Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Krievija vēršas pret Latvijas vēsturnieku
Agnese MARGĒVIČA

Krievija ir satraukusies un baidās no savas vēstures ēnas, vakar asi paziņoja Latvijas ārlietu ministrs Artis Pabriks. Par kaimiņvalsts vājumu liecinot saņemtie mājieni par vēsturnieka Aivara Strangas iespējamu neielaišanu Krievijā, kā arī pirmdien Maskavas izplatītais asais paziņojums, kurā nosodīti Vairas Vīķes-Freibergas centieni skaidrot vēsturi.

Kaut arī vīzu iebraukšanai Krievijā saņēmis, vēstures profesors Aivars Stranga vakar paziņoja, ka nedosies uz Maskavu, kur ieplānota grāmatas Latvijas vēsture. 20. gadsimts prezentācija un piedalīšanās zinātniskā konferencē, lai skaidrotu Ribentropa – Molotova paktu un Latvijas okupāciju. Vēsturnieks no brauciena atteicies, jo saņemti mājieni, ka viņu varētu nepārlaist pāri robežai. Uz Maskavu tomēr devās trīs citi vēsturnieki – Antonijs Zunda, Kārlis Daukšts un Inesis Feldmanis.

Pēc paša A. Strangas teiktā, nojautu, ka, par spīti vīzai, viņu varētu nepārlaist pāri robežai, vēsturnieks guvis, caurskatot Krievijas interneta portālus. Viņš citēja Krievijas portāla regnum.ru rakstu, kurā nodēvēts par "latviešu vēsturnieku rusofobu", kam it kā liegta iebraukšanas vīza, kas nav tiesa. "Nu kāds tam sakars ar rusofobiju? Viss, ko saku, ir fakti," Neatkarīgajai neizpratnē pauda A. Stranga.

Neatkarīgās rīcībā esošā informācija liecina – neoficiāli mājieni, ka vēsturnieku varētu neielaist Krievijā, saņemti pa diplomātiskajiem kanāliem.

Ārlietu ministra preses pārstāve Dagnija Stuķēna noliedza, ka tādi saņemti Ārlietu ministrijā (ĀM). Latvijas vēstniecības Maskavā preses atašejs Nils Josts atzina, ka informācija par A. Strangas iespējamu neielaišanu Krievijā saņemta no Rīgas. Lūgts precizēt, vai informācijas avots bijusi Latvijas ĀM, atašejs atteicās sniegt komentārus. "Krievijā dažam labam ir bail no savas vēstures ēnas. (..) Viņi negribētu to [A. Strangas sniegto vēstures skaidrojumu] dzirdēt pie sevis," vēsturnieka iespējamo neielaišanu komentē Latvijas ārlietu ministrs Artis Pabriks.

Latvijas ārlietu ministrs vakar asiem vārdiem komentēja Krievijas ĀM pirmdien izplatīto paziņojumu, kurā nosodīti V. Vīķes-Freibergas centieni pasaulē izplatīt Latvijas viedokli par valsts okupāciju un Otrā pasaules kara sekām, tos nodēvējot par necieņu pret uzvaras dienu. Pēc ārlietu ministra domām, Maskavas paziņojuma rupjais tonis norāda uz Krievijas vājumu, uz tās satraukumu.

"Daļa Krievijas amatpersonu un sabiedrības neorientējas Eiropas vēsturē, un dažām šīs valsts institūcijām vajadzētu nodarboties ar kaut ko prātīgāku, lai veidotu kaimiņattiecības," pauda A. Pabriks. "Es ceru, ka prezidente turpinās izskaidrošanu, viņa to dara ļoti nosvērti, nekrītot nekādās rusofobijās," pauda A. Stranga.

Pārrunas ar Eiropas Savienības amatpersonām ārlietu ministram devušas pārliecību, ka arī viņi uzskata par nepieņemamu stilu, kādā Maskava gatavojas 9. maija svinībām, proti, plāno atjaunot pieminekļus Staļinam. "Prezidente un Latvijas amatpersonas šādu pieminekļu tuvumā, protams, nestāvēs," uzsvēra A. Pabriks.

Ministrs arī paziņoja, ka Latvija neparakstīs Maskavas iniciētu politisko deklarāciju par abu valstu attiecībām, ja tās tekstā neizdosies iekļaut mūsu valstij svarīgas lietas. Krievijas ĀM vakar nāca klajā ar atgādinājumu par vēlmi 10. maijā Maskavā parakstīt politisko deklarāciju par starpvalstu attiecībām un publiskoja decembrī Latvijai un Igaunijai nosūtīto deklarāciju tekstus. Šim solim sekoja Krievijas ziņu aģentūru Interfax un RIA Novosti izplatītais kāda anonīma ārpolitikas eksperta viedoklis, ka bez politiskās deklarācijas parakstīšanas Latvijai neizdosies normalizēt attiecības ar Krieviju. Kā zināms, Latvijas amatpersonas jau norādījušas, ka Krievijas piedāvātā deklarācija ir nepieņemama, un Latvijas ĀM jau sagatavots cits deklarācijas teksts, ko drīzumā nosūtīs Maskavai

Neatkarīgā Rīta Avīze 2. februārī 2005.g.


Kaimiņi nepiebalso Latvijas nostājai
Sanita Jemberga Briselē

Sanāksmē, kur pie galda sēdēja trīs valstis ar vienādu pagātni, kamēr viena runāja, pārējās klusēja

Lietuva un Igaunija atteikušās pievienoties dokumentam, ko Latvija nosūtījusi visām ES valstīm. Tajā skaidroti iemesli, kāpēc Latvija dodas uz pretrunīgi vērtētajām Krievijas 9.maija svinībām, un sabiedrotie aicināti dot politisku novērtējumu Staļina režīma noziegumiem un Ribentropa—Molotova paktam. Tas kārtējo reizi liek uzdot jautājumu par daudzinātās baltiešu vienotības esību dzīvē.

Latvija pagājušajā nedēļā nosūtīja visām ES valstīm informatīvu materiālu, kurā aicina pievērst uzmanību traģiskajiem Otrā pasaules kara notikumiem Eiropā un uzsver gan nepieciešamību nosodīt nacisma noziegumus, gan novērtēt Staļina režīma nodarījumus. Dokumentā teikts, ka Latvijai ir ļoti svarīgi, lai ES valstis, īpaši sabiedrotās Otrajā pasaules karā, kā arī Vācija un ASV svinību kontekstā atcerētos baltiešu traģēdiju un novērtētu paktu, kas ļāva "diviem totalitārajiem režīmiem okupēt un iznīcināt suverēnas Nāciju līgas valstis". Uzsvērts arī — pieņemot Vladimira Putina ielūgumu, Latvija izstiepusi pretī Maskavai draudzīgu roku, un tas ir solis uz Eiropas kopējās ārējās un drošības politikas stiprināšanu.

Latvijas diplomāti apgalvo, ka Igaunijai un Lietuvai piedāvāts tam pievienoties, bet tās nav vēlējušās.

"Viņi nav gatavi," Dienai skaidroja diplomātiskie avoti. Taču tā pirmdien ārlietu ministru sanāksmē izveidojās situācija, kad ap galdu bija trīs valstis ar vienādu vēsturi, un, kamēr viena runāja, pārējās klusēja. Uz paziņojumu nereaģēja arī neviena cita valsts, vienīgi ES prezidējošā Luksemburga paziņoja, ka lēmumu doties uz svinībām uzskata par pareizu, un ārlietu komisāre Benita Ferēro-Valdnere pauda izpratni par baltiešu attieksmi pret 9.maiju un solījās darīt visu, kas ir Eiropas Komisijas spēkos, lai mudinātu Krieviju parakstīt robežlīgumus vēl pirms tam.

Ārlietu ministrs Artis Pabriks sarunā ar Dienu centās mazināt kārtējo plaisu priekšstatā par Baltijas vienotību, izvairoties no jautājuma, kāpēc neizdevās panākt, piemēram, igauņu piekrišanu, sakot, ka "mēs savu darbību ar igauņiem koordinējam visu laiku". Igaunijas pārstāvniecība ES bija mazrunīga — preses sekretāre Tīna Maiberga paziņoja: "Mēs neesam rakstiski saņēmuši no Latvijas nekādus piedāvājumus, un, ja ir bijušas mutiskas sarunas, mums par tām nav zināms." Cits avots atzina, ka igauņu rīcību noteikuši trīs apsvērumi — viņi uzskatot, ka Latvijas prezidente ar savu ātro lēmumu doties ir apgrūtinājusi igauņu manevra iespējas, Igaunija uzskatot par svarīgu noslēgt robežlīgumu un uz vēstures izvērtēšanu skatoties "pragmatiski, jo panākt tur kaut ko ir maz izredžu".

Lietuvas pārstāvniecībā ES paskaidroja, ka prezidents Valds Adamkus vēl nav pieņēmis lēmumu, vai doties uz Maskavu, un "tas ir pirmais solis". "Es nevaru pateikt, vai būtu labāk, ja mēs rīkotos kopā vai atsevišķi, jo nav pieņemts pats pamats — prezidenta lēmums," teica diplomāts Ģīts Marcinkēvičs.

Tikmēr Latvijas diplomāti atzīst, ka ar Lietuvas un Igaunijas atbalstu panākt baltiešu interešu pieminēšanu ES — Krievijas galotņu sanāksmē 10.maijā būtu vieglāk. Lai gan 9.maijā visi ES līderi būs Maskavā, Luksemburga uzstāj, ka sammitā nākamajā dienā jāpiedalās tikai "troikai" — Komisijai, prezidentūrai un Krievijai.


Vēsturnieks Stranga, iespējams, Krievijā nav vēlams
Gunta Sloga

Vēsturnieks Aivars Stranga, kas bija plānojis trešdien Maskavā piedalīties krieviski izdotās grāmatas par Latvijas XX gadsimta vēsturi atvēršanā, īsi pirms došanās uz Krieviju saņēmis neoficiālu brīdinājumu, ka kaimiņvalstī viņu var neielaist. Tāpēc, lai arī saņēmis vīzu iebraukšanai, viņš uz Krieviju nolēmis nedoties.

Vēsturnieks, kurš nereti izteicis kritiskas piezīmes par Maskavu un tās nevēlēšanos izvērtēt savu vēsturi, notikušo uztverot mierīgi un uzsver, ka nevēlas skandālu. A.Stranga nesacīja, kas tieši viņu brīdinājis. Uz Maskavu otrdien devies vēsturnieks Inesis Feldmanis un Valsts prezidentes padomnieks vēstures jautājumos Antonijs Zunda. Viņi, tāpat kā A.Stranga, ir latviski un krieviski izdotās grāmatas Latvijas vēsture: XX gadsimts autori. Trešdien šīs grāmatas tulkojumu krieviski prezentēs Ārzemju literatūras bibliotēkā Maskavā. Vēsturniekiem plānotas arī sarunas ar Krievijas kolēģiem par abu valstu XX gadsimta vēstures skaidrošanu.

A.Stranga, kurš uzrakstījis grāmatas sadaļas par Latvijas okupāciju un ebreju likteni, uzsver, ka nemainīs savu skatījumu uz XX gadsimta 40.gados Latvijā notikušo. Komentēdams Krievijas interneta portālā regnum.ru publicēto informāciju, ka viņam brauciens uz Maskavu liegts rusofobijas un antisemītisma dēļ, A.Stranga teic, ka nejūt naidu pret Krieviju. Viņš uzsver, ka "okupācija nav rusofobija".

Grāmata, ko Valsts prezidente uzdāvināja Krievijas valsts vadītājam Vladimiram Putinam un Okupācijas muzejs pasniedza Krievijas vēstniekam Latvijā Viktoram Kaļužnijam, izpelnījusies kritiku Krievijas un pašmāju krieviski iznākošajos plašsaziņas līdzekļos. Tie lielāko uzmanību pievērsuši faktam, ka Salaspils nometne grāmatā dēvēta nevis par koncentrācijas, bet pāraudzināšanas un darba nometni.

Diena, 2005. gada 2. februāris.

Krievijas vairīšanās pārvērtēt vēsturi saista rietumu mediju uzmanību
Gunta Sloga

Krievijā un Austrumeiropā valdošie atšķirīgie uzskati par Otrā pasaules kara beigu radītajām sekām šajā pasaules daļā, kā arī Maskavas pūliņi pierādīt savu nostāju, rīkojot krāšņas 9.maija Uzvaras dienas svinības Maskavā, pēdējās nedēļas laikā izpelnījušies arī rietumu preses uzmanību. Jo īpaši mediju vērība tiek pievērsta piemiņas pasākumiem Aušvicā, kur Krievijas prezidents Vladimirs Putins lika skaidri noprast, ka nevēlas pārvērtēt vēsturi un nacismu pielīdzināja terorismam, nevis totalitārajam komunismam, kā to vēlētos Austrumeiropā.

Kā raksta pazīstamie laikraksti The International Herald Tribune (IHT) un Le Figaro, Krievija gatavojas izmantot 9.maija svētkus savu ārpolitikas mērķu īstenošanai. Jo skaidri šie centieni iezīmējušies Aušvicā, kur V.Putins sacīja, ka nāves nometnes atbrīvošanas piemiņas pasākumi ir aizsākums "lielās uzvaras 60.gadskārtai," kuras kulminācija būs svinības Maskavā. "Viņš vēlas parādīt, ka Krievija joprojām ir spēcīga spēlētāja tāpat kā pēc 1945.gada un ka Krievija var ietekmēt notikumus," IHT saka kāda vārdā neminēta Polijas amatpersona. "Taču realitāte ir sarežģītāka. Mēs esam Eiropas Savienībā. Mēs esam NATO, Putins atbalstīja nepareizo cilvēku Ukrainā un nenovērtēja tās opozīcijas spēku," saka Polijas pārstāvis.

Gan IHT, gan Le Figaro vērš uzmanību uz to, ka V.Putins Aušvicā mēģināja pielīdzināt 1945.gadā gūto uzvaru šodienas cīņai pret terorismu. Viņaprāt, terorisms "ir ne mazāk nežēlīgs un bīstams kā fašisms". Iespējams, vēl zīmīgāks ir V.Putina teiktais, ka mēģinājumi pārrakstīt vēsturi, nostādot "vienā rindā upurus un bendes, atbrīvotājus un okupantus, ir amorāli". "Mājiens ir skaidrs. Maskava nepiekrīt un nekad nepiekritīs tam, ka Baltijas valstu līderi velk paralēles starp divām "okupācijām" — Sarkanās armijas un nacistiskās Vācijas īstenoto," raksta Le Figaro. Komentējot nacisma un terorisma salīdzinājumu, franču avīze citē Maskavas fonda Holokausts prezidentu Iļju Altmanu: "Kā vēsturnieks es šo analoģiju uzskatu par pārsteidzīgu. Ja nu koncentrācijas nometnes ir ar ko salīdzināmas, tad drīzāk ar gulagu."

Eiropas diplomāti, analītiķi un vēsturnieki neapstrīd Sarkanās armijas ieguldījumu nacisma sakāvē, taču iebilst pret V.Putina vēlmi selektīvi raudzīties uz šai atbrīvošanai sekojušajiem notikumiem, raksta IHT. Kā saka Vācijas Ārlietu padomes Krievijas jautājumu eksperts Aleksandrs Rārs, nākamie mēneši būs sarežģīti, jo Krievija vēlēsies svinēt atbrīvošanu, bet Austrumeiropa pieminēs jaunas tirānijas sākšanos. "Putina problēma ir tā, ka viņš nav sapratis, kā Krievijai atrast savu vietu jaunajā pasaules kārtībā," saka A.Rārs. "Putina Krievija ir sava veida hibrīds — vecās padomju valdīšanas un modernizācijas mēģinājuma sajaukums".

Diena, 2005. gada 2. februāris.


Uzvara pašu izraisītā karā
Sandris Točs

Vēsturei politika nav vajadzīga, politikai ir vajadzīga vēsture

Doktors, Latvijas Universitātes profesors Inesis Feldmanis ir viens no lielākajiem mūsu valsts aizgājušā gadsimta vēstures speciālistiem. Kopā ar Dainu Bleieri, Ilgvaru Butuli, Antoniju Zundu un Aivaru Strangu viens no grāmatas Latvijas vēsture. 20. gadsimts autoriem. Grāmatas, kuru Valsts prezidente dāvinājusi Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam, un kas izpelnījusies pretrunīgus vērtējumus gan Latvijā, gan Krievijā.

– Bieži dzird sakām, ka vēsture nevar iztikt bez politikas. Vai vēsturei ir vajadzīga politika?

– Īstai vēsturei politika diez vai ir vajadzīga. Taču vēsturnieks dzīvo konkrētā laikā un bez politikas iztikt ir grūti. Politika atstāj savu iespaidu uz vēstures interpretācijām. Jo senāka vēsture, jo politika to ietekmē mazāk, jaunākās vēstures vērtējumus politika ietekmē daudz vairāk. Ir bijuši režīmi, kuri prasa pārskatīt pat senākās vēstures vērtējumus. Nacisti pēc nākšanas pie varas gribēja ne tikai, lai tiktu pārrakstīta Austrumeiropas vēsture, pierādot, ka viss pozitīvais šo valstu vēsturē saistās ar vāciešiem. Galvenais nacistu ideologs Alfreds Rozenbergs ļoti dziļi iejaucās viduslaiku un pat seno laiku vēsturē. Mums šodien drīzāk ir otrādi – nevis politiķi ietekmē vēsturi, bet vēsture ietekmē politiku. Viens ir Latvijas traktējums Otrā pasaules kara notikumiem, cits ir Krievijā. Šeit paši vēstures notikumi ir politizējušies un kļuvuši par politikas sastāvdaļu. Mūsdienās saistībā ar nesenās vēstures notikumiem liela nozīme ir propagandai, kas īpaši attiecināms uz mūsdienu Krieviju.

– Kā jūs vērtējat Valsts prezidentes lēmumu doties 9. maijā uz Maskavu?

– Esmu prezidentes vadītās Vēsturnieku komisijas loceklis, tāpēc man viņas lēmums jāpieņem, kāds tas ir. Domāju, ka prezidente ir izsvērusi visus par un pret, kādēļ viņa ir pieņēmusi šādu lēmumu. Ceru, ka viņas izvēle gala rezultātā izrādīsies pareiza. Tomēr, ja mans viedoklis tiktu prasīts, pirms prezidente pieņēma šādu lēmumu, es teiktu, ka esmu principā pret to, ka 9. maijā Latvijas prezidentam būtu jābrauc uz Krieviju. Daudzi nesaprot, ka Krievijas politikā liela nozīme ir propagandai. Krievija vienmēr grib parādīt vēstures notikumus tā, lai tas Krievijai būtu izdevīgi. Vienalga, vai prezidente būtu pieņēmusi tādu vai citādu lēmumu, Krievijas propaganda to izmantotu savā labā. Mēs nekad nesasniegsim to propagandas līmeni, kāds ir Krievijā. Mums šajā propagandas karā ir jāzaudē, jo mums nav tādas iespējas. Nekad mēs nevaram Eiropai pasniegt savu viedokli tādā mērā, kā tas ir iespējams Krievijai. Mūsu viedoklis Eiropai ir mazāk svarīgs, jo ar mums nesaistās tik daudz Eiropas interešu, kā tas saistās ar Krieviju. Krievijas viedokli tāpēc gribēs izprast labāk nekā mūsu viedokli. Negribu teikt, ka tāpēc nav nozīmes vēsturiskajai patiesībai. Mūsu vienīgā iespēja ir likt akcentu tieši uz vēsturisko patiesību.

– Kā vēsturiskā patiesība var palīdzēt Latvijai?

– Man liekas dīvaini, ka Krievijā ar tādu pompu grib svinēt Otrā pasaules kara beigu 60. gadadienu. Krievija, protams, ļoti daudz cieta šajā karā. Taču Krievijas propaganda neļauj aizdomāties, ka tiek svinēta uzvara notikumā, karā, kuru paši izraisījuši. Neviens nopietns vēsturnieks par Otrā pasaules kara izcelšanos nerunā, nepieminot PSRS lomu tā izraisīšanā. Protams, kā galvenais vaininieks tiek minēta Vācija, otrs vaininieks, kas turklāt apzināti palīdzēja izraisīt karu, – tā taču ir Krievija!

– Jūs pieskaraties Molotova – Ribentropa paktam?

– Tieši tā, tas ir Molotova – Ribentropa pakts, kas sekmēja karu, kurš gan noveda pie ļoti lielām ciešanām krievu tautai, bet kura izraisīšanā pati Krievija bija vainīga. Man šķiet no morāles veidokļa nepieņemami svinēt uzvaru karā, ko pati valsts ir izraisījusi. Esmu pārliecināts, ja nebūtu Molotova – Ribentropa pakta, Hitlers nebūtu riskējis uzbrukt Polijai. Neviens nopietns vēsturnieks nevar neredzēt Ribentropa un Molotova pakta izšķirošo nozīmi kara izraisīšanā.

– Vai tāpēc viens otrs Krievijas diplomāts Latvijā izliekas nekā nezinām par Ribentropa un Molotova paktu?

– Ne tikai diplomāti, arī Krievijas galma vēsturnieki vienmēr ir centušies to nepieminēt vai mazināt tā nozīmi. 1989. gadā PSRS Tautas deputātu kongress izveidoja speciālu komisiju, kas skatīja jautājumu par Molotova – Ribentropa pakta nosodīšanu. Šajā laikā bija Krievijas vēsturnieki, kas centās pierādīt, ka Otrais pasaules karš nesākās 1939. gada 1. septembrī ar Vācijas uzbrukumu Polijai. Kāpēc? Lai nevajadzētu atzīt Krievijas vainu pasaules kara izraisīšanā. Ja karš sākās 1. septembrī, tad noziedzīgais pakts ir galvenais, kas to izraisīja.

– PSRS Tautas deputātu kongress 1989. gadā, nosodīja Molotova – Ribentropa paktu un pasludināja par spēkā neesošu kopš paša sākuma. Nesen Putins izteicās, ka Krievija varētu anulēt Molotova – Ribentropa paktu. Vai šādā paziņojumā nav draudu deva, proti, anulēt var tikai to, kas ir spēkā. Ja Krievija uzskata, ka šis pakts ir spēkā, tad skaidrs, ka mēs esam joprojām Krievijas interešu zonā?

– Šī ziņa, par Putina izteikumiem, ko Krievijas prezidents it kā paziņojis, tiekoties ar Igaunijas prezidentu, manī izraisīja dziļu neizpratni. Kā var anulēt notikumus, kuri attīstījušies pēdējos 60 gadus? Vai tas nozīmē, ka Krievija tagad domā, kādā veidā atdot Polijai 288 tūkstošus kvadrātkilometru teritorijas, ko Polija zaudēja sakarā ar šo paktu? Tās gan būtu tagad jāatdod Baltkrievijai un Ukrainai, nevis Krievijai. Vai Krievija gatavojas atdot Somijai 40 tūkstošus kvadrātkilometrus teritorijas, ko tā ieguva, pateicoties paktam? Vai Moldova, pēc Krievijas domām, pienākas Rumānijai? Var nosodīt, taču anulēt situāciju nav iespējams. Krievija ir PSRS tiesību mantiniece, ja PSRS jau 1989. gadā nosodīja Molotova – Ribentropa paktu, vai tagad Krievijai ir cita nostādne? Protams, tolaik 1989. gada PSRS deputātu kongresa lēmumā bija nianse, jo tas nosodīja tikai slepenās vienošanās. Jā, un tas ir ļoti jocīgi, – vai tad Krievija kopš 1989. gada visu laiku ir uzskatījusi, ka Molotova – Ribentropa pakts ir spēkā, jo anulēt tiešām var tikai to, kas ir spēkā. Pēc tam gan Krievija noliedza, ka Putins ir šādi izteicies par Molotova – Ribentropa paktu.

– Slepenās vienošanās, ko pastāvēšanas pēdējos gados nosodīja pat PSRS, taču ir neatņemama Molotova – Ribentropa pakta sastāvdaļa?

– Protams, ja skata dokumentus, kas saistīti ar Molotova – Ribentropa pakta tapšanas vēsturi, ir pilnīgi skaidrs, ka PSRS un Vācijas neuzbrukšanas līgums un slepenie protokoli vienmēr tika skatīti kā vienots veselums. PSRS tautas ārlietu komisārs Vjačeslavs Molotovs uzsvēra, ka nevar parakstīt neuzbrukšanas līgumu, neparakstot protokolus pie tā. 1989. gadā PSRS Tautas deputātu kongress mēģināja atdalīt līgumu un tā protokolus. Taču tā bija dokumentu kopa, kuru nav iespējams atdalīt, arī skatoties vēsturiskā griezienā.

– Kādēļ Krievija, kura, vismaz vēl kā PSRS, ir nosodījusi Molotova – Ribentropa paktu, negrib iet tālāk un atzīt Latvijas okupāciju 1940. gadā?

– Krievija negrib atzīt savu vainu, jo baidās, ka tas var izvirzīt juridiskas saistības, proti, pretenzijas no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas. Tāpēc pat daži Krievijas vēsturnieki cenšas pierādīt, ka Latvijas okupācija nav notikusi. Taču tas ir smieklīgi. Tāpat Krievijas vēsturnieki 50 gadus centās noliegt Molotova – Ribentropa pakta slepeno protokolu esamību, kuri bija zināmi visai pasaulei jau kopš Otrā pasaules kara beigām. Man šķiet dīvaini, ka mūsu politiķi, pat politologi cenšas iestāstīt, ka mums tas esot jāsaprot, jo krievu tauta to nevarot pieņemt, ka viņi tajā laikā bijuši tādi paši okupanti kā vācieši. Taču vai mums tāpēc būtu jāpiekāpjas, ka krieviem tas nav patīkami? Vienu brīdi parādījās informācija, ka Ārlietu ministrija pat varētu atteikties no vārda "okupācija" lietošanas deklarācijā. Taču kā var atteikties no šī vārda? Tieši "okupācija" ir tas vārds, kas precīzi raksturo 1940. gada notikumus. Vārdiem, kurus lieto politiķi, ir liela nozīme. 1940. gada 17. jūnijā Kārlis Ulmanis teica, ka mūsu valsts teritorijā ienāk draudzīgas valsts karaspēks. Tagad, kad cīnāmies ar okupācijas tēzes noliedzējiem, viņiem, starp citu, galvenais arguments, ka tā nebija okupācija, ir šie manis minētie Kārļa Ulmaņa vārdi – ja jau jūsu prezidents teica, ka Latvijā ienāk draudzīgas valsts karaspēks, kāpēc jūs sakāt, ka tā ir okupācija? Ja mēs vēl mūsdienās arī oficiālā Latvijas deklarācijā atteiktos no vārda "okupācija", tad tas atkal tiks izmantots kā arguments, proti, jūs taču paši atteicāties no šī varda lietošanas. Atteikties no vārda "okupācija" Latvijai ir bīstami.

– Vai Latvijas prezidentes lēmums doties uz Krieviju 9. maijā ir vēsturisks, respektīvi, vai tas kaut ko mainīs Latvijas un Krievijas attiecībās?

– Mūsu prezidente ir ļoti gudra politiķe, viņa māk pasniegt savu viedokli. Viņas solis, pasniedzot prezidentam Putinam vēstures grāmatu krievu valodā par Latvijas vēsturi 20. gadsimtā, izskanēja ļoti plaši. Taču Latvijas un Krievijas attiecībās brauciens uz Maskavu mainīs ļoti maz. Pirmkārt, krievi vienmēr ciena tos, kam ir stingra pozīcija. Otrkārt, krievi ciena arī tos, kuri viņiem ļoti piekāpjas. Mēs iegūtu vairāk, ja uz Krieviju nebrauktu. Mēs iegūtu arī vairāk, ja brauktu uz Krieviju bez nosacījumiem. Prezidentes solis nav ne viens, ne otrs. Viņa gan brauc, taču izvērš asu propagandas kampaņu, lai Eiropa labāk saprastu mūsu vēstures traktējumu, ka 9. maijs latviešiem ir diena, kad vienu okupāciju nomainīja cita, turklāt vēl ilgāka okupācija.

Neatkarīgā Rīta Avīze 2. februārī 2005.g.


Kaļužnija skaitāmais pantiņš
Ojārs ZANDERS, Dr. h. c. philol. Mag. sci. soc.

Jaunais Krievijas sūtnis Latvijā Viktors Kaļužnijs jau man tīri labi patīk. Tāds labi kopts vecāks kungs. Tikai, kad muti ver vaļā, klausītāji tā kā samulst. Kad Kaļužnija kungs sāk disputēt par 20. gadsimta vēsturi, neviļus nāk prātā senā romiešu sentence: "Ja būtu klusējis, tevi uzskatītu par filozofu..." (Si tacuisses, philosophus mansisses). Bet, tā ka neklusēji, izrādās, ka esi... Nu, tālāko jau jūs droši vien zināt. Žēl, katram cilvēkam sava nelaime, katram cilvēkam sava uts.

Kaļužnija kungs mūs mudina negremdēties diezgan bēdīgajā pagātnē, bet 2005. gada 9. maijā visiem draudzīgi sadoties rokās un iet uz gaišo nākotni. Nez vai tās ir tās pašas saulainās komunisma tāles, uz kurām tik braši 50 gadus jau maršējām, ka vēl tagad var knapi kājas pavilkt un ceļā tā arī palika apmēram viena trešdaļa latviešu tautas?

Uz jautājumu, vai tad Krievijai nav jānes atbildība par PSRS veikto varmācīgo Latvijas okupāciju 1940. gada 17. jūnijā, par civiliedzīvotāju masveida deportācijām 1941., 1949. gadā un noziedzībām vēl vēlāk, Kaļužnija kungs mundri atbild, ka Krievijai par tādu PSRS neesot ne jausmas. Krievija esot jauna valsts, tāpat kā Latvija vai kāda tik tikko dibināta Āfrikas republika.

Kaļužnija kungam nepatīk jautājumi par kaut kādām tur Baltijas valstu okupācijām 1940. gadā. Viņš tūliņ sāk ar pretuzbrukumu, kā tajā senajā fabulā, kad cepamā panna ar vārāmo katlu strīdējās: ko piesienies, pašam dibens melns!

Var jau, protams, pieņemt, ka Kaļužnija kungs nemaz tā pats nedomā, kā runā. Viņam tikai Maskavā iemācīts skaitāmais pantiņš un piekodināts: tu tur, Viktor, nesarunā ko lieku, citādi – sveika Rīga un Rīgas Jūrmala... Paliks tikai nafta... Bet tā nafta jau Kaļužnija kungam, redzams, apnikusi.

Neatkarīgā Rīta Avīze 1. februārī 2005.g.


Izcirst logu
Viktors AVOTIŅŠ

Latvijas valsts prezidentes darbība, padarot 9. maiju par ieganstu Latvijai definēt savu nostāju, šķiet saturīgāka gan par Lietuvas un Igaunijas kolēģu, gan citu Latvijas politiskās varas institūtu darbību.

Tas, kā viņa starptautiski attīsta savā deklarācijā pausto viedokli, liecina par gribu nodrošināt reālas (!) politiskas sviras, kas padarītu Latvijas pozīciju efektīvu. Viņa acīmredzot necer šīs sviras atrast Krievijā. Acīmredzot šobrīd viņai, izmantojot situāciju (Lielā Tēvijas kara uzvaras gadadiena), šķiet svarīgāk izcirst logu vispirms uz Eiropu Latvijas (Baltijas?) viedoklim par šā kara iznākumu Latvijā. Ieviest šo viedokli stabilā starptautiskā apritē. Nevis aizbraukt 9. maijā uz Maskavu, pazīmēties un aplam cerēt, ka Putins par to atzīs Latvijas okupāciju.

Taču tagad – Krievijas ārlietu resors dikti satraucies par to, ka prezidentes rīcība varētu mainīt vai sašķobīt tam izdevīgos (Jaltas) stereotipus. Līdzīgs satraukums Krievijā bija vērojams, kad Gorbačovam pārmeta krievu interešu nodevību, jo viņš esot atdevis Vācijas vienotības atslēgas, veicinājis Vācijas galīgu integrāciju Rietumos un tas nozīmējot "Otrā pasaules kara rezultātu anulēšanu".

Te ir zināma līdzība, jo no prezidentes deklarācijas nekādā ziņā neizriet uzvaras pār fašismu būtības pārskatīšana, bet uzvarētāju tālaika rīcības seku revīzija gan. Prezidente šai ziņā nav nemaz tik vientuļa. Ietekmīgas Vācijas sabiedriskās organizācijas ir rosinājušas starptautisko sabiedrību diskutēt par to, vai uzvarētāju pēckara izrīcība ar Vācijas sabiedrību un tās resursiem nav pārkāpusi robežu, kas ietver cīņu pret fašismu un tā sekām.

Prezidentes rīcības saturīgumu, manuprāt, apliecina: tas, ka viņa netērē laiku, taisnodamās sabiedrībai par savu izvēli braukt maijā uz Maskavu, bet sper turpmākus soļus, kas tad arī rada skaidrību par izvēles iemesliem; izmanto 9. maiju nevis kā galamērķi, bet kā līdzekli, lai – vispirms – pozicionētu sevi un valsti, savukārt šī pozīcija prasa vismaz attieksmi gan no Krievijas, gan no ES valstu puses, bet, kad skaidrs šo attieksmju spektrs, var labāk redzēt, kas un kādā secībā darāms, lai kārtotu politiskās un vēsturiskās problēmas attiecībās ar Krieviju; pretstatā Baltijas valstīm ierasti pasīvai, Krievijas rīcību reflektējošai pozīcijai, prezidentes pozīcija ir aktīva, un šobrīd to reflektē Krievija; 9. maijā gan šeit, gan Maskavā prezidentei būs grūti pārmest, ka viņa tur ir "tikai" ciemiņš (šādā lomā var izrādīties abi pārējie Baltijas valstu prezidenti), ka ieradusies ar nepadarītiem mājas darbiem vai palikusi šīs vizītes sakarā neskaidrās attiecībās ar savu tautu; ja Krievija tiešām, kā grasās, atsauks prezidentes ielūgumu, tad tas būs sliktas diplomātijas demonstrējums, jo Krievija apliecinās, ka respektē bijušās PSRS teritorijas tikai tad, ja tās turas Krievijai tīkamu uzskatu pavadā.

Arī daudzinātais vēstures grāmatas dāvinājums, manuprāt, bija domāts tikai tādēļ, lai uzsvērtu Latvijas pozīcijas ievirzi. Pašreizējā brīdī šī grāmata praktiskus risinājumus neveicina. Arī tāpēc, ka, manuprāt, tajā jūtami maksāti mesli ne vien objektivitātei, bet arī jaunai konjunktūrai (Neatkarīgās vakar minētā spekulācija ar Salaspils nāves nometnes nosaukumu to labi ilustrē). Turklāt ne sevišķi labi saprotu, kāpēc citā valodā jātulko grāmatas par Latviju, ja tās nevar iztikt bez nopakaļ braucošām delegācijām, kuras skaidro (nevis attīsta), kā īsti saprotams, kas tur rakstīts. Tāpēc šī grāmata Krievijā var tikai atgādināt, ka mums gan ilgi bijusi kopīga vēstures telpa, bet nav bijis kopīgas vēstures, notiekošā uztveres. Jo esam tajā bijuši dažādās lomās.

Neatkarīgā Rīta Avīze 2. februārī 2005.g.


Maskavā prezentēs grāmatu "Latvijas vēsture: 20.gadsimts"
Rīga, 1.febr., LETA.

 Trešdien, 2.februārī, Latvijas vēstniecība Krievijā sadarbībā ar Viskrievijas Valsts ārzemju literatūras bibliotēku organizē grāmatas "Latvijas vēsture: 20.gadsimts" prezentāciju, kurā piedalīsies arī Latvijas vēsturnieki.

Kā aģentūru LETA informēja Ārlietu ministrija (ĀM), uz prezentāciju aicināti Krievijas kultūras un sabiedriskie darbinieki, nevalstisko organizāciju pārstāvi, izdevēji, žurnālisti un Krievijas Ārlietu ministrijas pārstāvji.
No Latvijas prezentācijā plāno piedalīties grāmatas autori - profesori Antonijs Zunda un Inesis Feldmanis, savukārt profesors Aivars Stranga otrdien nolēma atlikt braucienu uz Krieviju, jo kaimiņvalsts varas iestādes viņu varētu valstī neielaist.
Prezentācija notiks plkst.18.30 bibliotēkas ovālajā zālē.
Kā ziņots, minēto grāmatu Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga nesen uzdāvināja Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam. No Krievijas puses grāmatai jau ir veltīts daudz kritisku izteikumu.
Vēstures profesori no Latvijas aicināti piedalīties 3. un 4.februārī notiekošajā starptautiskajā zinātniskajā konferencē "Starptautiskā politiskā krīze 1939.-1941: no Vācijas-Padomju līgumiem 1939.gadā līdz Vācijas uzbrukumiem Padomju Savienībai".
Konferenci rīko Krievijas Zinātņu akadēmijas Vispārējās vēstures institūts, Latvijas Universitāte, Mūsdienu vēstures institūts (Minhene) un Konrāda Adenauera fonds.
Krievijas masu saziņas līdzekļi ir asi reaģējuši uz grāmatas "Latvijas vēsture: 20.gadsimts" publicēšanu, liecina ĀM apkopotā ārvalstu mediju informācija.
Kā 27.janvārī tika pausts Krievijas 1.telekanāla raidījumā "Nakts laiks", Latvija rīkojoties "paradoksāli un ciniski", grāmatā Salaspils koncentrācijas nometni dēvējot par "darba nometni". Raidījumā uzsvērts, ka Salaspilī tika nogalināti un nomocīti ap 100 000 cilvēku.
Krievijas Valsts domes Ārlietu komitejas vadītājs Konstantīns Kosačevs norāda, ka Baltijas valstīs tiekot falsificēta vēsture. "Baltijas valstis - tas ir milzīgs Eiropas projekts, tas ir mēģinājums ar viņu piemēru parādīt, ka distancēšanās no Krievijas un maksimāla tuvināšanās Rietumiem ir risinājums visām problēmām," norāda Kosačevs.
Kā aizrāda 1.telekanāla raidījuma "Laiks" veidotāji, kaut arī Latvijas ārlietu ministrs atvainojās par holokaustu, vienlaikus tiekot izdota grāmata, kurā Salaspils dēvēta par "darba nometni". Turklāt Salaspilij veltītas tikai 15 rindkopas. Minēts bads un aukstums, ko piedzīvoja Salaspilī ieslodzītie, taču neesot minēts nekas par medicīniskajiem eksperimentiem, kuros tikuši izmantoti bērni. Raidījuma veidotāji ir neizpratnē arī par to, kā Latvijas "atbrīvošana" no fašisma var tikt dēvētā par atkārtotu okupāciju.
"Šodien vēsture tiek veidota pēc konjunktūras, tiek saskaņota ar ideoloģiju, nometnes tiek dalītas labajās un sliktajās, nāves un darba nometnēs," intervijā raidījumam apgalvo Krievijas vēstnieks Viktors Kaļužnijs, "veselam cilvēkam to visu ir grūti saprast."
Uzmanību Salaspils jautājumam pievērsusi arī Krievijas ziņu aģentūra "Regnum". Krievu informācijas avots citē laikrakstu "Čas", kuram vēsturniece Ilga Kreituse minējusi vairākas lietas, kas noklusētas Salaspils sakarā. "Netiek minēts, ka Salaspils kļuva par pirmo ieslodzījuma vietu Konstantīnam Čakstem - cilvēkam, kuram Rīgā grasās uzstādīt pieminekli," norādījusi Kreituse. Pēc viņas teiktā, uz Salaspili sūtījuši arī tos, kuri atteikušies dienēt latviešu leģionā.
"Pats skumjākais, ka grāmatas autors ir Antonijs Zunda - Latvijas prezidentes vēstures padomnieks," atzīmē Kreituse, "tas jau liek runāt par morālu un politisku atbildību. Turklāt grāmata uzdāvināta arī Krievijas prezidentam. Un tas ir starptautiskas nozīmes notikums."

Baltijas un Krievijas jautājums

Rietumu pasaule un PSRS tiesību mantiniece Krievija Otrā pasaules kara beigas svin dažādos datumos. Rietumi uzvaru pasludināja 8. maijā, Krievija 9. maijā. Kādēļ radās šī atšķirība?

1945. gada pavasaris, pasaule ir pārgurusi no vairāk nekā piecus gadus ilgušā kara. Tas prasījis miljoniem karavīru un civiliedzīvotāju dzīvības, izpostītas valstu ekonomikas, vecā pasaule slīgst drupās. Kara vaininiece Vācija ir novājināta, ir skaidrs, ka Trešais Reihs Eiropā nevaldīs. Februārī Jaltas konferencē sabiedroto lielvalstu vadītāji spriež par pēckara kārtību Eiropā. 1945. gada pavasarī sabiedroto karaspēks virzās aizvien dziļāk Vācijas iekšienē. 7. maija rītā Reimsā vācu ģenerālis Dēnics paraksta kapitulācijas aktu, uzvaru ir paredzēts izsludināt 8. maijā. Staļins ir pārskaities, jo uzskata, ka kapitulācija jāpieņem Sarkanajai armijai. Viņš panāca, ka kapitulācijas aktu paraksta vēlreiz 8. maijā īsi pirms pusnakts. Kara beigas katra puse turpmāk svin katra savā laikā. Rietumi 8. maijā, bet PSRS 9. maijā. Tikmēr Baltijas valstis PSRS jau kara laikā ir anektējusi un iekļāvusi savā sastāvā. Kara beigās iepriekšējās robežas neatjauno. Otrais pasaules karš Latvijai beidzas tikai 1999. gada 4. maijā līdz ar Neatkarības deklarācijas pieņemšanu.

Valsts prezidente ir paziņojusi, ka atsauksies uz Krievijas prezidenta Putina ielūgumu doties uz 9. maija svinībām Maskavā, bet paralēli tam plašai sabiedrībai skaidros Otrā pasaules kara nozīmi Baltijas valstīm. Kā tad starptautiskā sabiedrība šodien uztver Otro pasaules karu?

Vaira Vīķe – Freiberga, Latvijas Valsts prezidente: "Ļoti izplatīta ir rietumos šī doma, ka Otrais pasaules karš bija demokrātijas cīņa pret tirāniju. Demokrātijas cīņa pret totalitārismu un nacismu savā necilvēcīgā izpausmē. Kara beigās labie spēki uzvarēja un ļaunie spēki zaudēja. Līdz ar to visam stāstam ir laimīgas beigas. Tā tik tiešām varēja uzskatīt tās zemes, kas cieta no nacistu Vācijas okupācijas un tika no viņas atbrīvotas kara beigās. Deklarācijā, ko es vēlētos atgādināt rietumu sabiedrotajiem un citām demokrātiskām valstīm, ka tā vēstures izpratne, ar kuru viņi ir uzauguši un dzīvojuši, ir mazliet šķība un mazliet par daudz orientēta uz to, kas notika rietumos, un ļoti parocīgi vienkārši atstāja klusumā to, kas notika visā Austrumeiropā, izņemot to, kad sākās Aukstais karš un savā ziņā tika atzīts, ka te ir jauna totalitāra sistēma ar jaunu apspiešanu. Bet runājot par Otro pasaules karu interpretācija ir ļoti viennozīmīga. Mums ir ļoti grūti ielauzties šajā telpā ar savu ziņojumu, kas ir tāds, ka tā nav tikai prieka diena. Citiem viņa bija sēru diena. Tas ir sarežģīti un es cenšos pievērst rietumu pasaules uzmanību šim faktam, pār kuru viņi ļoti bieži "slido" pāri un cenšas neievērot."

Tomass Henrihs Ilvess, bijušais Igaunijas ārlietu ministrs, Eiroparlamenta deputāts: "Hirosimas mērs pirms pāris dienām bija Eiroparlamentā un runāja par Otro pasaules karu no Japānas skatiena. Problēma ar vēsturi ir tāda, ka Austrumeiropas valstis bijušas izslēgtas no Eiropas vēstures grāmatām līdz nesenai pagātnei. Ļoti maz zina, kas notika Austrumeiropā. Šīs informācijas trūkumu vajag vērst par labu. Vēstures pārlieka politizācija, runāsim atklāti, svinības Maskavā ir neapšaubāmi mēģinājums iegūt kādu politisku priekšrocību un cilvēki viegli var pakļauties šādai propagandai. Tas ir daudz ilgstošāks process, lai mēs varētu atklāt faktus, kas notika Baltijas reģionā un arī citās Austrumeiropas valstīs, lai cilvēki neuztvertu to, kā politizētu vēsturi."

Ainārs Šlesers, Latvijas Krievijas starpvaldību komisijas vadītājs: "Beidzoties Otrajam pasaules karam Latvija tika okupēta. Par to šodien šaubu nav. Ir jāsaprot, ka 50 gadi padomju sistēmā tomēr ir bijis pietiekoši ilgs laiks un šajā laikā ikvienam Latvijas iedzīvotājam bija iespējams saprast, kāda ir šī sistēma. Ir bijuši cilvēki, kuri bijuši Komunistiskajā partijā, baudījuši labumus, ko piedāvājis padomju režīms, bet lielākā daļa iedzīvotāju dzīvoja totalitārā sistēmā, cietumā un viņiem nebija iespējas uzzināt to, ko domā citas tautas, kā dzīvo cita pasaule. Tieši tāpēc ir ļoti svarīgi tagad, kad Latvija ir iestājusies ES, skaidri pateikt pasaules sabiedrībai, ko nozīmē Otrais pasaules karš Latvijai, ko Latvija ir izcietusi un kā mēs redzam šo situāciju. Ļoti svarīgi, runājot par pagātni neaizmirst, ka mums ir nākotne. Mums ir jādomā par to, kā Latvijas sabiedrība var atgriezties pēc iespējas ātrāk Eiropā, iegūstot tādu dzīves līmeni, kāds ir attīstītajām valstīm."

Pols Goubls, Tartu universitātes profesors, politologs: "Vēsture vienmēr ir kompromiss starp zinātni un politiku. Mēs nevarēsim panākt vienotu stāstu par to, kas ir noticis. Mēs varam panākt to, ka atzīsim, ka vēsture ir ārkārtīgi sarežģīta un no dažādām vietām izskatās savādāk. Mums ir jāpieņem šī realitāte tā vietā, lai mēģinātu uzspiest vienu realitāti."

Mišels Fušē, Francijas vēstnieks Latvijā: "Es piekrītu, ka ir jārunā par sāpīgo pagātni. Pirmkārt, par to ir jārunā. Otrkārt, var rakstīt kopīgu vēsturi, bet vēsture paliek dažāda. Katrai tautai ir savs vēsturiskais skatījums un vienīgā iespēja ir dialogs."

Cik nopietns ir jautājums vispār par 9. maiju? Kāpēc tam tiek piešķirta tik liela nozīme? Igaunijas premjers ir sacījis, ka šīs datuma nozīme tiek pārspīlēta.

Ģirts Valdis Kristovskis, Eiroparlamenta deputāts: "9. maijs mums varētu šķist mazāk nozīmīgs kā 8. maijs. 8. maijā Eiropa svin uzvaru pār fašismu. Nav šaubu, ka Latvijā solidarizējamies un kopā ar Eiropu svinam 8. maiju. Bet šī gada 9. maijs ir simbolisks ar to, ka pirmo reizi mēs esam pilnu brīvību atguvuši un esam kļuvuši par ES un NATO dalībvalstīm. Tas dod iespēju runāt par to, par ko kādreiz nebija pieklājīgi runāt vai arī Krievijā nevēlējās runāt, un tāpēc šim 9. maijam ir milzīgs simbolisms un iespēja pārvērst par pagrieziena punktu valstu, sabiedrību, Eiropas un arī civilizācijas apziņā."

Pols Goubls, Tartu universitātes profesors, politologs: "9. maijs Krievijā ir nacionālā brīvdiena. Tas ir Krievijas valdības mēģinājums paaugstināt savu autoritāti, parādot šo datumu. Tā ir tāda diena, kad mums jādomā par pagātni un kāda ir realitāte un ir jāsaprot, ka ne jau visus Otrā pasaules kara beigas atbrīvoja. Ne pārāk sen tika izteikts komentārs, ka padomju armija atbrīvoja Padomju Savienību no nacistiem, bet tā nespēja atbrīvot Austrumeiropu, jo nebrīva valsts nevar nest brīvību citam. Ja mēs uzskatām, ka šī viena diena būs pagrieziena punkts pasaules vēsturē, tad tā būs kļūda. Tas var būt vēl viens solis virzienā, lai gūtu vispārīgāku izpratni par to, kas notika un cik sarežģīti bija šie notikumi."

Vaira Vīķe – Freiberga, Latvijas Valsts prezidente: "Šis 9. maijs atšķiras no citiem tajā nozīmē, ka šī ir apaļa jubileja – 60 gadi ir pagājuši, un mēs mēdzam šādas apaļas jubilejas atzīmēt īpaši. Tas nozīmē, ka vismaz uz tiem mēnešiem, kamēr mēs esam pirms šī notikuma, ir izdevība pievērst vairāk uzmanības, nekā citādi tas varbūt notiktu. Trīs nedēļas pēc tam tas jau būs aizmirsts un nāks citi jautājumi. Otrais ir šī notikuma simbolika. Mēs dzirdam no Krievijas puses, ka viņi vēlas aizmirst pagātni. Vēstnieks mums ir stāstījis, ka vēlētos pavilkt strīpu pagātnei un raudzīties nākotnē. Mēs ļoti labprāt to darītu, ja mums būtu puslīdz pamatnostādnes, par kurām varam vienoties par to, ka, piemēram, nosodām pagātnes grēkus, pārkāpumus un nelikumības, tad mums ir iespējams virzīties uz priekšu, kā tas bija iespējams Francijai ar Vāciju, panākot šo samierināšanos un liekot pamatus jaunai Eiropai, kurā vecās sāpes un vecie naidi vienkārši tiktu atstāti pagātnē. Tieši tas ir, ko mēs vēlētos panākt. Mana vēlme kā Latvijas prezidentei ir, lai tiktu atzīts, ka tajā brīdī, kad Staļins piedalījās uzvarā pār fašismu un nostājās labo zēnu pusē, tas neattaisno visu citu, ko Staļins darīja kā diktators, kā citu valstu okupētājs un iespaidotājs. Tā ir ļoti būtiska nianse. Man rodas iespaids, ka Krievijas vadošās aprindas nav gluži gatavas distancēšanās no Staļina totalitārisma, jo ir ļoti parocīgi un viņiem patīk varonīgā Sarkanarmijas uzvara pār fašismu, jo tā viņi saprot visus šos gadu desmitus, kas kā propaganda pasniegta. Taču Staļina kā diktatora un Latvijas okupētāja tēls, ko vēlētos arī viņu apziņā tomēr arī iekļaut."

Tomass Henrihs Ilvess, bijušais Igaunijas ārlietu ministrs, Eiroparlamenta deputāts: "Es nedomāju, ka mums būtu nepieciešams ļaut, ka mūs tas pārāk nodarbina. Tas fakts, ka krieviem tā ir svarīga diena, mums ir jārespektē, bet Eiropai 9. maijs ir ar gluži atšķirīgu nozīmi. Es domāju, ka lielākai daļai cilvēku Eiropā eiropiešiem 9. maijs nozīmē gluži citu un aiz pieklājības mēs tur varam braukt, bet mēs ļaujam šim notikumam pārāk daudz mūs nodarbināt un mums vajadzētu stāvēt pāri tam."

Ar ko šīs dienas situācijas Latvijas un Krievijas attiecībās atšķiras no tās, ka pirms desmit gadiem Baltijas valstu līderi tomēr nolēma nepiedalīties svinībās Maskavā?

Vaira Vīķe – Freiberga, Latvijas Valsts prezidente: "Viss ir mainījies. Desmit gadus atpakaļ Latvijā vēl tikai noritēja process, kad Sarkanarmija atstāja šo teritoriju. Mēs vēl tikai sapņojām par iestāšanos ES un NATO. Pat 1999. gadā mums bija jādzird ļoti nopietni vai mēs būtu gatavi ekonomiski, politiski un citādi abām šīm struktūrām. Mēs esam ārkārtīgi daudz soļus spēruši uz priekšu. Mēs ar šiem soļiem, kurus desmit gadu garumā spēruši, esam atbrīvojušies no savas pagātnes nastas. Mēs neesam vairs bāra bērni, apspiestā tauta. Mēs esam līdztiesīga brīva tauta brīvu tautu saimē. Man šķiet, ka Latvijas prezidentam nav iemesla neatrasties tur, kur ir visu citu tautu prezidenti. Ja valsts, kas mūs ielūdza, ielūgumam vēlas kādu niansi piešķirt, tās ir viņu tiesības, bet man jau tas nav jāpieņem. Ar savu deklarāciju es vēlos paskaidrot, ka tikai tāpēc vien, ka mēs tur atrodamies, nenozīmē, ka uzreiz visi domājam vienādi un pieņemam visu, kas tiek pasniegts. Mums neviens nevar to uzspiest, bet būt klāt un piedalīties ar visiem citiem kopā tomēr ir izdevība kaut vai kādam ausīs pačukstēt, ka, piedodiet, tas, kas patlaban notiek ir mazliet garām."

Ģirts Valdis Kristovskis, Eiroparlamenta deputāts: "Pirms desmit gadiem ne tikai man, bet domāju, ka jebkuram no sarunas dalībniekiem, bija iespējams piedalīties dažādos disputos par to, kā veidojās Eiropa, kā attīstās pēc Padomju Savienības sabrukšanas. Ne reizi vien minējām par cēloņiem, kāpēc mums ir svarīgi runāt par šīm lietām, bet diemžēl tad, kad par šīm lietām runājām pirms vēl nebijām kļuvuši par ES un NATO dalībvalstīm, mums nereti tika norādīts, ja gribat iestāties klubā, tad klubā eksistē noteikumi. Jūs vēl neesat iestājušies un jūsu patiesība mūs interesē tikai tik daudz, augstākajā līmenī mēs neesam gatavi par šo jautājumu runāt. Ar to būtiski atšķiras tas laika posms pirms desmit gadiem. Tajā laikā iespējams nostāja nebraukt uz Maskavu būtiski atšķiras no tās, kāda ir šodien. Arī šodien var nebraukt, bet var arī braukt. Tikai jautājums ir, ko mēs sasniedzam. Atšķirība ir diezgan ievērojama."

Bet kas notiks, ja Baltijas valstu prezidenti neaizbrauks?

Ģirts Valdis Kristovskis, Eiroparlamenta deputāts: "Zemeslode griezīsies tajā pašā virzienā un nekas īpašs nenotiks. Bet kādā veidā mūsu valstu pārstāvjiem, kuriem ir ļoti svarīgi panākt būtisku pavērsienu vēstures traktējumā, lai mums noņemtu nost to, ka esam fašistu līdzskrējēji, kas nereti rietumu presē attiecībā pret mūsu tautām tiek izlietots, ir svarīgi, lai mūsu valstu vadītāji varētu veikt pavērsienu patiesības noskaidrošanā kā nākotnes stabilitātes priekšnoteikuma izveidošanā."

Tomass Henrihs Ilvess, bijušais Igaunijas ārlietu ministrs, Eiroparlamenta deputāts: "Pirms desmit gadiem bija gluži atšķirīgs laiks, lietas ir mainījušās šobrīd. Tolaik Baltijas valstis nebija tik nobriedušas. Pirms desmit gadiem bija liela cīņa, lai cilvēki neuztvertu manu valsti kā vienkārši bijušo PSRS. Šobrīd mums par to vairs nav jāuztraucas."

Ainārs Šlesers, Latvijas Krievijas starpvaldību komisijas vadītājs: "Pirms desmit gadiem diemžēl liela Latvijas sabiedrības daļa joprojām neticēja, ka iegūtā neatkarība ir neatgriezeniska. Attiecības ar Krieviju bija ne tās labākās pirms desmit gadiem. Daudzi Latvijas iedzīvotāji nebija pārliecināti un neticēja tam, ka būsim ES un NATO dalībvalsts. Šie desmit gadi daudz ko ir izmainījuši. Pirms desmit gadiem bija daudz neatbildētu jautājumu, kuri ir joprojām arī tagad saglabājušies, bet ir liela atšķirība. Mēs esam jaunajās savienībās, kuras mums garantē brīvību un prognozējamību mūsu valsts nākotnes attīstībai. Tieši tāpēc uzskatu, ka Baltijas valstu prezidentiem ir jāpiedalās šajā pasākumā kopā ar pārējām valstīm un jāizmanto šis pasākums, lai skaidri un gaiši visām pasaules valstīm teiktu, ka 9. maijs nekādā gadījumā nav uzvaras diena Latvijai. Jā, tā ir uzvara pār fašistisko režīmu, bet Latvijai 9. maijs nav nesis brīvību."

Krievijas Ārlietu ministrijas oficiālā pārstāvja izteiktais par mūsu prezidentes paziņojumu: "Vaira Vīķe – Freiberga ar paziņojumu par Otro pasaules karu mēģina sagrozīt Otrā pasaules kara vēsturi." Kā mums šādu attieksmi uztvert?

Tomass Henrihs Ilvess, bijušais Igaunijas ārlietu ministrs, Eiroparlamenta deputāts: "Nevajag pārāk asi uztvert to, ko saka Krievijas Ārlietu ministrija. Krievijas Ārlietu ministrija daudz ko paziņo. Protams, ka mēs varam apvainoties, bet drīzāk mums vajadzētu stāvēt tam pāri."

Vaira Vīķe – Freiberga, Latvijas Valsts prezidente: "Krievijas Ārlietu ministrija acīmredzami nav sadzirdējusi manu aicinājumu mazliet iedziļināties vēstures faktos un ir nepietiekamas zināšanas, kas viņus novedušas pie šāda secinājuma. Es esmu papētījusi vēstures faktus un varu tikai aicināt viņus darīt to pašu. Viņu paziņojumi ir bijuši viens par otru apbrīnojamāki, it īpaši pēdējo sešu mēnešu laikā dzirdējuši. Savā ziņā ir ļoti svētīgi, lai Krievija nāk ar saviem paziņojumiem, lai pastāsta, kā tad viņi redz šo vēsturi un lai tad mūsu kolēģi Eiropā skatās un vērtē."

Mišels Fušē, Francijas vēstnieks Latvijā: "Man ir grūti atbildēt uz šo jautājumu, ņemot vērā manu stāvokli. Ir neiespējami panākt vienotu viedokli par vēsturi tāpēc, ka vēsture vienmēr ir balstīta uz nacionālajām pieredzēm. Mēs nerunājam par to, ka viedokļi atšķiras, bet runājam par to, vai vispār esam spējīgi tikt galā ar viedokļu daudzveidību civilizētā veidā. Balstoties uz franču un vācu pieredzi, varbūt kādu dienu būs kaut kāda kopīga vēsturnieku komiteja starp Baltijas valstīm un Krieviju, lai tiktu galā ar tiem izkropļojumiem, pārveidojumiem un atšķirībām vēstures interpretācijā."

Raksturojiet šodienas Krieviju, kāda tā ir un kāda ir tās attieksme pret Baltijas valstīm?

Pols Goubls, Tartu universitātes profesors, politologs: "Krievijas Federācija ir valsts, kas nav spējīga kontrolēt lielāko daļu savas teritorijas, tai ir valdība, kas ir daudz vājāka par jebkuru valdību kopš 1917. gada. Jaunās vājās valstis ir biedinoša situācija. Pēc boļševiku revolūcijas, kad radās Padomju Savienība tā bija daudz vājāka valsts. Būdama jauna vāja valsts, bet balstīdamās uz pieņēmumu, ka pret to ir jāizturas tāpat kā pret iespaidīgu varenu valsti, kāda tā bijusi pagātnē, pievērsās tādai politikai, izmantojot provokatīvas aktivitātes."

Vai 9. maija svinības un robežlīguma slēgšana ir saistāms savā starpā?

Vaira Vīķe – Freiberga, Latvijas Valsts prezidente: "Loģiski nekāda sakara nav. Man katrā ziņā negribētos, ka tiek uzskatīts, ka robežlīgums tiek pasniegts it kā pateicība, ka piedalāmies 9. maija svinībās. Vai mēs piedalāmies vai nē, ir viens jautājums. Robežlīgumu mēs jau gaidām septiņus gadus. 10. maijā mēs varētu apmainīties ar ratifikācijas dokumentiem, tad tas varētu būt skaists žests."

Kādēļ Krievija par to ir sākusi runāt tieši tagad?

Vaira Vīķe – Freiberga, Latvijas Valsts prezidente: "Šeit Eiropas Savienībai noteikti ir sava loma. Eiropas Savienība nebūs gatava tālāk virzīt jautājumu par jebkādu bezvīzu režīmu jebkādā līmenī, ja Krievija nebūs gatava parakstīt robežlīgumus ar tām valstīm, kas būs Eiropas Savienības ārējā austrumu robeža. Bet tam nav nekāda sakara ar Otro pasaules karu tajā nozīmē, bet ir sakars tajā ziņā, ka esam atguvuši savu suverenitāti un vairumu no savas teritorijas. Patlaban Latvija ir atteikusies no Abrenes gluži tāpat kā Somija pieņēma Karēlijas zaudējumu. Tas tika izlemts jau Šķēles kunga valdības laikā septiņus gadus atpakaļ, apstiprināts Krasta kunga valdības laikā un mēs gaidām Krievijas reakciju visu šo laiku."

LNT 31. janvāris 2005


Krievija prezidentei pārmet necieņu
Agnese Margēviča

Prezidentes centienus skaidrot Otrā pasaules kara sekas Krievijas Ārlietu ministrija novērtējusi kā cieņas trūkumu un devusi mājienu, ka Vaira Vīķe-Freiberga tādējādi var izprovocēt Maskavu atsaukt ielūgumu uz 9. maija svinībām Maskavā. Rīt Latvijas nostāju vēstures jautājumos Maskavā skaidros mūsu vēsturnieki, kurus gaida asi jautājumi par nesen Vladimiram Putinam dāvāto grāmatu Latvijas vēsture. 20. gadsimts.

Latvijas prezidente var izprovocēt Maskavu atsaukt ielūgumu uz 9. maija svinībām, ja Vaira Vīķe-Freiberga turpinās sākto vēstures izskaidrošanas kampaņu, pārliecinot pasaules sabiedrību, ka Otrā pasaules kara beigas Baltijas valstīm nebija priecīgas, jo nozīmēja padomju okupācijas sākumu. Šādu mājienu devusi Krievijas Ārlietu ministrija (ĀM) vakar izplatītajā paziņojumā. "V. Vīķes-Freibergas kundzei uz Krieviju braukt, šķiet, nemaz negribas. Tieši tādēļ acīmredzot notiek mēģinājumi darīt visu, lai Maskava pati atsauktu ielūgumu, bet vēl labāk, kā liek noprast pati prezidentes kundze, "neiedotu vīzu"," teikts Krievijas ĀM komentārā. Latvijas prezidentes aktivitātes Krievijas ārlietu resors tulko kā cieņas trūkumu pret "visai civilizētajai pasaulei svētu dienu".

"Prezidente dosies uz Maskavu. Nekādu šaubu nav," Neatkarīgajai pavēstīja V. Vīķes-Freibergas preses sekretāre Aiva Rozenberga. Skaidrojot prezidentes pēdējā laika aktivitātes, A. Rozenberga norādīja, ka to mērķis ir radīt dialogu, izpratni par Latvijas un Krievijas attiecību vēsturi. "Pirmais solis, iespējams, būtu Ribentropa – Molotova pakta nosodījums, jo tas bija iemesls visam, kas sekoja," pauda prezidentes pārstāve, atzīstot, ka vienā dienā Krievijas attieksmi mainīt nevar.

Jāaizstāv Putinam dāvātā grāmata

Šonedēļ Latvijas vēstures skaidrojumu turpinās vēsturnieki Inesis Feldmanis, Antonijs Zunda un Kārlis Daukšts, kuri 3. un 4. februārī piedalīsies starptautiskā konferencē par Eiropas politiku laika posmā no 1939. līdz 1941. gadam Maskavā. Latvijas vēsturnieki skaidros Ribentropa – Molotova pakta nozīmi, kā arī sniegs vērtējumu padomju varas politikai Latvijā. Jau 2. februārī I. Feldmanis un A. Zunda piedalīsies Latvijas vēstniecības Maskavā rīkotajā preses konferencē, kur iepazīstinās ar savu grāmatu Latvijas vēsture. 20. gadsimts.

"Lai gan vēstniecība dara, ko var, lai skaidrotu, žurnālisti šeit ne vienmēr precīzi atspoguļo Latvijas vēsturi un nostāju," atzīst Latvijas vēstniecības Maskavā preses atašejs Nils Josts. Tādēļ jau nolemts sarīkot šo preses konferenci. Vēstniecības pārstāvis stāsta, ka Krievijā jau izskanējusi kritika par nesen izdoto vēstures grāmatu. Krievijas telekanāla ORT sižetā apspēlēts divdomīgais paraksts zem Salaspils koncentrācijas nometnes attēla. Ja padomju laikā to bija pieņemts dēvēt par nāves vai koncentrācijas nometni, tad grāmatas autori pieturējušies pie vācu okupācijas varas oficiālā nosaukuma – "Salaspils paplašinātais policijas cietums un darba–audzināšanas nometne".

Prezidentes padomnieks vēstures jautājumos A. Zunda uzskata, ka, pievēršot uzmanību šim bildes parakstam, tiek ignorēts grāmatas saturā paustais nepārprotamais nosodījums nacistiskā režīma noziegumiem, aprakstot arī patiesos apstākļus Salaspils nometnē, kur "cilvēki mira no šausmīgiem dzīves un darba apstākļiem". Grāmatu sarakstījuši atzīti vēsturnieki, un tās saturs nav ticis "ideoloģiski ne uz vienu, ne otru pusi koriģēts", norāda prezidentes pārstāve A. Rozenberga.

Salaspili pārdzīvojušie jūtas sāpināti

Vācu okupācijas varas oficiālais nosaukums izraudzīts, lai izvairītos no padomju laika mītiem par Salaspili kā Latvijas Aušvicu, kas neesot tiesa. "Mēs arī gulagu emocionāli saucam par koncentrācijas nometni," atgādina A. Zunda. Viņa kolēģis Heinrihs Strods tomēr norāda, ka mūsdienās lietot vācu lietoto apzīmējumu Salaspils nometnei nebūtu pareizi. Viņš piesauc līdzību, atgādinot, ka padomju režīms par labošanas–darba nometnēm saucis gulagu, kas paņēma daudzu izsūtīto Latvijas iedzīvotāju dzīvības. "Par daudz smagi likteņi, lai teiktu, ka Salaspilī bija darba–audzināšanas iestāde. Pasaule mūs nesapratīs – domās, ka cilvēki acīmredzot nav iedziļinājušies. Tas ir labākajā gadījumā..." teic Salaspils memoriāla direktore Inese Evalde. Viņa bieži uzklausa to cilvēku atmiņas, kuri Salaspilī bijuši ieslodzīti, vēl būdami bērni vai pusaudži. Atzīstot, ka daudz kas no padomju laikā rakstītā ir pārspīlēts un melots, viņa ir pārliecināta, ka cilvēku caur asarām stāstītajam jātic. H. Strods, kas par Salaspils nometni uzrakstījis grāmatu, norāda, ka starp apmēram 2000 tajā nomērdētajiem apmēram 600 varētu būt bērni. I. Evalde teic, ka izdzīvojušie esot sāpināti par darba–audzināšanas iestādes nosaukuma piemērošanu Salaspils nometnei. Daudziem bērniem tā bijusi vieta, kur pārdzīvotas vairākkārtējas izvarošanas, tuvinieku nāve, bads, terors un pazemojumi. Kāda sieviete viņai stāstījusi par savu māsu, kura pēc atbrīvošanas gan fiziski atlabusi, bet garīgi nav spējusi tikt pāri pārdzīvotajai vardarbībai un nomirusi.

Neatkarīgā Rīta Avīze1. februāris 2005


Ignorējot varam palikt zaudētājos
Liene Kabuce

Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, kaut arī iepriekš solot saskaņot viedokļus ar pārējo Baltijas valstu prezidentiem, pagājšnedēļ pirmā paziņoja, ka tomēr pieņems Vladimira Putina uzaicinājumu piedalīties 9. maija Uzvaras dienas svinībās Maskavā. Jautāju mūsu lasītājiem, kā viņi vērtē prezidentes lēmumu.

- Visvaldis Valtenbergs Valmierā: "Vēsturiskā pieredze rāda, ka pasākumos, kurus izvēlamies ignorēt vai par tiem neesam informēti, mēs galā zaudējam. Piemērs varētu būt Jaltas konference, kurā varenie izlēma bez mums. Protams, arī Molotova–Ribentropa pakts un Potsdamas konference. Ir daudzi starptautiska līmeņa pasākumi, kuri pasaules lielāko līderu vidū tiek novērtēti kā ļoti nozīmīgi politikas veidošanai pasaules mērogā. Mūsdienu ārpolitikas apstākļos Baltijas valstīm ir jāizmanto starptautiskie forumi, lai arī piedalītos politiskās dienaskārtības veidošanā.

Man liekas, pārāk daudz tiek runāts par prezidentes vizīti un kas tad tur mainīsies no tā. Ja runājam par to, ko Latvija iegūs, noteikti jāmin, pirmkārt, ka būs jauns pavērsiens attiecībām ar Krieviju un, otrkārt, tā ir iespēja atgādināt un stingri definēt Latvijas un pārējo Baltijas valstu nostāju attiecībā uz staļiniskā režīma izdarītajiem noziegumiem. Vizītes svinēšanas puse, par ko nemitīgi diskutē, ir tikai mazā pusīte no aisberga. Manuprāt, daudz svarīgāks šāda veida forumos ir process, kas notiek pirms tā, kādā veidā tiek saskaņoti viedokļi, kādā veidā tiek būvētas koalīcijas pirms tā sākuma. Ir skaidrs, ka tur būs pasaules līderi, un šajā gadījumā tas nozīmētu ignorēt liela mēroga līderu sammitu. Domāju, ka mazām valstīm jebkurā gadījumā ir jāizmanto starptautiskie forumi, lai iepazīstinātu ar savu nostāju.

Var nedaudz kritizēt Baltijas līderu viedokļu nesaskaņošanu, taču nedomāju, ka tā būtu pamatīga ārpolitikas kļūda, jo šī pozīcija ir ļoti līdzīga pēc satura. Šajā gadījumā taču nav tā, ka Latvija saka A, Lietuva B, bet Igaunija vēl saka C. Turklāt lēmumi tiek koordinēti citos līmeņos – Igaunijas un Latvijas ārlietu ministri taču nupat tikās, lai koordinēti pārspriestu atbildi uz Krievijas iesniegto ārpolitikas deklarāciju, ko saņēma gan Latvija, gan Igaunija.

Man šķiet, ka ir jāatgādina notikušais, bet, ja mēs akceptējam Ulmaņa pozīciju – ignorējām pirms gadiem desmit un ignorēsim arī tagad –, tas būs solis atpakaļ. Tas ir solis uz regresu. Ir skaidrs, ka ir jāatgādina, jāskaidro vēsturiskie notikumi, bet tam nevajadzētu traucēt mūsdienu dzīvei. Tā ir slimība, kas ir izslimota, un tai jau ir sava slimības vēsture."

- Oskars Līvmanis Baltezerā: "Tas, kā pēdējās dienās medijos prezidente nonāk pretrunās ar pašas teikto, liedz domāt, ka viņas pieņemtais lēmums piedalīties 9. maija svinībās būtu izsvērts lēmumus. Viņas izteikumi televīzijas intervijā parādīja, ka viņa pati netic savam teiktajam.

Līdz ar šo lēmumu doties uz Maskavu mums tiek atņemtas morāles tiesības nosodīt okupācijas faktu un runāt par okupāciju, ja jau valsts pārstāvis piedalās okupācijas atjaunošanas dienas svinībās. Prezidentei diezin vai izdosies Maskavā runāt par mūsu valsts interesēm un paust mūsu tautas nostāju, jo šajās svinībās viss notiks pēc svētku organizatoru – Krievijas – plāna.

Manuprāt, tās nav tikai vēsturiskas atmiņas, bet gan pasākums saistīts ar pašreizējām politiskajām norisēm. Ja mēs pārvelkam svītru pagātnei, tad mums viss jāsāk no sākuma. Tas ir ļoti izdevīgi Krievijai, ja mēs mūsu tautas vēsturisko pieredzi sākam saukt tikai par sāpīgām emocijām un atmiņām. Un labas kaimiņattiecības ir tikai ilūzija, aiz kā slēpjas politiķi, jo Krievijai un Latvijai katrai ir sava izpratne par labām kaimiņattiecībām."

- Līga Amata Rīgā: "Es atbalstu Vīķes-Freibergas lēmumu. Pirmkārt, tāpēc, ka viņai bija pietiekams laiks, lai pārdomātu un izsvērtu visus "par" un "pret". Tādēļ, manuprāt, tas ir ļoti rūpīgi izsvērts lēmums, un es paļaujos uz šo izvēli. Otrkārt, tā būs iespēja viņai kā Latvijas valsts pārstāvei par Latvijas problēmām ar Krieviju runāt uz vietas Krievijā. Es to saredzu ne tik daudz kā iespēju piedalīties Putina rīkotās viesībās, bet paust valstisku viedokli. Nesaskatu iemeslu, kāpēc Latvijas prezidentei nevajadzētu piedalīties šajās viesībās. Piekrītu, ka viņai nebūs iespējas paust mūsu valsts nostāju plašas publikas priekšā vai tribīnē, taču tur būs ļoti daudzu valstu pārstāvji un neformālās sarunās līderu starpā to varēs.

Diezin vai izveidosies situācija, ka kāds no abu pārējo Baltijas valstu līderiem varētu atteikties piedalīties. Domāju, ka visu trīs Baltijas valstu prezidenti tomēr būs vienoti un maijā kopā dosies uz Maskavu."

- Valērija Minajeva Valmierā: "Atbalstu prezidentes lēmumu, jo beidzot ir jāsāk domāt par nākotnes attiecībām ar Krieviju, nevis par pagātni. Beidzot ir jāmēģina aizvērt šo lappusi, kaut arī tas ir ļoti grūti. Jāsāk domāt pragmatiski.

Neko radikāli, protams, šis brauciens nemainīs, bet gribas cerēt, ka tas nāks par labu, jo mētāt vienam pret otru pārmetumus vairs nešķiet nopietni. Šis ir ļoti drosmīgs solis no prezidentes puses, ka viņa uzņemas iniciatīvu. Taču, vai viņai izdosies tomēr arī šajā vizītē ierunāties un paust mūsu valsts nostāju, būs atkarīgs no viņas spējām. Ticu, ka viņa kādā brīdī arī spēs paust valstisko viedokli. Taču, ja viņa tomēr nespēs pateikt, tad gan būs liela izgāšanās."

Latvijas Avīze 17. janv., 2005 


Krievijas izpratne par vēsturi – vai tāda ir?
Nedēļa (LNT) 6. februāris, 2005


Rainis ir teicis – kas nezin pagātnes, nezin tagadnes. Un varbūt tieši tas, ka joprojām pat pēc 14 gadiem ar Krieviju neesam spējuši vienoties kopīgā skatījumā uz pagātni un diez vai arī tuvākajā laikā spēsim, ir galvenā barjera mūsu valstu attiecībās. Latvijas prezidentes aktualizētie jautājumi par Otrā pasaules kara sekām un Baltijas valstu okupāciju, kā arī Latvijas vēsturnieku sarakstītā grāmata Krievijā radījusi milzīgu nervozitāti.

Vēstures grāmatas prezentācijā Maskavā kāds vīrietis atzinies, ka atnācis uz šo pasākumu tikai tāpēc, ka līdz šim nebija pieredzējis, ka kāda vēstures grāmata Krievijā var izraisīt tik milzīgu ažiotāžu divu nedēļu garumā.

Antonijs Zunda, vēstures profesors: „Es to skaidroju ar to, ka prezidente iedeva šo grāmatu Putinam un viņi to uztvēra kā spiedienu pret viņiem, ka mēs nepieņemam viņu vēstures izpratni, viņu koncepciju.”

Report.: Vēstures profesors un prezidentes padomnieks Antonijs Zunda, kurš tikai šodien atgriezās no Maskavā notikušās vēsturnieku konferences par Otro pasaules karu, atzīst, ka liela daļa Krievijas vēsturnieku un gandrīz visa oficiālā politiskā elite patiesībā nav mainījusi savu attieksmi pret vēstures notikumiem kopš Padomju Savienības sabrukuma.

Antonijs Zunda: „Daļa vēsturnieku varbūt dzīvo bijušās Padomju Savienības vēstures telpā, un sajūta bija, it kā būtu nonācis back in USSR, jo nekas nav mainījies.”

Report.: Tomēr ne visi vēsturnieki Krievijā gatavi pūst oficiālās varas pārstāvju stabulē un ir arī tādi, kas konferencē publiski aicinājuši Krieviju atzīt Baltijas valstu okupāciju un beidzot objektīvi izvērtēt padomju režīmu. Zīmīgi, ka pašā konferences noslēgumā Krievijas ārlietu ministrijas pārstāvis Mihails Demurins uzstājies ar paziņojumu, ka nekādas Baltijas valstu okupācijas nav bijis.

Antonijs Zunda: „Tas bija mēģinājums pagriezt svaru kausus kaut kādā savā virzienā. Ja Krievijas oficiālās amatpersonas visu šo lietu – godīgu, objektīvu sarunu par vēsturi - uztver kā svēto principu apgānīšanu, tad Krievija kaut kādā vēstures gūstā ir nonākusi.”

Report.: Krievijas aso reakciju kaut kādā mērā var saprast - starptautiski atzīstot Baltijas valstu okupācijas faktu un padomju režīma represijas, zūd arī Otrā pasaules kara uzvaras spozme. Zūd tas, ar ko 60 gadus krievi ir tā lepojušies, un šobrīd, kad no kritušās impērijas skrien prom pat tās pēdējie sabiedrotie, tas varētu būt gandrīz vai nāvējošs trieciens jau tā iedragātajai Krievijas pašapziņai. Vēstures jautājumu polemika starp lielvalsti Krieviju un Latviju atbalsojusies arī ārpus mūsu robežām.

Igaunijas Ārpolitikas institūta direktors: „Ja vēstures grāmata rada problēmas Latvijas un Krievijas attiecībās, tas ir brīnišķīgi, ja vēsturniekiem ir tāda ietekme. Bet man liekas, ka Krievijas puse vienmēr ir teikusi – atstāsim vēsturi vēsturniekiem, runāsim par mūsu attiecību nākotni. Esmu pārsteigts, ka Krievija pievērš tik lielu uzmanību Latvijas vēstures tekstam.”

Report.: Viņš arī cer, ka gadījumā, ja Igaunijas prezidents nolems braukt uz Maskavu, arī igauņi parakstīsies zem Latvijas deklarācijas.

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home