Latvieši svešumā: sociālpsiholoģiskais aspekts
Apine, I

Emigrācijas masveidīgums XX gs. nosaka procesa pētīšanas nepieciešamību, pie tam tieši sociālpsiholoģiskā skatījumā. Pati vēsture veica nežēlīgu eksperimentu ar cilvēku miljoniem, ar veselām tautām. Diasporas, kā likums, rodas nelabvēlīgu faktoru (kara bēgļi, politisko un reliģisko vajāšanu upuri) rezultātā. Emigranti ilgi paliek negatīvās identitātes, psiholoģisko traumu nesēji. Zinātniskos un praktiskos nolūkos jāizzina emigrācijas sekas. Svešumā nonākušo grupu likteņi ir jebkuras tautas nacionālās vēstures sastāvdaļa. Mītnes zemes politiķiem un pētniekiem jāzin šo grupu kolektīvās psiholoģiskās īpatnības, viņu adaptācijas un integrācijas slieksnis. Pašu emigrantu pēctečiem savas izcelsmes, savu sakņu iepazīšana ir viņu pašapziņas, pašcieņas jautājums.

Visām diasporām (tautu atzariem ārpus etniskās dzimtenes) piemīt kopīgas iezīmes. Pētījumi par pasaules vecākām diasporām - ebrejiem, armēņiem atsedz to psiholoģisko mehānismu darbību, kas kompensē dzimtenes zaudējumu un ļauj saglabāties. Tiek pētīti arī četru krievu emigrāciju viļņi 20. gadsimtā. Pētījumi par citām diasporām dod vielu pārdomām un analoģijām arī latviešu diasporas pētniekiem.

Latvieši svešumā ir latviešu etnokulturālās nācijas atzari, kas ilgstoši atrodas svešumā un tur attīstās saskaņā ar etniskās grupas dzīves likumsakarībām etniski svešā vidē. Katra latviešu kopa atsevišķi (latvieši Rietumsibīrijā, Kanādā, Zviedrijā) ir etniska, taču ne etnogrāfiska grupa. Visu kopumu ārpus Latvijas nosacīti dēvējam par latviešu diasporu. Kaut arī publikācijās tiek uzsvērta atšķirība starp nacionālo (etnisko) minoritāti, kas pieder mītnes zemei, ir tajā integrējusies, un diasporu, kura organiski saistīta ar etnisko dzimteni, ir pašpietiekama.

Pētnieciskās problēmas (atrisināmas tikai daļēji): latviešu sociālpsiholoģiskās adaptācijas un integrācijas dinamiku mītnes zemēs, katra emigrācijas viļņa īpatnību, psiholoģiskās aizsardzības formu svešumā - reliģisko, kultūras, politisko organizāciju un biedrību veidā, pašapziņas un etniskās identitātes noturības noskaidrošana.

Desmitiem autoru ir aprakstījuši latviešu kolonijas. Daļēji ir saglabājusies dokumentālā bāze (kā, piemēram, latviešu trimdas dokumentācija Amerikā, Maskavas “Prometeja” arhīvi), bagātīga prese, kalendāri. Publicēti atmiņu krājumi. Jaunas iespējas izzināt pašapziņas stāvokli paver mutvārdu vēstures ietvaros veiktā intervēšana (Māras Zirnītes projekts), novērošana tuvplānā sociālās antropoloģijas aspektā (R.Ķīlis).

Latviešu emigrācijas ģeogrāfija ir ļoti plaša. Izteikumam “pār latviešiem saule nekad nenoriet” ir pamats. Daži autori mēģinājuši aptvert visus iespējamos latviešu izbraukumu virzienus: M.Skujenieks, V.Krasnais, K.Šķilters, I.Veigners. Detalizētāk aprakstītas lielākās latviešu kolonijas Amerikā, Kanādā, Krievijā, Vācijā, Anglijā. Latīņamerikā lielākā kolonija radās Brazīlijā (baptisti-lauksaimnieki), bet Bolīvijā, Čīlē, Venecuēlā un citur nokļuvuši [8.lpp.] Otrā pasaules kara bēgļi. Mazskaitlīgas grupas vai ģimenes nonāca arī Manžūrijā, Ķīnā, Nepālā, Siamā, tāpat arī Āfrikā.

Ja neskaita epizodiskus emigrācijas gadījumus jau XVII gadsimtā (kurzemnieki Tobago, hernhūtieši Amerikā), tad plaša un dokumentēta latviešu emigrācija sākās 19. gs. beigās. Gandrīz vienlaicīgi radās stabilas latviešu strādnieku kolonijas Amerikā (Bostonā - 1888.-1889.g.), Brazīlijā (1890.), vairākas zemnieku kolonijas Sibīrijā (1893-1900). Latviešu emigrācijas viļņus un peripetijas noteikušas XX gs. norises.

Izbraukušo latviešu skaits XX gs. svārstās starp 200-300 tūkstošiem. Masveidības kalngalu veidoja Pirmā pasaules kara bēgļi un evakuētie, taču to lielākā daļa atgriezās Latvijā. Vilberts Krasnais (1938.g.) rēķināja, ka ārzemēs tobrīd atradās ap 300 000 latviešu. Rietumos pirms Otrā pasaules kara varēja būt saglabājušies ap 45 tūkstoši latviešu. Tad sekoja plašā došanās trimdā 1944. gadā, kā rezultātā ap 200 tūkstoši trimdinieku tika izkaisīti 20 valstīs visos kontinentos. XX gs. 60. gados, kā uzskata I.Veigners, vēl samanāmi ap 10 tūkstoši veclatviešu un ap 140 tūkstošiem Amerikā, Kanādā un Eiropas zemēs.

Krievijas plašumos pirms 1937.gada atradās ap 200 tūkstoši latviešu (K.Šķilters, Dz.Vīksna u.c. To apstiprina arī tautskaite 1926. gadā). Vislielākās kolonijas veidojās Krievijas Ziemeļaustrumu daļā, Baltkrievijā, Baškīrijā, Maskavā un apkaimē, Sibīrijā. K.Šķiltera 1928. gadā sastādītajā koloniju sarakstā ir 372 latviešu koloniju nosaukumi. Pašlaik Rietumos un Austrumos vēl joprojām dzīvo ap 200 000 cilvēku, kas sevi pieskaita latviešiem. Masveidīgākās un ilgstošākās kolonijas veidojās Amerikā un Krievijā.

Latviešu pārcelšanās kustībā uz Ameriku (aprakstījuši Ilgvars Veigners, Osvalds Akmentiņš, Dzidra Paeglīte u.c.) samanāmi divi viļņi - strādnieku revolucionāru emigrācija XX gs.sākumā un latviešu trimda 40. gadu beigās. Abus viļņus virzīja politiskā motivācija, taču sociāli un ideoloģiski mērķi bija polāri. Pirmā viļņa emigrantu vidū bija Latvijā pazīstami sociāldemokrāti Dāvids Bundža, Fricis Roziņš, Jānis Ozols. Aktīvo revolucionāru, kuri bēga no vajāšanām cariskajā Krievijā, bija ap 4 tūkstoši, bet šis emigrācijas vilnis aizrāva arī citus strādniekus. Tie izvietojās galvenokārt Amerikas Ziemeļaustrumu daļā, par savdabīgu latviešu koloniju centru kļuva Bostona. Latviešu strādnieki izveidoja savas sociāldemokrātiskas organizācijas, vēlāk tās ieplūda Amerikas sociālistiskajā kustībā un arī Amerikas kompartijā. Emigrantiem pastāvīgi bija sava prese: “Proletārietis”, “Strādnieks”, “Amerikas Latvietis”. Raksturīga kļuva stabila sabiedriskā dzīve ar ilggadējām latviešu biedrībām un daudzveidīgu kultūras infrastruktūru.

Ar laiku latviešu emigranti iekonservējās savos antikapitālistiskajos uzskatos, un tie šajā vidē prevalēja. 1925. gadā Ņujorkā latviešu grupa mēģināja izdot laikrakstu ar nacionālpatriotisku ievirzi. “Amerikas Latviešu Ziņas” tika slēgtas lasītāju trūkuma dēļ, bet “Amerikas Latvietis” līdz 1976.gadam sludināja šķiru cīņu pret pasaules kapitālu. Šo cilvēku kapus Amerikā rotā sirpis un āmurs, bet viņu ideoloģijai tur nebija mantinieku.

Otrais latviešu vilnis Amerikā (no Eiropas valstīm 40. gadu beigās pārcēlās ap 40 tūkstoši) ieguva specifisku trimdas apzīmējumu un savā būtībā bija nacionālpolitisks veidojums (E.Levits). Skaidri formulētais politiskais mērķis - atjaunot neatkarīgo Latvijas valsti, uzspieda morālo imperatīvu latviešu dzīvesveidam un domāšanai. Izceļotāji jau sākotnēji (vairāk nekā 80%) piederēja vidusslānim, tie veiksmīgi integrējās Amerikas pilsētu dzīvē, piesavinājās mītnes zemes ideālus un mentālās iezīmes, taču principiāli turpināja kopt Latviju ārpus Latvijas un audzināt nacionālā garā jauno paaudzi. Trimdas ideoloģijai bija jāattaisno trimdinieku atrašanās ārpus dzimtenes un jānorāda latviešu nelaimju vaininieki - krievi un komunisti. Laikam ritot, radās grūtības ar ideoloģiskās identitātes pārmantošanu - paaudžu konflikts (I.Gāle-Karpentere).

Trimdas latviešu augstais intelektuālais potenciāls ļāva viņiem pašiem savos preses izdevumos (“Jaunā Gaita”, “Laiks”, “Treji Vārti” u. c.) analizēt trimdinieku psiholoģiskās norises. Šo darbu profesionāli veica Z.Mauriņa, V.Vīķe-Freiberga, bet Latvijā 90.gados Līga Ruperte, Sandra Sebre u.c. Viņi pašanalītiski fiksēja tādas parādības kā iedragātā identitāte, pozitīvo un negatīvo jūtu sadursme attieksmē pret Latviju, sašķeltā apziņa.

Neraugoties uz krasām sociālām, politiskām un ideoloģiskām atšķirībām, abām Amerikas latviešu plūsmām kopīga iezīme bija attīstīta un daudzveidīga kultūras dzīve. Latvieši it kā organiski nevarēja iztikt bez savām biedrībām, preses, koriem un Dziesmu svētkiem.

Latviešu koloniju vēsturei Krievijā ir 200 gadu, tāpēc nav nosakāms viens kolonista tips. Nosacīti var sazīmēt trīs viļņus - vispirms zemniecisko visa XIX gs. garumā un XX gs. sākumā. Otru vilni radīja Pirmā pasaules kara masveidīgā bēgļu kustība un revolucionāru satricinājumu periods. Šā viļņa tipiska figūra bija apzinīgs latviešu strādnieks - samērā izglītots un ar attīstītām kultūras prasībām. Trešo vilni veidoja staļiniskās represijas.

Latviešu koloniju sākums saistīts ar zemnieku nemieru dalībnieku izsūtīšanu. Tā pēc Kauguru nemieru apspiešanas 1802.gadā radās Rižkovas kolonija Omskas novadā. Brīvprātīga latviešu zemnieku un kalpu pārcelšanas kā tieksmes pēc zemes izpaudums sākās XIX gs. 40.gados un pastiprinājās uz XIX - XX gadsimta robežas. Tad radās lielākās latviešu kolonijas Sibīrijā - Latiševa, Augšbebri, Lejas Bulāna u.c. Latviešu zemnieki dzīvoja viensētās līdz pat kolektivizācijai. Latviešu koloniju vēsturi pētījuši K.Jokums un K.Šķilters Padomju Krievijā, V.Krasņais Latvijā, pēc Otrā pasaules kara Dz.Vīksna, A.Beika, H.Rukšāns, J.Auns, J.Brolišs, V.Šalda, T.Bartele u.c. Latvijā, kā arī M.Bukšs trimdā.

PSRS tautskaitē 1926. gadā uzskaitīti 140 tūkstoši latviešu un vairāk nekā 20 tūkstoši latgaliešu atsevišķi. Mazskaitlīgas latviešu grupas varēja sevi arī neidentificēt, tādēļ visbiežāk minētais skaitlis - 200 tūkstoši - izskatās ticams. Latvieši PSRS teritorijā līdz 1937. gadam bija viena no vislabāk organizētām nacionālām grupām ar sazarotu daudzveidīgu kultūras organizāciju tīklu. Centrā bija plaša profila kooperatīva organizācija “Prometejs” ar uzņēmumiem, izdevniecībām, grāmatu veikaliem. Latviešiem bija vairāki preses izdevumi latviešu valodā, bet izdoto grāmatu skaits 30.gadu vidū bija 50-80 nosaukumu gadā. Pilnvērtīga kultūras dzīve (savas skolas, klubi u.c.) bija nodrošināta arī [10.lpp.] latviešu zemnieku kolonijās. Augstu profesionālās mākslas līmeni sasniedza teātris “Skatuve” Maskavā, kā arī gleznotāji G.Klucis, V.Andersons, K.Veidemanis.

Par fenomenālu varētu uzskatīt latgaliešu zemnieku kultūras dzīvi Sibīrijā 20.-30. gados (visdetalizētāk aprakstīta Jāzepa Broliša monogrāfijā). Pirms represijām latgaliešiem bija 69 savas skolas, prese (“Taisneiba”), klubi, teātri, mācību grāmatas latgaliešu valodā. No dzimtenes latgalieši savulaik bija izbraukuši kā etniskā ziņā nediferencēta masa, tāpēc izglītības nodrošināšanu uz tautiskas bāzes un īslaicīgo kultūras pacēlumu (lasītprasme sasniedza 80 - 85%) jāvērtē ļoti pozitīvi.

Latviešus PSRS piemeklēja divas katastrofas: kolektivizācija izārdīja latviešu zemnieku saimnieciskās dzīves pamatus, bet 1937. - 1938. gada represijas fiziski iznīcināja latviešu darbspējīgāko, izglītotāko daļu. Organizētā latviešu dzīve Krievijā beidza pastāvēt. Pēc Otrā pasaules kara savā etniskajā dzimtenē atgriezās ap 40 tūkstoši cilvēku, un jaunā paaudze sekmīgi ieauga nacionālā vidē. 90. gados tika rīkotas vairākas ekspedīcijas uz latviešu kolonijām. Tapa jaunas publikācijas -Roberta Ķīļa Latvijā, Iļjas Lotkina, Alekseja Svitņeva un Mihaila Kolotkina Sibīrijā.

Secinājumi:

1. Masveidīgās izbraukšanas sākums no Latvijas (1888.-1915.) visos virzienos sakrīt ar industriālā kapitālisma ziedu laikiem. Latvieši nacionālās Atmodas, kā arī sociālisma ideju izplatības ietekmē kļūst pašapzinīgāki un mobilāki. Vairs negribēdami paciest sociālo un nacionālo jūgu latviešu zemnieki un kalpi dodas vai nu uz Latvijas pilsētām, kļūstot par proletāriešiem, vai svešumā, kur lielākas cerības dzīvot cilvēka cienīgāku dzīvi.

2. Raksturīga iezīme visām latviešu diasporas daļām - sākotnējo ideoloģisko postulātu nenoturība. Izbraukuši ar stingriem politiskiem uzskatiem (tas neattiecās uz zemnieku kolonijām Krievijā), latviešu emigranti nespēj tos nodot mantojumā. Pūles tam tiek veltītas lielas, rūpīgi kopjot ienaidnieka tēlu un tiražējot specifisko terminoloģiju, tomēr ideoloģiskā apsēstība nomirst vienas paaudzes laikā, kamēr etniskā un kulturālā specifika ir ilglaicīga.

3. Etniskā noturība vērojama kompakti dzīvojošu latviešu vidū kā Amerikā, tā arī Krievijā (4-5 paaudzēs). Latvieši sevi stingri atdala no citām tautībām, lepojas ar savu piederību, veidojas arī no jauna pašidentifikācijas pakāpe (I.Lotkins konstatē, ka daļa sevi dēvē par Sibīrijas latviešiem). Latviešu valoda ieņem galveno vietu etnisko pazīmju vidū (I.Lotkins, A.Blinkena), tad seko uzvedības un rakstura īpatnības. Etniskā pašapziņa izteiktāka esot sievietēm. R. Ķīļa secinājumi pēc vērojumiem Augšbebros: etnisko identitāti uztur sievietes, latviešu identitātei ir sievietes seja. Etniskā savdabība visilgāk saglabājas sadzīves kultūrā: mājokļu iekārtojumā, puķu kopšanā, kapu kopšanas kultūrā u.tml.

4. Diasporas apstākļos neapstājas iekšējie etniskie procesi. Svešumā nobāl novadnieciskās īpatnības, pastiprinās koplatviskums. Turpinās arī latgaliešu aizkavējusies konsolidēšanās latviešu nācijā. Latgaliešu dzīvē PSRS 20.-30. gados gan bija saskatāmi [11.lpp.] abi procesi - turēšanās pie arhaiski novadnieciskās savdabības, gan ieplūšana latviešu nācijā (J.Broliša secinājums).

5. Latviešu spējas adaptēties un integrēties mītnes zemēs vērtēju kā augstas. Latvieši, kā likums, sevi veiksmīgi realizējuši sociālā un profesionālā izaugsmē. To nosaka, pirmkārt, latviešu rakstura īpatnības: darba spējas, censonība, mērķtiecība, kārtības mīlestība. Latvieši viegli apmācami, ir disciplinēti un grib saglabāt kontroli pār savu dzīvi. Otrkārt, adaptēšanos sekmē latviešu pašorganizācijas spējas. Gan latviešu kolonijās Krievijā, gan Brazīlijā un Amerikas pilsētās visas emigrantu paaudzes veidoja sazarotas atbalsta struktūras - politiskās, sabiedriskās, kultūras, mazākā mērā - reliģiskas organizācijas, kaut arī svešumā pēdējās iegūst lielāku lomu nekā Latvijā. Latviešu rīcībā vienmēr ir prese, grāmatas, izglītošanās iespējas, kopīgi rīkoti svētki. Atbalsta struktūras sagādā psiholoģisku komfortu svešatnē, pasargā no asimilācijas.

6. Emigrācijas viļņi vienā zemē saglabā zināmu savrupību un nesaplūst ar nākošajiem. To nosaka piederība sociālai videi. Latviešu revolucionārie strādnieki Amerikā, arī kļūdami labi situēti cilvēki, sevi turpināja uzskatīt par proletāriešiem un cīnījās pret kapitālismu. Arī krievu baltemigranti Francijā, strādādami par šoferiem, oficiantiem un rūpnīcas “Reno” strādniekiem, nepieņēma proletārisko ideoloģiju, palikdami pārliecināti monarhisti (N.Berdjajevs).

7. Latviešiem svešumā nepagāja secen jebkurai emigrācijai raksturīgās iekšējās sašķeltības, nekur nepiederības pašizjūtas. Trimdas dzejā un publicistikā kļuva raksturīgi tilta, divu nesavienojamu krastu u.c. tēli (V.Ruņģe, M.Gūtmane). Neatkarīgās Latvijas atjaunošana situāciju radikāli neizmainīja. 90. gadu beigās veiktā Zviedrijas latviešu intervēšana parāda, ka joprojām saglabājas apjukums, pretrunīga attieksme pret Latviju (Baiba Bela).

8. Asimilācija ir neizbēgama un rit nenovēršami. Trimdinieku un kolonistu skaits samazinās, abās pusēs notiek novecošanas process, jo nacionāli apzinīgākā jaunatnes daļa atgriežas Latvijā. Latviešu koloniju likteņi Rietumos un Austrumos varētu būt atšķirīgi. Trimdas latviešu jumta organizācija PBLA, kas pastāv 45 gadus, paredz, ka, arī sarūkot latviešu skaitam, vēl gadus 40-50 varētu saglabāties atbalsta grupas politiskajos centros, kas turpinātu Latvijas interešu lobēšanu Amerikā un Eiropā. Turpretī Krievijā tieši pilsētās latviešu grupas ātri izzūd, bet saglabājas ciemi laukos, kur latviešu valodu lieto sadzīvē. Tiem īpaši būtu nepieciešams etniskās dzimtenes atbalsts.

Izmantotā literatūra.

1.      Akmentiņš O. Amerikas latvieši. 1888-1948.- I.- Vaidava, 1958.
2.      Atmiņas un vēsture / Sastādījis R.Ķīlis.- Rīga, 1998.
3.      Bela B. Zviedrijas latviešu identitāte // Latvijas ZA Vēstis. A.- 1997.- Nr. 5/6.- 112.-129. lpp.
4.      Brolišs J. Latgales latviešu likteņi Sibīrijā.- Rēzekne, 2000.
5.      Dūma L., Paeglīte D. Revolucionārie latviešu emigranti ārzemēs.- Rīga, 1976.
6.      Gāle-Karpentere I. Paaudžu domstarpības un atšķirības trimdā // Atmiņa un vēsture.- 98.- 102. lpp.
7.      Līdums G. Latvijas un Ziemeļamerikas latviešu kultūras atšķirības // LMM.- 1998.- 23.-29. apr.
8.      Лоткин И. Этническое самосознание и национальные установки сибирских латышей и эстонцев // Latvijas ZA Vēstis. A.- 1992.- Nr. 10.- 10.-16.lpp.
9.      Konrāds Ģ. Kas tas ir – latvietis? Saruna ar R. Ķīli // Lauku Avīze.- 2000.- 7. okt.
10.    Runģe V. Uz tilta, ceļā vai stacijā: trimdas pārdzīvojumu atspoguļojums // Latvijas ZA Vēstis. A.- 1992.- Nr.11.- 17.-18. lpp.
11.    Ruperte L. Viedoklis par latvietību ārzemēs // Skola un Ģimene.- 1990.- Nr.10.- 6.lpp.
12.    Šķilters K. Latkoloniju vēsture. I.- Maskava, 1928.
13.    Veigners I. Latvieši ārzemēs.- Rīga, 1993.
14.    Vīķe-Freiberga V. Latviskā identitāte trimdā // Jaunā Gaita.- 1974.- Nr.101.- 15.-17. lpp.
15.    Vīķe-Freiberga V. Trimdas psiholoģija // Skola un Ģimene.- 1990.- Nr.8.- 6. lpp.

Summary
Latvians in exile: social psychological aspect

Mass emigration in the XXth century determinates the necessity to study its socially psychological consequences. Departure of Latvians had economical (setting out of peasants for land in Russia), as well as political causes (revolutionary emigrants after the revolution of 1905 and Latvian exile in America after World War II). The author draws a conclusion that initial political purposes and ideological postulates are unsteady and that they stop existing during one generation. Whereas ethnic nature in compact living groups of Latvians in Russia, America, Brasilia maintains during 4-5 generations. The main role in the self-identification of Latvians plays their mother tongue; it is followed by the peculiarities of behavior and character. Ethnic self-confidence in Siberia colonies is more expressed for women and just women favor the preservation of ethnic characteristics in daily life and handing them over to the next generations,

A great role in emigration plays previous social status of groups of emigrants; s emigration waves even in one country do not congregate. Latvians have very high abilities to survive and to adapt in their dwelling country. These abilities are determine by some psychological peculiarities, which are characteristic for Latvians: ability to work purposefulness, discipline. Latvians are easy for learning and they want to maintain control over their lives. The second factor for surviving is the ability of Latvians for self-organization in foreign land. In all colonies wide support patterns in the form of cultural organizations are formed. The assimilation in colonies goes on inevitable. It can be foreseen that in the West groups of Latvians will maintain yet 40-50 years, because in political centers they have a real function - to lobby the interests of Latvia. Whereas in Russia the colonies will longer maintain in villages, where Latvian language still functions.

Apine, I. Latvieši svešumā: sociālpsiholoģiskais aspekts. Daugavpils Universitātes Humanitārās fakultātes XII Zinātnisko lasījumu materiāli. Vēsture. VI sējums, I daļa. Daugavpils: Daugavpils Universitātes izdevniecība Saule, 2003. 132 lpp.>7.-13.lpp.


Uz: Lejas Bulāna
      Gulags_lv
      Noziegumi pret cilvēci