Uz sākumlapu   Home


Arhibīskapa vizīte pie latviešiem Lejas Bulānā un Krasnojarskā

Rīga – Maskava

Lai nokļūtu Lejas Bulānā un Krasnojarskā, nākas braukt caur Maskavu, tādēļ pirmā apstāšanās ir Latvijas vēstniecībā, kur notika Laumas Vlasovas, Latvijas vēstniecības atašeja, organizēta tikšanās ar vēstnieku Imantu Daudišu. Bija jauki savām acīm redzēt, ka vēstniecības sienas vairs nav melnas, tāpat kā nerādīja neviens televizors, jo bija aizdegusies viena no Latviju nomelnojošākām pārraides antenām Ostankinā.

Pēc kopīgas lūgšanas kopā ar mācītāju Juri Simakinu Maskavas sv.Pētera luterāņu draudzes baznīciņā, kas atrodas vēstniecības teritorijā, bija dažas stundas laika pilsētas apskatīšanai, bet jau vakarpusē ceļš, uz lidostu, un tālāk četru stundu lidojums. Rezultātā laika josla, kas šķir no Latvijas, ir sešas stundas.

Maskava – Abakāna

Abakāna ir rajona centrs, kurā arhibīskapu Jāni Vanagu, mācītāju Jāni Bitānu un šīs vizītes nevainojamo izkārtotāju Laumu Vlasovu sagaidīja vietējās kultūras nodaļas priekšsēdētāja vietnieks un ļoti tradicionālā “Volga”, kuras šoferis līdz pat Lejas Bulānai nodrošināja daudz pārdzīvojumu. Sibīrijas braukšanas maniere.

Lejas Bulāna

Latviešu ciems, kuru apmeklējuši daudzi no Latvijas – mācītāji, latviešu valodas skolotāji, filmētāji un interesenti. Ciemats, par kuru salīdzinoši daudz rakstīts, rādīts un stāstīts. Ciemats, kuram ir mazliet pat leģendāra pieskaņa. Ciemats, kurā dzīvo cilvēki, par kuru valodas tīrību un skaistumu var pabrīnīties. Ciemats, kurā sprediķus grib klausīties tikai latviski. Ciemats, kura iedzīvotājus latviešus pirmo reizi apmeklēja latviešu arhibīskaps. Vidējās paaudzes valodā gan dzirdams akcents un krieviskojumi, daži jaunākie latviski runā, daži vēl saprot, bet daži vairs ne runā, ne saprot.
Trīs ciema jaunietes svētīgi izmantoja virsgana vizītes laiku, jo bija sagatavojušās iesvētībai, un dievkalpojumā tika iesvētītas.
Kopš neilga laika ciemā sākuši apmesties un pirkt mājas visarioniešu sektas locekļi. Pašlaik tās ir četras ģimenes, no kurām daži bija atnākuši arī uz dievkalpojumu. Kāda sektas locekle pēc dievkalpojuma apliecināja, ka Kristus ir Visarions un vēstīja pēdējos jaunumus, ka tas nesen parādījies saviem sekotājiem zelta kronī.
Ciemā palikuši apmēram 120 cilvēki. Skola, kura nupat nosvinējusi 140 gadu jubileju, vienā klasē pulcina stipri mazāk par desmit skolniekiem. Diemžēl jāsamierinās ar domu, ka Lejas Bulāna kā latviešu ciems ar laiku izsīks. Taču pārlaicīga ir kalpošana pie viņu dvēselēm. Bulānieši labprāt sagaida ciemiņus, un arī šajā reizē bija laba iespēja ciemoties un nakšņot bulāniešu ģimenēs. Ciemā ir viena liela iela, viena skola un mazs veikaliņš. Bijusī baznīca (tagad klubs) šīs vizītes laikā tika sagatavota dievkalpojumam. Arhibīskaps sanākušajai draudzei solīja, ka ar šo vizīti tiek nozīmēts mācītājs, kuram uzticēta pastāvīga garīga atbildība par latviešu draudzi un kuram reizi gadā jāvizitē Lejas Bulānā. Pašlaik apstākļi kārtojušies tā, ka otro gadu pēc kārtas latviešu valodu un ticības mācību brauc pasniegt sv.Gregora skolas studenti, kas noteikti būs labs atspaids dievkalpojumu sagatavošanā.
Zinādams par LELB arhibīskapa vizīti ciemā, uz satikšanos bija ieradies rajona administrācijas vadītājs un vietnieks. Pie skaista meža ezera un neliela uzkodām paredzēta cienasta sirsnīgā iepazīšanās sarunā pagāja laiks. Šie paši ļaudis bija sagādājuši mazu pārsteigumu atceļā no Lejas Bulānas uz Krasnojarsku, kad agrā rītā pirms saullēkta liela lauka malā bija uzcepuši šašliku un sagatavojuši zivis. Netradicionāla, oficiālu vietvaldes pārstāvju oficiālo viesu pavadīšana, taču ļoti oriģināla. Lejas Bulāna atstāj jauku iespaidu pat pēc īsas vizītes. Starp citu, kolhozs, kurā strādā bulānieši, saucas “Latvija”. Sibīrijas Latvija.

Lejas Bulāna – Krasnojarska

Līdz Krasnojarskai ir 500 km, kas Sibīrijas mērogos ir salīdzinoši mazs attālums. Sibīrijas meža “saulespuķu seklas” ir ciedru rieksti. Tos graužot, laiks ceļā paiet ātrāk. Ceļmalā blakus kafejnīcai būri sēž liels lācis. Izsauc līdzjūtību, mežā gan tie ir bīstami. Šīs vizītes stūrmane Lauma Vlasova ar tādu sastapusies pat aci pret aci. Netālu no Krasnojarskas HES prāmī jāšķērso Jeņiseja. Tik daudz nepārsteidz pati upe kā varenie krasti. Sibīrijas skati.

Krasnojarska

Paredzētā arhibīskapa tikšanās ar Krasnojarskas rajona gubernatoru Ļebeģa kungu viņa prombūtnes dēļ nenotika. Taču tikāmies ar Krasnojarskas latviešu biedrību, krievu luterāņu draudzi un poļu katoļu mūkiem, kuri kalpo vietējā katoļu draudzē, cīnās par sava dievnama atgūšanu un bija sagatavojuši labas vakariņas. Klātesot daudziem Krasnojarskas latviešiem, notika ekumenisks dievkalpojums, kurā pulcējās klostera brāļi, krievu luterāņu mācītājs tēvs Daniēls kopā ar draudzes pārstāvjiem. Kā augstais viesis arhibīskaps tika lūgts teikt sprediķi un svētīt sanākušos dievlūdzējus. Arhibīskapa vizīti ieinteresēti uzņēma arī vietējie masu mediji, un preses konference tika pārraidīta TV ziņās jau tās pašas dienas vakarā.
Vietējie bija parūpējušies par vienu no lielākajiem pārdzīvojumiem Krasnojarskas apmeklējuma laikā – Krasnojarskas stabu apmeklēšanu. Stabi ir daudzas milzīgas akmens klintis, kas paceļas pāri taigas koku galiem, ar ļoti savdabīgiem nosaukumiem, no kuriem zīmīgākais – "Mitra" – bija klintij, kurā uzkāpa arhibīskaps. Krievu luterāņu draudzes mācītājs, stāstot par savas draudzes jauniešu gleznaino nometni Sajānu kalnos, izteica virsganam ielūgumu šādā nometnē nākošgad piedalīties arī jauniešiem no Latvijas. Sibīrijas piedāvājums.

Krasnojarska – Maskava – Rīga jeb P.S.

Aeroflotes pakalpojumi Krievijā ir specifisks temats, tāpat kā daudzas citas utilitāras lietas, kuras interesantāk ir piedzīvot, nekā par tām dzirdēt.
Izņemot to, ka arhibīskapa iecerēto Vinsenta van Goga darbu vietā izstādē Maskavā bija jāaplūko Pablo Pikaso, pārējais atpakaļceļā kārtojās labi.
Neapšaubāmi, ka šāda vizīte bija nepieciešama un arī svarīga. Ja Sibīrijas latviešus ar Latviju nevieno vēlme atgriezties tēvijā, tad tomēr vieno mūsu valoda un ticība. To apstiprināja fakts, ka latviešu valodas skolotājus tur arvien gaida un viņiem ir vēl kam latviešu valodu mācīt. To apstiprināja trīs jaunas meitenes, kuras savu ticību pirms iesvētīšanas apliecināja latviski, jo Lejas Bulānā līdz šim visi to ir apliecinājuši latviešu valodā. To apstiprināja fakts, ka sprediķi ļaudis gribēja dzirdēt latviski, un tur tas nozīmē ko vairāk nekā nacionāla nostaļģija, jo klausījās arī tie, kas nesaprot. Un pat, ja par latviešiem Sibīrijā var teikt, ka tie izsīkst, tas nemaina faktu, ka esam viena tauta un ka šeit un tur ir viena ticība. Īpašs likās rajona priekšsēdētāja novērtējums arhibīskapa vizītei pirms kāda tosta uzsaukšanas. Viņš sacīja, cik labi, ka jūs, latvieši turaties kā viens vesels un neaizmirstat savējos šeit, Sibīrijā. Un vēl viņš sacīja, ka labāk, ka latvieši paši atbrauc un šurp nav jāved. Sibīrieša joks.

Jānis Bitāns, Saldus sv. Jāņa, Remtes draudzes mācītājs, sv. Gregora Kristīgās kalpošanas skolas direktors, “Svētdienas Rīts” svetdienasrits@parks.lv


Šajā Interneta vietnē iekļauto materiālu lietošana paredzēta vienīgi informatīviem un izglītības mērķiem.
Materiālu nelicenzēta izmantošana komerciālos nolūkos nav atļauta. Citējot, obligātas atsauces uz pirmavotiem.


Uz: Lejas Bulāna
      Gulags_lv
      Noziegumi pret cilvēci