Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 

18. maijā 1944. gadā izveda Krimas tatārus
Valdis Bērziņš

18. maijā pirms 60 gadiem plašā deportācijas akcijā divās dienās no Krimas izveda vairāk nekā 260 000 vietējo iedzīvotāju — galvenokārt tatārus, kā arī armēņus, grieķus un bulgārus.

Padomijas diktators Josifs Staļins apsūdzēja Krimas tatārus sadarbībā ar nacistiem un pavēlēja viņus izsūtīt uz Uzbekistānu. Tūkstošiem cilvēku gāja bojā no bada un slimībām jau trimdas pirmajās nedēļās. Pāris gadu laikā nomira aptuveni 40 procenti izsūtīto.

Pēc padomijas sabrukuma deviņdesmito gadu sākumā Krimā ir atgriezušies aptuveni 250 000 bijušo izsūtīto un viņu pēcteču. Katru gadu 18. maijā viņi piemin izsūtīšanas gadskārtu, izvirzot arī prasības par zemes atgūšanu un tatāru valodas atzīšanu.

Pēdējos piecos gados aptuveni 70 000 tatāru ieguvuši Ukrainas pilsonību. Krimas parlamentā, kurā ir simt vietu, ir ducis tatāru deputātu — vairāk nekā jebkad agrāk. Etniskie tatāri veido 14 procentus deputātu vietējās pašvaldībās, kas viņiem dod iespēju pievērst lielāku uzmanību no trimdas atgriezušos tautiešu problēmu risināšanai, mazinot etnisku konfliktu izcelšanās varbūtību. Krimas tatāri ir izveidojuši medžlisu — Krimas tatāru neoficiālo pārstāvniecību.

Krimas autonomās republikas vadība ir atzinusi, ka deportācijas ir visapkaunojošākā lappuse apgabala vēsturē, taču labot vēsturiskās kļūdas neesot viegli. Vissmagākā problēma ir zeme māju celtniecībai, jo tatāru pusgadsimta prombūtnē Krimā apmetušies simtiem tūkstošu ukraiņu un krievu. Zeme Krimā, it īpaši tās skaistajā dienvidu piekrastē, ir viena no dārgākajām Ukrainā. Daudziem tatāriem, kuru senči dzīvojuši Krimā septiņus gadsimtus, nākas dzīvot pagaidu mitekļos uz viņiem juridiski nepiederošas zemes, bet viņu bijušajās mājās tagad dzīvo citi. Šāda situācija vairo neapmierinātību pat vismiermīlīgākajos cilvēkos. Tatāru medžlisa priekšsēdētāja vietnieks Remzi Iljasovs apgalvo, ka pirms deportācijas 75 procenti tatāru dzīvojuši Krimas dienvidu piekrastē, kur tagad zemi izpērk Krievijas jaunbagātnieki. Tatāru apdzīvotajās vietās aug jaunas mošejas, bet pareizticīgie slāvu izcelsmes iedzīvotāji veido kazaku pašaizsardzības vienības.

"Mēs negribam atriebību un neaicinām cilvēkus uz vardarbību," saka tatāru medžlisa priekšsēdētājs Mustafa Džemiļevs. "Mēs esam gandarīti, ka esam atgriezušies savā tēvzemē, un gribam turpināt cīnīties par savām tiesībām mierīgiem līdzekļiem." Taču laiku pa laikam starp tatāriem un ukraiņiem izceļas konflikti, kurus varētu izmantot islāma radikāļi ārzemēs savas ietekmes vairošanai. Aprīlī Ukrainas prezidentam Leonīdam Kučmam nācās nosūtīt uz Krimu ģenerālprokuroru, iekšlietu ministru un drošības dienesta vadītāja vietnieku, lai pārraudzītu tatāru un ukraiņu etniska konflikta izmeklēšanu.

Ukrainas parlaments 2002. gadā apstiprināja finansējumu programmai, lai tatāri un izsūtītie no citām etniskajām grupām varētu apmesties Krimā. Programmas finansēšanā piedalās arī starptautiskās humānās palīdzības organizācijas. Katru gadu līdz 2005. gadam 49,4 miljoni grivnu (aptuveni 5 miljoni latu) tiks izlietoti namu būvei, elektrolīniju un ūdensvada iekārtošanai. Uzceltas arī vairākas skolas.

 Latvijas Avīze  2004. gada 19. maijs


18. maijā 1944. gadā
Viesturs Sprūde

Pēc PSRS diktatora Josifa Staļina rīkojuma Krimā agri no rīta sākās tatāru nacionalitātes iedzīvotāju deportācija uz Vidusāziju. Izvešana ilga līdz pat 20. maija vakaram. Ziņojot Staļinam par paveikto, NKVD šefi dižojās, ka izsūtītas 183 155 personas, bet citi dokumenti runā par 70 ešelonos izsūtītajiem 191 000 cilvēku. Pārsvarā represijās cieta sievietes, bērni un veci cilvēki, jo vairākums Krimas tatāru vīriešu karoja padomju armijas rindās. Lai izvairītos no pārpratumiem, represēja arī viņus. Ar īpašām pavēlēm tatārus atvaļināja no armijas un tāpat aizsūtīja uz specnometinājumu. Ciniskais režīms atļāvās izdarīt izņēmumu tikai augstākajiem virsniekiem no Krimas tatāru vidus — viņi turpināja karot un nonāca izsūtījumā tikai pēc kara. Padomju varasvīri šo tautu uzskatīja par neuzticamu, jo daudzi tatāri dezertēja no sarkanās armijas, 1941. gadā tai pametot Krimu. Daļa Krimas tatāru lojāli izturējās pret vācu varu, palīdzēja ķert iesūtītos padomju diversantus un partizānus, veidoja pašaizsardzības vienības. Krievijas vēsturnieki apgalvoja, ka vāciešu dienestā bijis aptuveni 20 000 tatāru. Taču jādomā, ka Staļins tikai izmantoja iespēju, lai padarītu līdz tam etniski raibo Melnās jūras piekrastes reģionu pēc iespējas krieviskāku. Pussalas etniskā tīrīšana turpinājās arī pēc tatāru izvešanas. Nākamie izvedamie 1944. gada 24. jūnijā bija Krimā dzīvojošie 11 000 armēņu, 12 000 bulgāru un 14 500 grieķu. Kopā ar viņiem izsūtīja turkus, kurdus, persiešus un čigānus. Arī viņi bija izrādījušies nodevēji, kam nu situsi atriebes stunda. Kopumā Otrā pasaules gados no Krimas deportēja 300 000 vietējo iedzīvotāju.

PSRS Augstākā padome lēmumu par Krimas tatāru rehabilitāciju pieņēma 1967. gadā. Turklāt lēmumu publicēja tikai Uzbekistānas PSR prese un izsūtītie līdz pat Padomju Savienības sabrukumam nesaņēma atļauju atgriezties savā dzimtenē, kur viņu zemes un mājas jau bija pārņēmuši krievi un ukraiņi. Mūsdienās Krimā dzīvo aptuveni 300 000 tatāru, kuri tagad veido nabadzīgāko pussalas iedzīvotāju daļu.

 Latvijas Avīze  2004. gada 18. maijs

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home