Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Kā liepājnieki 1983. gadā "dzimteni nodeva"...

Šoreiz lasītājiem piedāvājam iespēju iepazīties ar pilnu 1983. gada 28. novembrī Latvijas PSR Augstākās Tiesas taisītā sprieduma tekstu. Ar šo spriedumu uz diviem gadiem ieslodzījumā tika notiesāti divi apņēmīgi liepājnieki – Raimonds Bitenieks un Jānis Vansovičs – par to, ka 1983. gada 4. septembrī kopā ar saviem bērniem ar īpaši pielāgotu laivu no Liepājas pāri Baltijas jūrai mēģināja nelegāli nokļūt Zviedrijā. Citiem vārdiem sakot, brīvajā pasaulē jeb Rietumos. Šim pasākumam abi drosminieki bija rūpīgi gatavojušies. Jo padomju dienesti jūras robežu rūpīgi un stingri sargāja. Ne tik daudz pret apdraudējumu no ārienes, bet gan, lai cilvēki no “laimīgās soctēvijas” nebēgtu prom uz rietumvalstīm. Piemēram, katru vakaru padomju robežsargi ar īpašu traktoru uzara smiltis Liepājas pludmalē. Ja kāds šķērsoja uzarto joslu, tad tur palika pēdu nospiedumi un šādos gadījumos robežsardze un vietējā čeka veica apstākļu noskaidrošanu. Šo tēmu mākslas filmā “Kurpe” iestrādājusi režisore Laila Pakalniņa. Lielākajai daļai PSRS okupētās Latvijas iedzīvotājiem tikt ceļojumā uz ārvalstīm bija maz izredžu, jo atļauju doties uz rietumvalstīm lielākoties saņēma tikai padomju režīmam uzticami ļaudis.

Nevarēja taču laist kuru katru, jo tas varēja diskriditēt padomju dzīves īstenību vai vispār neatgriezties soctēvijā, kā to izdarīja neviens vien jūrnieks, mākslinieks, sportists. Bija arī gadījumi, kad no padomjzemes aizlaidās civilās un militārās aviācijas lidotāji ar lidmašīnām. Arī skandalozais “Berlīnes mūris” tika uzbūvēts ar mērķi apturēt austrumvāciešu brīvu pārvietošanos pie tautiešiem rietumos.

Nokļūt rietumos bija vēlēšanās un motīvs arī Liepājas strādniekiem Raimondam Biteniekam un Jānim Vansovičam. Par šo pārdrošo pasākumu 1998. gadā Raimonds Bitenieks rakstīja: “Astoņdesmito gadu sākumā iepazinos ar Jāni Vansoviču. Mūs vienoja kopēji uzskati, kā arī interese par televīzijas programmu tāluztveršanu. Radās ideja par izraušanos aiz “dzelzs priekškara”. Par mūsu nodomu pastāstīju Linardam Grantiņam. Viņš bija cilvēks ar stingru pārliecību un lielu apņēmību. Es viņam pilnīgi uzticējos. Sākām domāt par pretošanās kustības izveidošanu. Mums tolaik ar Rietumiem nebija nekādu kontaktu. Tapa plāns slepeni nokļūt Zviedrijā. Izdošanās gadījumā es uzņemtu sakarus ar Rietumos dzīvojošajiem latviešiem un viņu organizācijām.

Mēs ar Vansoviču nopirkām laivu. Tā bija zviedru laiva, ko robežsargi bija atraduši izskalotu krastā un pēc tam kādam pārdevuši. Laivas sākotnējais ātrums bija 45 kilometri stundā. Bija vajadzīgs lielāks, tādēļ nācās daudz ko pārbūvēt. Es grāmatās izpētīju visu par laivu būvi un ķēros pie darba. Līdz 50 km ātruma sasniegšanai negāja ilgi, bet tālāk katrs kilometrs klāt prasīja vismaz trīs dienas darba. Beidzot tomēr sasniedzām optimālo ātrumu – 60 km stundā. Gatavošanās posms ilga apmēram pusgadu. 1983. gada 4. septembrī divos naktī izgājām jūrā. Laivā bija arī mana meita Eva un Jāņa Vansoviča dēls Agris, tolaik 14 un 15 gadus veci. Mums bija gumijas glābšanas laiva, ūdensnecaurlaidīgi tērpi, dzeramais ūdens septiņām dienām un pat armijas jūras karte. Grantiņš bija iedevis līdzi fotofilmiņas ar kadriem par latviešu nožēlojamo dzīvi. Kad līdz Zviedrijas teritoriālo ūdeņu robežai bija palikuši tikai 18 kilometri, īsā laikā sacēlās apmēram deviņas balles stiprs vējš un tika salieti motori. Tur mūs saņēma ciet krievu patruļkuģis. Rezultātā – divi gadi pēc Latvijas PSR Kriminālkodeksa 78. panta 1. daļas. Ieslodzījumu pavadīju Rīgā, Šķirotavas cietumā.”

Protams, pašā tiesas spriedumā šādas ziņas neizlasīsiet, jo abi tiesājamie gan izmeklēšanas laikā, gan tiesā tēloja panaivus padomju pilsoņus, kuri tik vien vēlējušies kā iepazīties ar dzīvi kapitālistiskajās zemēs, nekādi politiski nolūki un mērķi viņiem nav bijuši. Linarda Grantiņa līdzdotās fotofilmiņas, tuvojoties padomju robežsardzes kuģiem, R. Bitenieks noslīcināja, tā izvairoties no vēl lielākām nepatikšanām.

SPRIEDUMS LATVIJAS PADOMJU SOCIĀLISTISKĀS REPUBLIKAS VĀRDĀ
Rīgā, 1983. gada 28. novembris
Latvijas PSR Augstākās Tiesas Krimināllietu tiesas kolēģija šādā sastāvā: priekšsēdētājs I. Grava, tautas piesēdētāji V. Avotniece un I. Čepuks ar sekretāru D. Kudinu, piedaloties prokuroram J. Stalidzānam, aizstāvjiem P. Grīnvaldam un M. Veidiņai, atklātā tiesas sēdē izskatīja krimināllietu, kurā apsūdzēti –
Bitenieks Raimonds Ernesta d., dzimis 1944. gadā Liepājā, PSRS pilsonis, latvietis, karaklausībai padots, precēts, ģimenē 10 un 15 gadus veci bērni, līdz apcietināšanai strādājoša par katlu mašīnistu rūpnīcā “Sarkanais Metalurgs”, dzīvojošs Liepājā Caunu ielā Nr. 38a, apbalvots ar medaļu “20 gadi kopš uzvaras Lielajā Tēvijas karā 1941-1945. g.”, agrāk nesodīts, apcietināts 1983. gada 5. septembrī
un Vansovičs Jānis Marjana d., dzimis 1942. gadā Dobeles rajonā, PSRS pilsonis, latvietis, bezpartejisks, karaklausībai padots, šķirtenis, apgādībā 14 un 15 gadus veci bērni, līdz apcietināšanai strādājoša par strādnieku Latvijas PSR Ministru Padomes Galvenās gazifikācijas celtniecības, montāžas, regulēšanas un remontu darbu pārvaldes “Specstrojgaz” Liepājas nodaļā, dzīvojošs Liepājā E. Veidenbauma ielā 32 – 14, apbalvots ar medaļu “20 gadi kopš uzvaras Lielajā Tēvijas karā 1941-1945. g.”, agrāk nesodīts, apcietināts 1983. gada 5. septembrī, - nozieguma izdarīšanā, par kuru atbildība paredzēta Latvijas PSR KK 78. panta 1. daļā.

Latvijas PSR Augstākās Tiesas Krimināllietu tiesas kolēģija, pārbaudījusi lietā savāktos pierādījumus konstatēja:
Tiesājamie R. Bitenieks un J. Vansovičs nelikumīgi bez noteiktas pases vai attiecīgu orgānu atļaujas izbrauca no PSRS. Noziegums izdarīts sekojošos apstākļos.
1983. gada pavasarī, vēlēdamies personīgi iepazīties ar dzīvi kapitālistiskajās valstīs, tiesājamie R. Bitenieks un J. Vansovičs vienojās Liepājā kopīgi nelikumīgi izbraukt uz ārzemēm, izmantojot J. Vansovičam piederošo motorlaivu.
Stājoties pie šā noziedzīgā nodoma īstenošanas J. Vansovičs un R. Bitenieks sagatavoja braucienam jūras apstākļos J. Vansovičam piederošo laivu, iegādājās 4 plastmasas kannas ar 200 litru kopējo tilpumu, pielāgoja tās benzīna padošanai uz dzinējiem, sagādāja trafaretu maldinoša laivas nosaukuma un numura uzkrāsošanai. 1983. gada augusta beigās – septembra sākumā papildus iegādājās plānotajam braucienam uz ārzemēm divas glābšanas vestes, elektrisko kabatas lukturīti, 50 m garu virvi, četrus pārus sporta apavus – kedas, treniņa bikses, kā arī aizņēmās no citām personām binokli un piepūšamo gumijas laivu, paredzētu izmantošanai kā glābšanas laivu avārijas gadījumā. Maskēšanas nolūkā, lai piedotu motorlaivai ārzemniecisku izskatu un tādā veidā izvairītos no varbūtējas aizturēšanas pēc izbraukšanas jūrā, tiesājamie R. Bitenieks un J. Vansovičs uzkrāsoja laivai nosaukumu angļu valodā “Vienmēr laimīgs” un izdomātu borta numuru “FX-21”.
1983. gada 3. septembrī tiesājamie J. Vansovičs un R. Bitenieks, rīkojoties kopīgi ar R. Bitenieka rīcībā esošo vieglo automašīnu “Opel-rekord”, valsts numurs 54-57 LTK, vairākkārt izbrauca pie Liepājas pilsētas pludmales Pērkones ielas galā, kur vēroja jūras un laika apstākļus, to atbilstību ieplānotajam nelikumīgajam braucienam uz Zviedriju. Tanī pat sakarā maskēšanās nolūkā, lai ieplānotais brauciens ārēji izskatītos pēc vienkāršas vizināšanās, uzaicināja piedalīties tajā savus nepilngadīgos bērnus: attiecīgi tiesājamais J. Vansovičs uzaicināja 15 gadus veco Agri Vansoviču, bet tiesājamais R. Bitenieks – 14 gadus veco Evu Bitenieci. Ap plkst. 23.00 – 24.00 tiesājamie J. Vansovičs un R. Bitenieks kopīgi aizveda ar automašīnu “Opel-rekord” bērnus paredzētajā nelikumīgās izbraukšanas vietā – Pērkones ielas galā pludmalē un atstāja tur, uzdodot tiem novērot varbūtēju robežsargu vai citu šķēršļu parādīšanos, kas varētu aizkavēt plānoto izbraukšanu. Tanī pat vakarā abi tiesājamie pabeidza laivas sagatavošanu braucienam, paņemot līdz bez iepriekšminētajiem priekšmetiem arī divus ūdensnecaurlaidīgus tērpus, kompasu, spaini, dzeramo ūdeni, dzinēja rezerves daļu - šķeltapu, rezerves instrumentu komplektu. 1983. gada 4. septembrī ap plkst. 02.00 ar minēto automašīnu “Opel-rekord”, velkot līdzi automašīnai ratiņus ar motorlaivu, tiesājamie R. Bitenieks un J. Vansovičs ieradās pludmalē Pērkones ielas galā. Pēc laivas atkabināšanas R. Bitenieks aizbrauca automašīnu uz mājas Sūnu ielā 17 pagalmā un tur to atstāja. Pēc tam tiesājamais R. Bitenieks un J. Vansovičs kopā ar bērniem iestūma laivu ūdenī un izbrauca Baltijas jūrā. Viņi bez noteiktas pases un attiecīgas varas orgānu atļaujas šķērsoja PSRS valsts robežu un devās tālāk jūrā Zviedrijas krastu virzienā. Tanī pat dienā plkst. 16 un 41 minūtē Baltijas jūras neitrālajos ūdeņos 10 jūdžu attālumā no Zviedrijas valsts robežas, punktā ar koordinātēm 57 grādi 34 minūtes ziemeļu platuma un 19 grādi 42 minūtes austrumu garumā, tiesājamos R. Bitenieku un J. Vansoviču, viņu nepilngadīgos bērnus pēc laivas nogrimšanas uzņēma padomju robežapsardzes kuģis ar borta numuru 014.
Tiesājamie R. Bitenieks un J. Vansovičs nelikumīgi, bez noteiktas pases un attiecīgu varas orgānu atļaujas šķērsojot PSRS Valsts robežu, ir izdarījuši noziegumu, par kuru atbildība paredzēta Latvijas PSR KK 78. panta 1. daļā.
Tiesājamie R. Bitenieks un J. Vansovičs sevi par vainīgiem PSRS Valsts robežas šķēršošanā bez noteiktas pases un attiecīgu valsts varas orgānu atļaujas atzina pilnīgi.
Tiesājamais R. Bitenieks liecināja, ka viņam radusies interese par dzīvi kapitālistiskajās valstīs, bet sapratis, ka grūti ir nokļūt ekskursijā tur. Tāpēc 1983. gada pavasarī vienojušies ar J. Vansoviču nelikumīgi izbraukt uz ārzemēm, izmantojot pēdējam piederošo motorlaivu. Sākuši iegādāties braucienam pa jūru nepieciešamos priekšmetus, pārkrāsojuši laivu, uzkrāsojot tai nosaukumu angļu valodā un izdomātu numuru “FX-21”. Par gatavošanos nelikumīgai izbraukšanai no PSRS sievai neko nav teicis. Nolēmis paņemt līdzi arī savu meitu, lai arī viņai dotu iespēju izbraukt no PSRS un iepazīties ar dzīvi kapitālistiskajās valstīs. 1983. gada 3. septembrī izbraukuši uz jūrmalu, kur iepazinušies ar laika apstākļiem. Ap plkst. 23 uz jūrmalu aizveduši viņa meitu un J. Vansoviča dēlu, lai to varētu brīdināt par iespējamu šķēršļu parādīšanos. 4. septembrī ap plkst. 02.00 ar viņa rīcībā nodoto automašīnu “Opel-rekord” atvilkuši uz jūrmalu laivu, kura atradusies uz ratiņiem. Pēc tam viņš mašīnu atstājis mājas pagalmā Sūnu ielā, bet laivu ar ratiņiem četratā iestūmuši ūdenī un izbraukuši atklātā jūrā. Dienā Baltijas jūras ūdeņos noslāpuši laivas dzinēji un tos nav izdevies palaist. Pie viņiem piebraukuši padomju zvejas kuģi, kuriem likuši saprast, ka viņi ir zviedri. Pēc tam piebraukuši divi robežsargu kuģi. Viļņos laiva nogrimusi un viņus uzņēmis robežsargu kuģis. Uz kuģa vēl tēlojuši Zviedrijas pilsoņus. Par automašīnu “Opel-rekord” tās īpašniekam samaksājis 7.500 rubļus, bet mašīna nav reģistrēta uz viņa vārda tikai tāpēc, ka nav notecējis 4 gadu termiņš pēc tās ievešanas Padomju Savienībā. Mašīnu būtu reģistrējis uz sava vārda un noformējis oficiāli pirkšanu 1983. gada rudenī, bet tagad lietojis uz pilnvaras pamata.
Analoģiskas liecības deva arī tiesājamais J. Vansovičs, kurš arī sevi atzina pilnīgi par vainīgu pret viņu celtajā apsūdzībā par nelikumīgu PSRS valsts robežas šķēršošanu bez noteiktas pases un attiecīgas valsts orgānu atļaujas.
Tiesājamo R. Bitenieka un J. Vansoviča vaina PSRS valsts robežas šķēršošanā bez attiecīgas pases un PSRS valsts varas orgānu atļaujas, bez viņu pašu savas vainas pilnīgas atzīšanas, pierādīta ar sekojošiem tiesas sēdē pārbaudītiem pierādījumiem to kopumā.
Ar liecinieka A. Čubreja liecībām, kurš liecināja, ka 1983. gada 4. septembrī pēc plkst. 02 viņš uz lokatora ekrāna novērojis peldošu objektu jūrā pretim Pērkones ielai. Objektu atklājis 6 kabeļtauvu attālumā no krasta un novērojis līdz tas attālinājies 29 kabeļtauvas no krasta. Objekts devies jūrā ar ātrumu apmēram 12 mezgli.
Ar liecinieka N. Sizova liecību, kurš liecināja, ka viņš ar karavīru grupu apsekojis jūras krastu 1983. gada 4. septembrī. Ap plkst. 8 atklājuši pie jūras vedošas pēdas. Bijis redzams, ka četri cilvēki stūmuši no kāpām jūras virzienā ratiņus. Ratiņi atklāti jūrā 30-40 m no krasta.
Ar liecinieku E. Legzdiņa, A. Brieža, K. Vanaga zvejnieku kolhoza “Sarkanā bāka” zvejnieku liecībām, kuri liecināja, ka 1983. gada 4. septembrī viņi atradušies nozvejas rajonā – neitrālos ūdeņos Baltijas jūrā netālu no Zviedrijas valsts robežām. Jūrā viņi ieraudzījuši spilgti uzkrāsotu motorlaivu ar nosaukumu angļu valodā un numuru “FX-21”. Uz laivas atradušās 4 personas. Plecīgs vīrietis ar gaišiem matiem – R. Bitenieks, paskaidrojis, ka viņi esot no Zviedrijas un prasījis vai neesot sakaru ar Gotlandi. Nekādu palīdzību laivā atrodošās personas nav lūgušas.
Ar liecinieku karajūrnieku N. Korņilova un V. Barmanova liecībām, kuri liecināja, ka 1983. gada 4. septembra pēcpusdienā neitrālajos Baltijas jūras ūdeņos atklāta laiva ar četriem pasažieriem. Plecīgs vīrietis ar gaišiem matiem – R. Bitenieks paziņojis, ka viņi ir no Gotlandes salas Visbijas pilsētas. Kad laiva nogrimusi, tās pasažieri tikuši uzņemti uz robežapsardzes kuģa.
Ar Liepājas plūdmales pretī Pērkones ielai apskates protokolu un pievienotajām fototabulām, no kurām redzams, ka 1983. gada 4. septembrī plkst. 10.15 apskatīts minētais plūdmales iecirknis un atklāts, ka jūrā ved ratiņu pēdas no kāpām pār plūdmali, piekrastē atklātas citu cilvēku pēdas un laivas transportēšanas ratiņi.
Ar robežpārkāpēju maršruta shēmu Liepājas pludmales rajonā, no kuras redzams, ka robežpārkāpēji atklāti jūrā 6 kabeļtauvu attālumā no krasta 4. septembrī plkst. 02.24. Robežpārkāpēji attālinājušies no krasta rietumu virzienā.
Ar R. Bitenieka un J. Vansoviča aizturēšanas shēmu, no kuras redzams, ka viņi uzņemti uz robežapsardzes kuģa punktā ar koordinātēm 57 grādi 34 minūtes ziemeļu platuma un 19 grādi 42 minūtes austrumu garuma, 10 jūdžu attālumā no Zviedrijas valsts robežas.
Ar izrakstiem no kuģa 014 un 096 navigācijas sardžu žurnālu ierakstiem, no kuriem redzams, ka plkst. 16.41 1983. gada 4. septembrī uz kuģa 014 pacelti 4 cilvēki. Kuģis atradās neitrālajos ūdeņos.
Ar kratīšanā R. Bitenieka dzīves vietā izņemtajiem trafaretiem, kuri tika izmantoti maldinoša laivas nosaukuma un numura uzkrāsošanai.
Ar izrakstu no karakuģa 096 navigācijas sardžu žurnāla, no kura redzams, ka pie aptaujas, lai noskaidrotu laivā esošo pasažieru nacionālo piederību, tie apliecinājuši, ka viņu laiva izgājusi no Visbijas ostas Gotlandē, ka viņu nacionālā piederība – zviedru.
Ar vieglo automašīnu “Opel-rekord”, laivas ratiņiem un diviem šo ratiņu domkratiem.
Ar divām no pavisam četrām līdzpaņemtām pašdarinātām benzīna tvertnēm, gumijas piepūšamo laivu, gaisa sūkni, pudeli un dzeramo ūdeni, kas izpeldēja pēc laivas nogrimšanas.
Ar trim glābšanas vestēm, vienu glābšanas jostu un ūdensnecaurlaidīgu tērpa jaku, ko tiesājamie un viņu bērni izmantoja brauciena laikā.
Latvijas PSR Augstākās Tiesas Krimināllietu tiesas kolēģija atrod, ka ar iepriekšminētajiem pierādījumiem to kopumā ir pilnīgi pierādīta R. Bitenieka un J. Vansoviča vaina nelikumīgā PSRS Valsts robežas šķēršošanā bez noteiktas pases un attiecīgu valsts varas orgānu atļaujas un kvalificē viņu nodarījumu pēc Latvijas PSR KK 78. panta 1. daļas.
Nosakot sodu tiesājamiem R. Biteniekam un J. Vansovičam tiesa ņem vērā izdarītā nozieguma raksturu un sabiedriskās bīstamības pakāpi, tiesājamo atbildību pastiprinošos un mīkstinošos apstākļus, kā arī viņu personības.
R. Bitenieks pozitīvi raksturots no darba vietas rūpnīcā “Sarkanais Metalurgs”. Raksturojumā norādīts, ka viņš apmierinoši izpildīja savus darba pienākumus, bijis noslēgts.
R. Bitenieks apbalvots ar medaļu “20 gadi kopš uzvaras Lielajā Tēvijas karā 1941-1945. g.”.
Viņa apgādībā divi bērni. R. Bitenieka atbildību mīkstina savas vainas atzīšana un izdarītā nožēla.
Tiesājamais J. Vansovičs no rūpnīcas “Sarkanais Metalurgs” raksturots negatīvi, bet no pēdējās darba vietas uzņēmumā “Specgazstroj” pozitīvi. Uzdotos darbus veica savlaicīgi, bez aizrādījumiem.
Viņš apbalvots ar medaļu “20 gadi kopš uzvaras Lielajā Tēvijas karā 1941-1945. g.”.
J. Vansoviča apgādībā divi bērni. Viņa atbildību mīkstina savas vainas atzīšana un izdarītā nožēla.
Nosakot sodu, tiesa ņem vērā, ka R. Bitenieks un J. Vansovičs pakļāva briesmām savu nepilngadīgo bērnu dzīvības.
Krimināllietu tiesas kolēģija uzskata, ka, pastāvot iepriekšminētiem apstākļiem, R. Bitenieks un J. Vansovičs sodāmi ar brīvības atņemšanu.
Krimināllietu tiesas kolēģija uzskata, ka lietā esošie lietiskie pierādījumi, izņemot laivu motoru tehniskos aprakstus, laivu motoru starteru tehniskos aprakstus, grāmatu “Izbraukuma, tūrisma un sporta kuteri”, ir nozieguma izdarīšanas rīki. Par nozieguma izdarīšanas rīku atzīstama arī vieglā automašīna “Opel-rekord”, valsts Nr. 54-57 LTK, jo ar viņas palīdzību jūrmalā tika nogādāta motorlaiva, ar kuru tiesājamie devās nelikumīgajā braucienā uz ārzemēm, šķērsojot PSRS Valsts robežu bez noteiktas pases un attiecīgas varas iestāžu atļaujas.
No lietai pievienotā paraksta redzams, ka R. Bitenieks samaksājis par automašīnu “Opel-rekord”, valsts Nr. 54-57 LTK, 7.500 rubļus. No šī paraksta redzams, ka R. Bitenieks mašīnu varēs reģistrēt uz sava vārda pēc muitas nodokļa termiņa notecēšanas.
No lietai pievienotās pilnvaras redzams, ka R. Biteniekam ir dotas tiesības šo mašīnu pārdot un saņemt naudu.
No automašīnas “Opel-rekord”, valsts Nr. 54-57 LTK, tehniskās pases redzams, ka šo mašīnu nedrīkst oficiāli pārdot bez muitas iestāžu atļaujas.
Ņemot vērā minēto un vadoties pēc Latvijas PSR KPK 299., 300. pantiem, Latvijas PSR Augstākās Tiesas Krimināllietu tiesas kolēģija
NOSPRIEDA:
Bitenieku Raimondu Ernesta d. un Vansoviču Jāni Marjana d. atzīt par vainīgiem nozieguma izdarīšanā pēc Latvijas PSR KK 78. panta 1. daļas un sodīt Bitenieku Raimondu Ernesta d. ar brīvības atņemšanu uz 2(diviem) gadiem vispārējā režīma labošanas darbu kolonijā, Vansoviču Jāni Marjana d. ar brīvības atņemšanu uz 2(diviem) gadiem vispārējā režīma labošanas darbu kolonijā.
Saskaņā ar Latvijas PSR KK 44. pantu soda izciešanu Biteniekam R. E. un Vansovičam J. M. skaitīt no 1983. gada 5. septembra.
Saskaņā ar Latvijas PSR KPK 66. panta 1. punktu konfiscēt nozieguma rīkus:
1) automašīnu “Opel-rekord”, valsts Nr. 54-57 LTK;
2) divas benzīna tvertnes;
3) laivas ratiņus un divus domkratus;
4) gumijas piepūšamo laivu, gaisa sūkni;
5) trīs glābšanas vestes, glābšanas jostu, ūdensnecaurlaidīga tērpa jaku;
6) kompasu.
Saskaņā ar Latvijas PSR KPK 66. panta 4. punktu iznīcināt, kā lietas, kurām nav vērtības un kuras nevar izmantot:
1) dzeramā ūdens pudeli;
2) elektrisko kabatas lukturīti;
3) binokļa aizsargvāciņus;
4) divus laivu motoru “Vihr-30-elektron” tehniskos aparātus un divus laivas motoru starteru ekspluatācijas instrukcijas;
5) grāmatu “Izbraukuma, tūrisma un sporta kuteri”;
6) trafaretus laivas nosaukuma un numura uzkrāsošanai.
Saskaņā ar Latvijas PSR KPK 66. panta 6. punktu J. Vansoviča rakstītās zīmītes, kartes glabāt lietā.
Saskaņā ar Latvijas PSR KPK 322. pantu par spriedumu nevar iesniegt kasācijas sūdzību vai protestu.

Priekšsēdētājs: I. Grava
Tautas piesēdētāji: V. Avotniece, I. Čepuks


Raimondu Bitenieku un Jāni Vansoviču atbrīvoja 1985. gadā. Liepājā, 1986. gada jūlijā Linards Grantiņš, Raimonds Bitenieks un Mārtiņš Bariss dibināja leģendāro cilvēktiesību aizstāvēšanas grupu “Helsinki – 86”, kas Latvijā aizsāka Atmodas kustību. Bet tas jau ir cits stāsts. Vēl tikai piebildīšu, kad 1987. gadā “Amerikas Balss” un “Brīvās Eiropas” radioraidījumu latviešu redakcijas, ziņojot par grupas “Helsinki – 86” aktivitātēm, regulāri pieminēja Raimondu Bitenieku un Evu Bitenieci, tad te Liepājā bieži varēja dzirdēt sakām: “Tie ir tie Bitenieki, kas toreiz uz Zviedriju gribēja nošpannēt!”

LATVIANS. LV sērija “Vēstures avoti stāsta” http://www.latvians.lv/index.php

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home