Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas| | Prese |

 Sākumlapa Home

 
Četri stāsti par Rīgu
Uldis Neiburgs

Pirms sešdesmit gadiem – 1944. gada 13. oktobrī – Latvijas galvaspilsēta Rīga piedzīvoja kārtējo varu maiņu. Vācu karaspēkam atkāpjoties, Rīgā ienāca sarkanā armija. Šajās dienās notikušo vēl šodien vieni sauc par atbrīvošanu, citi – par okupāciju. Militāro norišu ēnā līdz šim, šķiet, ir palikuši tā laika rīdzinieku likteņi. Ne viss ir zināms arī par latviešu karavīriem, no kuriem vieni bija spiesti atstāt Rīgu, bet otri iesoļoja Latvijas galvaspilsētā, juzdamies kā tās atbrīvotāji.

Ziedi latviešu karavīriem

Latviešu leģiona vienības atkāpās uz Kurzemi, pārceļoties pāri Daugavai pie Jumpravmuižas un Rāmavas. Cauri Rīgai ļāva iziet vienīgi majora Laumaņa komandētajam 19. divīzijas izlūkbataljonam, kas kā sedzējvienība bija iesaistīts pilsētas atstāšanā. Bataljona gājienu cauri Rīgai 12. oktobra vakarā atceras tolaik 22 gadus vecais seržants Indulis Madre.

"Mums pienāca pavēle atkāpties. 12. oktobra pievakarē jau krēsloja, kad sarkanās armijas daļas uzsāka Ķīšezera forsēšanu. Pēc tam bataljons sāka atkāpšanās gājienu cauri Rīgai. Krievu amfībijas tika pāri Ķīšezeram tikai tad, kad mēs bijām pie Krusta baznīcas. Visa Mežaparka mala pie Ķīšezera bija mīnēta. Kopā ar bataljonu gāja arī Vidzemes bēgļi ar vezumiem – pārsvarā karavīru piederīgie. Pa Brīvības ielu gājām kolonnā uz centru. Pie velotreka, pirms Gaisa tilta no kāda sešstāvu nama augšējā stāva uz kolonnu atklāja uguni. Pēc pāris "kaulu zāģu" kārtām viss gan palika mierīgi un, ejot cauri Rīgai, mūs vairāk neviens neaiztika.

Pie Gaisa tilta majors Laumanis, kurš jāja zirgā, uzaicinājis savus karavīrus dziedāt, un pie VEF sāka skanēt "Nu ar Dievu Vidzemīte!". Ar šo dziesmu pārgājām pāri tiltam un nonācām līdz Matīsa tirgum. Ejot garām Brīvības piemineklim, dziedājām "Daugav"s abas malas". Naktī jau smuki skanēja.

Vispār Rīga bija klusa, vienīgi tur, kur Latgales priekšpilsēta, un kaut kur no Vecmīlgrāvja šāva. Uz ielām bija redzami vācu žandarmi, kas regulēja satiksmi. Cilvēku uz ielas tikpat kā nebija, bet no vairākiem māju logiem mums svieda puķes. Centrs bija tikpat kā tukšs. Vācu žandarmi bija izbrīnīti, redzot mūsu kolonnu ar bataljona komandieri priekšgalā, un karavīrus, kas gāja stingrā solī un dziedāja. Vācu vienības parasti atkāpās pēc iespējas klusāk, nevis ar tādu troksni kā mēs. Kad bataljons nonāca Āgenskalnā, mēs gājām pa Kalnciema ielu, dziedot "Ķemermiestiņā". Ap 0.40 naktī bija dzirdama liela rīboņa. Tā liecināja, ka uzspridzināti abi Daugavas tilti. Es tad biju jau tik daudz pieredzējis, visvairāk žēl bija tad, kad, 1944. gada vasarā atkāpjoties, pārgājām Latvijas robežu. Pēc tam bija tikai dusmas."

Latvijas karogs pie Brīvības pieminekļa

Dramatiski atgriešanos Rīgā izjuta arī 130. latviešu strēlnieku korpusa karavīri. To rindās bija arī 1941. gada decembra Maskavas kauju dalībnieki, kurus visus kara gadus bija vadījusi viena doma – ātrāk atgriezties dzimtajā Rīgā. Daudziem par pārsteigumu 12. oktobrī netālu no Ķekavas 43. gvardes un 308. latviešu strēlnieku divīziju novirzīja Olaines purvos. To darīja, iespējams, tāpēc, lai Rīgas atbrīvotāju slava tiktu citām padomju armijas vienībām.

Pēc vairāk nekā trīs gadu prombūtnes Rīgā atgriezās arī 43. gvardes divīzijas 123. pulka sanitārās rotas staršina Biruta Čaša. Viņa tajā laikā gaidīja dēlu, kurš nāca pasaulē 1944. gada decembrī.

Biruta Čaša atceras, ka pārdzīvotās sajūtas nav vārdos izstāstāmas. "13. oktobrī mēs dzirdējām, ka Rīga ir atbrīvota. Tas bija ļoti saviļņojoši. Mēs gan raudājām, gan smējāmies. Man tad bija 23 gadi.

Rīgā mēs ienācām 16. oktobrī, kad tā jau bija ieņemta. Mēs nācām pa Brīvības ielu un gājām garām Brīvības piemineklim. Mūsējie nolika pie tā Latvijas karogu. Pēc tam pie pieminekļa pulki dalījās un gāja uz kazarmām. Mūs sagaidīja daudz cilvēku – vieni smaidīja, citi bija ar ziediem, citi atrada savus radiniekus. Mūs ļoti labi uzņēma, nemaz nebaidījās. Kas gan viņus tur būtu organizējis? Radiniekus gan vairs neatradu, jo mans tēvs jau bija Salaspils nometnē aizgājis bojā. Bez šaubām, bija arī tādi, kas slēpās pagrabos, un citi, kas negāja mūs apsveikt. Daugavmala vēl kūpēja, taču vācieši jau bija projām. Mēs bijām priecīgi, ka Rīga nav sagrauta. Tikai vēlāk redzējām, ka tā tomēr nav. Mēs bijām Rīgā līdz 7. novembrim un brīvi staigājām pa pilsētu, nebaidoties ne no kā. Mūsējie atjaunoja tiltu pār Daugavu. Ūdens Rīgā nebija, jo viss bija sagrauts.

Atceros kādu vecenīti Brīvības ielas namā, kur mēs dabūjām dzīvokli saimnieka mājā. Saimnieki bija aizmukuši un arī mēbeles bija paņēmuši līdzi. Viņa, redzot mani armijas drēbēs un domādama, ka esmu krieviete, noteica: "Maitas tādi, sabraukuši te, ko viņi te darīs, kas viņiem te vajadzīgs." Es viņai teicu: "Tantiņ, ko jūs runājat? Ko tad es jums daru un ko es jums darīšu?" Viņa neviena vārda neteica, pagriezās un aizgāja."

Sarkanarmieši dziedāja leģionāru dziesmas

Kā 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzijas 123. pulka sapieru vada vecākais leitnants Rīgā atgriezās arī bijušais Latvijas armijas kaprālis Paulis Pihels. Būdams kurzemnieks, savus piederīgos viņš nebija redzējis trīs garus kara gadus. Kara beigās viņa jaunākais brālis pat bija mobilizēts vācu armijā. Rīgu P. Pihels sasniedza pat ātrāk nekā pārējās latviešu korpusa daļas, jo, komandējot sapieru vadu, viņš sagatavoja pulka ienākšanu pilsētā.

"Kad sarkanā armija iegāja Rīgā, mēs bijām pie Olaines. Mūsu sapieru vads jau naktī uz 14. oktobri pārcēlās pāri Daugavai. Tas bija pie Ķekavas. Rīgā visur dega un sprāga mīnas. Mēs, latvieši, gājām pa ielām un dziedājām latviešu dziesmas. Saradās arī tauta ar ziediem – nezinu, kur viņi bija ņēmuši tos tik daudz. Mēs dziedājām pat leģionāru dziesmas, kuras bijām ātri iemācījušies. Puķes mums deva, kad mēs gājām pa ielām Maskavas rajonā un citur. Meitenes mūs bučoja un priecājās.

Ar savu pulku es satikos 16. oktobrī Maskavas priekšpilsētā, jo abas divīzijas pārcēlās pāri Daugavai pie Doles. Mēs gājām uz centru, uz Brīvības ielu, gar Brīvības pieminekli. Pēc tam vienības sadalījās. Kad nonācām pie Brīvības pieminekļa, skanēja Latvijas himna "Dievs, svētī Latviju!". To vai nu pārraidīja pa radio, vai pa skaļruņiem. Pirmoreiz to atskaņoja 1944. gada 18. jūlijā pie Šķaunes, kad šķērsojām Latvijas robežu. Uz Brīvības ielas mūs vairākās vietās sveica. Man tie ziedi vēl ilgi glabājās skapī. Es teicu, ka tā ir tautas mīlestība, – sapieriem bija ļoti daudz ziedu. Kad ienācām Rīgā, bija ļoti laba sajūta. Es taču biju riktīgs latvietis. Aizbraucu pie māsas uz Bolderāju. Viņa nokrita gar zemi bezsamaņā, kad mani ieraudzīja, jo domāja, ka esmu kritis karā."

"Mūsu acīs viņi bija iekarotāji"

Pavisam atšķirīgi sarkanās armijas ienākšanu Rīgā atceras bijušā Latvijas aizsargu aviācijas priekšnieka un Latvijas armijas kapteiņa Jāņa Lindberga meita Ruta, kura tolaik bija nepilnus 18 gadus veca ģimnāziste. Viņa atceras, ka tajā laikā divas trīs dienas nav bijis nekādas kārtības. "Mēs dzīvojām Stabu ielā. Mana mamma strādāja poliklīnikā Lāčplēša ielā. Dažas dienas tikai retais cilvēks mūsu rajonā staigāja pa ielām. Neviena šāviena nebija, tomēr reiz ienesa kādu jaunu cilvēku, kuram uz ielas bija trāpīts ar šķembu. Kādu dienu ieskrēja dežurants un sacīja – krievi nāk. Bija pilnīgs klusums. Mēs visi sasēdāmies vienā stūrītī pagrabā poliklīnikas patversmē. Bija klusums kā pirms vētras un mēs nezinājām, ko īsti iesākt. Pie mums ienāca kāda sieviete formā un viņai vēl bija līdzi kādi pavadoņi. Atceros, ka viņas uzvārds bija Gulbe. Viņa stādījās priekšā kā medicīnas darbiniece, kas pārņem visas slimnīcas un poliklīnikas. Mēs atviegloti uzelpojām un gājām uz mājām.

Kādu dienu dzirdējām, ka nākšot krievu karaspēks un atbrīvošot Rīgu. Mēs gan nesapratām, no kā viņi to atbrīvos, jo Rīga jau bija tukša. Cilvēki runāja, ka nāks arī 43. gvardes latviešu divīzija un ka šajā divīzijā būšot ļoti daudz cilvēku no tiem, kas bija izsūtīti 1941. gadā. Mamma jau gan teica, ka tas tā nevarētu būt.

Viņi nāca pa Brīvības ielu. Es atceros tikai par savu rajonu no Stabu līdz Elizabetes ielai. Tā bija tāda lietaina, nepatīkama diena. Bija jau auksts, vēls rudens. Bijām aizgājuši pie tantes, kas dzīvoja uz Brīvības un Dzirnavu ielas stūra. Viņi nāca no Vidzemes tirgus puses. Pa priekšu nāca citas vienības. Mums bija smagi viņu ienākšanu noskatīties, jo tā bija mūsu zeme. Mūsu acīs viņi bija iekarotāji. Cilvēku bija maz. Viņi stāvēja drūmā noskaņojumā, tikai retam rokās bija puķītes. Tad mēs ieraudzījām kravas automašīnu ar 43. gvardes divīzijas karogu. Karavīri izskatījās ļoti uzposti. Viss norisinājās drausmīgā klusumā, nedzirdēju nekādu kliegšanu. Viena otra no sagaidītājām piegāja pie karavīriem un iedeva kādu puķīti, bet tomēr izskatījās, ka karavīri laikam jutās ne visai ērti. Viņi tās puķes arī tā kā negribēja ņemt, bija tā kā bailīgi. Kāds gribēja viņiem kaut ko jautāt, tomēr to neuztvēra atsaucīgi – ko jūs te prašņājiet? Vairāk skanēja krievu valoda, nevis latviešu. Latviešu divīzija skaitījās, bet daudzi no viņiem nesaprata neko latviski. Viņi diezgan lēnā gaitā gāja tālāk pa Brīvības ielu, uz kurieni – to es nezinu. Mēs jutāmies ļoti drūmi. Var gadīties, ka kaut kur tālāk tā sveikšana bija vairāk organizēta. Mēs jau zinājām, kas vēlāk notiks. Mūsu ģimenē onkulim bija klīnika un viņš mūs visus gribēja ņemt līdzi uz Vāciju, bet māte un tēvs nepiekrita: "Mēs esam savā zemē dzīvojuši labos laikos un dzīvosim arī tad, kad tai ies slikti." Un tā arī bija. Mammu paņēma 1945. gadā un papu drīz vien arī."

Šo aculiecinieku stāsti, kaut arī stipri atšķirīgi un katrs ar savu subjektivitātes nokrāsu, mūsdienās mums var palīdzēt labāk izprast, kas īsti norisinājās Rīgā 1944. gada oktobrī. To, kas notika pēc tam un kā to vērtēsim ar sešdesmit gadu ilgu laika atstarpi, viņi vēl nezināja.

Latvijas Avīze 2004. gada 15. oktobris

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home