Latvijas valsts prezidentei, LR 7. Saeimas deputātiem, LR valdībai, okupācijas laikā politiski represēto organizācijām Lietuvā un Igaunijā, visiem goda prāta un labas gribas cilvēkiem

Latvijas politiski represēto personu 1.salidojuma dalībnieku aicinājums 1939. gada 23.augustu atceroties.

Šogad 23.augustā aprit 60 gadi kopš civilizētajai pasaulei traģiskā Molotova-Ribentropa sadarbības līguma un tā slepeno protokolu parakstīšanas. Šī noziedzīgā totalitāro lielvaru savstarpējā darījuma postošās sekas vissmagāk un visilgāk izjuta un vēl šodien izjūt trīs Baltijas valstu pamatiedzīvotāji.

Vērtējot tā laika politiskās norises, jāatzīst, ka atbildību par cilvēces postu un atsevišķu nāciju iznīcības draudiem 2.pasaules kara laikā un sekojošā pēckara periodā PSRS varai pakļautajā teritorijā, jāuzņemas ne tikai noziedzīgajiem nacistiskās Vācijas un komunistiskās Padomju Savienības režīmu vadītājiem. Sava līdzatbildības daļa jāatzīst arī pārējiem tā laika lielvalstu politiskajiem vadītājiem, kuri neprata, vai varbūt īsti necentās novērst traģisko notikumu attīstību.

Ir nožēlojami un cilvēces nākotnei bīstami, ka starptautiski tiesāti un pelnīto sodu saņēmuši ir karu zaudējušās nacistiskās Vācijas vadītāji, bet Padomju Savienības komunistiskās partijas organizētie un īstenotie daudz masveidīgākie un ilgstošākie noziegumi pret cilvēci līdz šai dienai palikuši nesodīti. Vēl ļaunāk - vienmēr atrodas politiķi, kuri it kā cilvēcības vārdā aicina komunistu pastrādātos noziegumus pret cilvēci aizmirst un nepieminēt. Tādēļ, rūpēs par cilvēces nākotni un Baltijas tautu drošību, mēs pievienojamies bijušo politieslodzīto un komunisma upuru starptautiskās asociācijas prezidija sēdē 1998.gada 10.novembrī pieņemtajai Zagrebas rezolūcijai.

Mēs, Padomju Savienības komunistiskās partijas teroru pārdzīvojušie, rūpēsimies, lai pārvarot padomju revanšistu izvērsto pretdarbību, radītu sabiedrībai pareizu priekšstatu par politiskajām vajāšanām un sarkano teroru Latvijā padomju okupācijas laikā.

Mēs aicinām Latvijas valsts prezidenti, Saeimu un valdību darīt visu, lai veicinātu un stiprinātu Baltijas valstu vienotību. To pašu savās valstīs lūdzam darīt Lietuvas un Igaunijas okupācijas laikā politiski represēto un brīvības cīnītāju organizācijām.

Vienmēr apzināsimies, ka Baltijas valstu un tautu savstarpēja uzticība, ekonomiska un militāra sadarbība ir un būs stabilākais pamats mūsu nākotnes drošībai un attīstībai. Vienota Baltija vienmēr būs spēks ar kuru rēķināsies arī mūsu lielākie kaimiņi.

Mūsu vienotības spēks un dzimtās zemes mīlestība pasargās mūs no jauniem agresoru tīkojumiem pēc mūsu zemes, mūsu jūras, mūsu ostām.

Pieņemts Latvijas politiski represēto personu 1.salidojumā Ikšķilē 21.08.99.


Latvijas politiski represēto personu 1.salidojuma dalībnieku
vēstījums LR Saeimai, valdībai, tautai.



Mēs, okupācijas laikā politiski represētie Latvijas pilsoņi esam nebrīves gadu desmitos vissmagāk piemeklētā tautas daļa. Okupanti un viņu līdzskrējēji mūs aplaupīja, atņēma visu, ko bijām paaudžu darbā iekrājuši. Mums piesprieda augstākos soda mērus - nāves sodu nošaujot, vai ilgus ieslodzījuma gadus spaidu darba nometnēs par to, ka neatteicāmies no Latvijas pilsoņa nacionāli valstiskās pārliecības, par to, ka nevēlējāmies kļūt par komunistu okupantu varas padevīgiem kalpiem. Visneatlaidīgāk varas kalpi centās no mūsu apziņas uz visiem laikiem iznīdēt ticību neatkarīgās Latvijas valsts atjaunošanai. Pēc pusgadsimta uzskatu cīņas, tomēr izrādījās, ka mūsu - vajāto ticība Latvijai bija stiprāka un pamatotāka par mūsu vajātāju neticību un naidu pret Latviju, pret visu latvisko. Mūsu sapņos izsapņota, ilgās un ciešanās izlolota, ar kailām rokām uz barikādēm pret okupācijas armiju aizstāvēta Latvija no nebūtības ir atkal augšāmcēlusies kā brīva, neatkarīga, demokrātiska republika.

Diemžēl, atjaunotajā valstī Saeimā un valdībā nostiprinājušies ekonomiski politiskie grupējumi nav spējuši nodrošināt vienmērīgu valsts ekonomisko augšupeju. Nav radīti apstākļi, lai varētu izveidoties valsts drošībai, sabiedrības veselīgai attīstībai un sociālai integrācijai nepieciešamais vidusslānis. Nav radīti priekšnoteikumi, lai mūsu tautā, sevišķi jaunatnē attīstītos un pilnveidotos nacionālais lepnums par savu valsti, vāja ir valstiskā kopības un pienākuma apziņa.

Mums nav pieņemama nevarīgā baiļu un padevības pilnā minstināšanās ap Valsts valodas likumu, nožēlojama ir izglītības ministrijas noraidošā nostāja pret padziļinātu Latvijas vēstures mācīšanu Latvijas skolās. Nav attaisnojama Rīgas domes neatlaidīgā vēlme nojaukt Okupācijas muzeja ēku, lai varētu izdevīgi pārdot zemi uz kuras uzcelts muzejs. Galīgi nepieņemama ir ideja ekonomisku apsvērumu dēļ likvidēt mazās lauku skolas. Mūsuprāt, valdībai intensīvi jāmeklē veids kā, veicinot ražošanu, panākt lielāku budžeta ienākumu daļu, nevis samazināt budžeta izdevumus uz izglītības darbinieku, skolēnu un pensionāru rēķina.

Mēs nevēlamies destabilizēt ekonomisko un politisko stāvokli valstī, bet mēs uzskatām, ka Saeimai un valdībai ir pienākums tautas un valsts interesēm labvēlīgi atrisināt ekonomiskās krīzes radītās problēmas Bērni, jaunieši, pensionāri, politiski represētie nav atbildīgi par līdzšinējo valdību neveiksmīgo darbību valsts ekonomikas atveseļošanā un nostiprināšanā.

Savas likumīgās tiesības, kuras noteiktas likumā æPar politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskā un nacistiskā režīmā cietušajiem mēs aizstāvēsim ar visiem demokrātijas atļautiem līdzekļiem, ja valdība ar tautas vairākumam nepieņemamiem lēmumiem mūs spiedīs tā rīkoties.

Pieņemts Latvijas politiski represēto personu 1.salidojumā Ikšķilē 1999.gada 21.augustā

uz Noziegumi pret cilvēci