus radīšana.

Tas bija bezprecedenta gadījums un «sasniegums» cilvēces pedagoģijā. Ar masu represijām, iebiedēšanas akcijām un sistemātisku «smadzeņu skalošanu» izdevās izaudzināt aprobežotu, fanātiski  paklausīgu un citiem viegli uzrīdāmu agresīvu cilvēka tipu.

Piepildījās kāda teologa vārdi, ka humanitāte bez divinitātes ir bestialitāte [1],  vai vienkāršāk to pārstāstot Dostojevska vārdiem: «Ja Dieva nav, tad viss ir atļauts.» Un bija arī. Nākamās laimības vārdā vajadzēja aizdzīt Sibīrijā un iedzīt nāvē simtiem tūkstošu, miljoniem cilvēku. Kad tas tika sekmīgi paveikts pašā Padimpērijā, tad aplaimot vajadzēja kaimiņvalstis.

Mūsu pieredze 

Mēs to bijām izbaudījuši jau 1940. g., tāpēc nekādu ilūziju par padomju režīmu mums vairs nebija. Ģen. Bangerskis, runājot par nepieciešamību un tiesībām pretoties komunisma otrreizējai invāzijai, minēja, ka tās ir «ikvienai dzīvai radībai — aizstāvēt sevi pret uzbrucēju; vēl vairāk tās ir tautai, kuru apdraud tāds ienaidnieks kā boļševisms, kas gribētu mūs ne tikai pakļaut savai politiskai varai, bet arī mūs garīgi un fiziski iznīcināt.

Diemžēl, mēs to visā baismīgumā esam pieredzējuši mūsu pašu zemē. Lai taupītu dzīvības, mūsu valsts vadība jau reizi attiecās no pretošanās Padomju Krievijai, bet, neraugoties uz šo nepretošanos, mūsu tauta gada laikā zaudēja desmittūkstošiem noslepkavoto vai spaidu darbos aizvesto cilvēku.

Mēs nezinām arī, cik liels būtu mūsu tautai atrauto, noslepkavoto, trimdā un spaidu darbos aizvesto skaits līdz šai dienai, ja Padomju Krievijas vara nebūtu padzīta pēc viena gada. Mēs nezinām cik no tiem, ko mēs tagad sauksim pie ieročiem, jau būtu noslepkavoti, cietumos vai trimdā nomocīti, cik daudzas ģimenes, kas tagad ar skumjām šķirsies no tuvinieka, lielinieku varai turpinoties, būtu šo tuvinieku jau sen apraudājušas kā mocekļa nāvē mirušu vai Sibīrijas purvos aizvestu.

Bet zinām, ka, ja lielinieku varai te būtu lemts vēl reizi ienākt, neviens no tiem, ko iesauksim, ne arī no tiem, kas vēl paliks neiesaukts, nebūtu paglābts no čekas izrēķināšanās vai — labākā gadījumā — no Staļina mobilizācijas [2]. Pagāja tikai gads pēc šiem pravietiski izteiktajiem vārdiem, kad vēsture ar mūsu tautiešu asarām un asinīm sāka apstiprināt šo ģenerāļa vārdu patiesumu.

Dzīves formulas trešā daļa

«… nosist čūsku.» Protams, nav grūti izšķirties nostāties pret ļaunumu, ja tas ir kas cits, ne cilvēks. Bet nelāgi ir, ja notiek tieši pretējais. Ja, lai aizsargātu savas mājas, savējos, savu Dzimteni, nākas nogalēt dzīvus cilvēkus, kuri taču paši par sevi varbūt mums nekā nav pāri nodarījuši. Visbiežāk tie ir bijuši tikai Homo Sovieticus ražošanas mašīnas tipiski produkti.

Patiesībā — nožēlojami, nelaimīgi, izmantoti cilvēciņi, kuriem ir ticis iestāstīts, ka viņu dzīves laime ir celt komunismu un mirt par «biedru» un «tautu tēvu» Staļinu. Lai cīnītos pret ļaunumu, nācās diemžēl neizbēgami arī šaut uz šo ļaunuma nesēju, darba rīku.

«zeme .. dod sēklu sējējam un maizi ēdējam.» Mēs varētu piebilst — ja kaitēkļi nenograuzīs. Lai tas nenotiktu, bez parastajiem zemkopības darbiem nopietna uzmanība ir jāveltī kaitēkļu apkarošanai, dezinsekcijai utt. Jūsu aizstāvēšanās cīņas te, Kurzemē, tieši tas arī bija. Tas bija nepatīkams, piespiedu mērs. Tas nesagādā nedz baudu, nedz prieku. Kaitēkļu iznīcināšana… Tikai pret šiem kaitēkļiem nācās izmantot citus līdzekļus. Ja pret parastajiem izmanto dustu uc. insekticīdus, tad jums nācās lietot šmaiseru, šturmgevēru un «kaulzāģi.»

Protams, briesmīgi ir pielīdzināt cilvēku, pēc Dieva tēla un līdzības radītu, to, par kuru Debesu Tēvs savam vienpiedzimušajam Dēlam lika nomirt pie krusta, iznīcināmam kaitēklim. Tāpēc šis režīms — «Ļaunuma impērija» ir bezgalīgi vainīgs Dieva un cilvēku priekšā, jo cilvēku padarīja par nožēlojamu kukaini, kas nezin nekā cita, kā tikai smagu vergu darbu šīs komunisma impērijas celšanā un sistemātisku savas un citu tautas slepkavošanu tās nostiprināšanai un izplatīšanai.

Vēl vairāk — tas padarīja cilvēku arī par agresīvu insektu, kas tika izmantots, lai īstenotu monstrozos Eiropas, un kas zin, varbūt arī visas pasaules «atbrīvošanas» plānus. Tas iegrūda nāvē miljonus. Un grasījās to turpināt. Lieli noziedznieki pasaules vēsturē diemžēl ir bijuši vienmēr. Bet fakts, ka vesela valsts visus savus pastāvēšanas vairāk kā 70 gadus ir noziedzniece pret cilvēci un cilvēcību, ir bezprecedenta gadījums. To pasaules vēsturē atcerēsies vienmēr — kā ļaunuma paraugu. Atcerēsies ar neslēptām šausmām. Un ar atvieglojumu uzelpos, saprotot, ka tas ir pagājis.

Jūs atcerēsies

Bet atcerēsies vēl ko. Atcerēsies tos, kuri izgāja cīņā pret šo ļaunumu. Ne tikai tādā, kas solīja ātru un vieglu uzvaru. Atcerēsies tos, kuri cīnījās ar izmisuma drosmi, bez pasaules izpratnes, palīdzības un apbrīna — atcerēsies jūs. 

Protams, jūs gribējāt stādīt kokus un audzināt savus dēlus un meitas, redzēt savus mazbērnus laimīgus uzaugam. Nedomāju, ka kāds no jums būtu plānojis savā dzīvē daudz nodarboties ar ļaunuma iznīdēšanu. Bet šis viens — trešais uzdevums, tikai tādēļ, ka ļaunums bija tik ļoti samilzis, atņēma jums daudz no diviem pirmajiem. Bet šis lielais uzdevums darīja arī jūs pašus lielus, jo, lai cīnītos pret stipru naidnieku ir jāmobilizē lieli savi iekšējie gara, dvēseles un miesas spēki.

«Balto plankumu» vēstures laiks ir pagājis. Mēs tagad zinām kādās krāsās tos aizpildīt — kuriem laukumiem pienākas nacistu brūnā, kuriem padomju sarkanā. Bet vairāk par visu mēs zinām, kuri ar purpursarkani[3] — balto krāsu krāsojami.

 [1] Cilvēcība bez dievišķuma ir dzīvnieciskums, zvēriskums.
[2] Bangerskis R. Mana mūža atmiņas, 3. sēj.
[3] Heraldikā to sauc par «Latvian Red» (latviešu sarkanā krāsa — angl.)

  Atpakaļ   Back  

 Sākumlapa   Home