Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 

33 ešelonos izsūtītie
Jānis Riekstiņš

Kad pirms 55 gadiem šajā dienā PSRS represīvās struktūras ķērās pie Baltijas valstu teritoriju iedzīvotāju sastāva "attīrīšanas" no kulakiem, bandītiem un viņu atbalstītājiem, tās jau bija veikušas lielu sagatavošanās darbu — noskatījušas izsūtāmajiem domātās jaunās dzīvesvietas, sastādījušas izsūtāmo sarakstus, sagatavojušas ešelonus un to kustības grafikus. Un tā 1949. gada 25. martā savu ceļu pretī Sibīrijai ar "tautu tēva" svētību varēja sākt 42 000 cilvēku, arī veci ļaudis, sievietes stāvoklī, zīdainīši, aklie un slimie.

Nometināšanas vietas Sibīrijā no Baltijas izsūtāmajiem "kulakiem" un "nacionālistiem" atbildīgie orgāni sāka meklēt jau tūlīt pēc 1949. gada 29. janvāra PSRS Ministru padomes lēmuma par deportāciju veikšanu. Lieki nekavējoties, tā paša gada 5. februārī PSRS iekšlietu ministrs Kruglovs nosūtīja rīkojumu Jakutijas APSR iekšlietu ministram, Amūras, Irkutskas, Novosibirskas, Omskas un Tomskas Iekšlietu ministrijas pārvaldēm un ministrijas nodaļām Habarovskas un Krasnojarskas novados pārbaudīt no Baltijas izsūtāmo nometināšanas un darbā iekārtošanas iespējas. Iecere bija atvestos izmantot lauksaimniecības darbos. Atbildes, izņemot Amūras apgabalu, pienāca 1949. gada 1. martā. Tieši atbildēs teiktais izšķīra, kur un kādos apstākļos atlikusī mūža daļa būs jāpavada daudziem tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju. Deportācijas dokumentos viņiem bija paredzēts "mūža nometinājums" bez cerībām jebkad atgriezties dzimtenē.

Jakutijas APSR iekšlietu ministrs pulkvedis Samoilovs paziņoja, ka viņa pakļautībā esošajās teritorijās varētu nometināt 1650 ģimenes, tās nodarbinot zivrūpniecībā, ogļraktuvēs, celtniecības trestā, rūpniecības kooperācijā, taču ne lauksaimniecībā. Turklāt Samoilovs norādīja, ka izsūtītos reģionā var ievest tikai vasaras navigācijas sākumā — maijā. Tālo Austrumu Habarovskas novada Iekšlietu pārvaldes priekšnieks pulkvedis Sokolovs norādīja, ka Habarovskas novads var uzņemt 6000 ģimeņu, izmantojot tās zivrūpniecībā un mežrūpniecībā, bet minētajā reģionā izsūtītos var ievest tikai jūnijā, līdz ar navigācijas sākumu Amūras lejtecē. Pārējo apgabalu un novadu pārvalžu priekšnieki informēja Maskavu, ka izsūtāmo nometināšana un izmantošana lauksaimniecības darbos ir iespējama. Tā daudziem Sibīrijas kolhoziem un sovhoziem pavērās iespēja tikt pie lēta darbaspēka.

1949. gada 4. martā PSRS iekšlietu ministra Kruglova vietnieks Rjasnojs savam priekšniekam ziņoja, ka vasaras navigācija Sibīrijas upēs sāksies maijā un jūnijā, bet izsūtīšanām jānotiek 20. — 25. martā, tāpēc izsūtītos varētu nometināt Krasnojarskas novadā un Irkutskas, Novosibirskas, Omskas un Tomskas apgabalā. Rjasnojs tāpat ieteica 2500 ģimenes izmantot meža darbos Mari APSR, bet Altaja novada kolhozos un sovhozos varētu nodarbināt 3000 ģimeņu. "Tādējādi minētajos apgabalos un novados ir iespēja nometināt 26 967 ģimenes, bet saskaņā ar PSRS Ministru padomes lēmumu bija paredzēts izsūtīt 29 000 ģimeņu," rakstīja ministra vietnieks. Dažus mēnešus vēlāk, 18. maijā, jau pats iekšlietu ministrs Kruglovs ziņojumā padomju valsts līderiem Staļinam, Molotovam, Berijam un Maļenkovam norādīja, ka no Igaunijas, Latvijas un Lietuvas izsūtītas 30 660 "kulaku un nacionālistu" ģimenes. Kopumā tie bija 94 779 cilvēki. Lietuvai marta deportācijas atņēma 31 917 cilvēku, Igaunijai 20 713, bet Latvijai visvairāk — 42 149. Vairākums nonāca Irkutskas apgabalā (25 834 cilvēki),

Omskas apgabalā — 22 542 cilvēki, Tomskas apgabalā — 16 065 cilvēki, Krasnojarskas novadā — 13 823 cilvēki, nākamais ar 10 064 izsūtītajiem bija Novosibirskas apgabals, bet 5451 cilvēks nonāca vistālākajā izsūtījuma vietā — Amūras apgabalā. No Latvijas "uz mūžu nometinātie" pārsvarā nokļuva Amūras, Omskas un Tomskas apgabalā.

Aizvešanas gatavošana

Lai sagatavotu izsūtāmo izvešanu, PSRS Iekšlietu ministrija kā savu pilnvaroto uz Latviju komandēja ģenerālmajoru Ratušniju. Viņam līdzi no Krievijas devās ešeloni un konvoja karaspēks. Lielu skaitu līdzstrādnieku deportācijas veikšanai mobilizēja arī Latvijas PSR Iekšlietu ministrija. Iekšlietu ministrs Eglītis savā 24. aprīļa ziņojumā PSRS iekšlietu ministram vēstīja:

"Pēc jūsu pavēles nr. 00225 saņemšanas mēs kopā ar PSRS Iekšlietu ministrijas pilnvaroto biedru Ratušniju sastādījām detalizētu plānu par pavēlē noteiktajiem organizatoriskajiem un operatīvajiem pasākumiem: par operācijas laikā nepieciešamās sabiedriskās kārtības nodrošināšanu republikas pilsētās un lauku apdzīvotajās vietās; par izsūtāmo iekraušanas punktu un ešelonu formēšanas punktu aizsardzību; par ešelonu pavadīšanas grupu komplektēšanu un virsnieku sastāva izvēli; par iekraušanas punktu un ešelonu formēšanas punktu priekšniekiem un par virkni citiem ar operāciju saistītiem jautājumiem.

Saskaņā ar plānu š. g. 18. martā tika sasaukta instruktāžas apspriede ar Iekšlietu ministrijas apriņķa daļu priekšniekiem, bet 19. martā ar tiem virsniekiem, kuri bija nozīmēti par iekraušanas punktu un ešelonu formēšanas punktu priekšniekiem. Viss organizatoriskais darbs pamatā tika pabeigts līdz 20. martam. Konvoju un ešelonu pavadīšanas grupas uz nozīmētajām vietām nogādāja pa dzelzceļu un ar autotransportu naktī no 23. uz 24. martu, izņemot trīs ešelonus, kas tika formēti

Rīgas apkārtnē, uz tiem konvojs tika nogādāts tieši pirms operācijas 24. marta vakarā. Visos iekraušanas punktos ešelonu sastāvi tika padoti savlaicīgi, iekārtoti un labā stāvoklī, izņemot piecus ešelonus. Pirmais ešelons nr. 97329 ar izsūtītajiem no Rīgas tika nosūtīts 25. martā plkst. 15.47, pēdējais — nr. 97340 no Jelgavas 28. martā plkst. 23.06, bet papildvilciens — 33. ešelons (nr. 97383) no Rēzeknes — 30. martā plkst. 10.08.

Pavisam 33 ešelonos tika izvestas 13 624 ģimenes, kopskaitā 41 862 cilvēki no tiem 11 525 vīrieši, 19 414 sievietes, 10 919 bērni. Šie skaitļi gan nav absolūti precīzi, jo vairākos gadījumos pēc vagonu sarakstu sastādīšanas pirms pašas ešelonu nosūtīšanas Valsts drošības ministrijas darbinieki noņēma nepamatoti izsūtīšanai paredzētos, kā arī iekrāva no jauna atvestos un šīs maiņas ne vienmēr paspēja reģistrēt vagonu sarakstos."

Tālākais izsūtīto cilvēku likteņu lēmējs jau bija attiecīgā ešelona priekšnieks. Katrā vagonu sastāvā bez konvoja komandas atradās arī neliels medicīniskais personāls, kurš, protams, nespēja visos gadījumos sniegt nepieciešamo palīdzību. Ceļā no iekraušanas stacijām Latvijā līdz izkraušanas punktiem Sibīrijā ešelonu priekšniekiem vajadzēja sagatavot izsūtīto vagonu un visa ešelona sarakstus, sastādīt aktus par saslimušajiem un mirušajiem, kā arī atzīmēt citus ārkārtas jautājumus. Bet dokumenti liecina, ka visos gadījumos tas nav ticis darīts.

Visi neaizbrauca

Ešelonu virzīšanās grafiku, pieturas un izkraušanas punktu kontroli un apsardzību PSRS Iekšlietu ministrija jau bija sagatavojusi laikus, tāpēc ceļā nekādi ārkārtas notikumi nenotika. Pēc vagonu nonākšanas galastacijās Sibīrijā ešelonu priekšniekiem vajadzēja noformēt izsūtīto nodošanas aktus un sagatavot pārskata ziņojumus. Tā ešelons nr. 97314 izsūtītos no Jēkabpils apriņķa Daugavas stacijas veda uz Omskas apgabala Ļubinskas un Nazivajevskas stacijas rajoniem. Ešelona priekšnieks kapteinis Ņikitins Latvijas PSR iekšlietu ministram Eglītim pēc tam 1949. gada 20. aprīlī mundri vēstīja: "Ziņoju, ka jūsu uzdevums par ešelona pavadīšanu ar izsūtītajiem izpildīts. Atpalikšanas un bēgšanas gadījumu ceļā nebija. Viss pavadīšanai pieņemtais kontingents nogādāts un nodots izkraušanai pilnā apjomā." Tomēr citu izsūtīto ešelonu priekšnieku ziņojumos aiz dokumentos paustajiem sausajiem skaitļiem slēpjas daudz traģiskāka aina. Ar 7. aprīli datētajā apakšpulkveža Vainberga sagatavotajā izsūtīto nodošanas un pieņemšanas aktā no Omskas norādīts, ka ešelonā nr. 97346 ieradušies arī gados vecie, vecumā no 60 līdz 90 gadiem — 69 cilvēki; gulošie slimie — 7 cilvēki; aklie — 2 cilvēki; ar rokas lūzumu — 1 cilvēks; psihiski slims — 1 cilvēks; bērni bez vecākiem līdz diviem gadiem — 1 cilvēks. "Pieņemšanas laikā sešiem cilvēkiem nebija nekādu personisko mantu un siltā apģērba. Liels daudzums specnometināto nav darba spējīgi, ir slimi, gados vecas sievietes ar lielu skaitu bērnu, bez vīriem (liels daudzums vīru bija arestēti un atradās ieslodzījumā — autora piezīme)." Citā pārskatā par ešelonu nr. 97350 teikts, ka ceļā miruši trīs cilvēki, atpalicis viens, bet vēl trīs izsūtītie slimības dēļ atstāti citās stacijās. No ešelona nr. 97325 brauciena laikā izņemti un dažādās slimnīcās ievietoti 17 slimie. Vēl 6 cilvēki miruši un viens atpalicis. Ešelonā nr. 97330, kurā no Inčukalna stacijas izveda 1114 cilvēkus, ceļā nomira 19, bet slimnīcās nodeva 26 izsūtītos. Mirušo un slimo uzvārdi pārskatos neparādās.

Katrā ziņā skaidrs, ka izsūtīto izdzīvošanas iespējas ceļā un kārtība ešelonā bija atkarīga no to priekšnieka. Pārskatā par ešelona nr. 97351 pienākšanu Omskas apgabala Kalačinskas stacijā teikts: "Ceļā aizbēga 2 cilvēki. Nav zināms, kur ir citi 3 cilvēki, un arī ešelona priekšnieks nezina, kur viņi atrodas. Vai nu viņi netika iekrauti ešelonā, vai aizbēga, ešelonam atrodoties ceļā. Ešelons pēc ierašanās galastacijā nebija sagatavots nodošanai un pieņemšanai, jo tā priekšniekam nebija ešelonā vedamo sarakstu. Vagonu saraksti sastādīti ar sagrozītiem uzvārdiem, vārdiem un tēva vārdiem. Par četriem vagoniem vispār nebija noteiktās formas sarakstu, tie iesniegti, uzrakstīti ar zīmuli. Pārbaudot cilvēkus pa vagoniem, vagonu saraksti ne vienmēr saskanēja ar tajos atrodošos kontingentu. Nebija izziņu par desmit ģimenēm."

Grūti pārbaudījumi sagaidīja Siguldas stacijā saformētajā ešelonā nr. 97328 aizvestos. Tā galastacija bija paredzēta Tomskas apgabala Čeremošņikos, taču sastāvu pāradresēja uz Kolpaševas piestātni pie Obas upes. Ceļā nomira 25, slimnīcās atstāja 12 cilvēkus. 1949. gada 28. aprīlī izsūtīto ešelonu piestātnē Tomska-2 iekrāva liellaivās un pa Obas un Tomas upēm aizveda uz Kolpaševas pilsētu. Tāpat grūti klājās Ogres, Krustpils un Pļaviņu stacijās izveidotajā ešelonā nr. 97332 ievietotajiem. Vagonos bija 1318 cilvēki. Ešelona priekšnieks apakšpulkvedis Gravins aktā norāda, ka ceļā miruši trīs, bet strādnieku ciematā Asinā vēl pieci vedamie. Turpmākajās dienās Asinā nomira 29 izsūtītie, turklāt viena mirušā uzvārdu, vārdu un tēva vārdu tā arī neizdevās noskaidrot. Gravina sagatavotais dokuments liecina, ka, ceļa grūtību nomocīti, Asinā izdzisa gados veci izsūtītie, tostarp 91 gadu veca sieviete un kāds gadu vecs bērniņš. Upuru uzvārdi dokumentā nereti minēti neprecīzi un sagrozīti.

Kad LPSR Valsts drošības ministrijas darbinieki gada sākumā sastādīja izsūtāmo sarakstus, viņi tajos ierakstīja ne vien cilvēkus spēka gados, bet arī zīdaiņus un sirmgalvjus, tāpat nežēlojot smagi slimos. Jau tad nebija šaubu, ka daudzi no izsūtīšanai nolemtajiem neizturēs tālo un grūto ceļu uz "mūža nometinājuma" vietām Sibīrijā. Arhīva dokumenti liecina, ka tā arī notika… Bet tikmēr speciālā uzdevuma īstenotājus par "godam paveiktajām 1949. gada deportācijām" gaidīja augsti valsts apbalvojumi. PSRS Augstākās padomes prezidija dekrētā par PSRS Valsts drošības ministrijas un PSRS Iekšlietu ministrijas darbinieku apgalvošanu ar ordeņiem un medaļām atrodami daudzi Latvijas PSR represīvo iestāžu darbinieku uzvārdi.

Latvijas Avīze 2004. gada 25. marts

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home