16. marts, 2007

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas| | Prese |

 Sākumlapa Home

 

Ko nozīmē 16. marts?
RAIVIS DZINTARS

"Labāk mani karā kāva..."

Tuvojoties 16. martam, sanācis daudz diskutēt, kā šo dienu vajadzētu vai nevajadzētu pavadīt. Nevaru aizmirst kādas sirmas "Daugavas vanagu" organizācijas dalībnieces vārdus: "Ziedus nolikt iesim pa vienam klusiņām pa ceļa maliņu, lai nepievērstu uzmanību..." Acīs viņai bailes un aizvainojums.

Kāpēc leģionāru vārds šodien dārgs arī daudziem jauniešiem? Tāpēc, ka tie ir vīri, kas reiz neslēpās vis ceļa maliņās, bet stājās pretī ienaidniekam, sargājot savu Latviju. 16. marts ir diena, kad divas latviešu divīzijas pretojās tam liktenim, kas mūs iedzina 50 gadu garīgā un fiziskā cietumā. Pretojās, nelūgdami kādam atļauju. Kāpēc šodien pat soli baidāmies spert, līdz nav atļāvusi valdība, drošības policija, štābisti, Krievija...?

Nesen drošības policijā inspektori kā lielu cēlsirdību man paziņoja pretlatvisko spēku "kompromisu": ja leģionārus pieminēsim tikai kapos tālu no Rīgas, tad arī viņi nekādas provokācijas neveikšot. Paldies gan par šādu "pretimnākšanu"!

Runā, ka lepna un droša 16. marta pieminēšana būšot kā medusmaize Latvijas nelabvēļiem. Ja tā būs, tad tikai tāpēc, ka Latvijas diplomāti un Ārlietu ministrija veltīgi saņem nodokļu maksātāju naudu un nespēj pasaulei izskaidrot Latvijas vēsturi. Daudz lielāka medusmaize nelabvēļiem ir mūsu pašu latviešu sašķeltība un klanīšanās svešiem "padomdevējiem". Viens latvietis norej otru par to, ka tas neprotot 16. martu "pareizi" pavadīt. Diemžēl to, kas priekš mums ir vai nav "pareizi", nenosaka latvieši.

Par to, kā vajadzētu pavadīt 16. martu, arī leģionāru vidū ir lielas viedokļu atšķirības. Nebūt ne visi piekrīt organizāciju vadītājiem, ka gājienā nav jāiet. Vienādi nedomā leģionāri, vienādi nedomā patrioti, tāpēc labākais, ko varam darīt, ir atzīt, ka katram ir tiesības godināt leģionārus, kā viņš vēlas un kā jūt viņa sirds, netiekot tālab nodēvētam par ekstrēmistu.

Arī manis pārstāvētā organizācija nolēma vakara gājienā nepiedalīties, jo tradicionāli godinām leģionārus citos veidos, piemēram, ar karogu aleju vai labdarību. Noteikti uzskatu, ka gājiens nav vienīgais un vispārīgais veids, kā pateikties cīnītājiem. Bet par savu goda lietu uzskatu pateikt, ka arī gājiena rīkotāji nav ne provokatori, ne arī politiskā pašlabuma meklētāji. Tie ir latvieši, kas nevēlas klausīt promaskavisko spēku norādījumiem un gājienu uzskata par simbolisku pretestības formu. Tās pašas pretestības, kuru ar savu paraugu reiz 16. martā mācīja leģionāri. Plašāk skatoties, neatzīto karavīru godināšana laikā, kad valsts vara no viņiem ir novērsusies, jau pati par sevi ir zināma pretestība. Pretestība, kas balstīta uz pateicību, cieņu un mīlestību.

Esmu drošs, ka 16. marts pulcēs ļaudis arī pēc daudziem jo daudziem gadiem. Lai atcerētos, ka visos laikos mūsējie kaut mazā skaitā, bet turējušies pretī svešajam un palikuši par sevi.

Latvijas Avize  12. marts


Par nacionālismu pirms 16. marta
Ināra Mūrniece

Ar divu nacionālu organizāciju pārstāvjiem – Jāni Silu no "Kluba 415" un Aigaru Prūsi no Nacionālā spēka savienības – pirms 16. marta sarunājās žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Ināra Mūrniece.

V. Krustiņš: – Kas jūsu izpratnē ir nacionālisms?

J. Sils: – Manā izpratnē nacionālisms ir pasaules tvērums caur nacionālu prizmu: uz visām lietām raudzīties, vadoties pēc tautas interesēm. Nacionālisms un nacisms ir divas tikpat nesavienojamas lietas kā eļļa un ūdens: nacionālisms rūpējas par savu tautu, tās interesēm, bet nacisma būtiskākā pazīme ir tieksme paverdzināt citas tautas.

A. Prūsis: – Vienīgais, ko varu piebilst, – nacionālisms mums, latviešiem, ir kļuvis par tādu kā dabisku aizsargmehānismu, sevišķi šobrīd, kad vairs nevaram teikt, ka mūsu tauta būtu plaukstoša un augoša. Nacionālisms varētu būt vienīgais ceļš politikā, kurš garantētu tautas izdzīvošanu un nākotni, lai glābtu un saglabātu latviešu tautu, latviešu valodu, tautas tradīcijas un arī tradicionālās vērtības.

J. Sils: – Nacionālisms ir tikpat dabiska cilvēka garīgā satvara sastāvdaļa kā mīlestība pret savu ģimeni, tuviniekiem; plašākā nozīmē tā ir cieņa un mīlestība pret savu tautu – plašāko no cilvēku dabiskajām kopībām. Līdz ar to nacionālisms ir garīgi stipra, vesela cilvēka pazīme.

– Latvijā ir visai izplatītas kosmopolītisma iezīmes.

J. Sils: – Kā savulaik teica Rainis, ir tikai mazu un lielu tautu kultūras, bet tādas internacionālas kultūras nav; ir tikai internacionāla klaidonība. Tas ir trāpīgākais, ko var pateikt par mūsdienu kosmopolītiem.

Kosmopolītisma ievazāšanu Latvijā atvieglo tas, ka valstij pāri gājušas dažādas ideoloģijas – gan marksisma skola, gan pārkrievošanas centieni. Šobrīd sastopamies ar modernās pasaules tendenci – globalizāciju, vienādošanu, dažādu tautu īpatnību nolīdzināšanu. Latvijā šo ideoloģiju uztur dažādas, kā viņi paši sevi dēvē, liberāļu grupas.

– Pie tiem pieder arī sorosieši. Sorosa kungs teicis, ka nacionālisma tendences globalizācijai esot visbīstamākās. Man nāk prātā, ka Kronvaldu Atis kādā savā darbā atsaucies uz latīņu teicienu "Kur man labi, tur man tēvija".

J. Sils: – Daļa iedzīvotāju uz Īriju brauc, apstākļu spiesti, jo Latvijā daudziem ir grūtības atrast labi nodrošinātu darbu, lai bez bažām par nākotni varētu uzturēt savu ģimeni un dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi. Citi no Latvijas projām brauc, dzenoties pēc arvien lielākas materiālās labklājības. Tie galvenokārt ir cilvēki, kam nav stingras vērtību izpratnes, kuriem līdztekus viņu augstākajai vērtībai – materiālajai labklājībai – nav citu vērtību.

Es esmu skolotājs un skolā strādāju jau astoņus gadus. Ļoti daudz no tā, ko redzam skolā, ir pēdējos 15 gados nepadarītā audzināšanas darba sekas: jauniešiem kopumā nav īstas izpratnes ne par Latvijas vēsturi, ne pamatvērtībām. Saistībā ar skolu lietām bieži vien tiek apgalvots, ka vienīgais izglītības mērķis ir paaugstināt konkurētspēju. Tātad te vairs nav runas ne par audzināšanu, ne nacionālo pašapziņu, ne vērtību sistēmas veidošanu…

– Tiek apgalvots, ka audzināšanas darbs izstumts no skolas.

J. Sils: – Izglītības ministrijas vadošie darbinieki, arī politiskā vadība izglītības sistēmā nemitīgi rada jaunas koncepcijas un, eiropeisko domāšanu veicinot, kā būtiski tiek pasniegti tādi principi kā tolerance, multikulturālisms, atvērtība pret visu jauno. Šie principi iekļauti jaunajās politiskajās nostādnēs, kas no politiskās vadības puses tiek ieviestas izglītības sistēmā. Bet aiz tolerances un multikulturālisma jēdzieniem tiek maskētas daudzas latviešiem kā mazai tauta naidīgas, graujošas idejas.

Turklāt", šos principus ieviešot, skolā vispār nav pat lāgā iespējama audzināšana: multikulturālisma un tolerances principi paredz, ka visi viedokļi ir vienlīdz pareizi, visas vērtības ir vienlīdz vērtīgas... Līdz ar to nevienam nav tiesību mainīt skolēna – šīs jaunās personības – uzskatus un arī vērtības lai nu paliek katra skolēna un viņa ģimenes darīšana. Tā kā pavisam nesen es universitātē beidzu pedagoģijas maģistrantūru, ļoti labi zinu, ka šie principi tiek potēti arī nākamajiem pedagogiem. Viņiem ļoti daudz stāsta, kā iecietīgi izturēties pret disciplīnas pārkāpumiem, tāpat sagatavo, kā pareizi stāstīt par viendzimuma attiecībām un kopdzīvi. Bet par Latvijas vēsturi nākamajiem skolotājiem tiek stāstīti dažādi negatīvi mīti. Tātad faktiski tiek darīts viss, lai jaunie pedagogi savā saskarsmē ar skolēniem nacionālās, patriotiskās idejas nemaz necilātu.

Taču kopumā šie liberālisma principi skolēnos rada visatļautību.

– Kā vērtējat uztraukumus, kas izcēlušies pēc prezidentes atteikuma izsludināt grozījumus ar valsts drošību saistītajos likumos?

A. Prūsis: – No valdošo spēku puses arvien vairāk iezīmējas tāda gaužām bizantiska pieeja, tas ļoti atgādina situāciju Krievijā.

J. Sils: – Lai gan Kalvīša kungs to noliedz, oligarhi, kas stāv aiz viņa partijas, ir veiksmīgi savā rīcībā sakopojuši ievērojamu daļu Latvijas resursu, tajā skaitā arī izpildvaru un pašvaldību varu. Situāciju, kāda valda Latvijas politikā, es sauktu par akmens laikmetu. Piemēram, pašvaldībās situācija ir pat sliktāka nekā padomju laikā: lai skola varētu iegādāties jaunus solus, datorus vai tikt pie jauna jumta, skolas direktoram jābūt Tautas partijas biedram.

– Tiek apgalvots, ka tā neesot taisnība…

J. Sils: – Tā ir prakse! Ikviens, kas kaut nedaudz painteresēsies par šiem procesiem, to saskatīs ar neapbruņotu aci.

Šajā politikas akmens laikmetā spēkojas divas ciltis, ko nosacīti varētu saukt par austrumniekiem un rietumniekiem.

– Kuru jūs gribētu redzēt Valsts prezidenta amatā?

J. Sils: – Latvijas politiski aktīvo cilvēku vidū es šādu cilvēku šobrīd neredzu. Neteikšu, ka kāds no tiem, kas gozējas varas olimpā, būtu cienīgs kļūt par prezidentu. Bet par prezidentu varētu būt ikviens godprātīgs un izglītots cilvēks.

A. Prūsis: – Es ticu, ka Latvijā ir daudzi brīnišķīgi cilvēki, kas būtu cienīgi kļūt par Valsts prezidentu. Piemēram, viens no helsinkiešiem – Konstantīns Pupurs. Jautājums gan, vai viņš piekristu kandidēt uz prezidenta amatu.

J. Sils: – Lai kā, nākamais prezidents tomēr visdrīzāk būs tā saukto Rietumu struktūru pārstāvis. Savulaik Madlēna Olbraita, sakot runu Čehijā – savas izcelsmes zemē, uzsvēra: kad valsts būs uzņemta NATO, tad būs pilnīgi vienalga, kura partija veidos valdību. No šā viedokļa es skatos arī uz Latviju: politisko partiju starpā notiek dažādas spēles, bet, globālās līnijās raugoties, es neticu, ka austrumniekiem izdotos apspēlēt Rietumu struktūras.

A. Prūsis: – Nedomāju, ka uz prezidenta amatu būtu jākandidē kādam kultūras darbiniekam. Viņiem jādara tas, kas padodas vislabāk: jādzejo, jākomponē vai jāsistematizē tautasdziesmas.

Neuzskatu, ka Vairai Vīķei-Freibergai savulaik vajadzēja uzņemties prezidenta amatu. Pirmais nepārprotamais signāls, ka prezidente nebūt nealkst kalpot Latvijas valstij, bija viņas pakalpīgā aizskriešana uz tikšanos ar Putinu Alpos. Tāpat viņas uzskati Irākas kara un citos jautājumos mums nav pieņemami un neliecina, ka viņa aizstāvētu valsts un tautas intereses.

– Kā izskaidrosiet to, ka Latvijas krieviskajā presē jūs tiekat agresīvi apkaroti?

– Te laikam esam nonākuši pie jautājuma par 16. martu. Informatīvā kara mērķis, kuru Krievija jau labu laiku turpina pret Latviju, ir noturēt Latvijā Krievijas ģeopolitisko ietekmi – gan politiskajā, gan ekonomiskajā jomā. Tam pakārtoti jau citi uzdevumi. Piemēram, krievvalodīgo kopienā radīt un uzturēt nelojalitāti pret Latvijas valsti un lojalitāti pret Krieviju; vienlaikus panākt, lai tiktu kāpināta šīs iedzīvotāju grupas politiskā un ekonomiskā ietekme. No šāda viedokļa raugoties, krievvalodīgajai auditorijai ir jāpretstatī kāds ienaidnieka tēls un notiek aktīva propaganda pret latviešu leģionu, latviešu nacionālajām organizācijām.

To negatīvais tēls tiek veidots, piemēram, izvelkot priekšplānā kādu mazu niansi un to melīgi asociējot ar kara un genocīda noziegumiem. Saskaņā ar šo "loģiku", ja latviešu leģions bijis pakļauts vācu armijai un ja citas vācu armijas daļas veica noziegumus, tad arī leģions bijusi noziedzīga organizācija…

Līdzīgu asociatīvo ķēdi propagandas karā krieviski rakstošā prese izmanto arī pret mums, nacionālajām organizācijām. Atliek tikai nofotografēt kādu jocīgu cilvēku ar kaklā iekarinātu svastiku, viņu izlikt priekšplānā un teikt: lūk, kur pulcējās naciķi…

A. Prūsis: – Pirms 16. marta drošības struktūras izrāda apbrīnojami lielu interesi par mums, pat par mūsu personīgo dzīvi, novēro mūsu mājas, par katru sīkumu sauc uz nopratināšanu.

Pērn Liepājā mūsu organizācijai aizliedza gājienu. Mēs pirms tam pat sazinājāmies ar domi un teicām, ka mīļā miera labad esam ar mieru no gājiena atteikties, bet lūdzām, lai neaizliedz kapos nolikt ziedus. Tomēr nākamajā dienā pie manas mājas jau bija policija, kapi tika aplenkti un tikai policijas pavadībā diviem emisāriem ļāva nolikt ziedus.

J. Sils: – Vairāku gadu laikā mani uz drošības policiju saukuši desmit reizes un drošībnieki braukuši arī uz manu darbavietu. Vaicājuši, piemēram, ko es un "Klubs 415" darīs 16. martā vai Rīgas pilsētas svētkos. Tad arī godprātīgi stāstu, ka varbūt kurināšu pirti, varbūt ar bērniem aizstaigāsim līdz jūrai… No drošībnieku puses bijuši arī politiski jautājumi: piemēram, ko mēs domājam par Valsts prezidenti… Esam arī lūgti parakstīties, ka kādā noteiktā dienā nedarīsim "neko pretlikumīgu".

– Kādu redzat savu un jūsu pārstāvēto organizāciju nākotni? Iesiet politikā?

J. Sils: – Var teikt, ka politiku veido politiķi, bet politiķus veido skola, tātad izglītība. "Klubs 415" turpinās un pastiprinās darbu ar jaunatni, patriotisko audzināšanu. Mēs jauniešiem rīkojam dažādus seminārus, mācības, nometnes, pārgājienus, braucam uz skolām, lai tiktos un runātu ar jauniešiem. Klubam ir 12 darbības gadi. Liela daļa no kluba biedriem arī turpmākajā dzīvē patur šos nacionālos principus un pārliecību.

A. Prūsis: – Nacionālā spēka savienība ir partija, līdz ar to mums nav tik plašas sabiedriskā darba iespējas kā "Klubam 415" un mēs priecājamies, ka mūsu organizācijām radusies tik lieliska sadarbība.

Es savu nākotni pirmkārt saistu ar saviem bērniem, brīvu, spēcīgu Latviju, kurā jaunatnei būs pienākums mīlēt savu valsti un tautu un neviens nespiedīs mīlēt politiķus. Es ticu, ka gan jau pienāks brīdis, kad dzīve Latvijā ies uz augšu.

J. Sils: – Politikā var iet tikai tad, kad organizācija ieguvusi reālu ietekmi un varu. Ja organizācijas ietekme nav tik liela, tai atliek pārdoties un kalpot tam, kuram ir ietekme. Bet šo otro ceļu mūsu organizācija neizvēlēsies.

Lai ietu politikā, mūsu organizācijai vēl jāaug.

– Vai nebaidāties, ka nacionālās idejas līdz tam laikam varētu tikt diskreditētas? Ka pret šo ideju atsals?

– Nē. Tāpēc ka Latvijā atšķirībā no Rietumeiropas vairumam mūsu tautiešu vārds nacionālisms vēl nešķiet ar sliktu pieskaņu.

Nacionālismu nevar iznīdēt, neiznīdējot cilvēcību. Kosmopolīti nav sapratuši pašu galveno: pie cilvēces indivīds var piederēt tikai caur savu piederību kādai konkrētai tautai.

Latvijā ir daudz izglītotu, spējīgu jauniešu un viņi būs tie, kas cels nākotnes Latviju. Kad vairākums grimst vienaldzībā vai aizrāvies ar dzīšanos pēc viltus vērtībām, arvien lielāku svaru gūs tie, kas turas pie nacionāliem principiem. Gluži tāpat, kā, kontinentam grimstot, virs ūdens paliek kalnu smailes, kuras veido salas un arhipelāgus. Tur arī rodas jauna civilizācija. Tieši tāpat agrāk vai vēlāk notiks arī Latvijā: domubiedru grupas, kas šobrīd vēl ir skaitliski nelielas un maz ietekmīgas, pastiprinoties globalizācijai, tikai pieaugs. Pieaugs ikviena talantīga, domājoša cilvēka nozīme, pieaugs katras nacionāli noskaņotas sabiedriskās organizācijas un folkloras kopas nozīme. Var pienākt brīdis, kad viņi kļūs vienīgie darītāji, vienīgie spējīgie. Es noteikti un nesalaužami ticu tam, ka pēc ilgāka vai īsāka laika tomēr uzvarēs tie, kas stāv patiesības pusē.
Latvijas Avize  16. marts
Klubs 415: leģionāri piedalīsies 16.marta pasākumos Rīgā 

Latviešu leģionāru organizācijas "Daugavas vanagi Latvijā" vadītājs Jānis Atis Krūmiņš plāno piedalīties leģiona atcerei veltītajā gājienā, norādīja biedrības "Klubs 415" pārstāvis Jānis Sils.

Gājienu atbalstošu pozīciju esot paudis arī politiķis bijušais leģionārs Visvaldis Lācis (ZZS), kā arī citi leģionāri, starp tiem Latvijas Nacionālo karavīru biedrības (LNKB) biedri, norādīja Sils.

"Tādējādi nav pamata apgalvojumam, ka leģionāri un viņu organizācijas norobežojas no 16.marta atceres gājiena, ko kopīgi rīko Nacionālā spēka savienība un "Klubs 415"," sacīja Sils.

LNKB un "Daugavas vanagi" iesaka patriotiski noskaņotiem latviešiem 16.martā klusi pieminēt savus varoņus, piemēram, ziedot asinis citiem cilvēkiem asinsdonoru centros vai apciemot kādu slimu sirmgalvi vai ziedot naudu kādai labdarības organizācijai.

"Taisīt politiku uz leģionāru "kauliem" nekādu labumu nenesīs," uzskata "Daugavas vanagu" priekšnieks Juris Augusts un LNKB priekšsēdētājs Edgars Skreija.

Pēc viņu viedokļa, Latvijā atkal lieki tiek politizēta 16.marta piemiņas diena. "Tas notiek ar nodomu, lai ekstrēmisti no kreisās un labās puses gūtu sev publicitāti. Nožēlojami, ka to rezultātā atkal notiek Latvijas tēla apmelnošana," atzīst Augusts un Skreija.

16.martā no sapulces rīkošanas Brīvības ielas un Aspazijas bulvāra krustojumā pie Laimas pulksteņa atteikusies biedrība "Barikāžu dalībnieku savienība", pastāstīja Rīgas pilsētas izpilddirektora preses sekretārs Uģis Vidauskis.

Pašvaldība atļāvusi Jurijam Kotovam rīkot denacionalizēto namu īrnieku gājienu no Saeimas nama uz Brīvības pieminekli plkst.12, lai gan Kotovs izteica vēlēšanos, lai pasākums notiktu plkst.10.30. Paredzēts, ka piedalīsies 200 cilvēku.

Organizācija "Latvijas Antifašistiskā komiteja" no plkst.16.30 līdz 17.45 iecerējusi rīkot sapulci iepretim Kolonādes kioskam Brīvības bulvārī 26. Plānots, ka sapulcē piedalīsies 250 dalībnieki.

Biedrība "Gustava Celmiņa centrs" un Igors Šiškins no plkst.17 līdz 18 plāno rīkot sapulci pie Okupācijas muzeja - Strēlnieku laukumā. Šajā saietā plānojuši piedalīties 100 dalībnieki. Organizācija iepriekš bija pieteikusi arī gājienu, taču vēlāk to atsaukusi.

Nacionālā spēka savienība (NSS) no plkst.18 līdz 19 vēlas rīkot gājienu no Okupācijas muzeja līdz Brīvības piemineklim. Gājienā plānojuši piedalīties 70 dalībnieki.

Šis gājiens leģionāru piemiņas dienā notiks policijas uzraudzībā, informēja pilsētas izpilddirektors Andris Grīnbergs. Viņš norādīja, ka Rīgā gājieni policijas pavadībā no 1997.gada notikuši bieži. Citviet Eiropā arī esot līdzīga prakse gājienu rīkošanā.

NSS Rīgas nodaļas pārstāvis Kārlis Dumbris pastāstīja, ka gājiena dalībnieki neiesaistīsies kautiņā, ja antifašistu organizāciju pārstāvji izdarīs provokācijas. Viņš pauda cerību, ka policija spēs uzturēt kārtību.

Kotovs sacīja, ka 16.marts gājiena un sapulces rīkošanai izvēlēts apzināti, jo denacionalizēto namu problēmas esot cieši saistītas ar "hitlerisma ideju propagandēšanu". Savā gājienā Kotovs gribot pievērst Saeimas un valdības uzmanību sociālajiem jautājumiem.

Jau ziņots, ka leģionāru piemiņas dienā 16.martā Rīgā neaizliegs nevienu no pieteiktajiem pasākumiem. Rīgas dome saņēma piecus pieteikumus rīkot sapulces un gājienus.

LETA 15. martā


16. marta jaunais simbolisms

Jau kopš 1952. gada trimdā, bet vēlāk arī pašā Latvijā, 16. marts latviešiem asociējas ar Latviešu leģionu un leģionāriem – tā ir latviešu leģionāru atceres diena. Taču pēdējos gados šī diena arvien vairāk iegūst vēl vienu papildus nozīmi kā latviešu nacionālā spīta diena, kad daudzi latviešu nacionālisti pauž savu neapmierinātību ar valsts varas necienīgo attieksmi pret Latviešu leģionu, nacionālistiem un valdošo antinacionālo politiku vispār. Kāpēc tā sanācis un kāpēc tieši šī diena?
Trimdā latviešu leģionāri 16. martā varēja atcerēties kritušos biedrus bez jebkādiem pārmetumiem „nacisma glorifikācijā”. Latvijā pirmo reizi 16. martu kā Latviešu leģiona piemiņas dienu atzīmēja 1990. gadā. 1998. gadā 16. marts tika noteikts kā oficiāla piemiņas diena, taču šajā gadā arī sākās masīva Krievijas propagandas kampaņa, lai diskriditētu Latvijas starptautisko tēlu, 16. marta atzīmēšanu saistot ar „nacisma glorifikāciju”. Gļēvi pakļaujoties Krievijas un tās 5. kolonnas spiedienam, valdošā elite aizvien naidīgāk skatījās uz šo datumu un tā atzīmētājiem un 2000. gadā svītroja no atzīmējamo dienu saraksta. Pret militārpersonām un amatpersonām, kuras tomēr uzdrošinājās 16. martā kopā ar leģionāriem iet atceres gājienā līdz Brīvības piemineklim, tika izvērstas represijas un kaunināšana „Latvijas starptautiskā tēla diskreditēšanā”. Tāpat tika izdarīts spiediens uz leģionāru organizācijām un 2002. gadā arī tās atteicās no oficiālu gājienu rīkošanas 16. martā, pieminot savus kritušos biedrus vienkārši kolektīvi noliekot ziedus.

Taču gājienu rīkošanas stafeti pārņēma patriotiskā jaunā paaudze – leģionāru bērni, mazbērni un citi leģionāru godinātāji no tādām organizācijām kā Klubs 415, Fonds „Latvietis”, Nacionālā Spēka Savienība, „Visu Latvijai!” u.c. Arī daļa leģionāru nepiekrita savu organizāciju vadības nostājai un turpināja kopā ar jauniešiem iet gājienos. Atļaujas gājieniem netika dotas (izņemot 2005. gadu), policija aizturēja aizsargu vai citās formās tērptos atsevišķus leģionāru dienas gājiena dalībniekus, taču, par spīti tam, gājieni notika. Bet līdz ar šo valdošās varas attieksmes pasliktināšanos, palielinājās arī patriotu spītība pretoties šim politiskās elites spiedienam, kā arī pieaugošajām balsīm no pašpasludināto „antifašistu” rindām, kuri solīja dažādas provokācijas, lai 16. marta gājiens tiktu aizliegts. 16. marts izvērtās par emocionālu, propagandas un reizēm pat fizisku cīņu starp latviešu patriotiem, okupantu „antifašistiem” un valdošo eliti kaut kur pa vidu.

Kulmināciju šī cīņa sasniedza 2006. gada 16. martā, kad izvērtās vēl neredzēta kaunināšanas un dezinformācijas kampaņa no valdošās elites puses, ap Brīvības pieminekli tika uzsliets žogs, bet policija, vienās rindās ar okupantu huligāniem, apturēja gājienu un aizturēja daudzus desmitus latviešu un arī ārzemju nacionālistu, kuri bija atbraukuši atbalstīt latviešu patriotu cīņu par taisnību. Tikai šajā brīdī tā īsti sapratām, kurā frontes pusē ir valdošā elite. Mūsdienās tik ļoti pietrūkstošais patriotisms tiek apkarots ar pašas Latvijas varas iestāžu rokām, jauni latviešu patrioti tiek bāzti aiz restēm, kamēr sirpjotās okupantu atvases apmierinātībā ņirdz – gan par latviešu patriotu nedienām, gan latviešu varas vīru gļēvumu. Tautu, kurai ir gļēvi vadoņi, ir viegli pakļaut ar šantāžas palīdzību.

Tieši tas liek apgalvot, ka 16. marts, blakus leģiona atceres dienai, ir ieguvis jaunu simbolismu, kuru Nacionālās Spēka savienības priekšsēdētājs Viktors Birze ir nosaucis par „latviešu nacionālās pašapziņas dienu”. Nav citas dienas, kurā tik spilgti izpaustos okupantu, valdošās elites un latviešu patriotu konfrontējošās vīzijas par to, kādai būtu jābūt Latvijai. Latviešu patrioti Latviju grib redzēt kā lepnu, monokulturālu un latvisku valsti, kurā latvietis ir kungs un saimnieks. Okupanti un pašu kangari ir nostājušies šim ideālam ceļā, taču nekas nav mūžīgs.

Tiksimies visi 16. martā, jo leģionāri ir mūsu tautas varoņi!

Jānis Iesalnieks


Piketos un gājienos 16. martā konflikti garantēti

Lai gan tiesībsargājošās struktūras leģionāru atceres dienā, 16. martā, sola darīt visu iespējamo, lai nodrošinātu sabiedrisko kārtību, nav šaubu, ka sadursmes starp pretējām pusēm vai policiju tomēr notiks.

Rīgā, kur paši piketu un gājienu pieteicēji nav spējuši tikt skaidrībā, cikos un uz kurieni vēlas soļot un kādā kompānijā to darīt.

Rīgas domes Sapulču, gājienu un piketu pieteikumu izskatīšanas komisija vakar mainīja 16. martā pieteiktā Denacionalizēto māju īrnieku protesta gājiena sākuma laiku no pulksten 10.30 uz 12. Kā Neatkarīgajai pastāstīja domes sabiedrisko attiecību speciālists Uģis Vidauskis, pēc drošības struktūru ieteikuma pašvaldība bija aicinājusi šā gājiena pieteicēju Juriju Kotovu koriģēt iecerētā gājiena laiku, taču organizētāji atbildi nav snieguši.

Pašvaldība izmantojusi savas tiesības pašai koriģēt pulcēšanās laiku. Šā gājiena maršrutā Brīvības bulvāra un Aspazijas bulvāra krustojumā pie Kolonādes kioska no pulksten 11 līdz 12 jau iepriekš pieteikta Barikāžu dalībnieku savienības sapulce.

Iespējams, ka barikādnieki savu mītiņu atsauks, jo izteikuši vēlmi apvienot soļojumus ar kotoviešiem, kuru mērķis gan nav tikai rūpes par denacionalizēto namu iemītniekiem – parādīties rīta agrumā pie Brīvības pieminekļa viņiem, visticamāk, ir vēlme, lai tur sastaptos ar Latvijas Nacionālās karavīru biedrības cilvēkiem, kas no dievkalpojuma Doma baznīcā aptuveni šajā laikā dosies nolikt ziedus pie pieminekļa. "Ja ies ātrāk par divpadsmitiem, tad tas būs nesankcionēts pasākums ar visām no tā izrietošajām sekām," brīdināja U. Vidauskis.

J. Kotovs solījies pašvaldības komisijas lēmumu pārsūdzēt, taču pilsētas izpilddirektors Andris Grīnbergs norādīja, ka dome rīkojusies saskaņā ar likuma normām, kas ļauj pašvaldībai motivētas nepieciešamības gadījumā koriģēt pieteikto pasākumu laiku vai maršrutu.

"Uzskatu, ka šoreiz pašvaldības iejaukšanās bijusi ļoti minimāla un tā nekādā mērā neaizskar pasākuma pieteicēju tiesības uz pulcēšanās brīvību," teica A. Grīnbergs. Viņš pauda pārliecību, ka drošības struktūras spēs nodrošināt sabiedrisko kārtību visu 16. marta pasākumu laikā.

Šādās pašās domās ir arī likumsargi. Valsts policija (VP) Rīgā un arī atsevišķās lielākajās pilsētās jau vakar sāka strādāt pastiprinātā režīmā. VP priekšnieks Aldis Lieljuksis vakar atgādināja, ka 16. marts ir atceres diena, tāpēc "tiem, kuri vēlas tusēt, radīt šovu vai redzēt šovu, labāk palikt mājās". Rīgā oficiāli ir pieteikti pieci pasākumi, un policija gatava "izolēt" no tiem personas, kas neievēros policijas likumīgās prasības. A. Lieljuksis atzina, ka šogad leģionāru atceres dienu pasākumu raksturs būs visai konfrontējošs, jo tos rīkos personas ar krasi pretējiem un atšķirīgiem viedokļiem, tāpēc gaidāma dažādu viedokļu sadursme.

NRA, 15. martā


«Antifašistiski» orientētie spēki atrod veidu, kā tomēr «satikt» leģionārus
Ivo Leitāns

Lai arī Rīgas dome (RD) ar ieteikumiem centās novērst to, ka 16.marta rītā vienlaikus no Vecrīgas uz Brīvības pieminekli varētu doties leģionāri un "antifašistiski" noskaņotais Jurijs Kotovs ar 200 cilvēkiem, šie centieni ir apieti.

RD formālais iemesls lūgt J.Kotovam pārcelt gājienu uz vēlāku laiku — plkst.12 bija tāds, ka pie Brīvības pieminekļa jau sapulci pieteicis Barikāžu dalībnieku savienības pārstāvis Staņislavs Dudins. Otrdien S.Dudins Dienai teica, ka savu sapulci atsaucis un ies kopā ar J.Kotovu.

Tādējādi RD nonākusi sarežģītā situācijā — iebilst pret J.Kotova gājienu leģionāru dēļ tā nevar, jo Latvijas Nacionālā karavīru biedrība (LNKB) iecerēto ziedu nolikšanu pie pieminekļa pēc dievkalpojuma Domā kā gājienu pieteikt negrasās. Leģionārus ar karogu aleju varētu pavadīt Raivja Dzintara partijas Visu Latvijai biedri.

Diena jau rakstīja, ka formāli J.Kotovs pieteicis gājienā aizstāvēt īrnieku intereses, taču, kā liecina 2005.gada notikumi, viņš bija viens no tiem, kuri arestantu tērpos bloķēja Kluba 415 gājienu, kas izraisīja sadursmes ar policiju.

Otrdien vaicāts par iespējamo "satikšanos" ar leģionāriem pie pieminekļa, J.Kotovs atbildēja: "Mēs par to nedomājam. Esam tikai pret nacisma godināšanu ielās un vēlamies pievērst uzmanību sociālajiem jautājumiem." LNKB priekšsēdātājs Edgars Skreija, jautāts par J.Kotovu, atteica, ka viņus tas "absolūti neuztrauc".

Otras bažas ir par sadursmēm 16.marta vakarpusē, kad gājienu uz pieminekli pieteikusi Nacionālā spēka savienība (NSS). Īsu brīdi pirms tam pie pieminekļa sapulci plāno beigt Latvijas Antifašistiskā komiteja (LAK). Lai šie spēki nesatiktos pieminekļa laukumā, RD aicināja LAK sapulci rīkot nevis "pretim", bet "pie" Kolonādes kioska. Kā Dienu informēja LAK vadītājs Eduards Gončarovs, viņi tam piekrituši. Viņš arī norādīja, ka rīta pusē LAK aktīvisti leģionāriem netraucēs: "Mums ir vienošanās: viņi pēc Doma baznīcas kāpj autobusos un brauc uz Lesteni, bet mēs neparādāmies Doma laukumā." E.Skreija gan šādu vienošanos kategoriski noliedz, sakot: "Mēs darīsim, kas mums jādara."

RD sabiedrisko attiecību speciālists Uģis Vidauskis norādīja: "Kad izpilddirektors iepazīsies ar jauno situāciju, iespējams, atkal tiks sasaukta sapulču komisijas sēde. Tad lemsim, ko darīt."

Diena, 14. marts


Arvīds Vilde: Nevis nodot, bet saprast

Tuvojoties 16. martam, kārtējo reizi uzvirmo emocijas par šīs leģionāru piemiņas dienas atzīmēšanu. Vēl dzīvi palikušie leģionāri, to piederīgie, paziņas un tiem simpatizējošie ļaudis vēlas atcerēties kritušos un aizsaulē aizgājušos cīņu biedrus ar piemiņas brīdi, bet ir naidīgi noskaņoti grupējumi, kas grib to liegt. Diemžēl, pēdējie, ieskaitot arī dažas mūsu valsts amatpersonas, nav pietiekami izpratuši vai gribējuši izprast latviešu leģiona būtību, tā rašanās un pastāvēšanas politiskos cēloņus un tā nozīmi.

Latviešu leģions neradās ne no kā. Tas bija loģisks iepriekšējo notikumu ķēdes posms to cēloņsakarīgs rezultāts. To veidoja: noziedzīgais Molotova-Rībentropa pakts, Latvijas okupācija, "baigā" 1940./41. gada komunistiskā režīma terors un represijas, no kā cieta desmitiem tūkstoši nevainīgu Latvijas iedzīvotāju - gan latviešu, gan cittautiešu. Tas viss izraisīja tautas naidu pret komunistisko režīmu, ko, karam sākoties, veikli izmantoja hitleriskās Vācijas ideologi. Tā rezultātā latviešu tautas mūžsenie ienaidnieki vācieši pārtapa par atbrīvotājiem.

Pēc vācu armijas neveiksmēm austrumu frontē 1943. gadā draudēja jauna atkārtota Latvijas okupācija no Padomju Savienības ar visām no tās izrietošajām sekām. Lai pret to cīnītos, tika izveidots latviešu leģions. To veidoja daļa brīvprātīgo, bet kopumā tas tika izveidots piespiedu kārtā, mobilizējot attiecīgo gadu gājumu jauniešus. Leģiona uzdevums un tā veidošanas morālais attaisnojums bija cīņa pret sarkano armiju, lai novērstu komunistiskā režīma atgriešanos un 'baigā" gada notikumu turpināšanos. Latviešu puiši gāja leģionā, bet gūstā nonākušie un Latvijā dzīvojošie ukraiņi ar līdzīgu motivāciju – Vlāsova armijā.

Kara nogalē virmoja domas, ka varētu veidoties kaut kas līdzīgs 1918. - 1919. gada notikumiem. Vācija karu zaudēs, bet sabiedrotie (ASV, Anglija), kas neatzina Latvijas okupāciju 1940. gadā, nepieļaus sarkanās armijas ienākšanu, vai sliktākā gadījumā - palikšanu Latvijas teritorijā. Tiks atjaunota Latvijas brīvvalsts, kurai būs vajadzīgi arī savi bruņotie spēki.

Leģionāri ar savu varonīgo cīņu frontē darīja to, ko neizdarīja Latvijas armija 1939. - 1940. gadā, pierādot, ka Latvijas tauta nevēlas komunistiskā režīma atjaunošanu. Tāpēc arī leģionam bija tautas vairākuma atbalsts un simpātijas, kas nav zudušas arī tagad. Par to liecina kaut vai daudzās leģionāriem veltītās dziesmas: "Zilais lakatiņš", "Dzintra", "Kad šķiroties no tēva mājām", "Es vēlos mājās pārnākt", "Paliec sveiks mans mazais draugs", "Mazais pasta balodītis" u.c., kuras tika sacerētas un dziedātas kara laikā, tiek dziedātas tagad un tiks dziedātas pat vēl tad, kad pašu leģionāru vairs nebūs.. Šāda attieksme nebija pret Padomju Savienībā izveidoto latviešu strēlnieku gvardes divīziju un vēlāko strēlnieku korpusu, kas neguva tautas vairuma simpātijas.

Leģionāru cīņa pret sarkano armiju šajā karā, līdzīgi kā latviešu strēlnieku cīņa pret vācu armiju pirmajā pasaules karā bija vēsturisko apstākļu izraisīta un saprotama, kaut arī tās iznākums abos gadījumos latviešu tautai nebija labvēlīgs, bet pat traģisks.

Leģionāri, ciešot lielus zaudējumus, palīdzēja nosargāt arī t.s. "Kurzemes cietoksni". Tas ļāva daļai latviešu inteliģences, sabiedrisko darbinieku un turīgāko zemnieku izbraukt uz rietumvalstīm, paglābties no represijām un izveidot plašu emigrāciju, kas brīvajā pasaulē pievērsa uzmanību Latvijas okupācijas nelikumībai, veicināja tās valstiskuma atjaunošanu un atzīšanu. Pretējā gadījumā visu šo ļaužu ceļš būtu bijis tālie austrumi. Pateicoties latviešu darbībai emigrācijā, Staļina režīms nevarēja izvērst tik plašas represijas arī pret Latvijā palikušo tautas daļu, kā tas notika ar dažām citām tam nevēlamām tautām.

No teiktā saprotams pamatojums un vēlme atcerēties un godināt leģiona cīnītājus. Pret to nevar būt iebildumi, un nekādu tiesību uz tiem nav okupācijas gados iebraukušajiem cittautiešiem, kas nezina vai negrib zināt leģiona rašanās vēsturisko nosacītību. Atkārtoju savu jau agrāk pausto atziņu, ka, ja nebūtu bijusi noziedzīgā Latvijas okupācija, nebūtu bijušas drausmīgās "baigā" 1940. - 1941. gada represijas, nebūtu bijis latviešu leģiona. Un to nav iespējams noliegt. Vispār ir paradoksāla situācija. Pati Padomju Savienība ar savu tuvredzīgo agresīvo politiku un represīvo rīcību radīja sev ienaidniekus, par ko vaino citus. Arī tagadējās Krievijas politiķi diemžēl nereti rīkojas līdzīgi.

Delfi, 14. martā


16. marta gājienu uzskata par goda lietu
Viesturs Sprūde

Gatavojoties šonedēļ gaidāmajai latviešu leģiona piemiņas dienai, nacionāli noskaņotās jauniešu organizācijas "Klubs 415" un "Nacionālā spēka savienība" (NSS) sestdien Melngalvju nama telpās organizēja kupli apmeklētu konferenci "Patiesība par latviešu leģionu un Krievijas propagandas mērķi".

Konferences gaitā NSS priekšsēdētājs Viktors Birze pauda stingru apņēmību neatteikties no 16. marta gājiena uz Brīvības pieminekli, lai godinātu leģionāru piemiņu, kaut arī paši leģionāru pārstāvji no Latvijas Nacionālo karavīru biedrības jau agrāk izteikušies, ka vēlētos, lai piemiņas diena tiktu atzīmēta bez īpašiem gājieniem. Birze lūdza sirmajiem vīriem nenosodīt tos nacionāli domājošos jauniešus, kas piedalīsies akcijā, jo tie būs jauni cilvēki "ar augstiem ideāliem un attīstītu nacionālo pašapziņu". NSS vadītājs uzsvēra, ka, pateicoties pēdējā laika notikumiem un Krievijas spiedienam, 16. marts nozīmes ziņā ir kļuvis par kaut ko vairāk nekā tikai piemiņas dienu. Pēc viņa domām, 16. marta gājiens ir kļuvis par goda un principa lietu visiem nacionāli domājošiem latvi ešiem un atteikties no tā tagad nozīmētu gļēvulību. "Šajā dienā mēs gribam būt lepni, ka esam latvieši. Uz tikšanos 16. martā pie Brīvības pieminekļa!" klātesošos aicināja Birze. Jāpiebilst, ka minētajā datumā netālu no pieminekļa gatavojas pulcēties arī krievvalodīgie "antifašisti" no "Latvijas Antifašistiskās komitejas".

Konferences mērķis bija uzsvērt latviešu leģiona kā nacionālās pretestības kustības sastāvdaļas nozīmi un atspēkot Krievijas masu informācijas līdzekļu un valdošo aprindu izdomājumus šajā sakarā. Šim tematam tieši bija veltīts vēsturnieka Ulda Neiburga referāts, ar kuru var iepazītes arī aizvadītās sestdienas "Latvijas Avīzes" slejās. Neiburgs atgādināja, ka latviešiem, viņus iesaucot, neviens nejautāja, vai tie vēlas dienēt SS daļās, un "ne jau par Hitlera idejām viņi cīnījās, bet pret tiem, kuri iznīcināja Latvijas neatkarību". Tomēr vēsturnieks atzina, ka daļa sabiedrības joprojām dzīvo un vēl ilgi dzīvos padomju un Krievijas propagandas radītajos melīgajos priekšstatos par leģionāriem kā "esesiešiem", kara noziedzniekiem. Šis apstāklis arī nākotnē var negatīvi ietekmēt Latvijas drošību un stabilitāti.

Daudz kritisku vārdu par atturīgo Latvijas valdības un augstāko valsts amatpersonu izturēšanos pret leģionāriem un 16. martu konferencē izteica Saeimas deputāts Aleksandrs Kiršteins. Viņš atgādināja, ka leģionu un apsūdzības "nacisma glorifikācijā" Maskava savā propagandas arsenālā iekļāva 1998. gadā, kad cerēja ar to aizkavēt Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā un NATO. Deputāts sprieda, ka varas piesardzīgajā attieksmē pret zīmīgo datumu tieši atspoguļojoties Latvijas–Krievijas attiecību stāvoklis, vai, pareizāk sakot, Krievijas Ārlietu ministrijas nostāja. Runātājs izpelnījās aplausus, kad apstiprinoši atbildēja uz auditorijas jautājumu, vai viņš joprojām uzskata, ka attiecības ar Krieviju var veidot tikai divējādi – "sadodot pa muti vai laizot zābakus". Šie 2004. gada nogalē Latvijas televīzijā sacītie Kiršteina vārdi savulaik izraisīja Krievijas protestus.

Rūgtumu par Latvijas varas attieksmi izteica arī Latvijas Nacionālo karavīru biedrības priekšsēdētāja vietnieks Leonīds Roze. "Trūkst politiskās gribas. Labāk ir nelikties ne zinis, jo leģionāru skaits ar katru gadu kūst," rezumēja Rozes kungs.

Konference, kas iesākās, visiem dalībniekiem dziedot valsts himnu "Dievs, svētī Latviju!", noslēdzās ar dokumentālās filmas "Latviešu leģions" demonstrēšanu.

Latvijas Avize  12. marts


Pirms ar vieglu roku tiesāt...
Franks Gordons
Šonedēļ – 16. marts – latviešu leģionāru piemiņas diena

Divdesmitajā gadsimtā skarbās pavērsienu aukas bieži vien nostādījušas cilvēkus liktenīgas izvēles priekšā, un, iekams viņus "post factum", raugoties no mūsdienu pozīcijām, par šo izvēli nosodīt, jāmēģina izprast viņu tālaika rīcības motīvus, neko neizskaistinot, bet arī neiemīdot dubļos.

Armēņu nacionālists Garegins Nžde

Pamācošas atziņas reizēm palīdz gūt gadījums, tīra nejaušība.

Meklējot kādu apcerējumu par Karabahas konfliktu, tīmeklī uzdūros krievvalodīgam armēņu portālam www.golos.am, kur manu uzmanību saistīja eseja par kādu gulaga vaņģinieku, vārdā Garegins, ar grūti izrunājamu uzvārdu Nžde. Nāvessoda vietā viņam piesprieda 25 gadus ieslodzījumā. Viņš nomira 1955. gada 21. decembrī (Staļina dzimšanas dienā...) bēdīgi slavenā Vladimiras centrālcietuma slimnīcā. Tajā laikā kopā ar viņu šajā cietumā smaka Danīls Andrejevs, slavenā krievu dzejnieka Leonīda Andrejeva dēls. Arī viņam piesprieda 25 gadus. Būdams smagi slims, Nžde lūgtin lūdza draugus pārvest viņa pīšļus uz dzimto Armēniju. 1983. gada augustā šo lūgumu izdevās izpildīt. Tagad, brīvajā Armēnijā, Garegina Nžde dzeju, prātulas, apcerējumus nu jau desmit gadu gaitā izdod, popularizē, lasa.

Paga, paga, kur es šo grūti izrunājamo uzvārdu Nžde jau lasīju? Es atvēru sava arhīva mapi, kur savākti materiāli par kolaborāciju Otrā pasaules kara gados, un paskatījos, kas rakstīts par šo cilvēku. Izrādās, ka Nžde ir segvārds, kas tulkojumā nozīmē "trimda". Īstais uzvārds viņam ir Ter-Harutunjans. Viņš dzimis Nahičevanā 1886. gadā, pusaudža gados iestājies "revolucionāro nacionālistu" partijā "Dašnakcutiun", no 1905. līdz 1907. gadam mācījies Bulgārijas kara akadēmijā, tad atgriezies Aizkaukāzā, kur cara žandarmi viņu apcietināja. 1911. gadā izbēga no cietuma, atrada patvērumu Bulgārijā, 1914. gadā atgriezās Aizkaukāzā un iestājās armēņu brīvprātīgo vienībās, lai cīnītos pret senseno ienaidnieku – turkiem. 1918. gada maijā piedalījās dramatiskajā Sardarabadas kaujā, aizstāvot "to, kas bija atlicis no Armēnijas". Cīnījās pret "boļševiku un tatāru" (azerbaidžāņu) vienībām no 1920. gada jūlija līdz 1921. gada jūlijam, tad bēga caur Persiju uz Bulgāriju. Kad sākās vācu – padomju karš, Nžde – dedzīgs nacionālists un boļševisma ienaidnieks – nosprieda, ka jānostājas Lielvācijas pusē, jo, ja nu PSRS sabruks, Turcija sagrābs Armēniju un pabeigs iesākto armēņu tautas iznīcināšanu, un tam jāaizsteidzas priekšā. 1942. gadā viņš devās uz Berlīni un kļuva par t. s. Armēņu nacionālās padomes locekli. Viņš karoja Krimā un Ziemeļkaukāzā vācu vērmahta armēņu vienības sastāvā (kopskaitā Lielvācijas pusē karoja ap 20 000 armēņu). 1944. gadā Nžde devās uz beidzamo trimdu – atkal uz Bulgāriju, kur viņu notvēra padomju militārās izspiedzes dienests – SMERŠ. Tālākais aprakstīts iepriekšējā rindkopā.

Interesanti, ka Nžde pīšļus ļāva pārapbedīt vēl pirms Gorbačova "perestroikas", tagad Nžde sacerējumi brīvajā Armēnijas Republikā ir ļoti populāri, un no Putina Maskavas nedzird nekādus pārmetumus par to, ka "Armēnijā atdzimst fašisms". Kremlī vēl cer, ka Armēnija atšķirībā no Azerbaidžānas neļaus sevi ievilkt NATO orbītā, un Krievijas vēstnieks Erevānā negaužas par "vēstures pārrakstīšanu".

Žīdu nacionālists Jaīrs

Garegins Nžde bija kvēls armēņu nacionālists, kurš Otrā pasaules kara gados loloja ilūzijas, kas izrādījās maldīgas. Un Avrahams Šterns, pazīstams ar segvārdu Jaīrs, bija kvēls žīdu nacionālists, kurš Otrā pasaules kara gados loloja ilūzijas, kas izrādījās maldīgas. Savā grāmatā "Latvians and Jews Between Germany and Russia" es rakstīju, ka Šterns-Jaīrs tālaika Palestīnā, ko pārvaldīja britu mandāta administrācija, vadīja nelielu, bet kaujiniecisku apvienību – LEHI (Lohamei Herut Israel, t. i., Izraēlas brīvības cīnītāji). Šterna-Jaīra galvenais ienaidnieks bija Lielbritānija, jo Londonas valdība 1939. gadā faktiski apturēja Eiropas žīdu emigrāciju uz Palestīnu un darīja visu, lai nepieļautu neatkarīgas žīdu valsts proklamēšanu Svētajā zemē. Un 1941. gada pavasarī, kad Hitlera iecerētā "galīgā atrisinājuma" (Endloesung) īstais apjoms un šaušalīgā nozīme vēl nebija zināma, Jaīrs nolēma nodibināt sakarus ar nacistiem, lai glābtu Eiropas žīdus un patriektu britus no Palestīnas. Viņš piedāvāja Vācijai darījumu: Berlīne atzīs ebreju nācijas (Hebrew Nation) tiesības nodibināt savu suverēno valsti – ar nacionāli autoritāru iekārtu – un veicinās visu Eiropas žīdu pēc iespējas ātrāku pārvešanu uz Palestīnu, un LEHI savukārt darīs visu, lai kaitētu Anglijas interesēm un patriektu britus no Palestīnas.

Vācu diplomāts Otto Verners fon Hentigs lika Jaīra emisāram Lubenčikam saprast, ka vērmahta ģenerāļi saista savas cerības ar daudziem miljoniem arābu, izvēršot cīņu pret Lielbritāniju, kamēr Jaīram ir "tikai saujiņa žīdu".

Jaīra draugs Arjē Kocers atceras, ka dzirdējis no viņa šādus vārdus: "Galu galā sabiedrotie uzvarēs un mani un manus domubiedrus pakārs, bet tikmēr Palestīnā būs papilnam žīdu."

1942. gada februārī britu izspiedzes aģenti atklāja Jaīra slepeno dzīvokli Telavivā un nošāva viņu.

Un ko jūs domājat? Mūsdienu Izraēlā, dabiski, izvairās pieminēt šo Jaīra traģisko kļūdu, taču viņš tiek godināts kā patriots un varonis, pieminētajā dzīvoklī iekārtots LEHI muzejs, reizi gadā tur notiek sarīkojumi, kas veltīti viņa piemiņai.

Daži vārdi par Rūdolfu Bangerski

Rūdolfs Bangerskis (1878 – 1958) neapšaubāmi bija Latvijas patriots. Viņš apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni par nopelniem cīņās pie Ložmetējkalna, bijis 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona komandieris, strēlnieku divīzijas štāba priekšnieks, Latvijas armijā – Kurzemes, Zemgales, Latgales un tehniskās divīzijas komandieris, 1924. – 1925. un 1928. – 1929. g. kara ministrs (vienā valdībā ar sociāldemokrātiem Jāni Raini un Voldemāru Bastjāni).

Žīdu tautības Latvijas atbrīvotāju biedrības almanahā "Atbrīvotājs" ģenerālis Bangerskis 1931. gadā rakstīja: "Mūsu valsts varonīgajā cīņā par savu eksistenci un neatkarību arī žīdu tautas dēli ir nesuši savu artavu uz brīvības altāra."

Antisemīts viņš nekad nav bijis. Būdams latviešu leģiona ģenerālinspektors, viņš aicināja savu tautu cīnīties pret boļševikiem – tiem, pret kuriem viņš pats bija cīnījies Krievijas pilsoņkara laikā, bet prata izvairīties no pārlieku nacistiskas frazeoloģijas.

Rūdolfa Bangerska darbošanos vācu okupācijas gados diezgan skarbi un pamatoti kritizēja Haralds Biezais ("Latvija kāškrusta ēnā") un Dzelzs krusta kavalieris Ādolfs Blāķis ("Medaļas otrā puse"). 1945. gada 20. februārī, kad Lielvācijas sakāve vairs nebija apšaubāma, Bangerskis Potsdamā ļāva pasludināt sevi par t. s. Latviešu nacionālās komitejas priekšsēdi. Tas nu bija neprāts. Taču Uldis Ģērmanis, kurš kādu laiku bija Bangerska adjutants un savos beletrizētajos memuāros "Pakāpies tornī!" apraksta šo nožēlojamo Potsdamas traģikomēdiju, atrod arī labus vārdus sirmajam ģenerālim, kurš centās sagādāt leģionāriem ciešamus apstākļus, cik nu tas bija viņa varā, jo lepnais ģenerālinspektora tituls bija vairāk simbolisks. Viņam dara godu arī tas, ka, zinādams par Latvijas Centrālās padomes aktivitātēm, viņš nesteidzās par to ziņot vācu drošībniekiem.

Kara noziedznieks vārda tiešā nozīmē viņš nebija, un tas, ka viņa pīšļus pārveda no Oldenburgas un pārapbedīja Brāļu kapos, ir ētiski pilnīgi attaisnojams solis. Un ne jau čekas nagu maucēju mantiniekiem Maskavā arī šajā sakarā vaukšķēt par "fašisma atdzimšanu".

"Brīvā Latvija"
Latvijas Avize  12. marts
Latviešu leģions - apmelots bez faktiem
ULDIS NEIBURGS

Apgalvojumi par latviešu leģionāru saistību ar kara noziegumiem neiztur kritiku

Kopš latviešu leģionāru cīņām Otrajā pasaules karā aizritējuši vairāk nekā seši gadu desmiti. Neskatoties uz to, katru gadu, tuvojoties 16. martam, vēl šaisaulē palikušajiem sirmgalvjiem, bijušajiem leģionāriem jāklausās pārmetumos - sākot ar karošanu "nepareizajā pusē" un beidzot ar līdzdalību kara noziegumos. Tāda leģiona vēstures interpretācija pēdējos gados it īpaši izplatīta Krievijas Ārlietu ministrijas un dažu Valsts domes deputātu paziņojumos, Krievijā izdotajās vēstures grāmatās, dokumentu publikācijās un veiklu polittehnologu veidotajās propagandas filmās. Lieki piebilst, ka šādu pašu nostāju pauž arī Latvijas krievu prese, atsevišķi Saeimas un Rīgas domes deputāti, kā arī dažādas "antifašistiskās" organizācijas, kas it īpaši ir satrauktas par "neonacisma" izplatīšanos Latvijā.

Leģions un Latvijas brīvība

Leģionāru noliedzēji bieži vien apgalvo: absurdi sacīt, ka leģions ir cīnījies par brīvu Latviju, jo nacistiskās Vācijas uzvaras gadījumā latviešus sagaidījusi kolonizācija, ģermanizācija un nosūtīšana uz pakļautās PSRS attālākiem apgabaliem. Turklāt, ja leģionāri mobilizēti piespiedu kārtā, tad sanākot, ka Hitlers viņus spiedis cīnīties par Latvijas neatkarību. Protams, jāpiekrīt, ka Hitlers līdz pat pēdējam izturējās noraidoši pret Latvijas autonomijas projektiem, kurus kara gados izstrādāja Alfrēda Rozenberga vadītā Okupēto austrumu apgabalu reihsministrija un atbalstīja SS reihsfīrers Heinrihs Himlers. Brīva Latvija nebija viņu plānos.

Ja runājam par Latvijas kolonizāciju un represijām pret iedzīvotājiem, gan nevajadzētu aizmirst, ka Hitlera sabiedrotā 1939. - 1941. gadā Padomju Savienība ar tās diktatoru Staļinu priekšgalā šos plānus ar uzviju sāka īstenot drīz pēc Otrā pasaules kara beigām. Ne jau par Hitlera uzvaru, bet pret otrreizējo padomju ekspansiju cīnījās latviešu leģionāri, kuriem sarkanā armija bija ienaidnieks, kas likvidējis Latvijas neatkarību, iznīcinājis tās armiju un veicis represijas pret civiliedzīvotājiem, bet vēlāk to draudēja okupēt otrreiz. Tiesa, šodien mēs pilnā mērā varam apgalvot, ka tīri objektīvi leģionāri nebūtu spējuši izcīnīt Latvijas neatkarību, taču tas vēl nenozīmē, ka viņi nevēlējās to atgūt.

Latviešu leģionāru uzticību brīvas, neatkarīgas Latvijas idejai apliecina daudzi un dažādi vācu, britu, amerikāņu un pat padomju karalaika dokumenti. Kaut vai Latvijas komunistiskās (boļševiku) partijas centrālās komitejas (LK(b)P CK) locekļa Diega 1943. gada 25. aprīļa ziņojums LK(b)P CK sekretāram Jānim Kalnbērziņam par to, ka latviešu karavīrus nevar uzskatīt par simpatizējošiem Hitleram: "Daudzi no viņiem domā par patstāvīgu Latviju tās iepriekšējā nozīmē un gaida Zviedrijas palīdzību. Šāda veida noskaņojums vēl vairāk izpaužas visā tautā. Īstu hitleriešu ir maz. Lielākā tautas daļa netic, ka vācieši paliks Latvijā. Tie slāņi, kas bija neapmierināti ar padomju varu, cer uz vecās Latvijas atgriešanos. Kādā veidā tas notiks, par to ir dažādi viedokļi." Konkrētajos vēsturiskajos apstākļos liela daļa leģionāru atrašanos leģionā saprata ar cīņu par Latvijas neatkarības atjaunošanu, neskatoties uz to, ka tā notika Vācijas bruņoto spēku rindās, jo cita militāra spēka, kas varētu aizkavēt padomju okupācijas atgriešanos, vienkārši nebija.

Latviešu leģions un SS

Latviešu leģionāriem neviens nejautāja, vai viņi vēlas dienēt SS karaspēkā. Tas pamatā notika tāpēc, ka SS reihsfīrers H. Himlers savās interesēs interpretēja Hitlera vadlīnijas, ka tikai vāciešiem drīkst būt ieroči, attiecinot to tikai uz piederību vērmahtam, lai no nevācu tautām pakāpeniski veidotu savu SS karaspēku. Leģionāru vairāk formālā, nevis pēc būtības piederība SS organizācijai un viņu uz formas tērpiem nēsātās SS zīmotnes, šķiet, ir tās, kas vēl šodien mūsdienu demokrātiskās Latvijas visatļautības atmosfērā ļauj krievu valodā iznākošajai presei saukāt viņus par "nepiebeigtajiem esesiešiem". Šajā sakarā vērts pārdomāt vēsturnieka Kārļa Kangera rakstītās rindas, ka nacistu īstenotā "piespiedu mobilizācija bija viens noziegums, bet mobilizācija SS karaspēkam bija otrs, varbūt pat lielāks noziegums pret latviešiem".

Leģiona saistība ar SS ir uzsvērta arī bēdīgi slavenajā propagandas filmā "Baltijas nacisms" (2005), kuru Latvijas drošības policija "no juridiskā viedokļa" gan novērtēja kā tādu, kas "nepārkāpj nacionālā naida un nesaticības robežu". Cita starpā tajā ir citēts arī Nirnbergas starptautiskā kara tribunāla 1946. gada 1. oktobra spriedums, kas pasludināja SS un tās apakšstruktūras par noziedzīgām. Taču gan minētās filmas veidotāji, gan daudzi citi šā dokumenta "tulkotāji" bieži "aizmirst" tajā pašā spriedumā minēto, ka šāds atzinums "neattiecas uz personām, ko valsts piespiedusi iestāties par locekļiem tādā veidā, ka tām neatlika nekāda cita iespēja, un turklāt ja šīs personas nav piedalījušās tādos noziegumos". Šī atruna tad arī vistiešākajā veidā attiecas uz nospiedošo vairākumu latviešu leģionāru, kuri cīnījās frontē, nevis veica kādus nemilitāra rakstura uzdevumus. Ir jāpiekrīt vēsturniekam Inesim Feldmanim, kurš raksta: "Neviens latviešu leģionārs nevienā tiesā nav bijis apvainots kara noziegumos, kas būtu izdarīti leģiona darbības kontekstā. Leģions tika izveidots aptuveni gadu pēc pēdējās lielās ebreju slepkavības Latvijā. Ja pašās kara beigās no agrākajām nacistu partijas un SS organizācijas drošības dienestam (SD) pakļautām struktūrām tajā ieplūda arī personas, kas bija veikušas kara noziegumus, tad tādēļ nav noziedzīgs viss leģions."

Leģions un kara noziegumi

Nevienam nav noslēpums, ka leģionāru pieminēšana pirmajos Latvijas neatkarības atjaunošanas gados notika samērā mierīgi. Plašākas politiskās batālijas un neviennozīmīgu starptautisko reakciju 16. marta norises Latvijā piedzīvoja vien 1998. - 1999. gadā. Toreizējais Krievijas vēstnieks Aleksandrs Udaļcovs bija viens no pirmajiem mūsu kaimiņvalsts pārstāvjiem, kurš kā "vēsturnieks" izteicās par leģionāru līdzdalību noziegumos pret mierīgajiem iedzīvotājiem Pleskavas, Ļeņingradas un Novgorodas apgabalā. 2004. gadā Krievijas Federācijas Ārlietu ministrija pat izplatīja paziņojumu "Par Latviešu SS leģiona piedalīšanos kara noziegumos 1941. - 1945. gadā un Latvijas mēģinājumiem pārskatīt Nirnbergas tribunāla spriedumu", kurā apgalvoja, ka latviešu leģiona apakšvienības ne tikai piedalījās cīņās pret sarkano armiju, bet no SS vadības puses tika izmantotas arī masu nošaušanās un soda ekspedīcijās pret partizāniem un mierīgajiem iedzīvotājiem Latvijas, Polijas, Baltkrievijas, Ukrainas un Krievijas teritorijā, kā arī pildīja apsardzes dienestu geto un koncentrācijas nometnēs.

2004. gadā dienas gaismu ieraudzīja divu Krievijas armijas pulkvežu, vienlaikus vēstures zinātņu kandidātu Viktora Černova un Andreja Šļahtunova darbs "Baltiešu Waffen-SS. Varoņi vai slepkavas...?". Tajā vesela nodaļa veltīta baltiešu militāro vienību līdzdalībai vācu organizētās soda akcijās pret padomju partizāniem un civilistiem. Pavisam nesen - 2006. gadā - izdevniecība "Veče" Maskavā laida klajā krievu vēsturnieka Mihaila Krisina grāmatu "Latviešu SS leģions", kas brīvi nopērkama Latvijas grāmatnīcās. Minēto izdevumu saturā varam atrast jau agrāk izskanējušas puspatiesības par latviešu SD vienību līdzdalību holokausta noziegumos, atsevišķu policijas bataljonu iesaistīšanu partizānu apkarošanas akcijās Baltkrievijā, taču daudz mazāk ir konkrētu ziņu par latviešu leģiona 15. un 19. divīzijas "noziegumiem".

Arī baltkrievu vēsturnieks Aleksandrs Ļitvins pētījumā par latviešu policijas bataljoniem Baltkrievijā 1941. - 1944. gadā nekritiski atkārto vairākos krievu izdevumos publicēto aprakstu par bijušās Vitebskas guberņas teritorijā nogalinātiem 3000 civiliedzīvotājiem, kurus esot nošāvuši "cilvēki, kas saprata krieviski, ar galvaskausu uz formas cepurēm un sarkanbaltsarkanu karodziņu uz kreisās piedurknes". Lasi - latviešu SS. A. Ļitvins nosauc daudzus latviešu formējumus, kuri esot bijuši iesaistīti represijās pret vietējiem mierīgajiem iedzīvotājiem. Nelaime vien tā, ka virkne nosaukto bataljonu reāli nemaz nav eksistējuši. Ne ar kādām citām liecībām līdz šim nav pierādīti arī jau minētajā filmā "Baltijas nacisms" izskanējušie apgalvojumi par 19. divīzijas līdzdalību masveida represijās pret civiliedzīvotājiem Krievijas teritorijā 1943. gada decembrī - 1944. gada aprīlī, nodedzinot 23 ciemus un nogalinot 1300 cilvēkus. Ja šādi dokumenti patiešām atrodas Krievijas arhīvos, tad tie būtu jāliek galdā un jāsalīdzina ar divīzijas kaujas dienasgrāmatām un pavēļu grāmatām. Citādi jāsecina, ka visi apgalvojumi par latviešu leģionāru tiešu saistību ar kara noziegumiem neiztur kritiku.

Kam traucē leģionāru piemiņa?

Cīņa ar leģionāriem vēl turpinās. Ja ne dzīviem, tad mirušiem. Daudziem Latvijas iedzīvotājiem labā atmiņā ir atmodas laika notikumi, kad padomju armijas specvienības 1990. gada 4./5. decembra naktī vienlaikus saspridzināja vairākus kritušiem leģionāriem uzstādītos pieminekļus Morē, Codē, Džūkstē un Jaunpilī. Kopš 2000. gada leģionāru pārapbedīšana notiek Lestenes Brāļu kapos Kurzemē. Kaut visā civilizētajā pasaulē pieminekļi karos kritušajiem pastāv neatkarīgi no tā, kurā frontes pusē tie būtu cīnījušies, Lestenes Brāļu kapu atklāšana izpelnījās pārmetumus par "nacistiskās kustības slavināšanu". Krievijas Ārlietu ministrijas 2003. gada 29. septembra komentārā "Par ieroču-SS sastāvā karojošo latviešu leģionāru memoriālās kapsētas oficiālo atklāšanu un iesvētīšanu" uzsvērts, ka tā ir kārtējā "latviešu leģionāru slavināšana, kuri plecu pie pleca ar nacistiskajiem okupantiem karojuši pret antihitleriskās koalīcijas dalībnieci - Padomju Savienību un sasmērējuši sevi ar noziegumiem pret mierīgajiem iedzīvotājiem". Šis paziņojums gan tapis, aizmirstot, ka pat Krievijā saskaņā ar starpvalstu vienošanos ar Vāciju izveidotas kritušo vācu karavīru kapsētas (tajā skaitā ieroču-SS vienību piederīgajiem). Jau 1998. gadā Krasnoje Selo rajonā atklāja kapsētu kritušajiem norvēģu ieroču-SS vienību dalībniekiem, 1998. gadā Maskavas priekšpilsētā Sokolā izveidoja piemiņas memoriālu 15. SS kazaku kavalērijas korpusam, bet 2000. gadā Sologubovkā pie Ļeņingradas atklāja un iesvētīja kapus 22 000 kritušo vācu karavīru. Viņu piemiņas saglabāšana nevienam netraucē, bet kam gan traucē latviešu leģionāri?

Latvijas Avize  10. marts
Pie Brīvības pieminekļa 16. martā sola sadursmes
Viesturs Radovics, Sandris Vanzovičs,

Rīgas domē pašlaik pieteikti pieci pasākumi, kuros dažādi spēki ar dažādiem mērķiem plāno pieminēt 16. martu, informēja Rīgas domes sabiedrisko attiecību speciālists Uģis Vidauskis. Amatā vakar apstiprinātais pilsētas izpilddirektors Andris Grīnbergs solās atbildi divu gājienu un trīs sapulču pieteicējiem sniegt nākamās nedēļas sākumā. Viņš bilda, ka Brīvības piemineklis šoreiz ar žogu netiks apjozts, tajā pašā laikā atzīstot, ka piemērojamo drošības pasākumu apjoms būs tiesībsargājošo institūciju kompetencē.


Pirmie savu gājienu pieteica Nacionālā spēka savienība (NSS) – gājienā kritušo leģionāru piemiņai no Okupācijas muzeja līdz Brīvības piemineklim varētu piedalīties aptuveni 80 cilvēku. Pasākums plānots no pulksten 18 līdz 19. Gājienā gribēja iet arī par pērkoņkrustieti dēvētais Igors Šiškins, tomēr pirmie gājienu bija pieteikuši NSS. Tādēļ I. Šiškins nolēma piekāpties un pulksten 17 pie Okupācijas muzeja rīkot stundu ilgu sapulci latviešu leģionāru atcerei. Šajā pasākumā ir plānota simt cilvēku dalība.

16. martā sarosīsies arī antifašisti – no pulksten 16.30 līdz 17.45 pie Brīvības pieminekļa notiks Latvijas Antifašistu komitejas rīkota sapulce pret neonacismu.

Komitejas aktīvisti vakar apgalvoja, ka viņu sapulce tiek rīkota kā pretpasākums NSS gājienam. "Ja dome atļaus neonacistiem iet gājienā, mēs pieliksim visus savus spēkus, lai šo gājienu apturētu. Mēs to apsolām," draudēja komitejas līdzpriekšsēdētājs Josifs Korens, gājiena apturēšanas plānus gan sīkāk neraksturojot. Lai gan komiteja prasījusi ļaut pulcēties līdz pulksten 17.45, antifašisti pie Brīvības pieminekļa uzkavēsies ilgāk, sagaidot NSS gājienu. "Stāvēsim un ēdīsim saldējumu," pulcēšanās mērķi skaidroja viens no komitejas pārstāvjiem. Pasākuma pieteicēji sola, ka sapulcē piedalīsies 200 aktīvistu. Ja NSS savu gājienu atcels, arī antifašisti nepulcēšoties.

NSS priekšsēdētājs Viktors Birze Neatkarīgajai atzina, ka savienība gājienu neatcels un policijai vajadzēs nodrošināt kārtību pasākuma laikā. "Ja kāds centīsies brutāli traucēt likumīgi pieteiktu, miermīlīgu gājienu, tad būs darbiņš policijai. Mēs nevienam neuzbruksim, bet, ja kāds uzbruks mums, mēs aizstāvēsim sevi un vecos leģionārus, kuri nāks kopā ar mums gājienā," sacīja V. Birze.

Pie Brīvības pieminekļa leģionāru dienā no pulksten 11 līdz 12 grasās pulcēties arī 15 biedrības Barikāžu dalībnieku savienība pārstāvji. Šīs sapulces tēma – Par neatkarīgu Latviju bez fašisma. Visbeidzot 16. martā gājienā dosies arī denacionalizēto namu īrnieki. Īrnieku kustības par savām tiesībām pārstāvis Jurijs Kotovs ar 100 līdz 200 biedriem no Saeimas gar rātsnamu ies uz Brīvības pieminekli, kur notiks sapulce – mītiņš. Šis pasākums plānots no pulksten 10.30 līdz 13.30. U. Vidauskis gan uzsvēra, ka šis gājiens nav tieši saistīts ar leģionāru dienu, jo pasākuma mērķis esot "paust sāpi par denacionalizēto namu īrnieku diskrimināciju".

Valsts policija (VP) leģionāru dienā plānotos drošības pasākumus klāstīs īpašā preses konferencē 14. martā. "Mēs negatavojamies ieteikt domei kādu no 16. marta pasākumiem aizliegt. Mūsu vienīgais lūgums – lai vienā vietā un vienā laikā nenotiktu divi pasākumi vienlaikus. Policija ir gatava visos pasākumos nodrošināt kārtību," norādīja VP Preses un sabiedrisko attiecību biroja priekšniece Ieva Rekšņa.

Kā informēja A. Grīnbergs, aizvakar viņš ticies ar iekšlietu ministru Ivaru Godmani, lai pārrunātu drošības pasākumus leģionāru atceres dienā. Pēc A. Grīnberga stāstītā, tiesībsargājošās institūcijas apņēmušās veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai 16. marts noritētu bez starpgadījumiem. "Brīvības piemineklis netiks slēgts, arī pērn tā nebija domes iniciatīva," par drošības struktūru lomu žoga ap pieminekli sliešanā atgādināja A. Grīnbergs. Viņš arī piebilda, ka atbilstoši pērn pieņemtajam Satversmes tiesas (ST) lēmumam pašvaldībai vairs nav tiesību atļaut vai neatļaut kādu gājienu, tomēr gadījumā, ja drošības iestādes ieteiktu pieteikto pasākumu neorganizēt, dome tā norisi var aizliegt. Pērn novembrī ST atzina, ka likumā ietvertā atļauju sistēma, saskaņā ar kuru sapulces, gājiena vai piketa rīkošanai jāsaņem iepriekšēja pašvaldības piekrišana, neatbilst Satversmei.

Pēc Neatkarīgās tincināšanas izpilddirektors atzina, ka likums par policiju drošības struktūrām ļauj pielietot preventīvos pasākumus, līdz ar to nav garantijas, ka policija nesadomās arī šogad iežogot Brīvības pieminekli. "Pēc manā rīcībā esošās informācijas, žoga nebūs," tomēr policija grasās ar citām metodēm nodalīt viedokļu pretinieku iespējamās sadursmes, skaidroja A. Grīnbergs. Lai aizliegtu šādus gājienus, jābūt nopietniem argumentiem, ka tie var radīt apdraudējumu sabiedrībai, jo jebkuru šādu aizliegumu var apstrīdēt tiesā, viņš piebilda. Policija gan darbosies pastiprinātā režīmā, jo sabiedrība, 16. martu gaidot, ir ļoti polarizējusies.,

NRA 7. marts 


16.martā pasākumus Rīgā pieteikušas piecas organizācijas

Leģionāru atceres dienā, 16. martā, pasākumus Rīgas domē pieteikušas piecas organizācijas, vēsta BNS. Gājienā 16.marta vakarā vēlas doties Nacionālā spēka savienība. Tā plkst.18 plāno sākt gājienu no Okupācijas muzeja uz Brīvības pieminekli.

Savukārt biedrība "Barikāžu dalībnieku savienība" ap plkst.11 plāno rīkot piemiņas sapulci pie Laimas pulksteņa, Brīvības pieminekļa laukumā.

Šajā dienā sapulci vēlas rīkot arī biedrība "Latvijas antifašistiskā komiteja". Biedrība ap plkst.16.30 pulcēsies iepretim Brīvības bulvāra 26.namam.

Bet bijušais "pērkoņkrustietis" Igors Šiškins, kurš iepriekš bija ieplānojis organizēt gājienu vienlaikus ar Nacionālā spēka savienību, plkst.17 iecerējis rīkot sapulci Strēlnieku laukumā, Vecrīgā.

Savukārt Rīgas domes deputāts Genādijs Kotovs ("Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā") plkst.10.30 iecerējis 200 cilvēku gājienu no Saeimas gar Rātsnamu līdz Brīvības piemineklim, lai aizstāvētu denacionalizēto namu īrnieku tiesības.

Vidauskis pastāstīja, ka visi pieteikumi ir nodoti drošības struktūrām izvērtēšanai, un, ja tām būs kādi iebildumi pret konkrētiem pasākumiem, tad domei būs tiesības aizliegt kāda pasākuma rīkošanu.

Leģionāru un nacionāli patriotisko organizāciju rīkotie publiskie pasākumi 16.martā, īpaši gājiens un ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa, ik gadu rada milzu ažiotāžu gan Latvijā, gan pasaulē. Lai gan viņi cenšas izskaidrot, ka nav bijušie SS vīri, ārpus Latvijas viņus parasti dēvē par bijušajiem esesiešiem.

Diena, 5. marts


No intervijas
Ar Rīgas domes priekšsēdētāju dr. JĀNI BIRKU ("TB"/LNNK) sarunājas žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Ināra Mūrniece. 

.....
– 16. marts vēl nav "atcelts".

– Tie, kas savulaik dienējuši leģionā, man ir svēti. Arī mans tēvs tur ir dienējis. Leģionāriem jāizrāda cieņa. Visu cieņu leģionāriem, un es arī personiski esmu gatavs viņiem palīdzēt. Ja vajadzēs, tad no "Rīgas satiksmes" gādāsim autobusus braukšanai uz Lesteni. Un gan jau arī kāds groziņš autobusā tiks ielikts. Bet daudzi jaunieši, manuprāt, 16. martā vienkārši grib izrādīties.

– No valdošo aprindu puses dzirdēts: jā, paši leģionāri 16. martā piemiņas pasākumus var rīkot, bet citiem to nevajadzētu. Tas man nešķiet pareizi: runa ir nevis par konkrētiem leģionāriem, bet vēstures faktu. Un, ja šodien ir jaunieši, kas vēsturi negrib aizmirst, tad kāpēc viņiem to liegt?!

– Katrā gadījumā man nav pieņemama tā konfrontācija, kas šajā sakarā izvēršas. Man šķiet, ar jaunajiem te tiek vairāk spekulēts, nekā viņi paši to apjauš. Var taču atrast formu, kādā jaunieši sadarbotos ar leģionāriem un pārņemtu vēsturisko mantojumu! Bet nevajadzētu pieļaut konfrontāciju.

– Konfrontāciju – kam ar ko?

– Mēs jau neaizliedzam un nevienam neaizliegsim 16. martā iet gājienā. Ja jaunieši, izrādot cieņu vecajiem leģionāriem, grib ar viņiem iet kopējā gājienā, tā ir viena lieta. Bet, ja jaunieši rīko atsevišķas demonstrācijas, tā jau ir pavisam cita lieta!

– Ja jaunieši iet atsevišķā gājienā, lai godinātu leģionārus, tad tas, jūsuprāt, būtu slikti? Varas pārstāvjiem nevajadzētu cerēt, ka līdz ar pēdējā leģionāra aiziešanu par viņiem aizmirsīs.

– Mums jāzina sava vēsture un no tās jāmācās, tā jāsaglabā svēta. Bet cieņu vēsturei jau var izrādīt dažādās formās. Patiesību sakot, te jau ir jautājums tikai par formu. Es jūs ļoti labi saprotu, bet man negribētos, lai rastos nekārtības. Tāpēc jaunieši, ja tiešām izrāda cieņu leģionāriem, var pievienoties leģionāru gājienam, un tas būtu vislabāk.

– Vai Brīvības piemineklis 16. martā netiks slēgts?

– Nē. Mana pārliecība ir, ka Brīvības pieminekli zem atslēgas nedrīkst likt.
........

Latvijas Avize  3. marts


Situācija 16. martā solās būt nervoza
Viesturs Sprūde

Vakar Kara muzejā sasauktā atkārtotā diskusija par 16. marta latviešu leģiona piemiņas dienas pasākumiem izvērtās nervozās debatēs, kurās nacionāli domājošo spēku pārstāvji un "antifašisti" neatteicās no nodoma šajā datumā rīkoties atbilstoši savai pārliecībai.

Pie viena galda sēdās "Nacionālā spēka savienības", "Kluba 415", Igora Šiškina vadītā "Gustava Celmiņa centra", "Latvijas Antifašistiskās komitejas", Latvijas Nacionālo partizānu apvienības, Latvijas Nacionālo karavīru biedrības un "Daugavas vanagu" pārstāvji. Vienošanās par rīcību, kas nedotu trumpjus Latvijas nedraugu rokās, gan izpalika. Runātāji bieži pārtrauca cits citu ar niknām replikām.

"Ar neapbruņotu aci skaidrs, ka mēs šeit neko neatrisināsim. Būs tā, kā būs, bet mēs vismaz zināsim, kas apkārt notiek," tajā visā noraugoties, atzina viens no sarunu rīkotājiem, "Daugavas vanagu" pārstāvis Jānis Krūmiņš. Ne "antifašisti" ne arī nacionālās nometnes pārstāvji neatzina, ka mēģinātu iegūt politisko kapitālu un publicitāti no leģiona piemiņas dienas. Tā "Latvijas Antifašistiskās komitejas" līdzpriekšsēdētājs Josifs Korens apgalvoja, ka organizācija, kurai viņš pieder, ir "apolitiska" un cīnās tikai pret nacismu, ksenofobiju un rasismu. Viņš arī noliedza, ka "antifašisti" nodarbotos ar provokācijām: "Atsakieties no gājieniem un mēs momentā atsauksim savu pieteikumu." Korens savā datorā demonstrēja sižetu, kurā redzams, kā viens no "Gustava Celmiņa centra" radikāļiem paziņo, ka "čigāni nav cilvēki". "Viņi ies jums līdzi!" triumfēja datora īpašnieks. Kad tika izteikts viedoklis, ka "antifašistu" izdarības pie Brīvības pieminekļa bijušas apmaksātas, Korens piedraudēja, ka piecelsies un aizies no diskusijas.

Lieku reizi tika demonstrēts, ka Latvijas sabiedrības vēstures izpratne ir pārāk dažāda vai mākslīgi tiek tāda uzturēta. Situāciju labi ilustrēja "Antifašistiskās komitejas" vadītāja absurdais paziņojums, ka latviešu leģiona kodolu veidojusi "Arāja komanda" un SD policijas bataljoni. "Mēs varam par kaut ko strīdēties, ja mums ir kaut cik vienādi priekšstati par vēsturi, bet ja dažiem tā izpratne ir galīgi ačgārna, tad mana un daudzu citu atrašanās šeit ir lieka. Klausīties tik analfabētiskus spriedumus par leģionu nu nekādi nevar!" protestēja Latvijas Nacionālo karavīru biedrības priekšsēdētāja vietnieks Tilmanis.

No nacionāli noskaņoto diskusijas dalībnieku vidus vairākkārt izskanēja jautājums, cik tāla ir piekāpšanās robeža. "Par ko mēs meklējam kompromisu? Tas būtu tā, it kā es būtu aizbraucis mājās, bet tur pie manām durvīm būtu sarīkots antifašistu mītiņš un man būtu jādiņģējas, vai drīkstu iet savā mājā vai arī man jānakšņo pie durvīm. Tur nav par ko diskutēt. Gājienos es esmu gājis katru gadu neatkarīgi no Rīgas domes vai citu reakcijas, jo tā ir mana pārliecība. Saruna ir ne tikai par 16. martu un leģionu, saruna ir par mūsu pašcieņu un vēsturisko apziņu," sacīja "Kluba 415" vadītājs Jānis Sils. Viņš un viņa organizācijas biedri gatavojas piedalīsies piemiņas pasākumos kā privātpersonas.

Tikmēr "Daugavas vanagu" pārstāvis J. Krūmiņš uzsvēra, ka situācijā lielā mērā ir vainojama Latvijas valdība, kura tā arī nav definējusi savu attieksmi pret leģionāriem: "Jautājums ir, kā kompensēt leģionāriem viņiem 50 gadu laikā nodarīto netaisnību, lai nenodarītu ļaunumu Latvijai. Cik tālu esam gatavi iet uz kompromisiem?" Uz zināmiem kompromisiem gan bija gatavs arī Josifs Korens. Viņš solīja 9. maijā personīgi iet klāt pie katra, kurš turēs Staļina portretu, un mēģināt turētāju pierunāt to novākt.

Pēc diskusijas vairāki mani sarunu biedri izteica pārliecību, ka 16. martā daudzu televīzijas kompāniju uzmanības centrā var nonākt Igors Šiškins, kurš arī muzejā bija ieradies armijas parauga uniformā ar ugunskrusta uzšuvi uz piedurknes un lūkoja klātesošos pārliecināt, ka mēģinājumos nokaitēt situāciju Latvijā vainojami "žīdi". "Pagājušajā gadā mēs viņu aizdzinām no savām rindām," pamājot uz rosīgā vīra pusi, sacīja Jānis Sils, kuram jautāju par provokāciju iespējām. "Kluba 415" vadītājs vienlaikus uzsvēra, ka par provokatoru izķeršanu jārūpējas policijai, taču "tur, kur kaut kas notiek, vienmēr uzrodas arī psihiski nelīdzsvarotas personas".

Rīgas Galvenās policijas pārvaldes pārstāvis Jānis Tukāns, kurš vēroja diskusiju kaislības no malas, jautāts par nekārtību iespējām šogad 16. martā, atbildēja, ka policija ir gatava nodrošināt sabiedrisko kārtību: "Ir izstrādāts plāns, ko parakstījis iekšlietu ministrs Godmanis. Plānu komentēt nevaru, bet, ņemot vērā mūsu pieredzi, domāju, ka policija nodrošinās kārtību pilnā apjomā."

Latvijas Avize 1. martā, 2007


Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga intervijā par 16. martu.
Agnese Margēviča, NRA, 21. februāris, 2007
.........
– Kāda ir jūsu pozīcija saistībā ar 16. marta iespējamiem pasākumiem?

– Tāda pati kā visus iepriekšējos gadus. Šī datuma izcelšana kā valstiska patriotisma izrādīšana ir kļūda, jo ir jau pietiekami daudz citu datumu, kuri ir saistīti ar valsts neatkarību – 11. novembris, 18. novembris, deportāciju upuru un citas piemiņas dienas. Es neredzu nekādu pamatu un nepieciešamību pēc 16. marta kā valstiski svinamas dienas. Es uzskatu, ka tiem, kas vēlas pieminēt savu un savu cīņu biedru dalību zināmās cīņās, ir visas tiesības to darīt, kā demokrātiskā valstī tas ir pieņemts. Ja viņi vēlas nolikt ziedus pie cīņu biedru piemiņas vietām, tad to var darīt. Bet jebkurš mēģinājums šo dienu pacelt valstiskas atzīmēšanas līmenī ir polittehnoloģija, lai izvērstu pret Latviju naidīgu propagandu un kampaņu, iestāstot pasaulei, ka latvieši ir bijuši fašisma atbalstītāji un vēl šodien notiek fašisma atdzimšana. Tas man kā prezidentei ir absolūti nepieņemami, jo es uzskatu, ka fašisms Latvijai ir darījis lielu ļaunumu, tā ir bijusi sveša okupācija, kas ir pastrādājusi noziegumus pret cilvēci uz mūsu zemes. Mums nav nekādas vajadzības par šo režīmu sērot un to atcerēties. Tas, ka latviešu zēni okupācijas laikā pretēji starptautiskām konvencijām tika iesaukti vērmahtā un sūtīti uz fronti, nenozīmē, ka Latvijā ir jebkad bijis fašisms un tāds ticis atbalstīts.

Šis datums ir ļāvis dažādām ekstrēmistiskām grupām nokļūt mediju uzmanības lokā. Mūsu laikā tikt televīzijas ekrānos vai dabūt savu portretu apģērbtā vai neapģērbtā veidā uz avīžu pirmajām lapām ir ļoti pievilcīgs veids, kā likt dažādiem ļaudīm rosīties. Tāpat arī konfrontācijas un kautiņi ir labs veids, kā nokļūt medijos. Bet no Latvijas valsts viedokļa šādas darbības nozīmē mīt jau iestaigātās mūsu valstij naidīgās polittehnoloģijas taciņas. Šī polittehnoloģija mēģina diskreditēt Latviju kā valsti un mazināt tās starptautisko prestižu, piešujot visiem latviešiem fašisma birku. Es domāju, ka tā ir tik tiešām ļoti liela muļķība – it kā patriotisma vārdā dot ieganstu Latvijai naidīgiem spēkiem klāstīt, kādi latvieši ir fašisti un nav demokrāti. Mani tas aizvaino kā prezidenti, es uzskatu, ka tas ir apvainojums latviešu tautai un Latvijas valstij. Manuprāt, cilvēks, kas uzskata sevi par Latvijas patriotu, neatbalstīs šos pasākumus ar savu klātbūtni. Taču, protams, demokrātiskā valstī zināmās robežās šādus uzskatus iespējams paust.

– Vai šogad 16. martā būs arī kādi fiziski ierobežojumi paust savu viedokli? Piemēram, pagājušajā gadā bija žogs ap Brīvības pieminekli. Vai jūs uzskatāt par vēlamiem šos fiziskos ierobežojumus?

– Pagājušajā gadā bija unikāla situācija, jo notika Brīvības pieminekļa remontdarbi. Starp citu, radās ļoti absurda situācija 25. martā, kad pilsētas dome uzcēla žogu un neļāva ļaudīm represēto piemiņas dienā iet pie pieminekļa. Tas bija absurds, un vēl lielāks absurds, kad kādai grupai pensionāru bija iestāstīts, ka prezidente ir pavēlējusi tādas barjeras uzlikt. Prezidente ne par kādām barjerām un administratīvām lietām nekādus rīkojumus nedod, jo viņai tādu pilnvaru nav ne valstiskā, ne municipālā līmenī. Es vēl toreiz zvanīju mēram Aksenokam un vaicāju, kāpēc ir vajadzīgs represēto piemiņas dienā, likt žogus, kāpēc to nevar darīt vēlāk, ja ir zināms, ka cilvēki gribēs nolikt ziedus pie pieminekļa. Barjeras ap pieminekļiem pašvaldībai tomēr jāsaskaņo ar attiecīgiem datumiem. Šogad nekas tamlīdzīgs nav paredzams, jo pēdējā Brīvības pieminekļa tīrīšana notika pirms NATO samita.

Šobrīd viss ir drošības un kārtības policijas rokās. Savā ziņā Satversmes tiesas spriedums, ar kuru ar pašvaldībām vairs nav jāsaskaņo publiskie pasākumi, manuprāt, ļoti apgrūtina kārtības uzturēšanu pilsētā. Ja ir labi zināma dažu grupu vēlme provocēt konfrontācijas un konfliktus, kas varētu aiziet pasaules medijos Latvijai nelabvēlīgā gaismā, tad liegtā iespēja koordinēt šos pasākumus uzliek drošības spēkiem lielāku nastu gādāt par sabiedrisko kārtību.
....
........
16.marta bīstamākais brīdis varētu būt ap sešiem pie Brīvības pieminekļa
Ivo Leitāns

Līdz 16.martam, dienai, kad latviešu leģionāru atceres pasākumus parasti aizēno radikālu grupu sadursmes TV kameru ielenkumā, atlicis tieši mēnesis, un Rīgas domē (RD) jau pieteikti trīs publiski pasākumi. Pagaidām gan vēl nav zināms, vai gājienā pie Brīvības pieminekļa dosies paši bijušie leģionāri, kas esot izteikuši tādu vēlmi Saeimas deputātam Visvaldim Lācim (ZZS), taču jau tagad skaidrs, ka Rīgas centrā plāno sapulcēties vairāki simti gan to atbalstītāju, gan pretinieku.

Šoreiz atšķirībā no pērnā gada RD nebūs tiesību kādu no gājieniem neatļaut — tam pamatā ir Satversmes tiesas (ST) pērnruden pieņemtais spriedums, kurā atzīts: prasība saņemt atļauju pulcēšanās brīvības īstenošanai neatbilst Satversmei. Gan iekšlietu ministrijas (IeM), gan Valsts policijas (VP) vadītāji Dienai iepriekš bija atzinuši, ka policistiem tas varot radīt problēmas, tomēr tie būšot gatavi. Jāizdomā, kā samērot demokrātiju ar kārtību, norādīja iekšlietu ministrs Ivars Godmanis (LC), kurš presē arī apsolīja: žoga ap Brīvības pieminekli šogad nebūs. No policijas puses patlaban citu jaunumu nav.

Kā Dienai pastāstīja Rīgas izpilddirektora Ērika Škapara (JL) preses sekretārs Uģis Vidauskis, šobrīd 16.martam pieteikti divi gājieni un viena sapulce. No sešiem līdz septiņiem vakarā plānots Nacionālās spēka savienības (NSS) rīkotais leģionāru piemiņas gājiens no Rātslaukuma līdz Brīvības piemineklim, kurā piedalīsies 80 cilvēku. Sākotnēji tika ziņots, ka starp tiem varētu būt arī ekstrēmi labējās Vācijas Nacionāldemokrātiskās partijas pārstāvji, taču NSS priekšsēdētājs Viktors Birze tomēr esot palūdzis vāciešus pārcelt sadarbības vizītes datumu, ziņo LETA.

Tai pašā vietā un laikā 100 cilvēku pieteicis arī pērkoņkrustietis Igors Šiškins, taču viņu RD aicinājusi vai nu to mainīt, vai vienoties ar NSS, norāda U.Vidauskis: "NSS bija pirmie, un vienlaikus vienā vietā dažādas grupas pasākumus rīkot nevar." Uz to I.Šiškins Dienai atbildēja, ka ar NSS viņš vienošoties un, iespējams, sāks pasākumu jau pulksten 17.00 ar mītiņu.

Pie Laimas pulksteņa savukārt pulksten 16.30—17.45 sapulcē pret neonacismu paredzējuši piedalīties 250 cilvēku no Latvijas Antifašistu komitejas. Tās pieteicējs, RD deputāts Viktors Dergunovs (PCTVL) Dienai pastāstīja, ka pret kara veterāniem viņiem pretenziju neesot: "Mēs saprotam, ka vecie vīri satiekas un piemin kritušos biedrus, tāpēc nestāvēsim ne pie Doma baznīcas, ne brauksim uz Lesteni. Taču esam pret jauniešiem — neonacistiem, kas maršēs pie valsts simbola. Nedomāju, ka veterāni paši grib gājienu."

Veterāni savu vārdu gan vēl nav teikuši, taču, ja Latvijas Nacionālo karavīru biedrība dosies gājienā, to varētu darīt arī partija Visu Latvijai, Dienai norādīja tās priekšsēdētāja vietnieks Dmitrijs Mironovs. Pieteikts vēl nekas nav. "Mēs vienmēr konsultējamies ar pašiem leģionāriem, pirms ko darām 16.martā," uzsver D.Mironovs. Jebkurā gadījumā partija kaut ko plānojot. "Parasti rīkojam karogu aleju pie pieminekļa vai baznīcas, kad tur iet leģionāri, braucam uz Lesteni," min D.Mironovs. Vēl ir Klubs 415, kas pagaidām arī neko konkrētu neesot izlēmis.

Diena, 2007. gada 16. februāris.
Ideju «imports» zeļ un plaukst
MĀRIS ANTONEVIČS

Latvijas nomelnotāji var berzēt rokas – tradicionālajiem, "novalkātajiem" stāstiņiem par "esesiešu maršiem" 16. martā Rīgā šogad klāt nākušas jaunas nianses. Kā ziņojusi televīzija, tieši šajā dienā Latvijas galvaspilsētu bija nolēmuši apmeklēt pārstāvji no Vācijas Nacionāli demokrātiskās partijas (NDP), kas Eiropas presē parasti raksturota kā neonacistu kustībai tuvu stāvošs politiskais spēks. Par to vācieši informējuši savus sadarbības partnerus Latvijā — Nacionālā spēka savienību, kuriem pret to sākumā nav bijis nekādu iebildumu. Tagad gan NSS vadoņi steidz ziņot, ka NDP uz Latviju tomēr nebraukšot, taču nav šaubu, ka vajadzīgas ausis šī ziņa jau sasniegusi un Maskavas aģitatori to nekautrēsies izmantot savās interesēs. Nebūtu pārsteigums, ka šogad ārzemju presē 16. marts tiktu raksturots kā datums, kad Rīgā uz saietiem pulcējas dažādu valstu nacisti, vēl vairāk izkropļojot šīs dienas patieso nozīmi. Starp citu, Latvijā iznākošajās krievvalodīgajās avīzēs šis tēls jau tagad tiek "uzpūsts", protams, paspilgtinot to ar bildēm no skūtgalvainu vācu neonacistu saietiem.

Skaidrot ārzemniekiem, kas bija latviešu leģionāri un par ko viņi cīnījās, ir daudz sarežģītāk nekā pavicināt karogus un pagrūstīties Vecrīgā, tomēr pēdējos gados tas lēni un neatlaidīgi ir ticis darīts. Te var pieminēt kaut vai nesen izdotās Visvalža Lāča grāmatas "Latviešu leģions patiesības gaismā" un "Latviešu leģions ārzemju vērotāju skatījumā". Taču skaidrs, ka ar šādu nopietnu darbu pievērst uzmanību ir daudz grūtāk nekā ar skandālu, piemēram, ja bariņš karstgalvju izdomā, ka šis ir piemērots brīdis, lai palielītos ar savu "starptautisko sadarbību". Muļķība vai provokācija? Tas vairs nav tik svarīgi...

Kas ir šī vācu NDP, kam pēkšņi radusies interese par 16. martu un Latviju? Kā organizācija tā darbojusies kopš Otrā pasaules kara beigām, bet par partiju pārtapusi tikai 1964. gadā. Tās ietekme valsts politikā nav liela, pēdējās Vācijas parlamenta vēlēšanās par NDP balsoja tikai 1,6% pilsoņu. Partijā ir tikai 6000 biedru, kas Vācijai ir ļoti niecīgs skaits. Taču NDP vārds Eiropas presē parādās diezgan bieži, kad ir runa par neonacistiem vai labējiem ekstrēmistiem, kuru idejas NDP mīkstinātā veidā cenšas piedāvāt politikā. Vācijā ir aizliegts lietot nacistisko simboliku, tā vietā vācu neonacisti izmanto vācu Reiha krāsu salikumu: sarkans, balts, melns, kuras lieto arī NDP. Pēdējā laikā partijai izdevies gūt vērā ņemamus panākumus Saksijas federālās zemes parlamenta vēlēšanās (tieši šīs zemes deputāti bija plānojuši braukt uz Rīgu), kā arī Mēklenburgas-Priekšpomerānijas federālās zemes parlamenta vēlēšanās. Protams, var gari un plaši runāt par apstākļiem, kas veicinājuši NDP popularitātes pieaugumu, taču skaidrs, ka ne šī partija, ne tās idejas Latvijā nav vajadzīgas.

Vai no tā ir iespējams izvairīties? Robežas ir vaļā, un dažādas idejas šurp tiek "importētas" uz nebēdu. Vasarā, "praida" laikā pie mums brauc ārzemju geji un lesbietes, lai mācītu iecietību. Jau labu laiku te darbojas no Krievijas "ievazātās" nacionālboļševiku idejas, bet nu aktuālāka kļūst arī kaimiņvalstī jau draudīgus apmērus ieguvusī rasisma "sērga". Tikmēr latviešiem svarīgi jautājumi arvien biežāk paliek šo surogātu aizēnā.

Latvijas Avize 10. febr., 2007


Spriežot pēc vakardienas sižeta LTV, (4. febr.,2007) Latvijas varas iestādes atkal sāk "uzvilkties" 16.marta gaidās. Liekas gan, ka šāds dvēseles stāvoklis nav tas labākais fons izsvērtu lēmumu pieņemšanai

Satraukuma iemesls ir informācija, ka uz šo laiku Rīgā plāno ierasties Vācijas nacionālradikāļi (daži lieto apzīmējumu neonacisti). Iekšlietu ministrs Godmanis TV atzīst, ka šādu viesu klātbūtne ir sliktākais, kas varētu notikt, un sola nevēlamos viesus vienkārši neielaist Latvijā.
Manuprāt, tā nav pareiza metode. Kaut vai tāpēc, ka šāda ideoloģiska Latvijā iebraucošo filtrēšana vienkārši nav iespējama. Subkultūru pētnieki zina, ka rasistiski, ksenofobiski uzskati ir pietiekami plaši izplatīti arī grupās, kurām ar politiku formāli nav sakara, piemēram, britu futbola fanu aprindās. Tas nozīmē, ka potenciāli kāds no krietni sareibušajiem britiem Vecrīgā arī var sarīkot nepatīkamus incidentus. Nu, ko tad - aizliegsim britu tūristiem iebraukt? Vai aizliedzot vācu radikāļiem iebraukšanu Latvijā, viņiem netiks vienkārši radīta publicitāte?
Pašas Eiropas pieredze liecina, ka, kad runa ir par uzskatiem, aizliegumi nestrādā. Vācijā holokausta publiska noliegšana ir krimināli sodāma rīcība. Nu un? Vai tas ir traucējis t.s. neonacistiem? Viņi savus uzskatus var paust, arī neskarot šo tēmu. Latvijas varas iestādēm, manuprāt, ir divi rīcības varianti. Ja ir pierādījumi tam, ka radikāļi ir provokatori un saņem finansējumu no ārvalstīm, tad tā arī ir jāpasaka, un tad nerodas jautājumi, kāpēc pret šiem cilvēkiem vara vēršas. Savukārt, ja šādu pierādījumu nav un runa ir par to, ka "mums šādi uzskati nav pieņemami", tad represijas nav pamatotas. Jo tas, kas kuru aizvaino, aizskar utt., kas kuram ir nepieņemami "civilizētā valstī", ir ļoti izplūdis temats. Man varbūt liekas, ka "civilizētai valstij" nepieņemami ir luksus auto, kas drāžas garām ubagiem Rīgas ielās... Tātad otrs variants ir runāt ar Latvijas radikāļiem. Manuprāt, lielākā problēma ir tā, ka abas puses (vara un pašmāju radikāļi) tik ļoti nicina viena otru, ka šāda dialoga nav. Tomēr pieņemu, ka Latvijas patrioti (vismaz pašu izpratnē) ir abās "frontes" pusēs. Ja tā, tad dialoga rezultātā ir iespējama vienošanās: ok, mēs viens otram nepiekrītam, tomēr esam gatavi rīkoties tā, lai neciestu Latvijas intereses.

Pana Klekša blogs, 5. febr.,2007


Spriež, ko darīt leģionāru piemiņas dienā
VIESTURS SPRŪDE

Lai nepieļautu provokācijas un konfliktus, kas varētu Rīgu piemeklēt latviešu leģionāru piemiņas dienā 16. martā, vakar uz diskusiju bija pulcējušies ieinteresēto pušu pārstāvji.

Kopsaucēju, kādai vajadzētu būt šai dienai, lai tā neizsauktu Latvijas tēlu apkaunojošas situācijas, diskusijas dalībniekiem gan neizdevās atrast. Kara muzeja un "Daugavas vanagu" rīkoto pasākumu var uzskatīt pat itin savlaicīgu, jo, kā noskaidrojās diskusijas gaitā, trīs organizācijas par gājienu vai mītiņu rīkošanu leģionāru piemiņas dienā dokumentus Rīgas domē jau iesniegušas. Tās ir Nacionālā spēka savienība (NSS), Latvijas Antifašistiskā komiteja un kāds nevienam nepazīstams "Gustava Celmiņa centrs", ko vada Igors Šiškins. Muzejā sanākušo vidū redzēja Rīgas domes pārstāvjus, vēsturniekus, Latvijas institūta direktoru Ojāru Kalniņu, Raivi Dzintaru no "Visu Latvijai", Kārli Dumbri no NSS, Nacionālo karavīru biedrības vadītāju Edgaru Skreiju, bet otru nometni pārstāvēja Rīgas domes deputāts no partijas "PCTVL" Vladislavs Rafaļskis un biedrības "Latvijas Antifašistiskā komiteja" līdzpriekšsēdētājs Josifs Korens.

Viedokļu apmaiņa izvērsās diezgan asa, taču nācās konstatēt, ka "antifašisti" ir tik ļoti pārņemti ar domu par "fašisma atdzimšanu Latvijā" un "nacistu maršiem", ka argumentus, kas apgāza šīs absurdās tēzes, viņi vienkārši nedzirdēja vai negribēja dzirdēt.

Demagoģija sita augstu vilni un izskanēja apgalvojumi, ka latviešiem kara laikā bijusi izvēles iespēja, bet tie brīvprātīgi iestājušies SS vienībās.

Tā Rīgas domes deputāts no "PCTVL" Vladislavs Rafaļskis bilda: "Bija cilvēki, kuri izvēlējās mirt, lai nedienētu pie Hitlera vai pie Staļina." Rafaļskis te apgalvoja, ka 16. martā "nacisti" gājuši ar saviem karogiem, te atkal atzina, ka nacistisku karogu nav bijis. "Antifašistiem" neesot nekādu pretenziju pret to, ka leģionāri liek ziedus pie Brīvības pieminekļa, bet tie iestājoties pret leģionāru "glorifikāciju".

Tikmēr diskusijā noskaidrojās, ka ne paši leģionāri, ne arī "Daugavas vanagi", kas 50. gados trimdā aizsāka 16. marta pieminēšanu, nemaz nevēlas ne gājienus, ne arī kādas akcijas šajā dienā. "Šie gājieni tikai dod ieroci mūsu ienaidniekiem. Visi tie, kas gājienus atbalsta, patiesībā rīkojas pretēji leģionāru interesēm. Varbūt viens otrs to dara tīšām," uzsvēra "Daugavas vanagu" pārstāvis Valdis Kursietis. E. Skreija leģionāru vārdā uzsvēra, ka vienīgais, ko vecie vīri vēlas, ir pieminēt kritušos biedrus: "Mēs vairāk neko negribam. Nekādus gājienus. Nekādus maršus. Pietiks uz mūsu rēķina taisīt politiku!"

Gan NSS pārstāvis K. Dumbris, gan R. Dzintars no "Visu Latvijai" piekrita, ka gājienu rīkošana nav obligāta. Tā vietā lietderīgāk būtu, piemēram, apmeklēt slimos leģionārus viņu mājās.

Latvijas institūta vadītājs O. Kalniņš uzsvēra, ka dzīvajiem leģionāriem ir tiesības pieminēt kritušos un tās ir viņu cilvēka tiesības, bet 16. marts daudziem kļuvis par "teātri". "Iešana uz ielas un kliegšana vienam uz otru nepārprotami ir teātris medijiem. Katra grupa to izmanto, lai sevi popularizētu. Tur ir pilnīgi cits mērķis. Mēs nekad nevienosimies par vēsturi uz ielas. Neizmantosim ielas, lai šo jautājumu paceltu pasaules acīs. Pasauli neinteresē mūsu vēsture," sacīja Kalniņa kungs, aizrādot, ka ārvalstu žurnālistus neinteresē vēstures peripetijas – viņus interesē sadursmes Rīgas ielās.

Diemžēl uz diskusiju nebija ieradušies policijas pārstāvji, tā ka neizdevās uzzināt, kā un vai kārtības sargātāji gatavojas 16. martam. Tieši policijai pagājušajā gadā tika barga kritika par žoga apjošanu Brīvības piemineklim.

Latvijas Avize 1. febr., 2007


Leģionāru dienā solās Rīgu neslēgt

Nacionālā spēka savienība gatavojas jau laikus Rīgas domē pieteikt gājienu leģionāru piemiņai 16. martā, maršrutā no Rātslaukuma līdz Brīvības piemineklim.

(NSS) gatavojas jau laikus Rīgas domē pieteikt gājienu leģionāru piemiņai 16. martā, maršrutā no Rātslaukuma līdz Brīvības piemineklim. Pērn leģionāru atceres dienā piemineklis bija jozts ar žogiem vai līdz pusei Vecrīgas, tās apkaimē dežurējošo policistu skaits zaudēja tikai NATO samita laikā redzētajam, bet aizturēto vidū bija gan leģionāru piemiņas godinātāji, gan to oponenti. Šoreiz vismaz pašvaldība solās nelietot tik drakoniskas metodes.

Rīgas mērs Aivars Aksenoks atgādināja, ka arī pērn "Rīgas dome nebija tā, kas apjoza pieminekli ar žogu". Kā zināms, tas tika veikts pēc tiesībsargājošo institūciju prasības, un arī šoreiz tās nāksies ievērot. "Ierobežojumi būs, cik maz vien tie būs iespējami," solīja A. Aksenoks. Par pašvaldības rīcību viņš bija gatavs informēt, tuvojoties 16. martam. Plānots, ka NSS gājienā piedalīsies 80 cilvēku, tomēr reālais to skaits varētu būt krietni lielāks, norādīja NSS priekšsēdētājs Viktors Birze. "Cerēsim, ka šogad nebūs ne žogu, ne citas pretestības. Arī Satversmes tiesas pagājušā gada spriedums būtībā noteic, ka pašvaldība mums nevar aizliegt rīkot gājienu," piebilda V. Birze.

Pērn novembrī Satversmes tiesa (ST) atzina, ka likumā ietvertā atļauju sistēma, saskaņā ar kuru sapulces, gājiena vai piketa rīkošanai jāsaņem iepriekšēja pašvaldības atļauja, neatbilst Satversmei. Tajā noteikts, ka valsts aizsargā iepriekš pieteiktu miermīlīgu sapulču un gājienu, kā arī piketu brīvību, uzliek likumdevējam pienākumu pieņemt tādas normas, kas ievieš paziņošanas sistēmu, nevis atļauju sistēmu. ST tomēr uzsvēra: paziņošanas sistēma nenozīmē, ka pašvaldībai vai valsts institūcijām būtu liegts iejaukties pulcēšanās brīvības īstenošanā. Likumdevējam jāparedz saprātīgs paziņošanas sistēmas mehānisms, kas sevišķos gadījumos ļauj pieteikto pasākumu aizliegt.

Ministru kabinetam jauna likuma redakcija jāizstrādā līdz 1. jūlijam, bet līdz tam laikam pašvaldībai būs saistošs ST atzinums. Kā informēja Rīgas pilsētas izpilddirektora Ērika Škapara preses sekretārs Uģis Vidauskis, ST lēmums paredz, ka domei vairs nav jāizsniedz atļaujas gājienu rīkošanai, bet tikai jāpieņem šādi pieteikumi zināšanai. Taču par šiem pieteikumiem tiek informētas tiesībsargājošās struktūras (kaut vai tāpēc, lai Pašvaldības policija zinātu, ka tai jānodrošina sabiedriskā kārtība attiecīgajā gājienā). Ja kādai no tām rodas bažas, ka gājiens var apdraudēt sabiedrisko kārtību vai drošību, tad tiek sasaukta speciāla komisija, kurā pulcēti visdažādāko institūciju pārstāvji, lai lemtu par šo bažu pamatotību. Tādējādi joprojām dome var liegt kāda gājiena rīkošanu, norādīja U. Vidauskis. Viņš bilda, ka NSS pieteikumu izpilddirektors pagaidām nav saņēmis. Kad tas tiks saņemts, ar tā saturu tiks iepazīstinātas drošības struktūras.

Valsts policija (VP) pagaidām vēl nav sākusi gatavošanos 16. martam. "Neviens mums neko nav prasījis, arī no Rīgas domes nav bijušas ziņas, ka 16. martā Rīgā būs gājiens. Kad būs konkrēti zināmi 16. marta pasākumi, tad arī sāksim gatavoties. Katrā ziņā šajā dienā esam gatavi nodrošināt sabiedrisko kārtību," sacīja VP Preses un sabiedrisko attiecību biroja priekšniece Ieva Rekšņa.

Savukārt Drošības policija (DP) sākusi pastiprināti uzmanīt ar 16. martu saistītas aktivitātes. "Kad būsim saņēmuši kādu apsteidzošo informāciju, par to noteikti informēsim pašvaldību un Valsts policiju. Pagaidām šādu ziņu nav, un šobrīd izskatās, ka 16. martā nekas liels netiek plānots," skaidroja DP priekšnieka palīdze Kristīne Apse-Krūmiņa.

Interesanti, ka pārdomu krustcelēs ir arī leģionāru atceres dienas pretinieki. "Oponentiem ir tiesības izteikt savu viedokli, un arī mums tādas ir," prātoja Rīgas domnieks Genādijs Kotovs, kurš pērn izcēlās ar to, ka līmēja pret 16. marta pasākumiem tendētas skrejlapas uz Strēlnieku pieminekļa un, policijai parādoties, mēģināja tās kā lietisko pierādījumu apēst. "Iespējams, ka 16. martā būs kaut kādas protesta akcijas, taču es nezinu, vai tajās piedalīšos. Sapratu, ka vajag censties labāk vienam otru saprast, bet kādā veidā to vislabāk darīt, šobrīd nevaru pateikt," negaidīti pretimnākošs bija kreiso politisko spēku deputāts.

Neatkariga Rita Avize  10.janv., 2007


  Atpakaļ   Back  

 Sākumlapa   Home