Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Sarkanie Rīgā
Anita Bormane

1919. gada 3. janvārī "Jaunāko Ziņu" ievadraksts vēstīja: "Baigā neziņā vecā Rīga uzsāk jaunu gadu. Ap viņu no jauna staigā kara dievs. Apstākļi frontē pēdējās dienās nav bijuši Rīgas aizstāvībai labvēlīgi. Krievijas Padomju valdības pulki ir pievirzījušies tuvu Rīgai un baumas par viņu drīzu ienākšanu kļūst arvienu neatlaidīgākas."

1919. gada sākums bija sarežģīts un traģisks laiks Latvijas brīvības cīņu vēsturē. Tikko kā dibinātajā valstī lauzās iekšā ienaidnieki — lielinieku bandas (ap 20 000 karavīru, no kuriem 12 000 — latviešu strēlnieki), kas, nākdamas no Krievijas, savā ceļā atstāja drupas un iznīcību. Latvijas valstij priekšā stāvēja smags pārbaudījums.

Uzbrukuma priekšnojautās

Lai vai kā — pilsētnieki tomēr joprojām dzīvoja savu ikdienas dzīvi — apmeklēja operas izrādes (šajā laikā Latvju Operas repertuārā bija "Skrejošā holandieša", "Traviatas" un "Fausta" izrādes), uztraucās par aizvien pieaugošo dzīves dārdzību (Rīgas tirgū šajā laikā pārtikas preču — it sevišķi gaļas un piena produktu — cenas bija tik augstas, ka tiešām vajadzēja "labi biezu maku, lai varētu sevi ar šo uzturu apgādāt". Cūkgaļa maksāja 6 — 7 rubļus mārciņā, speķis — 8 — 9 rubļus mārciņā, siers — 7 rubļus mārciņā, bet sviests — pat 11 — 12 rubļus mārciņā). Tāpat visus interesēja arī starptautiskie notikumi — vācu jaunās sociāldemokrātiskās valdības darbība, ASV prezidenta V. Vilsona jaunās pasaules kārtības ieskicējumi un daudzas citas lietas.

Tomēr šajā laikā neviens Latvijas iedzīvotājs nevarēja būt drošs par savu turpmāko likteni. Visas šīs ikdienišķās lietas, gribi vai negribi, drīz vien aizgāja otrajā plānā, priekšroku dodot bailēm un neziņai par priekšā stāvošajiem notikumiem. Ļaudīs bažas un neizpratni viesa ziņa par 29. decembrī Jelgavā notikušo bezzemnieku delegātu kongresu, kas bija izsludinājis sevi par augstāko iestādi Kurzemē un nolēmis, ka varai Latvijā ir jābūt P. Stučkas valdības rokās. Tāpat satraucošas ziņas pienāca no Valkas, kur uzvarējušie lielinieki bija ieviesuši savu kārtību, nosakot, ka visām iestādēm līdz nākamajam rīkojumam "ir jāpieturas pie 1917./1918. gadā izdotiem "Iskolata" noteikumiem". Sarkanie šajā laikā jau bija ieņēmuši arī Valmieras, Gulbenes apriņķi un daudzas citas vietas. Avīzes ziņoja, ka tur "visa vara atrodas bezzemnieku padomju rokās. Pēc viņu aizrādījumiem tiek arī izdarīti aresti starp vietējiem".

Viskrievijas Centrālā izpildu komiteja lēma par padomju varas atjaunošanu Latvijā jau 1918. gada 13. novembrī. Saņēmis "vadošos norādījumus", P. Stučka no Maskavas steidzās sazināties ar sarkano pagrīdi Latvijā un uzsāka valdības veidošanu. 1918. gada 17. decembrī viņš kopā ar J. Daniševski un J. Lencmani izsludināja Latvijas Padomju valdības manifestu, kurā bija teikts, ka no šā brīža Latvijā vara pāriet šīs valdības rokās (Maskava ar saviem dekrētiem nodibināja arī līdzīgas valdības Igaunijā un Lietuvā). Jau 1918. gada 27. novembrī P. Stučka laikrakstā "Krievijas Cīņa" ar milzu patosu deklarēja: "Latvija būs padomju republika vai darba komūna, vai tās nebūs vispār!"

"Atkāpšanās ceļa vairs nav!"

Pirmās lielinieku vienības bez cīņas Latvijas teritorijā ienāca jau 1918. gada 5. decembrī. Cauri Pleskavai Rīgai strauji tuvojās Krievijas lielinieku armija — 1., 4. un 6. latviešu strēlnieku pulks kopā ar krievu daļām. Caur Daugavpili uz Rīgu virzījās 2. un 3. latviešu strēlnieku pulks un citas sarkanarmiešu daļas.

1918. gada decembrī Pagaidu valdībai neatlika nekas cits kā apelēt pie tautas sirdsapziņas: "Latvijas pilsoņi! Atkāpšanās ceļa vairs nav. Tie, kas stāvat par Latvijas valsti un savas tautas nākotni, stājieties karaspēka rindās, kuras organizē Pagaidu valdība. Mūsu stiprums esam mēs paši." Līdzīgu aicinājumu 25. decembrī, kad jau nebija nekas glābjams, adresēja arī latviešu strēlniekiem sarkanajā armijā.

Lielākā tautas daļa šajā laikā gandrīz neko nezināja par lieliniecisma briesmām. Tai šķita, ka vācieši ir daudz lielāki ienaidnieki. Latvija bija pilna ar lielinieku aģentiem (vēlāk P. Stučka ar īpašu pateicību atcerējās komunistu R. Endrupu — Rīgas strādnieku deputātu padomes priekšsēdētāju, bez kura palīdzības nebūtu bijis iespējams Rīgā tik ātri pārņemt varu). Atceroties šos notikumus, Latvijas armijas ģenerālis M. Peniķis jautāja: "Vai var būt vēl lielāks traģisms? Kam lai tic svešinieks, un kur lai ticību ņem savējais. Vai tad brīnums, ka ik uz soļa jūtamas šaubas, apjukums."

Valsts — tikai fantastu sapnis?

3. janvārī "Jaunākās Ziņas" rakstīja: "Vakar vakarā atsevišķi mūsējo posteņi vēl stāvēja Juglā. Vakar gāja baumas, ka šīs pozīcijas tiks vēl aizstāvētas, bet nekādas noteiktas ziņas par to nav." Laikraksts tomēr aicināja rīdziniekus saglabāt mieru un paļauties uz labāku nākotni, jo "Rīgas apdraudētais stāvoklis tomēr nenoder par iemeslu kādām izbailēm un panikai".

Drīz Pagaidu valdība saņēma ne pārāk tīkamu Jaungada dāvaniņu no Lielbritānijas valdības. Admirālis Sinklers paziņoja, ka britu valdība neatļauj kara flotei iesaistīties Rīgas aizstāvēšanā. Savukārt Vācijas valdības pārstāvis A. Vinnigs, pēc M. Peniķa vārdiem, jau 1918. gada beigās "bija vairākkārt stājies sakaros ar lielinieku spēku vadību, lai nodrošinātu vācu spēku izvākšanu". Tas tomēr nekavēja šo kungu vēl 1. janvārī "Jaunākajām Ziņām" apgalvot, ka viņš darīšot visu, lai glābtu to, kas vēl glābjams, no lielinieku rokām: "Es ceru, ka ar jauno gadu mums uzsmaidīs jauna laime." Īpaši moži izskanēja Vinniga konstatējums: "Atkārtoju un uzsveru, ka tajās kara spēka nodaļās, kuru uzdevums ir sargāt Rīgas ceļus, vispār valda brašs kareivisks gars!"

Tomēr kara dievs bija Latvijai nelabvēlīgs. Valdībai nepietika laika veikt mobilizāciju. No Tautas padomes "dezertēja" sociāldemokrāti, paziņojot, ka "cīņa ar lielniecisko komunismu pieņem demokrātijas necienīgu un necilvēcīgu veidu". To dienu neskaidrajā un jaunajai valstij ārkārtīgi kritiskajā brīdī ļoti "vietā" bija LSDSP lēmums par to, ka nepieciešams steidzīgi izveidot TP vietā kādu citu "pagaidu centrālu demokrātisku orgānu".

Jau 1919. gada 1. janvārī lielākā daļa vācu iestāžu Rīgu bija pametusi. Vinnigs pēdējā brīdī paziņoja, ka arī karaspēks Rīgu atstās. Angļu misija ieteica pārcelt Pagaidu valdību uz neapdraudētu teritoriju ārpus Latvijas, tomēr valdība nolēma līdz pat pēdējai iespējai palikt Latvijas teritorijā. Tie, kas vēlējās atkāpties, varēja nokļūt līdz Jelgavai Pagaidu valdības vilcienā, kas atgāja no Rīgas stacijas 2. janvārī plkst. 7. Tajā pašā laikā uz Jelgavu devās arī Studentu rota, kuras uzdevums bija Pagaidu valdības apsardzība. Pārējās vienības apvienoja pulkveža O. Kalpaka pakļautībā. Tās atkāpās no Rīgas 3. janvāra rītausmā. Latvijas patrioti sev uzdeva likumsakarīgu jautājumu: "Vai doma par Latvijas valsti tiešām bijusi tikai fantastu sapnis, ko jau tagad satriekusi tumšā īstenība un pa daļai arī tautas trulā vienaldzība vai vēl kas ļaunāks?" Lai gan varas iestādes aicināja pilsētniekus saglabāt mieru un aukstasinību, paužot, ka "apdraudētais stāvoklis tomēr nenoder par iemeslu kādām izbailēm un panikai", no Rīgas plūda prom bēgļu straumes — gan pajūgos, gan kājām, gan kuģos (vēsturnieki viņu skaitu lēš uz 6000 cilvēkiem).

Lielinieki Rīgā

3. janvāra pēcpusdienā Rīgā ienāca pirmā lielinieku jātnieku patruļa. Rīgā un Latvijā (izņemot nelielu teritoriju Kurzemē) sākās lielinieku laiki. Pirmos sarkano rīkojumus parakstīja Rīgas un Latvijas Revolucionārā kara komiteja. Saskaņā ar tiem "revolucionārajam proletariātam" izsniedza ieročus un lika arestēt visus Pagaidu valdības atbildīgos darbiniekus. To vietā nāca P. Stučkas valdība, kurā darbojās arī viņa vietnieki Jānis Lencmanis (Iekšlietu tautas komisārs) un Jūlijs Daniševskis, kara komisārs Kārlis Pētersons, zemkopības komisārs Fricis Roziņš, finanšu komisārs Rūdolfs Endrups, rūpniecības komisārs Dāvids Beika u. c. Visiem padomju valdības locekļiem bija noteikts atalgojums apmēram 800 rubļu apmērā.

Stučkas valdība atcēla visus agrāko valdību likumus, paziņojot, ka Latvijā "mehāniski ir spēkā" visi Padomju Krievijā izdotie dekrēti. 1919. gada 31. janvārī pieņēma dekrētu "Par vienlaicīgo ārkārtējo nodokli no Latvijas mantīgo šķiras". No kapitāla, kas pārsniedza 20 000 rubļus, iekasēja 5% nodokli, no summām, kas pārsniedza 300 000 rubļus — 90%, bet no summām, lielākām par 500 000 rubļiem, — pat 100%. Visām personām un iestādēm bija jāiesniedz paziņojumi par saviem ienākumiem pēc īpašas formas, ko bija apstiprinājis finanšu tautas komisārs Rūdolfs Endrups. Rīkojuma nepildīšanas gadījumā draudēja mantas konfiskācija, kā arī "stāšanās sakaros" ar Revolucionāro kara tribunālu. Visai "rosinoša" bija piezīme par to, ka "gadījumos, kad pastāv bažas, ka īpašumu var noslēpt, nodokli iekasē nekavējoties". Bez šaubām, bažas varēja pastāvēt vienmēr...

1919. gada 18. februārī dienasgaismu ieraudzīja dekrēts par banku nacionalizāciju, kas pasludināja banku un pārējo kredītiestāžu operācijas par valsts monopolu. Spēkā stājās arī lielinieku pavēle par noguldījumiem, pēc kuras visi noguldījumi, kas pārsniedza 10 000 rubļus, tika konfiscēti. Savukārt tie, kuru noguldījumi nepārsniedza šo robežu, katru mēnesi varēja saņemt 400 rubļus eksistences minimumam.

1919. gada 27. februārī Stučkas valdība pieņēma dekrētu par buržuāzijas nodarbināšanu sabiedriskos darbos. Tas noteica, ka turpmāk visādiem direktoriem, akcionāriem, tirgotājiem, brīvo profesiju pārstāvjiem un viņu sievām būs jāstrādā asenizācijas darbos, ielu tīrīšanā. Gadījumos, kad trūkst zirgu, viņiem būs jāpārvadā un jāpārnes smagi priekšmeti, jārok ierakumi, jāveic steidzami celtniecības un lauksaimniecības darbi, jāmazgā veļa utt. Lai neviens neiedomātos izvairīties no šo pienākumu izpildes, viņiem atņēma pases, to vietā izsniedzot darba grāmatiņas. Jāpiebilst, ka tās bija vienīgais likumīgais dokuments, kas tajā laikā nodrošināja iespēju saņemt pārtikas kartītes, kā arī pārvietoties pa okupēto valsti. Būs lieki piebilst, ka personas, kuras nepaklausīja šiem priekšrakstiem, arī nodeva kara tribunāla rīcībā. Savdabīgs bija Stučkas valdības 1919. gada 15. februāra rīkojums, kas paredzēja, ka turpmāk visiem buržuāzijas pārstāvjiem būs jāmaksā arī "mantiskais nodoklis" — īpašos savākšanas punktos (Tirgoņu ielā 4, Aleksandra ielā 42 un daudzās citās vietās) jānodod vīriešu veļa, kostīmi, siltās zeķes, gultasveļa, dvieļi, kabatlakatiņi u. c.

Bads Rīgā

Rīgas iedzīvotāji šajā laikā izjuta skaudru pārtikas trūkumu. Pēc Rīgas pilsētas Statistikas pārvaldes datiem, Rīgā vien nepilnu piecu mēnešu laikā bada un sērgu dēļ nomira 8590 iedzīvotāji. "Cīņa" 21. februārī rakstīja: "Jau vairāk nekā divas nedēļas lielais vairums Rīgas strādnieku spiesti iztikt bez maizes. Bet Rīgas buržujiem ar maziem izņēmumiem netrūkst nekā. Spekulanti nogādā no lauciniekiem par krievu naudu (Latvijā šajā laikā oficiālais maksāšanas līdzeklis bija t. s. kerenkas, kurām nebija nekāda seguma. — A. B.) iepirktās preces." Secinājums bija viens: "Laiks darīt galu šai sabiedriskajai netaisnībai. Vajadzīgs iet no vienas buržuju mājas uz otru, apgriezt visu otrādi, bet atrast viņu barības krājumus." Mazāk zināms ir arī fakts par to, ka drīz pēc ienākšanas Rīgā lielinieki izsūtīja "mantīgo šķiru pārstāvjus" no Rīgas centra dzīvokļiem uz Zaķusalu. Šis pasākums izraisīja īpaši plašu rezonansi (īpaši ārzemēs).

Ar pārtikas krīzi centās cīnīties arī citādā veidā. Rīgas Strādnieku deputātu padomes lēmuma projekts paredzēja, ka turpmāk pārtikas sadale Rīgā notiks stingri pēc šķiriskā principa. Pirmajā kategorijā ietilpa visi smago darbu (metālapstrādes, ķīmiskās rūpniecības, akmens apstrādes) strādnieki, infekcijas slimnīcu ārsti, ugunsdzēsēji, skursteņslauķi, miliči u. c. (starp citu, arī grūtnieces, sākot no 5. mēneša, un smagi slimie), otrajā — visi vieglāku darbu strādnieki, kas darbu veic veselībai labvēlīgākos apstākļos, visi intelektuālā darba strādnieki, kā arī pirtnieki, telefonisti, šuvēji, frizieri (arī studenti, sievietes mājsaimnieces, bezdarbnieki un pensionāri) utt. Savukārt trešajā kategorijā ieskaitīja namīpašniekus, tirgotājus un citus turīgo kārtu pārstāvjus.

Terors

1919. gada 30. janvārī Stučkas valdība izdeva pavēli par Revolucionārā kara tribunāla izveidi. Tribunālā darbojās trīs cilvēki — priekšsēdētājs un divi locekļi, par savu revolucionārajam proletariātam tīkamo "darbu" viņi saņēma arī atalgojumu — priekšsēdis 1500 rubļus, bet abi pārējie — katrs 750 rubļus mēnesī. Pie šīs represīvās struktūras bija piekomandēti arī 10 — 30 sarkanarmieši. Vēl pie tribunāla darbojās arī 1 — 2 rezerves locekļi, 4 — 8 izmeklētāji, tulks, sekretārs, lietveži u. c. Tribunāls formāli bija pakļauts Revolucionārajai kara padomei, kurā darbojās komunisti Daniševskis, Bauze, Daumanis, Avens, Stīga un Bērziņš.

Lielinieku vidū bija arī tādi ļaudis, kas uzskatīja, ka tribunāliem "tomēr pietrūkst tās dzīvības, elastīguma, tās plašās aģentūras, represiju asuma un ātruma, kas piemita Krievijas "črezvičaikām"" (tā Latvijas lielinieki sauca krievu ārkārtējās komitejas). Laikraksta "Cīņa" slejās ne reizi vien izskanēja noteikts aicinājums izmeklēšanu "vest pēc iespējas ātri un īsi. Lietas, kuras nav izšķiramas ātrā administratīvā kārtā, piemēram, uzliekot naudas sodu, atsvabinot vai nošaujot, bez kavēšanās ir jānodod tribunāla rīcībā."

Lielinieku vadoņi gan uzskatīja, ka šīm bažām nav pamata. Terors norisēja nepārtraukti un pēc plāna. Lielinieku laikraksti ("Cīņa", "Die Rote Fahne" u. c.) regulāri publicēja nošaujamo kontrrevolucionāru sarakstus. Zīmīgi ir P. Stučkas vārdi: "Teikšu atklāti, ka (tribunāli) drīzāk pat darbojās pārāk ātri, varbūt pārāk neievērojot formalitātes." Ziņas par lielinieku zvērībām pienāca no visdažādākajām Latvijas vietām. Piemēram, tieslietu komisārs F. Linde 12. februārī, ziņojot par kolēģu darbību Cēsu apriņķī, informēja, ka mēneša laikā ir izskatītas 38 lietas un piespriesti 27 nāves sodi. Pats P. Stučka vēlākajos rakstos pieļāva, ka sarkanā terora laikā Latvijā ar tribunālu spriedumu nošāva ap 1000 cilvēku (turklāt puse no šā skaita, pēc pašu lielinieku datiem, attiecās uz Malienu, kur represijas bija īpaši nežēlīgas). Rīgā esot apšauti apmēram 500 cilvēki, un, pēc Stučkas domām, šis skaitlis nebija pārāk liels. Lielinieks J. Fabriciuss pēc daudzu pilsoņu apšaušanas Valkā un tās apkārtnē (šī masu eksekūcija notika, Valkai pārejot igauņu rokās) teica: "Mēs Valku neatdosim. Mēs celsim no buržujiem barikādes." Sevišķi rosīga bija tribunālu darbība Gulbenē, kur vēlāk atrada vairākus simtus nogalināto.

Viena no nežēlīgākajām terora epizodēm saistās ar 14. — 15. marta notikumiem Biķernieku mežā, kur lielinieki nošāva 60 Rīgas pilsoņus. Šajā pašā laikā risinājās arī asiņainā nakts Rīgas cietumos, kuras laikā komunisti nogalināja vairākus simtus cilvēku. Lielinieki plaši izmantoja arī ķīlnieku saņemšanu un aizvešanu uz Krieviju. No vēlāko komunistu prāvu dokumentiem izriet, ka Latvijā šajā laikā pastāvēja arī koncentrācijas nometnes. Cik to bija, tas vēl pētniekiem jānoskaidro. Zināms, ka tās ierīkoja galvenokārt "vietējām" vajadzībām. Viens no lēģeriem atradās mācītāja Neilanda muižā netālu no Valmieras. Smagu likteni piedzīvoja arī apcietinātie Gulbenes un Pļaviņu (toreiz — Stukmaņu) koncentrācijas nometnēs.

Represijas īpaši pastiprinājās lielinieku varas pēdējos mēnešos. 1919. gada aprīlī un maijā norisinājās ķīlnieku masveida apšaušanas Rīgā un Jelgavā (P. Stučka stāsta, ka 13. aprīlī CK esot nolēmusi, atbildot uz vācu aeroplāna uzlidojumu, nogalināt vismaz 25 cilvēkus, un šī ir tikai viena no daudzām līdzīgām epizodēm).

Latviešu pretlielinieciski noskaņotā prese 20. gados, rakstot par sarkanā terora mēnešiem, min, ka laikā no 3. janvāra līdz 22. maijam bojā gājuši 7000 Latvijas pilsoņi. Pēc oficiālajām publikācijām komunistu izdevumos redzams, ka lielinieki nošāvuši Rīgā 1549, bet uz laukiem — 2083 cilvēkus (kopā 3632). Tomēr latviešu trimdas vēsturnieks Ā. Šilde uzskata, ka ne visi upuri bija reģistrēti, un to skaitu palielina līdz vismaz 5000 cilvēkiem.

Komunistu varas pieci mēneši 1919. gadā iegājuši vēsturē kā latviešu tautas traģiska pieredze, kas, šķiet, uz visiem laikiem izravēja no tās apmātību ar lielinieciskumu. Tomēr, pēc komunistu vadoņu domām, upuru skaitam vajadzēja būt vēl lielākam. Pēc Rīgas krišanas 1919. gada 22. maijā J. Peterss pārmeta latviešu komunistiem pārāk lielu mīkstsirdību pret buržujiem.

Latvijas Avīze, 2004. gada 02. janvāris

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home