Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 

Latvijā pieminēs komunistiskā genocīda upurus

RĪGA, MAR 24, BNS - Visā Latvijā 25. martā notiks vairāki piemiņas pasākumi un koncerti, lai atcerētos 1949. gadā uz Sibīriju izsūtītos cilvēkus, šajā dienā pie visiem namiem jāizkar Latvijas karogs sēru noformējumā.
Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga un citas valsts augstākās amatpersonas piedalīsies gājienā uz Brīvības pieminekli, kur prezidente sacīs uzrunu. Bet premjers Indulis Emsis Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā atradīsies Briselē.

Valsts prezidenta preses dienestā aģentūru BNS informēja, ka Vīķe-Freiberga komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā Rīgas pilī plkst. 10 piedalīsies Vēsturnieku komisijas 10.rakstu sējuma atvēršanā.Valsts prezidenta kancelejas paspārnē izveidotā Vēsturnieku komisija izdevusi grāmatu "Okupācijas režīmi Latvijā 1940.-1959.gadā". Grāmatā ievietotie 15 raksti lasītājus iepazīstina ar padomju un nacistiskā okupācijas režīma īstenoto politiku un tās sekām Latvijā.

Pētnieki šajā grāmatā pievērsuši uzmanību padomju varas represīvajai sistēmai Latvijā, okupācijas varu maiņai 1941.gadā, nacionālo partizānu pretestībai padomju okupācijas režīmam, sabiedrības noskaņojumam, policijas bataljonu formēšanai vācu okupācijas posmā, kā arī daudzām citām problēmām.

Pēc tam ap plkst. 13 prezidente piedalīsies gājienā no Okupācijas muzeja uz Brīvības pieminekli, bet vēlāk teiks uzrunu piemiņas brīdī pie Brīvības pieminekļa.

Emsis ceturtdien dosies uz Eiropas Savienības Padomi Briselē, taču komunistiskā genocīda upurus pieminēs sirdī, aģentūrai BNS sacīja viņa padomniece sabiedrisko attiecību jautājumos Ilona Līce.

Rīgas domes sabiedrisko attiecību nodaļā aģentūra BNS uzzināja, ka plkst. 13 notiks svinīga goda sardzes maiņa pie Brīvības pieminekļa, bet valsts augstākās amatpersonas pie pieminekļa noliks ziedus.Pilsētā plānoti arī vairāki koncerti.

Rīgas Doma baznīcā plkst. 19 atskaņos Lūcijas Garūtas kantāti "Dievs, Tava zeme deg!". Koncertā piedalīsies kamerkoris "Ave Sol" diriģenta Ulda Kokara vadībā, koris "Balsis", ērģelnieks Roberts Hansons, solisti Viesturs Jansons un Andris Gailis, diriģents Imants Kokars.

Svētā Jēkaba katedrālē plkst. 17 notiks koncerts "Mūzika ciešanu un pārdomu laikā", kurā Johana Sebastiana Baha, Džuzepes Verdi, Emīla Dārziņa skaņdarbus atskaņos uz ērģelēm, koklēm, čelliem.

Savukārt Jāņa baznīcā plkst. 18 koncertā "Aizvestajiem" piedalīsies akadēmiskais koris "Latvija" un solisti Ieva Ezeriete, Viesturs Jansons, ērģelnieki Aivars Kalējs un Aigars Reinis. Programmā būs Emiļa Melngaiļa, Jāzepa Vītola, Maijas Einfeldes, Pētera Barisona, Pētera Vaska, Aivara Kalēja skaņdarbi un latviešu tautas dziesmas.

Tautas mākslas centrā "Mazā ģilde" plkst. 19 notiks vīru kopas "Vilki" un folkloras kopas "Vilcenes" koncerts "Garais ceļš Mājup", bet koncertzālē "Ave Sol" plkst. 19 vīru koris "Dziedonis" izpildīs Johana Šveicera, Jāņa Lūsēna, Konstantīna Tirnpu skaņdarbus. Pirmo reizi tiks atskaņots Ilzes Arnes komponētais darbs vīru korim ar ērģeļu pavadījumu "Missa dolente".

Dažādi atceres pasākumi plānoti arī citur Latvijā.

Ventspils Kultūras centra producente Beāte Zariņa aģentūru BNS informēja, ka plkst. 15 pie Bangas stāvvietas pulcēsies represētie, leģionāri, bruņoto spēku karavīri, kā arī pilsētas domes un Kultūras centra pārstāvji, lai dotos gājienā līdz piemiņas akmenim Tilta dārzā.

Pie piemiņas akmens klātesošos uzrunās Ventspils mērs Aivars Lembergs, politiski represēto apvienības vadība un mācītājs. Pasākumā skanēs mūzika un dzeja, kā arī tiks lasītas oriģinālas vēstules, kas sūtītas no trimdas uz mājām.

Komunistiskā terora upurus pieminēs ar klusuma brīdi un pie akmens noliks ziedus.

Talsos plkst. 10 būs piemiņas brīdis pie pieminekļa Latvijas brīvības cīnītājiem "Koklētājs", aģentūra BNS uzzināja pilsētas domē. Talsu pašvaldība katru gadu aicina kādu no pilsētas iestādēm piedalīties šī piemiņas brīža organizēšanā. Šogad pie "Koklētāja" komunistiskā terora upurus pieminēs Talsu ģimnāzijas skolēni un skolotāji.

Jau tradicionāli šajā dienā kopā pulcējas Talsu rajona politiski represētie. Arī ceturtdien plkst. 11 Talsu rajona politiski represētie sanāks uz kopīgu atpūtas un atmiņu pasākumu.

Jūrmalā, tāpat kā citus gadus, notiks piemiņas brīdis pie politiski represēto piemiņas akmens Slokā. Pasākumā dziedās Nacionālo karavīru koris un Kauguru kultūras nama jauktais koris "Lira". Piedalīsies Kauguru kultūras nama jauniešu teātra studijas jaunie aktieri. Uzrunu pasākumā sacīs Jūrmalas politiski represēto kluba prezidente Helēna Koziorova un Jūrmalas mērs Juris Hlevickis.

Pēc piemiņas brīža plkst. 17.30 politiski represētie pulcēsies atmiņu pasākumā Kauguru kultūras namā. Viņiem muzicēs pārstāvji no grupas "Mazā ģilde", varēs noskatīties filmu "Vēsturei plankumi balti".

Līvānos represētos pieminēs, klausoties Ievas Akurāteres solokoncertu, bet plkst. 14 notiks piemiņas brīdis un noliks ziedus pie akmens izsūtītajiem Līvānu dzelzceļa stacijā.

25.marts ir Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena, kurā Latvijā atceras 1949.gada 25.martā uz Sibīriju izsūtītos cilvēkus. 


25. marta atceres pasākuma plāns Rīgā

- 12.20 — priekšnesums pie Brīvības pieminekļa, lai pulcētu iedzīvotājus. Dzied Valmieras vīru koris ''Baltie bērzi'', spēlē pūtēju orķestris
- 12.40 — gājiens no Okupācijas muzeja pa Kaļķu ielu
- 13.00 — svinīgā goda sardzes maiņa pie Brīvības pieminekļa
- 13.05 — valsts himna kara orķestra pavadībā
- 13.10 — Valsts prezidentes uzruna un ziedu nolikšana kopā ar virsniecību un vēstniecību pārstāvjiem
- 13.20 — emocionāls dzejas lasījums (Pāvils Neikšāns — bijušais politieslodzītais), LPRA paziņojuma aicinājuma nolasīšana
- 13.30 — dalībnieku ziedu nolikšana
- 15.00 — piemiņas brīdis Okupācijas muzejā (svētbrīdis, sieviešu kora ''Daugavas vanadzes'' koncerts, Okupācijas muzeja fonda valdes priekšsēža Jāņa Priedkalna un dzejnieces Andas Līces uzruna)


Piemin komunistiskā terora upurus
Uldis Rācenis

Saeimas priekšsēdētāja Ingrīda Ūdre, Nacionālo bruņoto spēku amatpersonas, Saeimas deputāti un vairāki simti represēto ar ziediem rokās uz Brīvības pieminekli devās gājienā no Okupācijas muzeja. Pie pieminekļa viņus sagaidīja vairāki tūkstoši cilvēku.

Uzrunas teica Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga un Politiski represēto apvienības priekšsēdētājs Pēteris Simsons, dzeju lasīja politiski represētais Pāvils Meikšāns. Arī šogad represēto piemiņas dienā uz atceres brīdi bija ieradušies galvenokārt vecāka gadagājuma ļaudis, jauniešu bija maz. Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga uzrunā uzsvēra Latvijas tautas uzvaru pār komunistisko režīmu, atgūstot brīvību un neatkarību: — Terors bija šīs komunistiskās ideoloģijas izveidošanās, nostiprināšanās un varas pamats. Deportēti tika civiliedzīvotāji bez tiesas prāvas, bez vainas pierādījuma. Bez vainas jēgas un būtības tika deportēti sirmgalvji, sievietes grūtniecības stāvoklī, skolnieki, mazi bērni. Tas bija noziegums pret cilvēci, tas bija genocīds pret latviešu tautu, bet ne tikai pret latviešu tautu. Izsūtīto rindās bija arī citām tautām piederīgie — vācieši, ebreji, poļi, čigāni un citi. Tas galvenokārt bija noziegums pret cilvēci.

Politieslodzītais Aleksandrs Mazcirītis piedalījās pretošanās organizācijā, un 1947. gadā 19 gadu vecumā arestēts kopā ar saviem vienaudžiem. Viņam un domubiedriem piesprieda pa 25 gadiem: — 1949. gadā manu māti izsūtīja kā nacionālista ģimenes locekli, jo viņa bija mana māte. Es 25 gadus pavadīju Noriļskā, strādājot būvniecībā un ogļu šahtās. Pēc Staļina nāves atgriezos Latvijā. Izsūtījumā aktīvi piedalījos sabiedriskajā dzīvē.

Viņš atzina, ka šodien uz represēto piemiņas dienu sabiedrība skatās ļoti dažādi: — Citi cenšas aizmirst veco vēsturi, viņiem vien atliek piespēlēt ebrejus. Dzirdam, ka mēs esam šovinisti, krievi arī uzskata, ka šī ir viņu dzimtene un latvieši te vien ienācēji.

Represētajai Marijai izsūtījumā nogalināja brāli un arī pašu gandrīz nosita par runāšanu latviski: — Tēvu apcietināja, mūs ar mammu izsūtīja uz Amūras apgabalu. Kādā sādžā dzīvojām četras ģimenes, mūs nekur neņēma pretī, jo bija daudz mazu bērnu. Man bija 15 gadu, bijām astoņi bērni ģimenē. Mūs tur aizsūtīja nomiršanai. Sibīrijā nogalināja manu brāli, mēģināja piespiest, lai sadarbojas ar čeku. Viņam jau bija ģimene, dēls un meita. Pēc gada mēs atradām viņa līķi taigā. Tagad, kad redzam šeit sanākušos, brīnāmies, kur latviešu tautai ir spēks. Man ir divi mazbērni, es gribētu, lai viņi celtos kājās un šitos visus noslaucītu no zemes virsas. Šitā klanīties okupantiem, kur jūs vēl to esat redzējis?

Ģimene kopumā Sibīrijā nodzīvoja astoņus gadus un atgriezās Latvijā bez nekā.

Marija Sibīrijā izmācījās par grāmatvedi, taču Latvijā nekur viņu neņēma darbā, jo vīrs bija lēģernieks, viņi apprecējās izsūtījumā: — Mani visur dzina ārā. No VEF mani izdzina, arī no izdevniecības" Liesma", jo esot valsts ienaidniece. Sadusmojos un izmācījos par kurinātāju un ļoti labi pelnīju.

Sēru dienas pasākuma vērotāju vidū bija arī divi trimdas latvieši, kam daudz kas no latviešu pašreizējās dzīves nebija saprotams. Trimdas latvietis Ēriks 30 gadus nodzīvoja Dienvidāfrikā: — Ebreji pieprasīja Vācijai kompensāciju, kāpēc Latvija nevar prasīt kompensāciju no Krievijas? Cilvēkiem vajag vienoties un izstāstīt Eiropai, kā latvieši cietuši. Ļoti jauki dzirdēt šodien šeit latviešu valodu un redzēt latviešu karavīrus pie Brīvības pieminekļa.

Austrālijas latvietis Gunārs atgriezies dzimtenē un dzīvo Latvijā pusotru gadu: — Domāju, ka Latvijā cilvēki vēl dzīvo apspiestībā. Jūtu, ka cilvēki nemāk izteikties, ka latvieši nemāk sanākt kopā, nemāk ievēlēt partiju, kas varētu aizstāvēt latviešu tiesības. Krievi var staigāt mītiņos un taisīt tračus, bet latvieši nemāk aizstāvēties, viņiem ir bailes. Man ir pārsteigums, ka šeit neredz jauniešus, un es nesaprotu, kāpēc jaunieši neinteresējas par politiku, kāpēc viņi nerunā par valsts izzagšanas lietām. Cilvēkiem ir jāmācās no vēstures, ja to aizmirsīs, tā var atkārtoties. Ja latviešu tautā nevaldītu bailes, tad Uzvaras piemineklis jau sen būtu nojaukts.

1945. gadā Krāslavas ģimnāzijas aktīvākie jaunieši nostājās pret padomju varu organizācijā "Daugavas sargs", kuru atmaskoja pēc diviem gadiem un arestēja dalībniekus. Pirmos 28 cilvēkus 1948. gadā tiesāja Daugavpils kara tribunāls un katrs saņēma pa 25 gadiem, nepilngadīgie pa 10. Pāvils Meikšāns savus 25 gadus atstrādāja netālu no Vorkutas akmeņogļu šahtā un tikai astoņdesmito gadu beigās atgriezās Latvijā, Jelgavā. Vakar viņš pie Brīvības pieminekļa nolasīja dzejoli, veltītu tā laika represiju upuriem. — Vēl sāpju ceļš nav izmērīts līdz galam, nav dziedēts tas, kas sāpēja un sāp, — skanēja pirmās dzejoļa rindas. — Vēsture šodien vēl rakstās. Tāpēc es teicu — ņemiet nerakstītās lapas, jaunā paaudze! Šiem, kas ir bijuši izsūtījumā un cietuši, ir aizvainojums, viņi nevar būt objektīvi. Viens raud par aizgājušo jaunību, cits raud par zaudēto saimniecību, — vēlāk man teica 77 gadus vecais P. Meikšāns. Atceres pasākumi notika arī Okupācijas muzejā, Šķirotavas dzelzceļa stacijā un citviet Latvijā. Komunistiskā terora upuru piemiņas dienā visā Latvijā tiek pieminēti 1949. gada notikumi, kad no 25. līdz 28. martam 33 vilcienu ešelonos uz "speciālnomitinājuma" vietām, galvenokārt Amūras, Omskas un Tomskas apgabalu, tika izsūtīti vairāk nekā 43 000 cilvēku, tai skaitā vairāk nekā 10 000 bērnu un jauniešu vecumā līdz 16 gadiem. Iepriekš sagatavotajos izsūtāmo sarakstos šie cilvēki tika dēvēti par kulakiem, bandītiem, nacionālistiem un cita veida tautas ienaidniekiem.

Latvijas Avīze 2004. gada 26. marts


Atceras genocīda upurus
Dita Arāja

Sēru dienā prezidente rosina nevairot naidu starp tautām

Balts spieķītis atbalstam vienā rokā, otrā drebošā — balti pūpoliņi un sirmgalves lūpas čukstus veido Dievs, svētī Latviju vārdus, kad ceturtdien pie Brīvības pieminekļa 25.marta svētbrīdī skan tautas lūgšana. Tur runu teic un, komunistiskā genocīda upuru piemiņu godinot, ziedus pieminekļa pakājē noliek Valsts prezidente un citas valsts amatpersonas. Bet daudzi no pāris tūkstošiem svinīgā pasākuma dalībnieku, galvenokārt vecāka gadagājuma cilvēku, ceļas pirkstgalos, lai tuvumā skatītu valsts vadītājus. Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga runā aicina neizmantot vēstures traģēdijas tautu naida kurināšanai. "Mēs nedrīkstam, šos notikumus atceroties, domāt par naidu starp tautām. Mums jāatceras, ka te ir runa par cīņu starp cilvēcību un necilvēcību," saka prezidente.

Šis ir jau 55 gads kopš, prezidentes vārdiem runājot, tā tālā un miglainā 1949.gada 25.marta rīta, kad pēc PSRS valdības pavēles uz attāliem Krievijas apgabaliem deportēja 42 133 Latvijas pilsoņus. Starp viņiem 3369 bērnus, vēl 7 gadu vecumu nesasniegušus, 734 sirmgalvjus, vecākus par 80 gadiem, un 167 sievietes mātes cerībās.

Bez tiesas prāvas, bez vainas pierādījuma. "Tas bija terora akts, lai iebiedētu šīs trīs 1940.gadā okupētās un anektētās neatkarīgās Baltijas valstis un viņu iedzīvotājus, lai viņu apziņā liktu saprast, ka viņu neatkarība ir zaudēta, ka viņu tiesības ir zaudētas," — tā V.Vīķe–Freiberga. Vienlaikus akcentējot, ka vēsturi atcerēties svarīgi, lai no tās mācītos un gādātu, lai nekad kas tāds vairs neatkārtojas.

Par vēstures atcerēšanos gādājusi arī pie prezidentes kancelejas izveidotā Vēsturnieku komisija, kas tieši 25.martā izdevusi savu rakstu 10.sējumu. Tajā lasāmi 15 raksti par padomju un nacistiskā okupācijas režīma politiku un tās sekām Latvijā.

Bet prezidente pie Brīvības pieminekļa saka: "Mēs notiesājam un nosodām komunistisko totalitāro ideoloģiju, kas prasīja šādus upurus", bet "neizvirzām apsūdzību ne pret vienu tautu". Jo "mēs vēlamies redzēt Latvijai kā valstij lojālus pilsoņus, vēlamies caur savu dzīvi un darbu pierādīt, ka pasaule var dzīvot bez naida un bez vardarbības".


Diena, 2004. gada 26. marts

"Tas bija noziegums pret cilvēci"

Visā Latvijā atzīmēja Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienu. (2004)
Rīgā pie Brīvības pieminekļa Latvijas tautu uzrunāja Valsts prezidente Vaira Vīķe - Freiberga:

"Šodien Latvijai ir sēru diena, un jau 55 gadus mēs atceramies to tālo un miglaino pavasara rītu, kad tika izpildīta pavēle, ko jau janvārī bija pieņēmis Padomju Savienības ministru kabinets. Tā bija pavēle deportēt noteiktu skaitu mierīgo civiliedzīvotāju no Latvijas, Igaunijas un Lietuvas ar iemeslu, kas bija formulēts kā vēlme palīdzēt kolektivizācijai un kolhozu izveidošanai, revolūcijas nostiprināšanai un režīmam naidīgo elementu iznīcināšanai.
Pamatā tas bija terora akts, lai iebiedētu šīs trīs 1940.gadā okupētās un anektētās neatkarīgās Baltijas valstis un viņu iedzīvotājus, lai viņu apziņā liktu saprast, ka viņu neatkarība ir zaudēta, ka viņu tiesības ir zaudētas, ka, lūk, ir pienākuši citi laiki. Terors bija šīs komunistiskās ideoloģijas izveidošanās, nostiprināšanās un varas pamats. Deportēti tika civiliedzīvotāji bez tiesas prāvas, bez vainas pierādījuma. Bez vainas jēgas un būtības tika deportēti sirmgalvji, sievietes grūtniecības stāvoklī, skolēni, mazi bērni. Tas bija noziegums pret cilvēci, tas bija genocīds pret latviešu tautu, bet ne tikai pret latviešu tautu. Izsūtīto rindās bija arī citām tautām piederīgie - vācieši, ebreji, poļi, čigāni un citi. Tas galvenokārt bija noziegums pret cilvēci. Ir svarīgi atcerēties šādas vēstures lappuses, lai izvērtētu to, kas mūsu tautai ir bijis jāpārdzīvo, lai saprastu to mantojumu, ko vēsture mums ir atstājusi, bet galvenokārt lai mācītos no vēstures un gādātu, lai nekas tā nekad vairs neatkārtotos.
Mēs savā zemē esam uzvarējuši. Esam atguvuši savu brīvību un neatkarību par spīti šīs milzīgās varas un pārspēka pūlēm. Jā, tas ir prasījis ilgus gadus, bet tas ir padarīts. Mēs esam brīvi, un tā ir uzvara. Tā ir mūsu izdzīvošanas uzvara, tā ir taisnības uzvara, tā ir mūsu tiesību uzvara. Mēs tagad varam doties pašu veidotai nākotnei pretim, un šajā brīdī mēs godinām tos, kas ir nepatiesi apvainoti. Kas ir cietuši, kas ir miruši, kas pēc tam ilgus gadus ir tikuši pazemoti, mēs noliecam galvas viņu priekšā un viņu atmiņas priekšā. Bet mēs nevēlamies kurināt naidu starp tautām, jo naids starp tautām ir tikpat kaitīgs kā naids, kas tiek veikts ideoloģijas vārdā.
Mēs notiesājam un nosodām komunistisko totalitāro ideoloģiju, kas prasīja šādus upurus, lai varētu savu varu nostiprināt."

Latvijas Vēstnesis 26.03.2004
Smeldzei līdzās pateicības gaišums

Tuvojoties 25. martam — 1949. gada deportāciju 55. gadadienai, aicinājām lasītājus atcerēties svešumā pārdzīvoto un tos cilvēkus, kuri dzīves viskritiskākajos brīžos snieguši atbalstu, tā glābjot pat dzīvību. Jo tuvāk piemiņas diena, jo vairāk šādu atmiņu stāstu.

Ebreju meitene Noemi

Manā atmiņā ir saglabājusies pateicība uz visu mūžu ebreju meitenei Noemi Rabinovičai.

1942. gadā mūs, trīs meitenes, aizsūtīja meža darbos uz Novojugino. Visdramatiskākajā stāvoklī biju es. Izsūtīja no Rīgas tā, kā stāvēju, sakot, lai neko neņemot līdzi, jo sūtot uz cietumu. Drēbes gada laikā bija pārvērtušās skrandās.

Uz meža darbiem sabrauca kolhoznieki no apkārtējiem ciemiem. Tie 400 g "paikas" tika noēsti ceļā no veikala uz baraku. Blakus aukstumam nostājās bads. Toreiz es nevarēju iedomāties, ka varētu kaut kripatiņu paņemt no kolhoznieku līdzpaņemtajiem pārtikas krājumiem.

Noemi katru vakaru lūdza kolhozniekiem pa vienam kartupelim, lai es nenomirtu badā. Kad biju apsaldējusi kājas, viņa no saviem trūcīgajiem līdzekļiem nopirka man "pimus" — velteņus.

Paldies arī tiem vienkāršajiem, sirsnīgajiem krievu cilvēkiem, kas man atļāva palikt barakā par apkopēju, nesūtīja mani mežā. Vēl tagad atceros garos ziemas vakarus barakā. Apgūlušies uz nārām, ar aizturētu elpu klausījāmies talantīgo stāstītāju Pivkinu. Īsts sibīrietis, noaudzis ar bārdu tā, ka tikko var acis saredzēt, sāk savu kārtējo pasaku: "Reiz dzīvoja ļoti nabadzīga meitene, nu tik ļoti nabadzīga kā mūsu Regīna…"

Regīna Ieviņa Jūrmalā

Aizkavējies paldies

Tolaik man bija seši gadi. Pirms diviem gadiem tika apcietināts mans tēvs un nu nāca mūsu kārta. Tonakt nebijām mājās, ciemojāmies Pārdaugavā pie manas vecāsmātes (tēvamātes) un māsīcām. Bet noteiktā laikā viņi bija klāt: viens garā ādas mētelī, zaldāts ar ieroci un konvoja priekšnieks — jauns virsnieks. Jau braucot automašīnā, vecāmāte sāka runāt ar virsnieku krievu valodā, ko bija iemācījusies bēgļu gaitās Pirmā pasaules kara laikā. No sarunas sapratu, ka vecāmāte lūdz atļauju iegriezties dzīvoklī, jo mums bija tikai tas, kas mugurā.

Pirms nogriezāmies uz Torņakalna staciju, virsnieks runāja ar "ādaino", kurš kādu brīdi runāja pretī, taču beidzot piekrita un mašīna ripoja pāri vecajam koka tiltam uz Krišjāņa Barona ielu.

Augšā uzkāpām mana mamma, es, "ādainais" un virsnieks. Zaldāts palika pie mašīnas sargāt vecomāti un brāli, kuram toreiz bija tikai divi gadi. Māte, pagalam uztraukusies, nezināja, ko ņemt, ko ne. Virsnieks pa to laiku bija noklājis istabā uz grīdas lielo villaini un krieviski teica mātei: — Ņemiet tikai siltās drēbes, tās jums noderēs! — un kā pirmo novilka no gultas vatēto segu. Lielajā lakatā tika iesieta vēl kāda sega, jakas, džemperi, zeķes, mētelis. Mamma tikko varēja pacelt lielo saini. Es domāju — tikai šīs siltās lietas izglāba mūs garajā braucienā. Vēlāk labākās drēbes tika iemainītas pret kādu litru piena, kartupeļiem. Karsts piens bija ļoti vajadzīgs vārgākajam brālim. Laikam jau liels paldies jāsaka 25. marta rīta konvoja priekšniekam, ka pēc deviņiem prombūtnē pavadītiem gadiem atgriezāmies dzīvi Latvijā.

Indriķis Pupurs, politiski represētais Rīgā

Netrūka līdzjūtīgu cilvēku

1949. gada izsūtīšanas laikā bija arī līdzjūtīgi un saprotoši armijas cilvēki. Viens no tādiem bija kapteinis, kas ieradās pēc mums. Viņš atļāva pat pie kaimiņiem aiziet un palienēt ceļam maizi. Palīdzēja pakot maisos līdzņemamās drēbes un teica — neraudiet, nav manos spēkos kaut ko mainīt.

Otrreiz ar labiem cilvēkiem sastapos Sibīrijā. Atrados 80 km no savas dzīvesvietas. Tajā laikā nebija nekāda transporta, tāpēc laidos ceļā kājām. Ģērbusies biju plānā mētelītī, kājās šņorzābaki. Ejot sāka salt, mēģināju skriet, lai sasildītos. Ātri sākās pagurums, bet, par laimi, kā Dieva sūtīts brauca zirgu pajūgs. Nostājos ceļa malā, domāju, ja neņems, esmu pagalam. Šie cilvēki bija labsirdīgi un līdzjūtīgi. Paņēma mani pajūgā, vīrietis novilka savu aitādas vesti, sieviete atdeva lielo lakatu. Viņiem bija nopirkti velteņi, iedeva, lai auju kājās. Tādu līdzjūtību var sniegt tikai Kristum ticīgie, viņi bija krievu tautības cilvēki no kaimiņu ciema.

Aurēlija Celma Balvos

Latvijas Avīze 2004. gada 25. marts


Sibīrija bija latviešu misija

Šodien (2004) Latvijā piemin 1949. gadā uz Sibīriju izsūtītās ģimenes un citus komunistiskā genocīda upurus. Anna un Pēteris Cērmaņi no izsūtījuma atveduši ne tikai sabojātu veselību, bet arī pārliecību, ka pasaulē ir gan labi, gan ļauni cilvēki un tas nav atkarīgs no tautības.

Sibīrija ir vārds, kas nekļūdīgi norāda, par ko ir runa. Lai gan tās plašumi, tāpat kā komunistisko represiju necilvēciskums, grūti izmērāmi, tieši tālajā zemē krustojās Annas un Pētera Cērmaņu dzīves ceļš. Abi dzimuši un auguši Gudeniekos, taču tolaik pusaudze uz dažus gadus vecāko, stalto un izskatīgo puisi neesot lūkojusies.

Āda un kauli vien

Pēteris arestēts Kazdangas lauksaimniecības skolā 1946. gadā pēc tam, kad ar vienaudžiem bija dziedājis Latvijas himnu. Spīdzināts čekas pagrabos un par saistību ar leģionāriem un dzimtenes nodevību saņēmis astoņus gadus izsūtījumā.

Tāpat kā citus politieslodzītos viņš kopā ar kriminālnoziedzniekiem sadzīts lopu vagonā un aizvests uz Kemerovas apgabalu. Trīs gadus Pēteris zāģēja kokus kalnos, cīnījās ar aukstumu, slimībām, nemitīgo izsalkumu un skatījās, kā visapkārt drausmīgos apstākļos mira nevainīgi cilvēki.

Tā kā pēc soda izciešanas uz Latviju represētos vēl nelaida, Pēteris aizbrauca pie radiem uz tuvējo sādžu un tur satika Annu. „Kad ieraudzīju Pēteri, neticēju savām acīm,” stāsta dzīvesbiedre. „No viņa bija palikusi tikai āda un kauli. Es Pēteri labi pazinu, kādreiz sēdēju ar viņa māsu vienā skolas solā. Man bija šausmīgi žēl, un tā es viņā iemīlējos.”

Bagātība neaizturēja

Anna izsūtīta 1949. gadā kopā ar ģimeni pašā jaunības plaukumā. Iemesls neizskaidrojams, jo lielas mantas viņiem nav bijis, turklāt ģimene jau bija iestājusies kolhozā. Pirmajos gados izdzīvot ļāvusi latviešu sīkstā ticība un darba mīlestība.

Pēc Staļina nāves, kad Pēteris un Anna jau bija viens otram uzticību zvērējuši, jaunais vīrs dabūjis labu darbu sviesta fabrikā. Uzdienējies par meistara palīgu, un vadītājs neesot gribējis laist mājās.

„Teicās sūtīt kursos, varbūt kļūšot pat par rūpnīcas priekšnieku,” atceras Pēteris. „Tad jau itin labi dzīvojām – govs, cūka, iekopta saimniecība bija. Bet nekāda bagātība nespēja mūs aizturēt. Tagad brīnos, kāpēc krievi nebrauc mājās.”

Atgriešanos gan nācies pagaidīt, kamēr saņemta valdības atļauja. Visādi izdomājušies. „Ja nu Latvijā mūs abus neielaiž (Pēteris taču bija sodītais), nolēmām, ka palikšu dzīvot pie robežas šajā pusē, viņš – tajā. Tā varēsim satikties,” piebilst Anna. Dzimtenē jaunie Cērmaņi atgriezās, kad līdz pirmā dēla dzimšanai bija atlicis mēnesis.

Sagaidīja kā Romas pāvestu

Kā atzīst represētie, savā ziņā Sibīrija bijusi tautu draudzības skola. Cilvēkus vienojušas un tuvinājušas cilvēciskas īpašības. „Kļuvu par krustmāti kādai krievu meitenītei,” stāsta Anna.

„Viņiem tāda paraža, ka kristībās jāaicina krustvecāki, kas nav savā starpā precēti. Tiem jābūt svešiem cilvēkiem. Pēc vairāk nekā desmit gadiem, kopš bijām atgriezušies Latvijā, braucām uz krustmeitas kāzām. Cik sirsnīgi viņi mūs sagaidīja! Godāja gandrīz kā Romas pāvestu. Ciems arī bija pārvērties – baltas ķieģeļu mājas, šīfera jumti, no māla kleķa būdām vairs ne vēsts.”

Daļēji tas esot latviešu nopelns, nav jau noslēpums, ka deportāciju iemesls bija ne tikai noteikta iedzīvotāju kontingenta izolācija, bet lēta darbaspēka vajadzība.

„Latvieši sibīriešiem daudz ko iemācīja, tāpēc mūs tur cienīja,” turpina Anna. „Viņi taču neko nezināja: milzīgus kartupeļu laukus raka ar lāpstām, iemācījām spīļarklu izgatavot (traktoru vēl nebija). Kājās vilka audekla kules, parādījām, kā zeķes jāada.

Sibīrija mums, izsūtītajiem, bija milzīgas ciešanas un tāda kā misija vienlaikus. Tikai sākumā vietējie mūs sauca par fašistiem. Redzot, kas esam patiesībā, no visas sirds iemīlēja. Tēvs 54 gadu vecumā nomira Sibīrijā, ne viņš bija aizsargs, ne kulaks, vienkāršs lauksaimnieks.

Īsi pirms nāves teica, ka vēlētos vienīgi pārbraukt dzimtenes robežu un tad nomirt. Bet apglabājām Sibīrijā. Kad braucām uz kāzām, varējām puķītes uz viņa kopiņas nolikt. Labi, ka šī sādža saglabājusies, citur pēc izsūtīto atgriešanās apbedījumi iznīcināti. Ar krustmeitu sarakstījamies vēl ilgi, bet pēc valsts neatkarības atgūšanas šīs saites kaut kā pajuka.”

Jau goda viesu statusā Cērmaņi uz Sibīriju braukuši ar lidmašīnu, bet mājupceļam izvēlējušies vilcienu. Gribējies redzēt, kāds patiesībā izskatās moku ceļš, jo slēgtajos lopu vagonos skatītas vien ciešanu un nāves ainas. „Tādā savdabīgā veidā mēs to pasauli dabūjām redzēt,” secina Anna.

Kurzemnieks, 24.03.2004


Sirdsapziņas jautājums

Autors Ilga Holste

Uzskatu par savu skolotājas un novadpētniecisko liecību vācējas pienākumu mēģināt atbildēt uz sāpju pilno jautājumu: vai cietušo piemiņa tiks nonievāta, iznīdēta? Esmu pārliecināta, ka tas nenotiks, ja vien… Ja vien to sargās, kops un godinās ģimene, skola un pašvaldība.

Ģimene. Vai sirdsatmiņas modināšana izsakāma tikai naudā? Šajā ziņā mūsu pusē daža laba materiāli vispieticīgāk dzīvojošā ģimene stāsta saviem bērniem dzimtu vēsturi, palīdz veidot ciltskokus, pierakstīt priekšgājēju dzīvesstāstus, tajā skaitā jebkurā frontes pusē bijušo, izsūtīto, nonāvēto u. tml. cietušo atmiņas vai stāstus. Tiek zīmētas atdusas vietu shēmas, piemiņas zīmes. Mājās svēti tiek glabāta kāda piemiņas lieta, dokuments, vēstule, foto. Citi tās līdz ar dzimtas vēsturi nodod Cesvaines muzejam, atļaujot publicēt Cesvaines grāmatā (top 2. sējums). Tādējādi grāmatā tika ierakstīti 69 cietušo novadnieku stāsti, bet kopumā pieminēti 308 cietušie no dažādiem Latvijas novadiem. Daļu no tā bija palīdzējušas izzināt ģimenes kopā ar savu skolnieciņu. Vai nav cerību uz nākotni? Ir!

Otrais piemiņas sargs — skolas direktors un viņa padotie — skolotāji. Trešais — pagastvecākais. Cesvaines vidusskolā 25. marts būs īpaša diena. Kaut arī šobrīd muzeja vajadzībām tiek izmantotas nepiemērotas telpas, cietušajiem iekārtoto izstādi "Viņi ir pārnākuši no vērmeļu zemes" pirmais iepazina jaunais vidusskolas direktors Didzis Baunis un pieteica savas audzināmās 11. klases apmeklējumu Ja skolas aizņemtākais cilvēks, kam šobrīd jāglābj ugunsdrošības nepilnības pilī, jārisina jaunās skolas ēkas celtniecības problēmas, tam spēj atrast laiku, tad to spēs arī citi. 25. martā Cesvaines vidusskolas saime ar Cesvaines domes priekšsēdi Vilni Špatu piedalīsies svētbrīdī Cesvaines ev. luter. baznīcā un pie pieminekļa baznīcas dārzā. Reizē tiks pieminēti arī leģionāri. 2002. gada vasarā V. Špats kopā ar Kurzemes brāļu kapu fonda stipro vīru Edgaru Skreiju organizēja Cesvaines apkārtnē kritušo karavīru, leģionāru, arī vācu karavīru kapu vietu apzināšanu, pārapbedīšanu uz Lestenes brāļu kapiem. Vēl vairāk — Vilnis Špats, juzdams, ka vēsturnieku spēki mūsu pusē negribīgi, pavāji, rūpīgā pētījumā aprakstījis atradumus un iesniedzis manuskriptu muzejam publicēšanai Cesvaines grāmatā. 2003. gada 25. martā baznīcas dārzā priekšsēdis palīdzēja uzstādīt pieminekli politiski represētajiem.

Vai cerību nav? Ir. Un daudz, ļoti daudz kas atkarīgs no mūsu vēlēšanās katram darīt visu iespējamo savās mājās, savā skolā, savā pagastā, pilsētā, novadā. Tikai tā mēs varam atbalstīt jauno laiku domāšanas nezūdamību, jo kas gan ir tauta bez kultūrvēsturiskās atmiņas? Bez tās nav ne īstu vecāku, ne īsta skolotāja, ne direktora, ne pašvaldības vadītāja. Un nedrīkst vainot tikai zemos pabalstus bērniem, nepietiekamo pedagoga darba samaksu. Tas ir sirdsapziņas jautājums.

Ja vientuļa sirmgalve pašas rokām spēj uzšūt Latvijas karogu, lai to izliktu 25. martā un citās atceres dienās un valsts svētkos, bet strādājoša ģimene policijai jāpamāca to darīt, vai tas ir nabadzības jautājums? Ja nu vienīgi vēsturiskās atmiņas nepietiekamība.

Par labajiem darbiem kultūrvēsturiskās atmiņas kopšanā lauku sētā, skolās, pagastos derētu vairāk rakstīt arī visādi progresīvajā "Latvijas Avīzē". Tad rastos vairāk spēka stiprināt latvietību, vienlaikus kopjot cieņu pret citām tautām. Varbūt tas ir viens no integrācijas veidiem. Protams, visu cieņu "Latvijas Avīzes" līdzšinējam veikumam — tas ir patiesi liels ieguldījums tautas sirdsgudrības izkopšanā. Paldies par to!

Ilga Holste Cesvaines muzejā

Latvijas Avīze 2004. gada 25. marts

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home