Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Kam vajadzīga leģionāru nomelnošana?
Artūrs Boruks, Dr. habil. agr. , Dr. oec.


Pēdējā laikā Latvijā neizmērojami pieaugusi kampaņa pret latviešu leģionu un leģionāriem. To vada jaunas vai samērā jaunas personas, kas pašas nav piedalījušās Latvijas valsts stiprināšanā un tagad grib izkalpoties ārzemniekiem. Kā tad bija patiesībā?

Otrais pasaules karš bija nežēlīgs un atstāja lielus robus latviešu un arī citu Latvijā dzīvojošo tautu rindās. Sabruka neatkarīgas valstis, kas bija radušās Pirmā pasaules kara rezultātā kā sekas sauklim par visu nāciju tiesībām uz neatkarību un pašnoteikšanos. Līdzās sabrukušajām lielajām impērijām un Eiropas jaunākajām valstīm veidojās trešā pasaule, kas loloja sapņus par brīvību un pašnoteikšanos.

Taču lielās impērijas nedomāja padoties. Tās vāca un sakopoja spēkus, lai varbūt citādā formā atjaunotu savu pasaules varu. Nekāds izņēmums nebija arī lielie dzirnakmeņi, kas gadsimtiem ilgi bija maluši latviešu tautu. Tie bija Vācija, kas ar Ādolfa Hitlera nākšanu pie varas vēlējās jaunu pasaules pārdalīšanu, kā arī lielais austrumu kaimiņš, kurā revolūcijas ietekmē bija izveidojusies komunistiskā boļševiku valsts — PSRS ar Josifu Staļinu priekšgalā un kurā no jauna pacēla galvu lielkrievu šovinisms un ideja par kundzību pār citām tautām. Šādos apstākļos Baltijas valstīm, Somijai, Polijai, Čehoslovākijai un citām jaunajām valstīm bija nepieciešama liela politiska gudrība un arī militārais spēks, lai sevi aizsargātu. Jo jau reizi, Livonijas kara laikā, kā apstākļus raksturoja hronists Baltasars Rusovs, nevis krievu armijas spēks sagrāva Livoniju, bet gan tās pilsoņu negribēšana vienoties un sevi aizsargāt.

Kādēļ pieminējām tālos izbijušos notikumus? Varbūt vienīgi tāpēc, ka D.Arāja sava raksta par latviešiem (un citām tautām, kas cīnījās par neatkarību) virsrakstu ir izvēlējusies nevis atbilstošu faktiem, bet tādu, lai tas nomelnotu visus leģionārus. Mums jāapskatās, kāds tad bija stāvoklis toreiz, tais tālajos laikos, no kuriem esam atlikuši vairs ne pārāk daudz.

Tātad, kāds bija mūsu toreizējais stāvoklis? Daudzi sapņoja par neitralitāti, malā stāvēšanu un noskatīšanos, kā notikumi attīstīsies. Vislabāko liecību par tiem laikiem dod rietumu vēsturnieka E.Andersona sniegtais padomju sūtņa Kauņā Kārska citāts, ka Baltijas valstīm to ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ nav iespējams palikt ārpus konflikta Eiropā un to neitralitātes deklarācija var tikai palielināt agresoru apetīti (Latvijas vēsture, 491.lpp.).

Kā tad radās latviešu leģions? Tā oficiālais sākums datējams ar 1943.gadu, kaut gan tā rašanās meklējama jau agrāk, 1942.gadā, kad Vācijas valdība sāka saprast, ka vācu spēki vien ir nepietiekoši, lai uzvarētu Padomju Savienību.

Tolaik jau bija stipri samazinājusies vācu iedzimtā augstprātība, kā arī lielā ebreju iznīcināšanas akcija, to masveidīga ievešana no Vācijas un apšaušana šeit, Latvijas zemē. Taču to veica Vācijas valdība un tai tuvu stāvošās personas. Vācijas valdības vadītājs Ādolfs Hitlers, kas bija sācis kā nacionālo un sociālo ideju aizstāvis, jau bija zaudējis veselo saprātu un centās iznīcināt veselu tautu — ebrejus. Taču tas ir visiem jāatceras — neviens latvietis nebrauca uz Vāciju pie tās vadoņa Hitlera un neierosināja, nelūdza vācu ebreju nosūtīšanu uz Latviju un fizisko iznīcināšanu šeit. Tā bija toreizējās vācu valdības šauru aprindu politika, par kuru pēc kara Vācija uzņēmās atbildību un kompensēja to, kas bija iespējams, jo dzīvību atdot, ja tā reiz iznīcināta, neviens nespēj. Bet Vācija par to ir atvainojusies un izmaksājusi kompensāciju, līdz ar to pavilkusi svītru zem šiem notikumiem. Šeit tikai atzīmēsim, ka ebreju iznīcināšanā Latvijas zemē nepiedalījās leģionāri — tā bija nedaudzu šauru aprindu lieta, kas jau sen ir noskaidrota. Dažus simtus neliešu jau katrā tautā arvien varēs atrast. Tā ka velti autore D.Arāja saka, ka «nodevības slogs spiež ilgi», mērķējot to uz leģionāriem — tieši leģionāri nekad nav attaisnojuši toreizējo «Arāja komandu» un nav viņa akcijās piedalījušies.

Taču kā varēja rasties leģionāru kustība, kurā bija iesaistīti apmēram 110 000 cilvēku? Lai atbildētu, jāpalūkojas vēsturē. Jāsāk ar PSRS vadoņa Staļina 1937.gadā veikto lielo tīrīšanu. Tās mērķis bija likvidēt daudzos mazākumtautības cilvēkus, kas padomju valsts aparātā un boļševiku partijā ieņēma daudzus un dažādus posteņus.

Terora kustība Padomju Savienībā ilga visu 1937.gadu un radīja lielu satraukumu arī rietumos, jo Staļins šoreiz ķērās pie vecajiem komunistiem, 1905.gada ideālistiem un 1917.gada revolucionāriem, lai nostiprinātu savu personīgo varu. To viņš darīja pamatīgi, iznīcinādams ne vien tiešos pretiniekus, bet arī veselas tautas, kurām viņš neuzticējās. Latvieši ietilpa šai sarakstā, un Staļins deva rīkojumu iznīcināt visus, kas vien nesa latviešu vārdu. Tas bija īsts genocīds. E.Andersons ziņo, ka simtiem latviešu — komunistu partijas un padomju valsts iestāžu augstus darbiniekus — ieslodzīja cietumos un koncentrācijas nometnēs vai nošāva. No latviešu tautības komunistu varas vīriem pirmām kārtām cieta vistuvākie Ļeņina domu un centienu biedri — Jānis Bērziņš-Ziemelis, Jānis Rudzutaks, Roberts Eiche, Jūlijs Daniševskis, Jevgēnija Jegorova alias Marta Liepiņa, Ivars Smilga, Jēkabs Alksnis, Vilhelms Knoriņš un daudzi, daudzi citi. Plašā latviešu kolonija Padomju Savienībā tika fiziski iznīcināta. Presē sākās kampaņa ne tikai pret latviešiem, bet pret visiem nekrieviem.

Taču tas nebija viss. Pēc tam kad Latvija tika okupēta, 1940. gadā sākās un 1941.gadā līdz pat kara sākumam turpinājās latviešu (un arī citu tautību) inteliģences, it sevišķi augstākās virsniecības, ierēdniecības, izglītības darbinieku un turīgāko cilvēku fiziska iznīcināšana. Par šo laika posmu ir plaša literatūra, tādēļ sīkāk to neaplūkošu. Tikai pieminēšu, ka pēc publicista un vēsturnieka V.Lāča datiem «sarkanais terors, vērsts pret visiem Latvijas iedzīvotājiem, sākās tūdaļ pēc okupācijas». Daudzus apcietināja, nomocīja, izsūtīja. Kopējie tautas zaudējumi (ieskaitot arī kara laiku) sasniedza ap 30% cilvēku.

Lūk, tas arī bija leģiona veidošanās cēlonis. Latviešiem, visiem Latvijas iedzīvotājiem draudēja izsūtīšana, mokas un nāve. Latviešu leģions radās kā latviešu pašaizsardzības veidojums cīņai pret draudošo Staļina genocīdu. Tolaik bija jāieņem noteikta pozīcija — par vai pret, citas alternatīvas nebija. Vai nu cīņa par Latvijas pastāvēšanu, vai pret to.

Protams, ne visi leģionāri bija varoņi, daudz bija arī gļēvu un bailīgu cilvēku, kuri mēģināja (daudziem arī izdevās ) visādi izlocīties. Rakstā teikts, ka ap 15% leģionāru ir gājuši cīņā brīvprātīgi, pārējie piespiesti ar varu. Nezinu, vai tas atbilst patiesībai — domāju, ka šos skaitļus var pagriezt arī otrādi. Taču izteikšu savas domas — vairākums leģionāru bija cīnītāji par savas tautas godu un cieņu. Viņu sirdis bija tīras un skaidras. Viņi nekad nav bijuši nodevēji un kolaboracionisti. Mēs, dzīvi palikušie, droši varam teikt — uzskatījām, ka nav citas alternatīvas un mēs cīnījāmies par savu tautu.

Vienīgais, ko D.Arāja, pēc manām domām, var darīt, ir atvainoties, ka viņa mūs ir nomelnojusi, apsaukājusi par nodevējiem.
Diena, 2003. gada 13. marts.

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home