Uz sākumlapu   Home


5000 kilometru skolotāju ceļā.
Gunta TABORE

Uz tālo Sibīrijas latviešu ciemu brauc jaunieši no Latvijas, vedot līdzi neizsīkstošu latviskuma apziņu.

Te, Latvijā, viņi ir parasti jaunieši, tur, Austrumsibīrijā, viņi bija skolotāji. Pirms pāris nedēļām Ruta Jakovļeva un Rihards Asbergs atgriezās no Sibīrijas, kur labprātīgā prombūtnē dzīvoja desmit mēnešus. Jaunieši strādāja Lejas Bulānā, Sibīrijas ciemā, kur jau vairāk nekā simts gadus dzīvo latvieši. Atgriezušies jaunieši dalījās visai skumjos novērojumos, jo latviešu ciems noveco, sparīgās veclatvietes pa vienai vien aiziet mūžībā, bet jauno ir maz un viņi grib trauktin traukties pasaulē.

Izglītības misija

Nu jau pagājuši  25 gadi, kopš viņus atklāja Ingvars Leitis un Uldis Briedis savā leģendārajā braucienā pāri Padomijai. Lejas Bulāna ir visvecākais latviešu ciems Austrumsibīrijā. Astoņdesmito gadu sākumā līdz Bulānai bija ticis tad vēl tikai topošais mācītājs Juris Rubenis. Līdz šai dienai ciemā klīstot leģendas par to, kā viņš noturēts par amerikāņu spiegu, kura uzdevums noindēt ciema iedzīvotājus. Latvijas interese par tautiešiem turpinājās, kad uz turieni sāka braukt skolotāji ar latviskas izglītības misiju, viņi māca arī Baškīrijā un Omskas apgabala Bobrovkā. Ik rudeni (pāris gadus bija pārtraukums) jaunieši kāpj vilcienā un dodas pie tālajiem latviešiem. Kā smejas Vaira Strautniece no Jura Podnieka studijas (viņa savulaik ar Andri Slapiņu veidojusi filmu par sibīriešiem), aizbraukšanu izrādot visas televīzijas, bet pēc tam tāds klusums, ka liekoties – neviens neatgriežas.

Nesen no Lejas Bulānas atgriezās Ruta un Rihards. Nokļūšanu tālajā ciemā viņi neuzskata par nejaušību. Abi skolojušies kristīgās kalpošanas skolā Saldū. Rihards pirms tam beidzis Rīgas Amatniecības skolu, bet profesija nesaistījusi, tad nu nodomājis: Varbūt Dievam priekš manis ir kaut kas cits ko darīt.... Ruta jau sen gribējusi ko praktiskāku darīt ticības laukā. Liktenis abiem piedāvāja Sibīriju. Tagad jaunieši apzinās, ka desmit mēneši ir ilgs laiks.

Nav kur steigties

Aizbraucām ļoti sajūsmināti, bet saskārāmies ar diezgan skarbu ikdienu. Ne vienmēr tās ir sadzīviskās grūtības, vairāk nogursti emocionāli. Labi, ka mēs bijām kopā, piebilst Ruta un mīļi paskatās uz Rihardu. Laiks tur rit ļoti lēni, nekas daudz nemainās. Mēs ieaugām. Atbraucām kustīgi, bet palikām lēni un nesteidzīgi. Jo nav jau kur steigties, smejas abi, tad piebilst, ka dažbrīd Sibīrijas plašumos licies, ka viņi ir vieni visā pasaulē. Tomēr uzsver, ka laiks bijis par īsu, lai daudz paspētu, jo savs laiks pagājis, kamēr iepazinuši apstākļus un ļaudis. Tiešais viņu uzdevums bija latviešu valodas mācīšana un latviskuma nešana. Lejasbulānā šobrīd dzīvo 150 cilvēki (tik vien palicis no senākajiem trīs tūkstošiem), vairums no viņiem runā latviski. Ciemā pat ir dažas vecas māmiņas, kuras nemāk lāgā krieviski. Runā tikai latviski! brīnās Rihards. Daudz sliktāk latviski runājot bērni, kas aug jauktajās ģimenēs. Bet tantes, kas allaž bijušas latviskuma kopējas un lielas dziedātājas ir jau ļoti vecas. Gadskārtu svētkos gan latviskais gars esot stiprs, galvenais kultūras centrs ir skola ar direktori Veru Gūtmani priekšgalā.

Rūgtums pret Latviju

Jauniešus māc bažas, kas ar senseno latviešu ciemu notiks pēc gadu desmitiem... Kolhozā vairs tikai desmit vīri turoties, viss izputējis, darba neesot. Pavasari uzjundījot laiks, kad vācāmas papardes, ko eksportē uz Japānu (Papardes sāla. Ļoti garšīgas, kā sēnes.). Daudzi dodoties prom darbu meklēt, aizbraucot ar ģimenēm, pat ar visām mājām. Palikušos visciešāk turot kopā arguments, ka viņi ir latvieši. Tomēr uz Latviju diez vai daudzi braukšot dzīvot, jo uzskatot, ka nebūs ko darīt. Tas tādēļ, ka tiem, kas jau pārcēlušies, ne visiem gājis viegli. Turklāt Sibīrijas latviešos no ilgajiem atšķirtības gadiem palicis kaut kāds rūgtums pret Latviju, to jaunieši uztvēruši. Kaut gan vispār Latvija viņus interesējot ļoti.

Ābolu zeme

Bērni svētdienas skolā allaž prašņājuši par lielajiem autobusiem. Par Latviju ir īpatnējs priekšstats, tā viņiem ir cita zeme, savādāka. Viņi domā, ka visa Latvija ir tikai Rīga. Bērni prasīja – vai jums tur meži ir, un vai govis ir, smejas Ruta. Pieaugušie bulānieši esot pārliecināti, ka Latvijā ir labāk nekā pie viņiem. Viņi priecājas, ka mums ir daudz ābolu. Latvija viņiem liekas tāda ābolu zeme. Lejas Bulānā dārzus kopjot cītīgi, izaugot pat melones un arbūzi (tos sāla, garšo pēc gurķīšiem). Rihardu izbrīnīja tas, ka cūkas un zirgi staigā pa ielām (ciemā ir četras ielas) savā vaļā un kārtīgi un laikus ierodas mājās. Interesanta esot cieminieku latviešu valoda, sākumā jaunieši nevarējuši pierast pie senatnīgajiem vārdiem: nāburgs, telēķis, zustrenes, putrinieki (tā dēvē ķirbjus, tos Bulānā neēd, viņi smejoties par latviešiem, kam garšo lopu barību). Rutai ar Rihardu iespaidi par laiku Lejas Bulānā ir tik svaigi, ka emocijas vēl grūti vārdos ietērpt. Visi cieminieki bija tik atklāti, tik sirsnīgi. Visi mīļi sagaidīja, kad atnācām ciemos. Žēl, ka pie visiem ciema ļaudīm nepaspējām aizstaigāt, patiesā nožēlā saka Ruta. Šoruden atkal latviešu jaunieši kāps vilcienā un dosies tālajā ceļā, lai pārtaptu par skolotājiem. Pagaidām viņus tur gaida latvieši.




Rihards gādā saimei siltumu. Dzīves apstākļi tālajā Sibīrijas ciemā ar komfortu nelutināja, nācās gan malku nest, gan ūdeni no akas ar spaiņiem. Varbūt sadzīviskām grūtībām tomēr nebijām īsti gatavi, tagad spriež abi.


Šajā Interneta vietnē iekļauto materiālu lietošana paredzēta vienīgi informatīviem un izglītības mērķiem.
Materiālu nelicenzēta izmantošana komerciālos nolūkos nav atļauta. Citējot, obligātas atsauces uz pirmavotiem.

Uz sākumlapu   Home