Baltijas valstu okupācija: izpēte, terminoloģija, periodizācija

Dr. habil. hist., prof. Heinrihs Strods, Latvijas Okupācijas muzejs

Referāts starptautiskajā konferencē “Padomju okupācijas režīms Baltijā 1944.–1959. gadā: politika un tās sekas” Rīgā 2002. gada 13. jūnijā

Baltijas valstu totalitārās okupācijas terminoloģijas, periodizācijas un izpētes jautājumi ir atsevišķu starptautisku zinātnisko sesiju vai referātu tēmas. Tāpēc šo jautājumu risināšanai referātā izteiktas tikai dažas domas, kaut gan vēsturiskos notikumus lietišķi var interpretēt tikai pēc ilgāka laika. Starptautiski atzītajam vēsturiskajam faktam, ka trīs Baltijas valstis ir bijušas komunistiskās Padomju Savienības okupētas kolonijas (1940—1991), līdz šim ir trīs galvenie vērtējumi.

1) Baltijas valstis nekad nav bijušas okupētas, jo tās brīvprātīgi iestājās PSRS. Šo uzskatu pārstāv galvenokārt bijušās koloniālvalsts aizstāvji. 2) Baltijas valstis ar vairākkārtīgu spēku tika okupētas un vēlāk kolonizētas. Šo uzskatu pieņem Baltijas valstu pilsoņu un starptautiskās demokrātiskās sabiedrības lielākā daļa. 3) Baltijas valstu vēsture 20. gadsimta otrajā pusē ir nesvarīga, un, lai to uzsvērtu, vispirms jālieto okupācijas varas noteiktie oficiālie parādību nosaukumi un periodizācija.

Minēsim dažas iezīmes pēckara vēstures periodizācijā okupācijas laika historiogrāfijā. Atbilstoši okupētājvalsts pieņemtajiem vēsturiskā materiālisma principiem okupācijas laikā šeit par vienīgi pareizo uzskatīja vēstures periodizāciju piecās sabiedriski ekonomiskās formācijās: pirmatnējā kopsabiedrība, verdzība, feodālisms, kapitālisms un komunisms. Padomju Savienībā komunisma vēsturei tika veltīta daudz lielāka vērība nekā citās valstīs, jo šī vēsture bija intelektuālā imperiālisma būtiska sastāvdaļa un komunistiskā optimisma zinātniskais pamatojums. PSRS vēstures periodizāciju 1940. gadā okupētajā Baltijā noteica VK(b)P (PSKP) 19.—27. kongresu un CK plēnumu lēmumi. Atkarībā no kompartijas t. s. ģenerālās līnijas maiņas tika izmainīta PSRS un arī Baltijas republiku vēstures periodizācija. Baltijas valstu okupācijas vēstures periodizācijā var izšķirt trīs galvenos no PSKP noteiktos periodizācijas posmus. Pirmajā posmā dominēja un līdz PSKP 22. kongresam 1961. gadā pastāvēja trīsdalījums: 1) Sociālistiskās revolūcijas uzvara. Sociālistiskās celtniecības sākums (1940. gada 21. jūlijs – 1941. gada 22. jūnijs); 2) Lielais Tēvijas karš (1941—1945); 3) Sociālisma uzvara (1945—1959).² Kaut arī Ņ. Hruščova (1894—1971) slepenā runa slēgtajā PSKP 20. kongresa sēdē 1956. gadā lika šaubīties par “sociālisma uzvaru 1940.–1950. gadā, kompartija sāka komunisma celtniecības forsēšanu uz papīra, kas veidoja Baltijas republiku periodizācijas otro posmu. 1955. gadā periodizācijā ieviesta nodaļa, kas stāstīja par “plašas komunisma celtniecības sākumu”.³ Arī PSKP 22. kongress 1961. gadā pasludināja sevi par komunisma cēlāju kongresu un paredzēja divdesmit gadu laikā, t. i., līdz 1981. gadam, uzcelt komunismu. Jau 1962. gadā laika posms pēc 1945. gada dēvēts par “sociālisma celtniecības un pakāpeniskas pārejas no sociālisma uz komunismu posmu.”⁴ Parādījās nodaļa “Padomju cilvēki ceļ komunismu”.⁵ Arī L. Brežņeva (1907—1982) vadībā PSKP 23. kongress 1966. gadā paredzēja sociālisma celtniecības nobeigšanas un komunisma celtniecības posmu.⁶ Šajā pašā gadā izdotajā Latvijas PSR vēstures mācību grāmatā, kā arī Latvijas PSR vēstures saīsinātajā kursā ir nodaļa “Plašas komunisma celtniecības sākums”.⁷

Trešais posms okupācijas vēstures periodizācijā sākās pēc PSKP 26. kongresa 1981. gadā, kad civilizētajā pasaulē bija iestājies postindustriālais laikmets, PSRS cietusi sakāvi aukstajā karā. PSKP ieslēdza atpakaļgaitu un ieviesa jaunu terminu — attīstītais sociālisms. Latvijas PSR vēstures akadēmiskajā kursā 80. gados komunisma celtniecība nozudusi, bet parādījušās nodaļas “Sociālisma pilnveidošanās” (12.—17. nod.) un “Paātrināšanas posms” (18. nod.)⁸ un “Sociālisma attīstības posmi”.⁹ Tā Baltijas nāciju okupācijas vēstures pētīšanu okupācijas gados veidoja VK(b)P (PSKP) lēmumi. Balstoties uz tiem, izstrādāja skolu mācību grāmatas, un tikai pēc tam ķērās pie monogrāfiskiem pētījumiem, cenšoties pierādīt kompartijas lēmumu pareizību. Okupācijas vēstures uzdevums bija zinātniski nostiprināt kompartijas lēmumus, un to veica sevišķi uzticami vēsturnieki. PSRS okupācijas vēstures pavēlnieki bija komunistu līderi, bet okupācijas laika pētnieki — viņu ideju kalpi. Okupācijas laika vēsturniekus toreiz vērtēja pēc tā, cik precīzi, papagailiski un skaļi viņi atkārtoja kompartijas lēmumus.

Tā Padomju Savienībā nepastāvēja zinātniskas t. s. sociālisma laikmeta izpētes, bet bija novērojamas antivēstures izpausmes. Tas notika tāpēc, ka viens no totalitārā komunisma diktatūras patiesības monopola balstiem PSRS bija sociālisma vēstures skaidrošanas monopols. Latvijas Okupācijas muzejs, cerams, publicēs okupācijas laikā lietoto svarīgāko jēdzienu īsu skaidrotājvārdnīcu, tāpēc šeit izteikšu atsevišķas domas tikai par dažiem toreiz izplatītajiem terminiem, kuru drupas sevišķi uzkrītošas šodien. Komunistiskā totalitārā diktatūra noteica arī valodas semantisko saturu. Okupācijas gados lietotie jēdzieni nereti patiesībā nozīmēja pretējo nekā demokrātiskās sabiedrības dzīvē. Šīs komunistu melu metodes analīzi visai spilgti sniedz Čehijas Republikas prezidents Vāclavs Havels savā darbā “Atklātās vēstules: Rakstu izlase” Vāclavs Havels raksta: “Strādnieku šķira tiek verdzināta strādnieku šķiras vārdā. Indivīda totālā degradēšana tiek dēvēta par visaugstākās pakāpes atbrīvošanu. Informācijas liegšanu sauc par tās pieejamību visiem. .. Varas pielietošanu sauc .. par likumību. Kultūras apspiešanu dēvē par tās attīstību. Smieklīgās vēlēšanas kļūst par demokrātijas viscēlāko paveidu. .. Militārā okupācija top par brālīgu palīdzību. .. Tā vilto pagātni. Tā vilto tagadni. Un tā vilto nākotni. Tā vilto statistiku. .. Tā izliekas, ka ir visvarena. Tā izliekas, ka tā neizliekas.”¹⁰

Strādnieku un zemnieku deputātu padomes Krievijā pastāvēja kopš 1905. gada. Pēc komunistu infiltrācijas padomēs Krievijas Komunistiskās (boļševiku) partijas 8. kongress Ļeņina vadībā jau 1919. gada martā atzina, ka turpmāk “savus lēmumus partijai nepieciešams īstenot caur padomju orgāniem padomju konstitūcijas ietvaros. Partija cenšas vadīt padomju darbību, bet nevis tās nomākt”. Kopš 1923. gada Krievijas komunistiskās partijas 12. kongresa PSRS pastāvēja kreiso radikāļu boļševiku totalitārā diktatūra, bet padomju varai nekādas varas nebija, izņemot to, ko piešķīra komunisti. “Padome (kopš 1917. gada),” teikts Vebstera skaidrojošā vārdnīcā, “ir pārvaldes iestāde komunistu zemē.”¹² Pastāvot neierobežotam PSKP varas monopolam, padomes nekad neizteica savu gribu principiālos jautājumos, bet īstenoja augstāko un zemāko kompartijas organizāciju pieņemtos lēmumus. 1977. gadā PSRS Konstitūcijā parādījās agrāk slepenais 6. pants, kurā atzīts, ka “komunistiskā partija ir padomju sabiedrības vadošais un virzošais spēks”, tādējādi atklāti pasakot, kam pieder vara. Tā PSRS vēstures viltošana sākās jau ar PSRS nosaukumu. Runājot par Vācu nācijas Svēto Romas impēriju (962—1806), izcilais franču 18. gs. filozofs Voltērs (1694—1778) teica, ka tā nebija ne vācu nācijas, ne svētā, ne Romas, ne impērija. Tas pats jāsaka par Padomju Sociālistisko Republiku Savienību. Tā nebija ne padomju, ne sociālistiska, ne republiku, ne savienība, bet gan totalitāra komunistu radikāļu koloniāla impērija. Krievijā demokrātiskie vēsturnieki atmet šo liekulīgo komunistu propagandas izveidoto padomju jēdzienu bez tā satura skaidrojuma. ¹³

Diezgan noturīgs izrādījies staļinisma jēdziens. Jaunākajās enciklopēdijās teikts: “Staļinisms ir komunistiskās valdīšanas sistēmas deformācija”, ¹⁴ komunisma teorija un prakse. Saprotams, ka šo komunistiskās valdīšanas deformāciju izveidoja komunistiskā partija. Tikai līdz 1950. gadam ar kompartijas gādību Staļina darbi izdoti 101 valodā un izplatīti 539 miljonos eksemplāru.¹⁵ Tā saucamās “vadoņu krīzes” laikā PSKP 20. kongresā 1956. gadā, atklājot totalitārās sistēmas noziedzību, bet uzveļot visu vainu mirušajam diktatoram Staļinam, patiesībā tika pieņemta Ļeņina un Krievijas tipa sociālisma bezvainības prezumpcija.

Ļeņina bezvainības prezumpcija vēl šodien saglabājusies arī Baltijā, izpaužoties komunistiskā radikālisma noziegumu pierakstīšanā Staļinam, pat aizmirstot, ka arī Baltijas valstu kolonizācija tā pa īstam sākās tikai pēc Staļina nāves.

Turpretī Vācijas Federatīvās Republikas 12. sasaukuma Bundestāgā izveidoja “Sociālistiskās vienotības partijas (SED) diktatūras vēstures un seku izpētes komisiju”,¹⁶ kas uzsāka darbu jau 1992. gada pavasarī un darba rezultātus apkopoja deviņos sējumos ar nosaukumu “Vācijas Bundestāga “Aptaujas komisijas Sociālistiskās vienības partijas diktatūras vēsture un sekas Vācijā””. ¹⁷

Čehijas Republikas 1993. gada 9. jūlija likums “Par komunistiskā režīma pretlikumību un par pretošanos šim režīmam” pasludināja tā laika Čehoslovākijas komunistisko partiju par noziedzīgu un nīstamu organizāciju (2.§), bet personas, kuras īstenoja šo režīmu, — par sodāmām, turklāt noteica, ka izdarītajiem noziegumiem nav noilguma (5. §).¹⁸

Baltijas vēsturnieku uzdevums ir atkārtoti skaidrot komunistu izdomāto visu terminu patieso būtību. Runājot par periodizāciju, vispirms jāsaka, ka periods, kura vārds parādījies ap 1530. gadu, “ir nobeigts notikumu cikls, sērija, akcija”.¹⁹ Okupācijas vēstures periodizācija var notikt paralēli impērijas un tās Baltijas koloniju patieso iekšējo un ārējo procesu atklāšanai. Lai PSRS vēsturi pēckara gados veidotu atbilstoši šīs lielvalsts iekšējiem procesiem, šodien rietumu historiogrāfijā, sekojot impēriju vēstures dalījumam pēc imperatoriem, ķeizariem, karaļiem, PSRS vēsturi nereti iedala Staļina, Hruščova, Brežņeva un Gorbačova ērās. Taču šāds dalījums patiesībā neiztur kritiku, jo šajos posmos tika īstenoti daži oligarhiski totalitārās diktatūras varianti, kuri pēc būtības nekā nemainīja, bet impērija sabruka Gorbačova reformu rezultātā. Tāpēc visa komunistiskā totalitārā diktatūra ar valsts varas obligātu pakļaušanu valsts partijas diktatūrai pašreizējā atziņu līmenī uzskatāms par vienu periodu. Baltijas valstu okupācijas vēstures periodizācija ir okupācijas izmaiņas procesu atdalīšana kvalitatīvi citu no cita atšķirīgos periodos. Nolūkā izolēt Baltijas valstis, tāpat kā 1920.—1930. gados, arī pēckara okupācijas gados politiskajos procesos (“atkusnis”, politiskās elites “tīrīšanas”, kolonizācija u. c.) šeit vērojamas formu un apjomu atšķirības. Taču korelācija starp Baltijas valstu vēsturi un PSRS vēsturi bija ļoti cieša, jo Baltijas valstis pārvaldīja kā tiešie Maskavas emisāri, tā vietējie Maskavas kolaboranti. Komunistu totalitārās okupācijas laikam visā tā pastāvēšanas laikā ir nemainīgas tā pamatpazīmes (varmācība, kolonizācija, pārkrievošana, garīga apspiešana u.c.). Tāpēc viss tā pastāvēšanas laiks ir analizējams kopumā — no 1945. gada līdz 1991. gadam.

Trimdā izdotajās atsevišķu Baltijas valstu un kopējās Baltijas valstu vēsturēs nebija noteiktas okupācijas laika periodizācijas. Taču atsevišķu paragrāfu nosaukumos lietots jēdziens “okupācija”. ²⁰

Jāpiekrīt LU docentam Jānim Taurēnam, ka Baltijas valstīs pašreiz vadošie vēsturnieki pēcpadomju laikā radikāli noliedza okupācijas laika historiogrāfijas tradīcijas. Taču jāpiebilst — noraidīja bez šo darbu analīzes. Viņi savos darbos enerģiski turpināja trimdas historiogrāfijas tradīcijas, vienlaikus atrodoties lielā Rietumu historiogrāfijas ietekmē.

Baltijas valstu okupācijas vēstures periodizācijā pašreiz novērojamas divas tendences: 1) okupācijas melno plankumu iekrāsošana okupantiem labvēlīgos toņos, pārņemot viņu noteikto terminoloģiju un periodizāciju (staļinisms, padomju vara); 2) okupācijas laika ierobežošana ar 1945. gadu, 1985. gadu un mēģinājumi zinātniski periodizēt okupācijas laiku. Kā piemēru okupācijas laika ierobežošanai ar 1945. gadu var minēt Raita Ābeļnieka mācību grāmatu “Latvija divdesmitajā gadsimtā”, kurā V nodaļa “Ceļā uz neatkarības atgūšanu” sākas ar 1945. gadu.²¹

Taču Latvijas okupācijas laika zinātniska periodizācija Latvijas skolu mācību grāmatās jau 90. gadu otrajā pusē guvusi labus panākumus, neieviešot nodaļas, kas būtu nosauktas padomju vai staļinisma vārdos.²² G. Kurlovičs un A. Tomašūns grāmatā “Latvijas vēsture. Okupācijas gadi”, kas iznākusi 1998. gadā, par stāvokli pēc Otrā pasaules kara raksta, ka “gandrīz visās zemēs, kur bija iegājis krievu karaspēks, nodibinājās komunistiski režīmi”. ²³

Turpretī nacistu un komunistu okupācijas jēdziena izmešana no Baltijas valstu vēstures periodizācijas un tēlojuma ir mūsu tautu vēsturiskās apziņas kropļošana.

Baltijas (Latvijas) vēstures periodizācijai atkarībā no darba ievirzes var izvēlēties politiskus, ekonomiskus vai kultūras pamatkritērijus, kuri noteica Baltijas nāciju attīstību. Apspriešanai varētu ieteikt Baltijas valstu (Latvijas) okupācijas 1940.—1991. hronoloģiski divdaļīgu periodizāciju:

Baltijas (Latvijas) okupācija Otrā pasaules kara laikā, 1939.–1945.

Baltijas (Latvijas) okupācija un kolonizācija pēc Otrā pasaules kara (1945—1991).

Vistuvāk šai apspriežamajai okupācijas laika periodizācijai ir I. Baumerta, G. Kurloviča, A. Tomašūna mācību grāmatas “Latvijas vēstures pamatjautājumi” periodizācija.24

Pievēršoties Baltijas valstu okupācijas izpētei, jāsaka, ka starptautiskās zinātniskās konferences parasti liecina par zināmu pakāpi problēmas izpētē. Taču Baltijas nāciju pēckara vēstures drāmas izpēte pusgadsimta garumā ir tikai sākumā. Šo drāmu atšķetināt un izlasīt mēs spējam tikai kopā ar kaimiņtautu vēsturniekiem. Okupācijas neaptveramo vēsturisko melu, ļaundarbību un liekulības atklāšana ir svarīgs solis ne tikai Baltijas nāciju vēsturiskās apziņas atjaunošanā, bet arī neuzticības novēršanā starp Baltijas tautām un krievu tautu. Konferences tematika šoreiz hronoloģiski ierobežota ar 1944.—1959. gadu, taču nevienam nav liegts iziet ārpus šīm hronoloģiskajām robežām. Blakus politisko struktūru un politiskās sodīšanas politikai analizēta okupācijas varas saimnieciskā un sociālā politika, izglītība un kultūra. Analizēta bruņotā pretošanās. Septītajā plenārsēdē pētīsim baltiešu trimdas vēsturi.

Starp grūtībām Baltijas valstu okupācijas vēstures izpētē kā svarīgākās gribētu minēt trīs: 1) vēstures pirmavotu trūkums; 2) pētījumu hronoloģiskā ierobežotība (piemēram, līdz 1956.—1959. gadam); 3) ciešāka zinātniska koordinācija un izdevumu nelielais skaits svešvalodās. Mēs zinām, ka okupētājvalsts, kuras pašreiz nav uz kartes, 1937.—1940. gadā izstrādāja plānus un pieņēma svarīgus lēmumus Baltijas jautājumos. Mēs zinām šo dokumentu adreses arhīvos, bet mums tie nav pieejami. Nedomāju, ka pēckara okupācijas vēsturi var saprast, izpētot 14 gadus no visiem 46 pēckara okupācijas gadiem. Tāpēc Latvijas vēsturnieku komisija ir vairākkārt lēmusi par pētījumu paplašināšanu līdz 1991. gadam. Taču komisijas darba paplašināšana nav notikusi. Baltijas valstu okupācijas vēstures izpētes zinātniskā koordinācija zinātnisko konferenču, semināru un atsevišķu projektu īstenošanā ir guvusi panākumus. Šeit gribētu minēt Dr. Arvīda Anušauska vadībā veikto pētījumu “Pretpadomju pretošanās Baltijas valstīs”, ²⁵ kā arī 30 Baltijas valstu vēsturnieku izstrādāto Baltijas valstu vēsturi, ²⁶ AABS un atsevišķu Baltijas valstu organizētās starptautiskās zinātniskās konferences un seminārus.

Baltijas okupācijas vēstures pētniecības atdzimšana var notikt gan caur katras valsts pētījumiem, gan koordinējot pētnieku darbu starp Baltijas valstīm, gan arī organizējot šo darbu starptautiski. Šī konference ir visu šo pētniecības ceļu savienošanas mēģinājums. Baltijas nācijām ir nepieciešama okupācijas laika vēsturiskās apziņas revolūcija, kas balstīta uz neapgāžamiem vēstures faktiem. Triju Baltijas valstu zinātnieku un vairāku kaimiņvalstu zinātnieku rokās kopā atrodas daudz vairāk vēstures avotu nekā atsevišķas Baltijas valsts zinātnieku rokās. Domāju, ka 1939.—1940. gada politiskie notikumi parādīja, kādi rezultāti var būt nevajadzīgajai tikai katras mūsu neatkarības uzsvēršanai, trūkstot Baltijas valstu identitātei.

Baltijas valstu okupācijas vēstures izpētes parametru izstrāde ir okupācijas laika vēstures pētnieku, mūsu valsts un sabiedrisko organizāciju un mūsu sabiedrības uzdevums. Tāpēc šeit minēšu tikai dažas iespējamās izpētes jomas. Tā kā starptautiskās varas monopols, kas tiesātu komunistu diktatūras noziegumus pret cilvēcību, pašreiz nepastāv, ar varu neviens mūs nevar piespiest aizmirst okupāciju un genocīdu. Ja noziedzniekus nevar sodīt, tad lai runā arhīvi, dokumentu publikācijas, lai pasaule zina okupantu darbus.

Starp kopīgi apspriežamajiem jautājumiem jādiskutē par to, kad tad faktiski notika Baltijas valstu okupācija — 1940. gada jūnijā, vai ievedot Baltijā sarkanarmiju 1939. gada beigās, kura bija spēcīgāka un lielāka par Baltijas valstu bruņotajiem spēkiem. Jāpēta ne tikai Baltijas valstu okupācija, bet arī pašokupācija, tās loma komunistiskajā okupācijā, kā arī klusēšana kā noziegums. Jāanalizē Rietumu demokrātiju loma Baltijas atkārtotajā okupācijā 1944.—1945. gadā. Jāanalizē impērijas nostiprināšanās Baltijā, sevišķu vērību piegriežot divām savstarpēji saistītām parādībām — deportācijām un kolonizācijai. Plašāka vērība jāpiegriež okupācijas varas veiktajai ārpustiesas sodīšanai vai politieslodzīto tiesāšanas imitācijai dažādos tribunālos, kolēģijās, jau iepriekš apspriežot un pieņemot PSRS NKVD-VDM-VDK nolemtos sodus. Jāanalizē impērijas sakāves aukstajā karā norises Baltijā un trimdu loma šinīs sakāvēs.

Komunistiskā totalitārisma pastāvēšanai bija nepieciešams permanentais ārējais un iekšējais ienaidnieks. Jāpēta ne tikai tautas nekomunistisko politisko un sociālo grupu fiziskais un garīgais genocīds, bet jāpēta arī Baltijas nāciju garīgā kropļošana. Baltijas valstu okupācijas vēstures izpētei nav jābalstās tikai uz Baltijas nāciju iekšējās vēstures izpēti, bet jāpievēršas arī ārējo procesu analīzei. Šeit pirmajā vietā jābūt Baltijas okupāciju neatzinušo demokrātisko valstu un Baltijas nāciju trimdas darbībai par mūsu valstu neatkarību 50 gadu garumā. Taču diemžēl šajā konferencē nav pētījumu par demokrātisko valstu pretošanos Baltijas okupācijai un vairāku valstu kolaborāciju ar mūsu okupētājvalsti.

Vardarbīgā Baltijas nāciju pretošanās okupācijas varai pētniecība uzsākta visās Baltijas valstīs un jau sniegti apkopojoši pētījumi, bet nevardarbīgās pretošanās vēsture tiek mazāk pētīta. Pavisam bēdīgā stāvoklī atrodas garīgā pretošanās, sevišķi inteliģences garīgā pretošanās, kuras izpēte nav sākta pat vēstures materiālu vākšanas līmenī. Rezultātā vienpadsmit neatkarības gados daudzu garīgās pretošanās vēstures avotu nesēji kopā ar savām atmiņām aizgājuši mūžībā. Mūsu nāciju garīgās pretošanās kustības vēstures apzināšana un izpēte uzsākama nekavējoši. Baltijas okupācijas vēsture pierādīja, ka arī vairākkārtīgam pārspēkam grūti izrēķināties ar neapbruņoto tautu.

Taču okupācijas vēsture nav tikai okupācijas varmācības vēsture. Jāpēta ne tikai brutālās fiziskās, bet arī ekonomiskās un garīgās kolonizācijas norises un sekas, ieskaitot valodu. Koloniālais process iesākās tieši ar valodu kā kultūras pārraudzības instrumentu, uzspiežot impērijas valodu kā lingua franca. Būtu speciāli jāpēta tādas jomas kā Baltijas kompartiju, komjaunatnes un arodbiedrību vēsture, okupācijas vara un cilvēktiesības, okupācijas vara un morāle, atšķirot upurus no pāridarītājiem.

Impērijas garā ēna saglabājas gan okupācijas laika terminoloģijā, gan periodizācijā, gan daudzu apziņā. Daudzi Krievijas mūsdienu vēsturnieki izvairās apskatīt Baltijas okupācijas vēsturi. “Pats smagais komunistiskās valdīšanas mantojums atrodas apziņas jomā, jo šī [diktatūra] bija noziedzība pret domāšanu,” 1994. gadā rakstīja izcilais krievu vēsturnieks D. Volkogonovs.²⁷ Totalitārā kolonizētājvalsts atradās uz zemāka civilizācijas līmeņa nekā koloniālisma upuri,²⁸ kas dod iespēju analizēt unikālus procesus Eiropas vēsturē. Par okupācijas un kolonizēšanas noklusēšanu uzstājas tie, kas cenšas Krieviju arī turpmāk atbrīvot no atbildības pret Baltijas nāciju pamatotām sūdzībām.²⁹ Viens no pierādījumiem šai domai ir fakts, ka Krievijas impērija savas ilgstošās kundzības laikā Baltijā nav izveidojusi ne savu zinātnisko Baltijas vēstures, kultūras un valodas izpētes centru, ne skolu.

Domājot par tagadni, piemērojot sev nākotni, Baltijas nācijas arvien vairāk skatās pagātnes spogulī. Baltijas nāciju okupācijas vēsture nav tikai vēstures zinātnieku kabinetu nodarbe, tā ir visas Baltijas un starptautiskās sabiedrības īpašums, svarīga demokrātiskās sabiedrības dzīves skolas sastāvdaļa. Totalitārais komunisms, tāpat kā nacisms, bija globāls 20. gadsimta noziedznieks, kas līdz šim nevienā tā pārvaldītajā zemē nekad nav radījis uzplaukumu, bet visās zemēs, arī Baltijas valstīs, atstājis ekonomiskās un morālās katastrofas. Taču arī šodien totalitārais komunisms ne tikai valda vairākās valstīs, bet pēc tā sabrukuma “pirmajā uzvarējošā sociālisma valstī” tā pārliecinātie biedri un to grupas zaglīgi iespiežas citās partijās un organizācijās. Ja Baltijas totalitārās okupācijas vēsture netiks zinātnē, politikā un sabiedrībā adekvāti novērtēta, Eiropas virzīšanās pa demokrātijas ceļu būs apdraudēta. Katram cilvēkam, ne tikai nācijai, vēsturē ir savs laiks, un bez šī laika zināšanas kā cilvēks, tā nācija var kļūt bīstams. Mūsu uzdevums — sākt sarunu ar 21. gadsimta jauno audzi, kas gan pārsvarā negrib atbildēt par tēvu grēkiem, taču nezina, ka arī viņu ģenerācija spējīga atkārtot sāpīgo pieredzi.

No pagājušā gadsimta beigu mierīgās antikomunistiskās revolūcijas rezultātiem Eiropā skatoties, jānonāk pie secinājuma, ka pat neliela Baltijas valstu okupācijas uzvara, tāpat kā Baltijas nāciju zaudējumi, pastāv tikai uz laiku un galu galā tam ir vismaz nulles rezultāts. Taču tā ir 20. gs. mācība, ka uzvara ar spēku vēl nav uzvara.

“Vēsture necieš grimu. Laiks to bez žēlastības noskalo,” rakstīja D. Volkogonovs 1994. gadā.³⁰ Mūsu konferences un mūsu kopējās zinātniskās izpētes mērķis ir palīdzēt šo okupācijas melu un liekulības grimu noskalot, saglabājot vēstures patiesību un tikai patiesību zinātnē un sabiedrībā, atceroties, ka impēriskā komunistiskā ideoloģija iegūst jaunas formas

Atsauces

1 Alberts Varslavāns. Ievads vēstures zinātnē. — Rīga, 2001. — 122.–123. lpp.; Периодизация истории//Советская историческая энциклопедия - Т.11. - Москва, 1968 — 40–41. sleja.
2 Latvijas PSR vēsture. — III sējums. — Rīga, 1959. — 373.–587. lpp.
3 История Латвийской ССР. - Рига, 1959. — 588.–608. lpp.
4 Latvijas PSR vēsture vidusskolām. — Rīga, 1962. — 193.–208. lpp.
5 Dzimtenes vēsture IV klasei. — Rīga, 1965. — 126.–142. lpp.
6 PSKP XXIII kongresa rezolūcija par PSKP CK pārskata referātu. — Rīga, 1966. — 3. lpp.
7 I. Šteinbergs, M. Šteinberga. Latvijas PSR vēstures materiāli. — II daļa. — Rīga, 1966. — 75.–79. lpp.; Latvijas PSR vēsture. Saīsināts kurss. — Otrais izdevums. — Rīga, 1962. — 625.–638. lpp.
8 Latvijas PSR vēsture. 2. sējums. — Rīga, 1986. — 314.–526. lpp.
9 Latvijas PSR vēsture vidusskolām. — Rīga, 1988. — 244.–280. lpp.
10 Havel Vaclav. Open Letters: Seleacted Writtings. 1965 — 1990. — New York, 1991. — 136. lpp.
11 КПСС в резолюциях и решениях. - 8-е изд. - Т.2 - Москва, 1970. — 77.lpp.
12 Webster’s Collegiate Dictionary. Tenth Edition. — Springfield (USA), 1994. — 1125. lpp.
13 Справочник школьника. История Росии.ХХ век. - Москва, 1998. — 7.lpp.
14 Meyers kleines Lexicon. Geschichte. 2., durchgeschene Auflage. — Mannenheim — Leipzig — Wien-Z?rich, 1991. — 401. lpp.; Webster’s Collegiate Dictionary. Tenth Edition. — Springfield (USA), 1944. — 1114. lpp.
15 Universal — Lexicon in zwei Bänden. — Zweite Bänd. — Köln. — 1742. lpp.
16 Ausarbeitung von Geschichte und Folgen der SED — Diktatur in Deutschland.
17 Die Enquete–Kommision “Ausfarbeitunf von Geschichte und Folgen der SED — Diktatur in Deutschland” im Deutschen Bundestag. — Bd. 1. — Ebner Ulm, 1995.
18 Sbirka zakoni Českē republiku (Čehijas Republikas 1993. gada 30. jūnija likumu krājums, 51. daļa, 198. punkts).
19 Webster’s Collegiate Dictionary. Tenth Edition. — Springfield (USA), 1944. — 834. lpp.
20 Edgars Dunsdorfs. Latvijas vēsture. Skolām un pašmācībai. — Linkoln — Nebraska, 1980. — 289.–331., 299., 305., 324. lpp.
21 Raitis Ābeļnieks. Latvija divdesmitajā gadsimtā. — Rīga, 1997. — 121., 161. lpp.
22 Raitis Ābeļnieks. Latvija divdesmitajā gadsimtā. Mācību līdzeklis. — Rīga, 1998.
23 Kurlovičs G., Tomašūns A. Latvijas vēsture. Okupācijas gadi. — Rīga, 1998. — 162. lpp.
24 Rīga, 1998.
25 A. Anušausks. The Anti — Soviet Resistance in the Baltic States. — Vilnius, 1999.
26 Baltijas valstu vēsture. Mācību līdzeklis. — Rīga, 2000.
28 Kārlis Račevskis. Cilvēki būrī // Jaunā Gaita. — 46. sēj. — 2001, dec., Nr. 4. — 24. lpp.
29 Turpat, 29. lpp.

 Latvijas Vēstnesis, 21.06.2002 
atpakaļ