Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
200 000 parakstu Amerikas latviešiem
Uldis Neiburgs, Latvijas Okupācijas muzeja pētnieks

1941. gada vasarā Latvijā notika parakstu vākšanas akcija, kuras mērķis bija informēt ASV dzīvojošos latviešus par padomju okupācijas varas noziegumiem 1940. – 1941. gadā un aicināt F. D. Rūzvelta valdību neatbalstīt Padomju Savienību. Pēckara vēstures literatūrā par to rakstīts maz, neatbildot uz jautājumu – vai savāktie 200 000 paraksti tiešām sasniedza Amerikas latviešus un vai tam bija kādi rezultāti.

Šodien varam teikt, ka tie tiešām nonāca ASV, jo Latvijas sūtniecības Vašingtonā arhīvā ir izdevies apzināt astoņus sējumus ar parakstiem un Baigā gada upuru fotogrāfijām. Pirms neilga laika tie ir nonākuši Latvijas Valsts vēstures arhīva pārziņā. Šie materiāli apstiprina komunistu režīma represijas 1940. – 1941. gadā, kā arī ir spilgta liecība par to izmantošanu nacistu propagandā.

Akcijas gaita Latvijā

1941. gada jūlijā – augustā Rīgā iznākošais laikraksts "Tēvija" un vairākas provinces avīzes aicināja Latvijas iedzīvotājus parakstīt uzsaukumu Amerikas latviešiem. Akcijas mērķis bija "noskaidrot visiem Amerikas tautiešiem boļševiku šausmu režīmu Latvijā, paust latviešu tautas nedalīto prieku par brīvības atgūšanu, pateicoties Lielvācijas varenajai armijai (..)". Par parakstu vākšanu informēja arī ar radiofona starpniecību.

Vienīgais no šīs akcijas līdzdalībniekiem, kurš par to ir rakstījis savos memuāros, ir organizācijas "Pērkonkrusts" aktīvais darbinieks, vēlāk labi pazīstamais publicists un vēsturnieks Ādolfs Šilde (1907–1990). 1988. gadā izdotajā atmiņu grāmatā "Ardievas Rīgai" viņš apgalvo, ka akcija neesot speciāli organizēta, bet notikusi pēc divu latviešu – šīfera fabrikas strādnieces Lavīzes Jankevicas un šuvējas Martas Rences – ierosmes. Sievietes esot izlasījušas kādā avīzē, ka Amerikas prese rakstot, ka latviešiem padomju okupācijas gadā nemaz neesot klājies tik slikti, un nolēmušas, ka ir kaut kas jādara, lai latviešus ASV sasniegtu patiesa informācija par Latvijā notikušo. Laikraksts "Tēvija" sākumā apgalvoja, ka akcija notiek, "daudzām Rīgas iestādēm uz pašiniciatīvu pilnīgi patstāvīgi vācot parakstus uzsaukumam". Vēlāk tas tomēr atzina, ka šā darba koordinēšana nonākusi organizācijas "Pērkonkrusts" galvenās mītnes (Merķeļa ielā – toreiz Bismarka gatvē – 13) pārziņā. Arī Jelgavā izdotās avīzes "Zemgale" 1941. gada 7. oktobra numurā skaidri teikts, ka mag. iur. Ā. Šilde saņēmis pilnvarojumu vadīt parakstu vākšanu saziņā ar vācu Drošības pārvaldi.

Akcijas tālākā gaita to tikai apstiprina. Rīgā parakstu vākšana bija organizēta Centrālajā pastā, pie Kolonādes kioska Brīvības bulvārī, Armijas ekonomiskajā veikalā un Rīgas valsts tirdzniecības veikalā K. Barona ielā. Parakstu vākšana notika arī Liepājā, Cēsīs, Daugavpilī un citās pilsētās. Laukos uzaicinājumus nosūtīja piensaimniecības sabiedrībām, pagastu un pilsētu valdēm, parakstus vāca fabrikās, slimnīcās, policijas iecirkņos un daudzās citās vietās. Tukuma un Talsu apriņķī, kā arī citur Kurzemē aktīvi darbojās skauti un gaidas. Akcija ilga vairākas nedēļas. Prese rakstīja gan par cilvēku lielo atsaucību, gan vienlaikus mudināja nenokavēt aicinājuma parakstīšanu. Savākto 200 000 parakstu skaits esot varējis būt vēl lielāks, taču to kavējis transporta trūkums.

Aicinājumu teksti pēc satura bija līdzīgi, bet ne vienādi. Tie vēstīja par Latvijas varmācīgo pievienošanu PSRS 1940. gada vasarā, informēja par dzīves apstākļiem un represijām padomju okupācijas gadā un izteica pateicību Vācijas armijai par atbrīvošanu no boļševiku jūga.

Latviešu delegācija Vācijā

Pēc 200 000 parakstu savākšanas Ā. Šilde, L. Jankevica un M. Rence automašīnā devās uz Tilzīti, bet vēlāk ar vilcienu uz Berlīni, kur Šilde apmeklēja Vācijas Ārlietu ministriju. Atmiņās viņš raksta, ka bijusi paredzēta plaša preses konference, jo par savāktajiem parakstiem esot interesējušies daudzi vācu un ārvalstu žurnālisti. Tā tomēr nav notikusi, latviešu delegācijai ļaujot uzstāties vienīgi radiofonā. Ā. Šilde notikušo izskaidro ar nacistu bažām, ka ārvalstu žurnālisti latviešiem varētu jautāt ne tikai par viņu pārdzīvoto 1940. – 1941. gadā, bet arī par notikumiem pēc vācu armijas ienākšanas Latvijā 1941. gada vasarā. Šajā sakarā Ā. Šilde atstāsta savu tikšanos ar Vācijas Ārlietu ministrijas pārstāvi. Konfidenciālā sarunā Ā. Šilde esot attēlojis ne tikai latviešu sabiedrības gandarījumu par atbrīvošanu no padomju okupācijas, bet arī neapmierinātību ar vācu civilpārvaldes ieviešanu un Latvijas neatkarības atjaunošanas centienu noraidīšanu.

Pēc gandrīz trīs nedēļu ilgās uzturēšanās Berlīnē Ā. Šilde kopā ar savām ceļabiedrēm atgriezās Rīgā. 1941. gada 1. decembrī laikraksts "Kurzemes Vārds" informēja, ka mēneša laikā Latvijas pilsētās un laukos ir savākti 200 000 parakstu, kuri deviņos sējumos kopā ar fotogrāfijām par "žīdu-čekistu briesmu darbiem" aizvesti uz Berlīni "attiecīgām iestādēm", kas tos nogādās ASV. (Jāuzsver, ka atbilstoši nacistu propagandas vadlīnijām 1940. – 1941. gada notikumos Latvijā bija vainojami "boļševiki, čekisti un žīdi").

Vašingtonas arhīva noslēpums

Apzinātie septiņi parakstu sējumi (viena sējuma tātad trūkst) ir iesieti lina auduma vākos, uz kuriem attēloti latviešu ornamenti melnā krāsā un uzraksts "LATVIJA". Daudzie parakstītāju saraksti bieži vien ir apzīmogoti ar pagastu valžu zīmogiem un klāt pievienotiem amatpersonu parakstiem. Papildus šiem septiņiem sējumiem Latvijas sūtniecības Vašingtonā arhīvā glabājas vēl viens – ar 1940. – 1941. gada padomju okupācijas režīma upuru 56 fotogrāfijām no Rīgas Centrālcietuma, Baltezera, Katlakalna un citām represiju vietām. To lielākā daļa ir publicēta vācu okupācijas laikā ar krietnu antisemītisma piedevu izdotajā grāmatā "Baigais gads" un citos izdevumos. Interesanti, ka starp 200 000 parakstiem pavisam nejauši izdevās uziet Jēkabpils apriņķa Rites piensaimnieku sabiedrības sarakstu "Iesniegumam Amerikas organizācijām un laikrakstiem par boļševiku šausmu darbiem Latvijā". Tajā ar 128. kārtas numuru parakstījies kāds A. Ezergailis, kas, spriežot pēc visa, varētu būt Rites pagastā dzimušais, šodien labi pazīstamais holokausta pētnieks profesors Andrievs Ezergailis. Telefonsarunā viņš gan vairs neatcerējās savu līdzdalību šajā akcijā pirms 63 gadiem, kas ir arī saprotams, jo 1941. gada vasarā viņam bija tikai 10 gadu.

Līdz šim trūkst ziņu, kādā veidā savāktie paraksti sasniedza Ameriku. Savās atmiņās Ā. Šilde raksta: tā kā tajā laikā Vācija vēl nebija karastāvoklī ar ASV, tos bijis iespējams nosūtīt tieši no Berlīnes. Tas tomēr nav darīts, jo varētu rasties šaubas par akcijas spontāno raksturu. Bijusi iecere šos parakstus nosūtīt caur neitrālām valstīm – Šveici vai Zviedriju. Šilde apgalvo, ka pēc daudziem gadiem viņš uzzinājis – šis vēstījums caur Zviedriju tiešām ir sasniedzis ASV. Viņš raksta, ka savas vizītes laikā Vācijas Ārlietu ministrijā ieteicis savāktos parakstus nosūtīt bijušajam Latvijas goda konsulam Bostonā Jēkabam Zībergam (1863 – 1963). Lai gan līdz šim apzinātie Latvijas sūtniecības Vašingtonā arhīva dokumenti to pagaidām neapstiprina, ir iespējams, ka J. Zībergs vai kāds cits tos varēja nodot tālāk Latvijas sūtnim ASV Alfrēdam Bīlmanim (1887 – 1948), kas izskaidro šo materiālu nonākšanu Vašingtonas sūtniecības arhīvā. Interesanti, ka LVVA apzināto parakstu sējumos sastopamie vēstījumu teksti par "žīdu-komunistu" ļaundarībām ir daļēji dzēsti vai citādi bojāti un ir redzams, ka tas darīts, lai tie nesaturētu antisemītiskus apgalvojumus. Tas ļauj domāt, ka saņemtos parakstus ASV kaut kādā veidā izmantoja, jo citādi šī nacistu propagandas teksta svītrošana būtu bijusi lieka. Iespējams, ka parakstu vākšana bija kādas plašākas akcijas sastāvdaļa, kuras mērķis bija radīt negatīvu noskaņojumu amerikāņu sabiedrībā par palīdzības sniegšanu tā laika sabiedrotajai PSRS. Domājams, ka pēc ASV iestāšanās karā 1941. gada decembrī tas zaudēja aktualitāti.

Latvijas Avīze 2004. gada 24. septembris

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home