Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas| | Prese |

 Sākumlapa Home

 

Latvija, Otrais pasaules karš un tā beigas.
Diskusija par 8. un 9. maiju Latvijas Kara muzejā

1998.g. 6.maijā, Kara muzejā notika preses konference sakarā ar visā pasaulē 8.maijā atzīmējamo Nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara upuru piemiņas dienu. Uzmanības centrā, saprotams, bija temats "Latvija un Otrais pasaules karš".

Tuvojoties 8.maijam - Nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara upuru piemiņas dienai un sekojot Valsts prezidenta ierosmei par nepieciešamību izskaidrot sabiedrībai sarežģītās Otrā pasaules kara norises Latvijā, kā arī atskatoties uz nesen, 16.marta- latviešu leģiona atceres dienas sakarā, izskanējušiem politizētajiem, bieži vien neargumentētajiem izteikumiem un vērojot līdz šim nepietiekami efektīvo Latvijas valsts ārpolitikas darbību šo notikumu interpretēšanā, uzskatām par nepieciešamu paust savu viedokli.

Latvijas valsts pēc 1939.gada 23.augusta Molotova-Ribentropa pakta un tā slepeno papildprotokolu parakstīšanas nonāca padomju ietekmes sfērā un 1940.gada 17.jūnijā piedzīvoja PSRS okupāciju. Tās rezultātā 1940.-1941.gadā tika represēti ap 30 000 Latvijas pilsoņu, to skaitā 1941.gada 14.jūnijā uz PSRS deportēti 14 479 cilvēku. 1941.gada vasarā Padomju Savienības okupāciju nomainīja nacistiskās Vācijas okupācija. Tās laikā tika represēti aptuveni 90 000 Latvijas pilsoņu, to skaitā ap 70 000 ebreju. Otrajā pasaules karā Latvijas iedzīvotāji bija nelikumīgi mobilizēti divu svešu lielvaru armijās - vācu armijā un Sarkanajā armijā. Daudzi Latvijas brīvības idejas nesēji - pretošanās kustības dalībnieki nonāca gan vienas, gan otras okupācijas varas nometnēs. Otrā pasaules kara laikā kopumā Latvija zaudēja trešo daļu tās pilsoņu. Pēc 1945.gada 8.maija Latvijā turpinājās otrreizējā PSRS okupācija, un kā atbilde tai- nacionālo partizānu bruņotā cīņa, kas vēlāk pārauga tautas garīgajā pretestībā. Pēckara represijas skāra ap 150 000 Latvijas iedzīvotāju, to skaitā 1949.gada 25.- 29.martā uz PSRS tika deportēti 43 231 cilvēku.

Latviešu leģionāri bija spiesti ņemt dalību Otrā pasaules kara cīņās visnelabvēlīgākos apstākļos - reāli nepastāvot Latvijas valstij, bet pastāvot cerībām, kaut neskaidrām, bet to sirdīs ierakstītām, par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Leģionāri bija latviešu tautas daļa, kam sevišķi smagi nācās izjust Otrā pasaules kara traģēdiju. Vēlāk, padomju okupācijas apstākļos, tie tika represēti un gandrīz 50 gadus bija spiesti izjust fizisku un garīgu diskrimināciju. Tapēc īpaši nožēlojami ir vērot, ka nekorekta attieksme pret tiem dažviet izskan arī šodien, pietiekami neiedziļinoties tā laika situācijā.

Mēs kategoriski nosodām komunistiskos un nacionālsociālistiskos režīmus, to ideoloģiju un noziegumus pret cilvēci. Mēs kategoriski nosodām mēģinājumus Latvijas valstij uzvelt atbildību par tās okupētājvalstu- Padomju Savienības un Trešā reiha veiktajiem noziegumiem. Mēs neatbalstām vēstures politizācijas mēģinājumus un aicinām valsti pievērst lielāku uzmanību ar Latviju saistīto Otrā pasaules kara notikumu pētniecības veicināšanai.

Tuvojoties 8.maijam - Otrā pasaules kara beigu gadskārtai, mēs aicinām pieminēt visus Otrā pasaules kara upurus - neatkarīgi no to tautības, politiskās un reliģiskās piederības. Mēs respektējam no nacisma cietušo Eiropas valstu un tautu tradīcijas, 8.maijā svinēt svētkus sakarā ar nacistiskās Vācijas sagrāvi. Vienlaicīgi mēs aicinām pasaules sabiedrību izprast un respektēt arī Latvijas sarežģīto un traģisko likteni Otrajā pasaules karā, jo Latvija ir cietusi gan no nacistu, gan vēl vairāk no padomju okupācijas. Mēs aicinām Latvijas sabiedrību mācīties no savas vēstures un konsolidēt spēkus Latvijas valsts un tautas maksimāli labvēlīgai attīstībai nākotnē.

Latvijas Nacionālo karavīru biedrība
Latvijas Nacionālo partizānu apvienība
Latvijas Kara muzejs

Preses konferences dalībnieku uzstāšanās nesaīsinātā veidā un viņu atbildes uz dažiem žurnālistu jautājumiem.

Latvijas Valsts arhīva daļas vadītājs vēsturnieks Elmārs Pelkaus:

Pievēršoties šodien aplūkojamajai problēmai, mums būtu jāielūkojas arī tās priekšvēsturē.

Pēc 1917. gada Oktobra apvērsuma Krievijā (vēlākajā PSRS) nodibinājās boļševiku partijas diktatūra. šis kreisi ekstrēmiskais režīms aizliedza privātīpašumu, nepieļāva ne mazākās demokrātijas izpausmes, nežēlīgi vajāja baznīcu. Valsts vara īstenoja ar marksistiskām frāzēm piesegtu lielkrieviski šovinistisku politiku pret mazākumtautībām. Boļševiku režīms kurināja naidu pret Rietumu demokrātijām, visas sev nevēlamās valdības un sabiedriskās kustības apzīmējot par "fašistiskām", tajā pašā laikā PSRS valdība gadījumos, kad tas bija izdevīgi, slepeni sadarbojās ar nacionālsociālistisko režīmu Vācijā un fašistisko režīmu Itālijā. 

Boļševiku režīms neatzina nekādas cilvēktiesības, tam bija raksturīga neierobežota varas iestāžu patvaļa un nemitīgs masu terors. Pēc krievu zinātnieku pētījumiem, laikposmā no 1921. līdz 1940. gadam par politiskiem noziegumiem PSRS notiesāti 3 080 574 cilvēki, no tiem uz nāvi notiesāti 749 421. Jāpiebilst, ka koncentrācijas nometnes ar tieši šādu nosaukumu pastāvēja padomju Krievijā jau 1918. gadā un viens no to izveidošanas idejas autoriem bija pazīstamais Vladimira Uļjanova–ļeņina līdzgaitnieks un domubiedrs ļevs Trockis. Miljoniem cilvēku nomira badā tā sauktajos lauksaimniecības kolektivizācijas gados, bet pārējie nonāca beztiesīgu dzimtcilvēku stāvoklī kolhozos. Tajā pašā laikā, atšķirībā no nacistu noziegumiem, boļševiku noziegumi palika gandrīz nezināmi Eiropas un Amerikas demokrātisko valstu sabiedrībai, jo šo zemju inteliģence lielā mērā bija noticējusi boļševiku propagandai par laimīgo dzīvi "pirmajā sociālisma zemē".

Vairāki desmiti tūkstošu PSRS dzīvojošo latviešu trīsdesmito gadu nogalē krita par upuri Staļina teroram; tāds pats liktenis piemeklēja PSRS dzīvojošos vāciešus,poļus, grieķus un citas tautas. Arī atsevišķas krievu tautas grupas, piemēram, tā sauktos harbīniešus, kas bija atgriezušies Padomju Savienībā no emigrācijas Mandžūrijā, Ziemeļaustrumķīnā. Cilvēki tika iznīcināti gan pēc šķiriskajām, gan nacionālajām pazīmēm — tas dod pamatu apgalvot, ka Padomju Savienībā tika īstenots genocīds pret atsevišķām sociālajām grupām, piemēram, tā sauktajiem kulakiem, un atsevišķām tautām, arī etniskajām grupām, piemēram, kazakiem.

1939. gada 23. augustā Staļina vadītā PSRS un Hitlera vadītā Vācija noslēdza paktu par ietekmes sfēru sadalīšanu Austrumeiropā. Balstoties uz šo paktu, 1940. gada 17. jūnijā PSRS karaspēks okupēja neatkarīgo Latvijas Republiku un vēlāk tika paziņots par tās inkorporēšanu Padomju Savienībā. ASV, Lielbritānija un citu pasaules valstu vairākums šo prettiesisko aktu nekad nav atzinušas.

 Okupācijai sekojošo laiku latviešu tauta nosaukusi par Baigo gadu, kad mērķtiecīgi tika grauts viss Latvijas neatkarības gados radītais un uz Latviju tika pārnesta Padomju Savienībā aprobētā represiju politika. Tikai 1941. gada 14. jūnija masu deportācijā vien uz "gulaga" nāves nometnēm un nometinājumu Sibīrijā tika izsūīti 14 479 dažādu tautību Latvijas pilsoņi, t. sk. 7117 sievietes un 3751 bērns, bet arhīvu materiāli liecina, ka bija paredzētas turpmākas masveida represijas.

 Lūk, ar šādu drausmīgu bilanci Latvijas tauta sagaidīja Otro pasaules karu Latvijas teritorijā.

 Latvijas Nacionālo karavīru biedrības valdes priekšsēdētājs Nikolajs Romanovskis:

šā gada 3. marta nesankcionētais mītiņš pie Rīgas Domes un 16. marta leģionāru gājiens un ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa izraisīja mākslīgi sakāpinātu reakciju un neveselīgu attieksmi, nepatiesu šo notikumu izklāstu Krievijas, citu ārvalstu un pašmāju masu medijos. īpaši nepatiesa un tendencioza bija informācija par leģionāru gājienu un Latviešu leģionu vispār. Rodas iespaids, ka šī nepatiesā, melīgā informācija ir apzināti veidota, lai kaitētu Latvijas valsts tēlam un nomelnotu leģionārus, vai arī tā liecina par absolūtu nekompetenci vēstures jautājumos. Par leģionu tika pausti uzskati, kādi tika izplatīti 45 gadus padomiskās okupācijas laikā. Latvijas Nacionālo karavīru biedrība uzskata par absolūi nepieciešamu sniegt ziņas un uzskatus par leģionu, kuri nereti būs diametrāli pretēji daudzu masu mediju paustajam, bet tie būs vēsturiski patiesi. Ja dieviete Temīda, taisnības dieviete, patiesi ir ar aizsietām acīm, tad taisnība būs ne tikai Krievijai vai Rietumiem, bet arī latviešiem. Ja tas tā nav, varat Temīdu izmest mēslainē, taisnība tad būs spēkam, varai, naudai.

īsi par leģionāriem šobrīd. Latvijas Nacionālo karavīru biedrība, kura tika nodibināta 1923. gadā, atjaunoja savu darbību 1990. gada 15. septembrī. Kādreiz biedrības rindās bija mūsu tēvi, kuri cīnījās Latvijas atbrīvošanas cīņās ne tikai pret vāciešiem, bet arī pret lieliniekiem — komunistiem. Tagad biedrības rindās ir tie, kuri Otrā pasaules kara laikā ar ieročiem rokās vispirms pašaizsardzības vienībās, tad kā vācu virspavēlniecības mobilizētie leģionāri, tad kā nacionālie partizāni cīnījās pret Padomju Savienības komunistu okupācijas Sarkano armiju.

1940. gada 17. jūnijā pēc ultimāta Padomju Savienība mums uzbruka un okupēja Latviju. Gada laikā okupanti pēc kompartijas norādījuma apcietināja, noslepkavoja, izveda 30–40 tūkstošus latviešu. Tas bija genocīds. Latviešu tautai, tāpat kā jebkurai tautai pasaulē, bija morālas tiesības un arī pienākums cīnīties visiem iespējamiem līdzekļiem pret bendēm, lai atriebtu noslepkavotos, lai atbrīvotu valsti no okupantiem. No Tautu Savienības izslēgtās Padomju Savienības uzbrukums, Tautu Savienības dalībnieces Latvijas okupācija un pastrādātās zvēriskās vardarbības palika nepamanītas un nenosodītas no Rietumu puses. Daudzi latvieši aizgāja cīnīties brīvprātīgi, bet lielo vairumu vācieši iesauca nelikumīgi, veiksmīgi izmantojot mūsu naidu pret komunistu okupāciju.

Neviens latviešu karavīrs nesastāvēja nacionālsociālistiskajā partijā, nebija ne nacists, ne fašists. Latviešu leģions nebija noziedzīgs militārais formējums. Par īstajiem esesiešiem sauca vācu militārās struktūras ar pilnīgi citiem uzdevumiem. Leģionāri pildīja svētu uzdevumu cīņā pret krievu okupantiem, un, ka šī cīņa bija pareiza, to apliecina vēlākā 45 gadus ilgā okupācija, tās laikā mūsu tautai nodarītais posts, to apliecina arī šodienas Krievijas naidīgā nostāja, draudi, vēlēšanās atkal pakļaut mūsu zemi. Latvijas Nacionālo karavīru biedrības vīri vienmēr atcerēsies savus kritušos cīņu biedrus, ies gājienos, noliks ziedus, ierīkos kapsētas, piemiņas vietas, piedalīsies atceres dienās. Nevienam nav tiesību to mums aizliegt, arī pašmāju kangariem — nodevējiem.

 Latvijas Nacionālo karavīru biedrības valdes loceklis Austris Ozols:

šodien, kad pāri Latvijas valstij, latviešu tautai un tās nacionālajiem karavīriem veļas demagoģijas un melu viļņi, būiski ir atsaukt atmiņā un izprast mūsu tautas vairākuma attieksmi pret Latviešu leģionu Otrā pasaules kara laikā — pēc Baigā gada.

Es pārstāvu Latviešu leģiona karavīru vislielāko daļu — to paaudzi, kura skolas solus atstāja 1942.–1944. gadā, kura uzaugusi brīvajā Latvijā, bija tās uzticamā nākotne. Iesaukumu Latviešu leģionā vairums no mums uzņēma kā pašsaprotamu. Ne jau tāpēc, lai cīnītos par Lielvāciju, bet gan lai, pirmkārt, pasargātu savu zemi un tautu no atkārtotas padomju okupācijas, genocīda un Baigā gada. Otrkārt, lai, Vācijai zaudējot karu, kas 1943. gadā, kad dibināja leģionu, jau visiem bija skaidrs, mēģinātu atkārtot 1919. gada Brīvības cīņu vēsturi, kad Latvijas armija sākotnēji kopā ar vāciem patrieca komunistus, bet pēc tam atbrīvojās arī no vācu okupācijas. Toreiz gan Latvija varēja paļauties uz Rietumu sabiedroto godaprātu, kas šoreiz diemžēl izrādījās maldīgi.

Rezumējot: kaut arī tie, no kuriem varējām saņemt ieročus, nebija vēlamie, taču naidnieks bija pareizais.

Latviešu leģions, kura pamats bija 15. un 19. divīzijas cīnījās tikai Austrumu frontē un nepiedalījās nekādos kara noziegumos. Tādēļ arī ASV valsts komisija 1950. gadā pieņēma lēmumu, ka Latviešu leģiona darbība nav bijusi naidīga ASV, un tas deva iespēju bijušajiem leģionāriem brīvi ieceļot šajā valstī. Latviešu leģions ar 146 000 karavīru bija lielākais nacionālais militārais formējums latviešu tautas vēsturē (turklāt 98 procenti leģiona sastāvā bija latvieši). Vairāk nekā trešdaļa krita kaujās, daudzi tūkstoši pēc kara tika nobendēti padomju gulagos.

Latviešu leģions bija latvju tautas tā laika cerība, lepnums un sāpes. Tautas mīlestība pret saviem karavīriem izpaudās visās iespējamajās formās — vēstulēs, dāvanu saiņos, palīdzībā ievainotajiem lazaretēs un citādi.

Mēs cīnījāmies frontē zem savas nacionālās emblēmas, latviešu virsnieku vadībā, kuri centās mūs pasargāt no veltīgiem upuriem, pretēji tam, kā tas bija Sarkanajā armijā.

Leģiona drosmīgās cīņas pie Mores un Kurzemes cietoksnī deva iespēju mūsu inteliģencei emigrēt uz Rietumiem, tā paglābjoties no sarkanā genocīda, iznīcināšanas vai degradēšanās. Leģionāri, kas pārdzīvoja padomju gulagus, tika diskriminēti, apmeloti un vajāti, taču savās ģimenēs viņi saglabāja uzticību neatkarīgās Latvijas idejai un šādā garā audzināja arī savus bērnus un mazbērnus. Sākoties trešajai tautas atmodai, viņi atkal nekavējoties nostājās zem sarkanbaltsarkanā karoga. Pie 1991. gada janvāra barikāžu ugunskuriem skanēja galvenokārt leģionāru dziesmas. Neviens to šodien nevar apstrīdēt.

Garīgo mantojumu, ko saņēmām jaunībā mūsu laimes zemē — brīvajā 18. novembra Latvijā, — mēs iznesām cauri mūsu zvaigžņu stundai — Latviešu leģionam, 45 okupācijas gadiem un ienesām Latvijas šodienā. Mēs nekad no tā neatteiksimies. Mūsu mērķis vienmēr paliek — īsteni brīva, latviska Latvija, nacionāla un daiļa, Latvija, kurā nav vietas meliem un netaisnībām.

 Latvijas Nacionālo partizānu apvienības valdes priekšsēdētāja vietnieks Harijs Mangelis:

Latvijas nacionālo partizānu kustība okupācijas apstākļos Otrā pasaules kara laikā sākās jau 1940. gadā, kad veidojās vairākas pagrīdes organizācijas. Skaitliski lielākās no tām bija "Tēvijas sargi" un pāris citu organizāciju Latvijas atbrīvošanai. 1940. gada rudenī gandrīz visās vidējās mācību iestādēs un Latvijas Universitātē izveidojās skolnieku un studentu pagrīdes organizācijas.

Sākoties Vācijas karam pret PSRS, masveidā organizējās lielākas vai mazākas nacionālo partizānu vienības, lai aizsargātu civiliedzīvotājus pret atkāpjošās armijas teroru un vardarbību. Bija gadījumi, kad, vairākām lielākām sarkanarmijas vienībām atkāpjoties, tika nosargātas vai atbrīvotas biezi apdzīvotas vietas, pirms tās sasniedza vācu karaspēks. Paradokss — latviešu tauta, kas 700 gadus bija atradusies vācu verdzībā, tagad tos sagaidīja kā atbrīvotājus, no diviem ļaunumiem izvēloties mazāko. Tā mainījās tautas noskaņojums pēc drausmīgā padomju okupācijas gada, kurā tika deportēti, zvēriski nomocīti un nošauti apmēram 40 tūkstoši nevainīgu cilvēku.

Vācu okupācijas laikā nodibinājās centralizēta pagrīdes organizācija "Latvijas centrālā padome". Sākoties otrreizējai padomju okupācijai 1944. gada jūlijā, aiz frontes līnijas ar dažu dienu atstarpi sāka darboties padomju armijas pretizlūkošanas daļas "SMERš". Tās izveidoja apriņķos starppagastu nodaļas, bet lielākajās pilsētās — centrus. Pāri Latvijai atkal sāka vērpties sarkanā terora riņķi.

Stihiski veidojās nacionālo partizānu grupas un vienības. Cilvēki bēga mežos, lai izvairītos no vardarbības un nāves, bet viena daļa arī tāpēc, lai izvairītos no iesaukšanas okupācijas armijā. Pēc vācu armijas kapitulācijas 1945. gada 9. maijā nacionālajiem partizāniem pievienojās Latviešu leģiona vīri, no kuriem daudzi pilnā apbruņojumā, veseliem vadiem un pat rotām iegāja Kurzemes mežos, lai turpinātu cīņu pret nīsto naidnieku. Pārvarēdami daudzas mežu ķemmēšanas, jo viņi atradās dzimtajās vietās, pēc armijas parauga organizējās spēcīgas kaujas vienības. 1945. gada rudenī nacionālās pretestības kustība aptvēra jau visu Latvijas teritoriju. Latvijas austrumdaļā bija izveidojušās pat 400–500 cilvēku lielas kaujas vienības. Tika nogalināti Rēzeknes un Ilūkstes nacionālo partizānu vadītāji. 1945. gada 24. augustā tika sarīkota liela partizānu konference, kurā piedalījās daudzu grupu vadītāji. Tajā katoļu mācītāja Antona Juhņēviča vadībā nodibināja Latvijas Tēvijas sargu apvienību. Vēlāk, organizācijai paplašinoties, to pārdēvēja par Latvijas Nacionālo partizānu apvienību.

Lai gan neizdevās noorganizēt visaptverošu, centralizētu vadību visas Latvijas mērogā, tagad nacionālā pretestības kustība kļuva organizētāka. Par grupu vadītājiem iecēla pieredzes bagātos un kaujās rūdītos leģionārus, kuri vairākkārt paaugstināja savu kaujas grupu spējas. Pat čekas karaspēka daudzkārtīgs pārspēks vairākus gadus bruņotā cīņā nespēja šīs vienības iznīcināt.

 Turklāt reta bija tāda skola, kurā nebūtu kādas jauniešu pagrīdes organizācijas. Daļa no viņiem bija iesaistījušies partizānu atbalstīšanā, sakaru uzturēšanā ar tiem, ieroču un munīcijas sagādē.

Nacionālā bruņotā pretestības kustība ilga desmit gadus. Un to atbalstīja lielākā tautas daļa. Nav šīs kustības vaina, ka milzīgā pārspēka mākta un Rietumu lielvalstu nodevīgās politikas dēļ tā tika sagrauta.

 Kara muzeja direktora vietnieks zinātniskajā darbā Egīls Gelderiņš:

Latvijas Kara muzejs piedalās šīs preses konferences sasaukšanā, jo vislielākā mērā izjū atbildību par vēsturisko patiesību, kas pēdējā laikā ir tikusi izkropļota. Muzejs uzskata par savu pienākumu no profesionāla un godīga vēsturnieka viedokļa viest skaidrību traģiskajos latviešu leģionāru kara gaitu ceļos. Jo Latvijai ir jārada nopietns pretspēks šai melu un dezinformācijas kampaņai, tiem, kas, nepatiesi interpretēdami latviešu tautas, tās karavīru un brīvības cīnītāju vēsturi, rosina neuzticēšanos mūsu valsts nacionālajiem pamatiem.

 Latvijas Kara muzejs pašlaik ir vienīgais valsts muzejs Latvijā, kas var parādīt plašam interesentu lokam mūsu nacionālās valsts idejas rašanos, attīstību un realizāciju, kas tika panākta gan ar sociālpolitiskiem, gan ar militāriem līdzekļiem.

 Pēdējos mēnešos politiskās apmelošanas kampaņas dalībnieki centās atbildību par divu lielvalstu okupācijas varu pastrādātajiem noziegumiem pret cilvēcību uzvelt latviešu tautai kopumā un pretpadomju cīnītājiem jo īpaši. Skaidrs, ka šāda tīša patiesības sagrozīšana bija mērķtiecīga. Kampaņas organizētāji vēlējās sabojāt Latvijas tēlu pasaules iedzīvotāju apziņā.

 Tieši tādēļ Kara muzejs pievērš īpašu uzmanību šai politikāniskajai Latvijas sarežģītās vēstures faktu sagrozīšanai, kas tiek izmantota mūsu valsts prestiža graušanai. Viens no galvenajiem argumentiem, ko šodien pielieto vēstures falsificētāji, ir fakts, ka Otrā pasaules kara laikā lielākā latviešu tautas daļa necīnījās antihitleriskās koalīcijas pusē. Latviešu leģionāri, gan brīvprātīgie, gan mobilizētie, cīnījās vācu armijas sastāvā pret savu tā laika lielāko ienaidnieku — Padomju Savienības karaspēku un PSRS kopumā.

 Atbilde jāmeklē 1939. un 1940. gada notikumos. To rezultātā latvieši, kas līdz tam par saviem galvenajiem pretiniekiem 700 gadus bija uzskatījuši vācu iekarotājus, pēkšņi lielākā vai mazākā mērā nostājās vācu pusē un pat kādu laiku uzskatīja tos par saviem atbrīvotājiem. Bez šaubīšanās var teikt: ja nebū Molotova–Ribentropa pakta, ja nebūtu notikusi Latvijas okupācija 1940. gadā, kuras laikā tika iznīcināta Latvijas armija un organizētas civiliedzīvotāju masveida deportācijas, ja nebūtu Baigā gada mocekļu, tad mūsu tauta un tās karavīri ar vislielāko atdevi cīnītos antihitlerisko sabiedroto, arī Padomju Savienības, pusē.

 Tātad tieši lielvalstu politika iegrūda latviešu tautu nacistu apkampienos. Toreiz tas mums tika pārmests un arī šodien. Jo šis fakts tiek izspēlēts kā politiska kārts. Lielu militāru konfliktu laikā dažreiz varu pār cilvēkiem iegūst personas ar noziedzīgām tieksmēm. Mēs nenoliedzam, ka bija atsevišķi jau iznīcinātās Latvijas valsts pilsoņi, kas piedalījās holokausta realizācijā un citos kara noziegumos ar dažādu motivāciju — izpildot pavēli, brīvprātīgi vai citu subjektīvu apstākļu dēļ. šis ir jautājums, kas prasa turpmāku izpēti.

 Tomēr tā bija neliela daļa no Otrā pasaules kara asiņainajos notikumos iesaistītajiem un kārtējās okupācijas varas izmantotajiem Latvijas iedzīvotājiem. Viņu konkrēto noziedzīgo rīcību nedrīkst attiecināt uz latviešu leģionāriem kopumā. Jāatzīmē, ka šie noziegumi pret cilvēcību, ko viņiem pārmet, tika veikti Latvijas teritorijā līdz 1942. gada beigām. Bet Latviešu leģionu nodibināja 1943. gadā. Tad jau mums arī ir tiesības pārmest jebkuram Sarkanās armijas cīnītājam, ka viņš piedalījies NKVD un citu PSRS represīvo organizāciju nodarījumos pret latviešu tautu. šie nodarījumi vēl gaida galīgos precizējumus. Bet jau tagad ir redzams, ka tie bijuši daudz plašāki un ilglaicīgāki, salīdzinot ar hitleriskās Vācijas noziegumiem Latvijā.

 Tuvojas Otrā pasaules kara beigu gadadiena. Un daudzi vēl jautā: kāpēc latviešu tauta nelīksmo tāpat kā citi. šī kara beigas neatnesa Latvijai mieru un uzplaukumu. Staļiniskās okupācijas rezultātā turpināja līt latviešu asinis. Latvijas pilsoņi mira bada nāvē Padomju Savienības koncentrācijas nometnēs un izsūījumā. Mērķtiecīgi tika iznīcināti visi Latvijas pirmskara sasniegumi. Vēl pusgadsimtu turpinājās PSRS okupācija. Tās sekas joprojām ir jūamas. Jo ir palikušas daudzas neatrisinātas problēmas, par kurām atbildību vajadzētu uzņemties uzvarētājām lielvalstīm — Teherānas un Jaltas konferenču dalībniecēm — un arī kara zaudētājai Vācijai.

 Vēsture šodien pārvēršas politikā. Tādēļ mūsu pienākums ir vēl un vēl skaidrot Otrā pasaules kara notikumus, aizstāvot patiesību. Lielu ieguldījumu šajā darbā varētu dot masu saziņas līdzekļi — gan tepat Latvijā, gan ārvalstīs. 

Kara muzeja Otrā pasaules kara vēstures nodaļas vadītājs Uldis Neiburgs:

 — Gribētu teikt dažus vārdus par tematu "Otrais pasaules karš Latvijā, vēsture un mūsdienas". Sakarā ar Latviešu leģiona atceres dienu, ko atzīmēja 16.martā, un tās sakarā izteiktajiem dažādiem viedokļiem un saceltajai ažiotāžai. Tika izteikti četri viedokļi, kā mums vajadzētu rīkoties un reaģēt uz šiem notikumiem.

 Viens viedoklis ir tāds, ka par vēsturi vispār nav jārunā un jāraugās tikai uz nākotni, ka vēsture nevienu neinteresē. Otrs viedoklis — mums stingri jāpakļaujas Eiropas Savienības valstu uzskatiem un to Otrā pasaules kara vēstures interpretējumiem. Mums neesot vērts nevienu pārliecināt ne Rietumos, ne Austrumos, jo mūs, vienalga, neviens nesapratīšot. Trešais viedoklis — mums jāieņem sava stingra nostāja, neņemot vērā ne to, ko saka Rietumos, ne to, ko saka Austrumos.

Bet es domāju, ka vispareizākais ir ceturtais variants, proti, par šīm lietām ir jādiskutē, par šiem jautājumiem jārunā. Pirmkārt, jāvieš skaidrība pašiem sev Latvijā, otrkārt, jāizskaidro šīs lietas ārzemēs, pasaules sabiedrībai.

 Diemžēl Latvijas valstij, atšķirībā no Igaunijas, nav savas institūcijas, kas varētu celt un propagandēt Latvijas tēlu ārzemēs. Mums ir tikai ārlietu ministrija, kas diemžēl ne visai efektīvi šo darbu veic.

 31.martā Valsts prezidents Guntis Ulmanis nāca klajā ar paziņojumu par Latvijas vēstures politisko izvērtējumu. Viņš aicināja Saeimu un valdību sniegt politisku vērtējumu 16.marta pasākumam un šim vēstures notikumam — Latviešu leģiona izveidei — vispār. Bet vai tāds politisks vērtējums šodien ir iespējams? Kas to varētu sniegt? Domāju, ka savu nostāju mēs varam ieņemt tikai tad, ja šie notikumi ir pietiekami pamatīgi izpētīti, ja ir notikušas diskusijas, kas balstītas uz nopietniem argumentiem un faktiem. Diemžēl Otrā pasaules kara vēsture dažādu iemeslu dēļ piecdesmit gadus nav pētīta tādā kvalitātē, kādai vajadzētu būt.

 Trimdas apstākļos daudziem autoriem, bijušajiem kara dalībniekiem, kas lielākoties nav profesionāli vēsturnieki, nav bijuši pieejami avoti par šo tēmu, kas ir Latvijā un citur. Savukārt Latvijā padomju laikā gandrīz piecdesmit gadus daudzi Otrā pasaules kara vēstures notikumi tika atainoti vai nu izkropļotā veidā, vai arī pavisam noklusēti.

 Diemžēl pašlaik Latvijā ar Otrā pasaules kara pētniecību profesionālā līmenī vēsturiski nenodarbojas, ja neskaita dažus izņēmumus. Tas, protams, ir saistīts arī ar vēstures zinātnes finansējuma problēmām. Ja nebūs valsts atbalsta, nopietnus Otrā pasaules kara vēstures pētījumus nevarēs veikt.

 Mēs, Kara muzeja darbinieki, aicinām domāt un diskutēt par šiem jautājumiem. Tagad latviešu presē raksta vienu, bet krievu — gluži ko citu. Varbūt nevajadzētu pārlieku dramatizēt šīs vēstures tēmas, meklējot, kuri bija īstie un kuri nebija, kuri cīnījās pareizajā pusē un kuri — nepareizajā. Kara muzeja ekspozīcijā par Otro pasaules karu ir liecības gan par padomju okupāciju, gan par nacistu okupāciju, kā par Latvijas iedzīvotāju līdzdalību vācu armijā, tā arī par viņu cīnīšanos Sarkanās armijas sastāvā.

 Bet Otrā pasaules kara vēsture ir ne tikai Latviešu leģions vai latvieši Sarkanajā armijā. Ir tāda svarīga mūsu valsts vēstures sastāvdaļa kā nacionālā pretošanās kustība. Tā, protams, saistāma ar Latvijas Centrālās padomes darbību, bet ne tikai. Latvijas Centrālā padome Konstantīna čakstes vadībā nodibinājās 1943.gada augustā, taču jau kopš 1941. gada rudens darbojās atsevišķas pretestības grupas, iznāca vairāki pretestības kustības laikraksti, piemēram, "Latvija", "Tautas Balss", "Lāčplēsis", "Brīvā Latvija". Darbojās tādas organizācijas kā Latviešu nacionālistu savienība, Virsnieku apvienība un dažas citas.

 Gribu aicināt veidot Latvijas tēlu gan iekšpolitikā, gan ārpolitikā nevis ar tukšiem saukļiem, bet gan objektīvi atainojot un izskaidrojot mūsu tautas traģisko vēsturi Otrajā pasaules karā un pēc tā. Latvijai šis karš saistās nevis ar prieku un līksmību, bet tikai ar sāpēm un ciešanām. Visa tauta cieta Otrajā pasaules karā — to vajadzētu atcerēties un aizvien atgādināt.


Jautājumi un atbildes

 — Vai, no mūsdienu redzesloka raugoties, pieļaujat kaut niecīgu iespēju, ka, Latviešu leģionam sekmīgi piedaloties karadarbībā un līdz ar to Vācijai gūstot izšķirīgus panākumus karā, Latvija būtu varējusi atgū valstisko neatkarību?

 E.Pelkaus: — Reāli tāda iespēja bija ļoti neliela. Taču pilnīgi izslēgt to nevar, ja notikumi būtu attīstījušies citā virzienā, kaut vai 1944.gada jūlijā, kad neizdevās atentāts pret Ādolfu Hitleru. Ja Vācijā pie varas būtu nākusi cita valdība, kas, iespējams, varētu noslēgt separātu miera līgumu ar Rietumu lielvalstīm, mēs varam tikai zīlēt, kā notikumi būtu attīstījušies tālāk.

Atcerēsimies, ka burtiski "piecas minūes pirms divpadsmitiem" vācu varas iestādes būībā piekrita neatkarīgas Latvijas valsts institūciju izveidošanai. Es to saku nevis par visiem zināmo tā saukto Potsdamas valdību, kas izveidojās 1945.gada martā, bet par tā saukto pulkveža Oša valdību Liepājā, kas deklarēja, ka tā ir neatkarīgas valsts valdība. Bet kā mēs zinām, šīs valdības mūžs bija tikai pāris dienu.

 N.Romanovskis: — Ja nemaldos, 1942.gadā izskanēja apgalvojums no Rietumiem, ka ASV tā īsti gatavas karam būs tikai 1944.gadā. ASV tolaik bija milzīgs militārais potenciāls. Objektīvi vērtējot, bija jāpieņem par neapstrīdamu patiesību fakts, ka Vācija nekādā gadījumā šo karu nevinnēs.

 Latviešu leģionāri bija dziļi ieinteresēti aizstāvēt tikai savu zemi. Kad es atrados instruktoru skolā Vācijā, mums vaicāja: kur jūs gribat doties cīnīties — atpakaļ uz Kurzemi vai Rietumos? Visi kā viens, iepriekš savas domas nesaskaņojot, atbildēja — tikai atpakaļ uz Latviju. Vācieši bija pārsteigti par to. Mēs tajā laikā nojautām, ka mums nebūs lemts šo karu uzvarēt. Bet dzimtenes mīlestība bija lielāka, un tā mums lika braukt atpakaļ.

 Es nedomāju, ka mūsu varonīgās cīņas Kurzemē, ja mēs būtu ticējuši, ka panāksim kaut ko, būtu ko vairāk devušas vai ka mēs būtu spraigāk cīnījušies, nekā zinot to, ka uzvara mums nav gaidāma. Tas nesamazināja mūsu cīņas sparu.

 Latvieši nekad nav bijuši konjunktūristi, viņi cīnās tā, kā liek viņu sirds.

 — Pēc kara Nirnbergas tribunālā tika atzītas par noziedzīgām SS un SD organizācijas. Kāda ir šī lēmuma saistība ar Latviju?

 E.Pelkaus: — Ir publicēts starptautiskā tribunāla spriedums dažādu nacistisko organizāciju lietā, tostarp SS un SD. Tribunāls tomēr ir taisījis izņēmumu attiecībā uz personām, kas bijušas SS organizācijas dalībnieces, pirmām kārtām ieroču SS dalībnieces. Tur ir runa par cilvēkiem, kas bijuši piespiedu kārtā mobilizēti un nav izdarījuši noziegumus.

 — Vai leģionāri bija brīvprātīgie vai piespiedu kārtā mobilizētie?

 U.Neiburgs: — šajā gadījumā es gribētu nolasīt Hitlera pavēli par leģiona izveidošanu 1943.gada 10.februārī: "Es pavēlu sastādīt Latviešu SS Brīvprātīgo leģionu. Vienības lielumu un veidu noteikt pēc rīcībā esošā latviešu vīru skaita." Tātad brīvprātība tiek pavēlēta. Otrais jautājums ir par brīvprātīgo un mobilizēto cīņas motivāciju. Jā, bija brīvprātīgie, kas jau 1941.gada rudenī iestājās kārtības policijas dienesta bataljonos. Daļa no viņiem bija arī leģionā. ļoti daudzi cīnījās ar domu atriebt savus tuviniekus pēc Baigā gada represijām. Bija arī tādi, kas bija vācu propagandas ietekmēti.

 Bija arī daudzi citi iemesli. Bet bija arī brīvprātīgie, kas iestājās leģionā 1944.gada vasarā un kam nepavisam nevar pārmest jelkādu saikni ar nacismu.

 1940.gadā Latvija nepretojās okupācijai, mēs sevi neaizstāvējām. Vai mēs to pieļausim otrreiz? Tāda bija leģionāru rīcības motivācija. Kas tad cīnīsies, ja mēs pašinecīnīsimies?

 Protams, šodien var teikt, ka tie bija mīti un ilūzijas, ka tā nebija pareiza rīcība. Bet toreiz cilvēki nezināja to, ko mēs zinām šodien. Nebija arī rīcības brīvības jeb izvēles.

 Vai leģionāri cīnījās par brīvu Latviju? Ir viedoklis, ka viņi cīnījās Hitlera režīma labā. Protams, šie cilvēki tajos apstākļos nevarēja cīnīties par Latvijas neatkarību. Bet, domājot un spriežot vēstures un morāles kategorijās, nevaram teikt, ka viņi cīnījās par Hitleru vai nacismu. Viņi cīnījās par Latviju — tā, kā viņi šo cīņu saprata.


8th of May - Anniversary day of defeat of Nazism and Commemoration Day of Victims of World War II is coming. Following the suggestion of President of Latvia about necessity to explain society complicated events of World War 2 in Latvia, looking back to the recent politizied and unargumented expressions concerning the Commemoration Day of Latvian Legionaries on 16th of March, and finding acting of governmental institutions of foreign affairs as inefficient in above mentioned cases, we consider that it is necessary to express our point of view.

Latvian state became the Soviet influential sphere and experienced Soviet occupation on 17th June of 1940, after signing the Molotov-Ribentrop pact and its secret supplementary protocols on 23rd August of 1939. As the result of it about 30 000 citizens of Latvia were repressed in 1940-41, 14 479 of them were deported on 14th June of 1941. The Soviet occupation was replaced by Nazi occupation in summer of 1941. During that time about 90 000 Latvian citizens were repressed, including about 70 000 Jews. Latvians were illegally mobilised into armies of two foreign superpowers — German army and Red army during World War II. Many Latvians, participants of Resistance Movement, which supported idea of free Latvia, were forced to enter both sides of occupation power. Totally Latvia lost one third part of its citizens during World War II. After 8th May of 1945 the secondary Soviet occupation continued and as an answer to it was the armed struggle of national partisans, that later turned into the mental resistance of the whole nation. Post-war repression touched about 150 000 citizens of Latvia, including 43 231 people, deported to USSR on 25th.-29th March of 1949.

Latvian legionaries were forced to take part in struggles of World War II under the most complicated and terrible conditions. Actually Latvian state did not exist, but existed hope to rebuilt the independence of Latvia. Legionaries was that part of Latvians who had mostly involved in the tragic events of World War II. After that, during the Soviet occupation, they were repressed and were discriminated next 50 years. Therefore it is really hard to see this indelicate attitude to legionaries today.

We categorically denounce communistic and nationalsocialistic regimes, their ideologies and violence against humanity. We categorically denounce all attempts to place on Latvia a responsibility for crimes done by Soviet Union and Germany. We are against an attempts to politicise history and we call to state institutions to pay more attention to researches of World War II events concerned with Latvia.

8th of May - the Anniversary of the end of World War II is coming. We appeal to remember all Victims of World War II - it does not matter of their nationality, political and religious belonging. We respect the tradition of European countries and nations to celebrate an Anniversary day of defeat of Nazi Germany on 8th May. In the same time we appeal international society to comprehend and to respect the complicated and tragic role of Latvia in processes of World War II. Latvia has suffered of occupation now of Nazis, now of Soviet forces. We appeal Latvian society to learn from our history and to consolidate the forces for most successful development of Latvian state and nation in the future.

The Association of Latvia National Soldiers
The Union of Latvia National Partisans
Latvian War Museum

  Atpakaļ   Back  

 Sākumlapa  Home