Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas | Prese |

 Sākumlapa Home

 

Pirms iet tālāk, noliksim ziedu savu tam laikam, kam mokās pārvērsta seja

Guntis Ulmanis, Latvijas Republikas Valsts prezidents:
Runa Komunistiskā terora upuru piemiņas brīdī pie Brīvības pieminekļa Rīgā 1999. gada 25.martā

Godātie Latvijas ļaudis, mani tautieši!

Vainags, kuru šodien, tautas sāpju dienā, noliekam pie Brīvības pieminekļa, ir mūsu vienotības simbols. Daudzi no mums tam ziedoja daļu no sevis. Mēs katrs šodien ziedojam daļu no sevis savas tautas piemiņai un arī nākotnei.

Ikviena Latvijas ģimene glabā sevī atmiņas — atmiņas par tām ciešanām un cilvēciskajām traģēdijām, kuras mums saistās ar vārdiem — Otrais pasaules karš, atmiņas, kuras mums saistās ar šausmīgajiem vārdiem — nacistiskais un komunistiskais terors.

Padomju totalitārais un nacistiskais režīms un ideoloģijas šķīra un sadalīja mūsu ģimenes, izjauca ierasto dzīvi, izārdīja nākotni. Tie nostādīja tēvu pret dēlu, brāli pret brāli, latvieti pret latvieti. Padomju totalitārisms un nacisms sadalīja tautu un iznīcināja valsti.

Noziegumu pret cilvēci izdarīja viens, un noziegumu pret cilvēci izdarīja otrs režīms. Šie divi ļaunumi nav salīdzināmi. Viens režīms neattaisno otru. Katrs izzināms par sevi, un katrs nosodāms par sevi.

Nacisms ir nosodīts, nacisma ideoloģija un terors ir izpētīti, aprakstīti mācību grāmatās — tas sniedz pārliecību par to, ka nacisms paliks pagātnē un vairs nekad neatkārtosies.

Padomju totalitārismu pirms gada es nosodīju no augstās ANO tribīnes. Un šodien es vēlreiz uzsveru, ka ir pienācis laiks izvērtēt un nosodīt padomju totalitāro režīmu.

Ir vajadzīga mērķtiecīga rīcība, lai visā pilnībā atklātu totalitāro režīmu, kas bija vērsts uz cilvēku un tautu pazemošanu un apspiešanu. Ir jāizzina un jāapraksta grāmatās, kā totalitārā sistēma darbojās ikdienā.

Katrai Latvijas ģimenei ir savs stāsts par izsūtījumu un par cilvēcisko pazemojumu. Katrai ģimenei ir savs stāsts par emigrāciju un leģionāriem. Katrai ģimenei ir stāsts par karošanu svešā armijā un par meža brāļiem. Mums ir arī stāsts par Kurzemes katlu un par kureliešiem, stāsts par Konstantīnu Čaksti un Latvijas centrālo padomi.

Tomēr par laimi katrai Latvijas ģimenei ir savs stāsts arī par mājās nākšanas ceļu, par atdzimšanas un nākotnes ceļu.

Mēs šodien pieminam tos, kuri neatgriezās. Mēs šodien izsakām cieņu un apbrīnu tiem cilvēkiem, kuri bija spiesti iziet cauri šiem pazemojumiem, bet kuri nesalūza un atrada ceļu uz mājām un ceļu uz nākotni.

Divi totalitārie režīmi ir dalījuši, šķīruši mūsu tautu un pretnostatījuši cilvēkus vienu otram. Tā ir smaga pagātne.

Tomēr tā ir jāpārvar. Ir jāmeklē vienojošs skats uz pagātni. Jo tikai patiess skats uz pagātni ir vienojošs.

Es aicinu Latvijas sabiedrību veidot tādu izpratni par vēsturi, kura nepieļautu aizliegtus tematus un kura nepieļautu noklusētus faktus; tādu izpratni, kurā būtu ietverta patiesība.

Pagātnes pārvarēšana nozīmē saglabāt piemiņu un atcerēties. Pagātnes pārvarēšana nozīmē zināt varoņu un neliešu vārdus. Pagātnes pārvarēšana nozīmē apzināties ciešanas un garīgo spēku. Pagātnes pārvarēšana ir spēja skatīties acīs pagātnei — sāpīgai, traģiskai, upuru pilnai. Tas ir liels uzdevums, kas nepieciešams mūsu nākotnei.

Šis ir simbolisks pagātnes un reizē arī nākotnes gads. Šodien aprit 50 gadu, kopš komunistiskais terors uz Sibīriju aizrāva tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju. Tie bija cilvēki, kuru vienīgais nodarījums bija tas, ka viņi neiederējās komunistiskajā sistēmā.

Šogad augustā apritēs 60 gadu, kopš parakstīts Molotova–Ribentropa noziedzīgais pakts. Tas izlēma daudzu neatkarīgu Eiropas valstu likteņus, kuru vienīgais nodarījums bija tas, ka tās atradās totalitāro lielvaru ceļā.

Tomēr šogad mēs atzīmēsim arī Ziemeļatlantijas līguma organizācijas 50. gadadienu. Ir zīmīgi, ka tieši šajā — tik pretrunīgu gadadienu bagātajā gadā — organizācijā uzņems trīs valstis no Centrālaustrumeiropas. Tās, tāpat kā mēs, ir cietušas no komunisma un nacisma.

Arī šis notikums liecina par pagātnes pārvarēšanu. Ir iznīcināts nacisms, bojā gājis padomju komunistiskais totalitārisms, un šodien tiek nostiprinātas patiesas vērtības — cilvēktiesības, demokrātija, brīvība un neatkarība.

Tās ir vērtības, kuras mēs saistām ar vārdiem — Eiropa un kolektīvā drošība. Šodien mēs paši izvēlamies savu ceļu nākotnei, un no mums pašiem ir atkarīgs, cik stingrs un drošs tas būs mūsu bērniem un kurp tas vedīs. Esmu pārliecināts, ka šodien mēs visi vēlamies redzēt Latviju kā brīvu, demokrātisku, drošu un labklājīgu valsti.

Latvijas ļaudis!

Vainags, kuru šodien noliekam pie Brīvības pieminekļa, ir mūsu vienotības simbols.

Un, tāpat kā šis vainags — tautas kopīgā ziedojumā —, pirms gadu desmitiem tapa arī Brīvības piemineklis. Arī tad cilvēki no Latgales, Kurzemes, Vidzemes un Zemgales, no pilsētām un laukiem ziedoja. Ziedoja mūsu tautas simbolam — piemineklim, kas vienmēr ir apliecinājis, apliecina un apliecinās mūsu vienotību, ziedoja piemineklim, kas veltīts Tēvzemei un Brīvībai, kas veltīts mūsu nākotnei, mūsu Dzimtenei un mūsu bērniem.

Šodien mēs ar saziedoto vainagu esam šeit kopā — savā piemiņā un domās par nākotni. Šodien šeit mēs esam visi — represētie, represēto ģimenes un bērni, visu novadu cilvēki, Latvijas politiķi, deputāti, valdība, žurnālisti. Tā ir zīme par vienotu nākotni. Tā ir zīme par brīvu un neatkarīgu Latviju. Tā ir zīme mūsu apņēmībai neaizmirst. Es aicinu pieminēt visus, kuri neatgriezās, kuri zaudēja dzīvību, kuri tika sakropļoti un padomju noziedzīgās lielvaras pazemoti. Es aicinu pieminēt — ar klusuma brīdi.

  LV, 26.03.1999

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home