Uz sākumlapu   Home


BULĀNIETIS. SIBĪRIJAS ATMIŅAS

Paklausot Lejas Bulankas mācītāja H. Zāliša uzaicinājumam ieņemt minētā kolonijā skolotāja un ērģelnieka vietu, devos 1890. gada septembri no Vecpiebalgas mācītāja muižas, kur vienu gadu biju darbojies, uz Valku pie Cimzes semināra direktora Hakmaņa, kas mani apgādāja ar padomiem garajam Sibīrijas ceļojumam, jo viņš pats vairāk gadus bija Tomskā par mācītāju un labi pazina turienes apstākļus. No Valkas braucu uz Pēterpili. Tur divi Cimzes semināra audzēkņi — M. un K. —, kas tolaik apmeklēja Pēterpils konservatoriju, mani laipni uzņēma un iepazīstināja ar galvaspilsētu, No Pēterpils man bija jāceļo uz Maskavu pie ģenerālsuperintendenta Kosmaņa, zem kura vadības atrodas visas Sibīrijas kolonijas. Viņš bija ļoti priecīgs, ka es gribot viņa dibinātā Lejas Bulankā skolotāja pienākumus. (Skat. «Jaunatnes Drauga» 1926. g. Nr. 5.) Ģenerāls [superintendents] Kosmanis mani apgādāja ar attiecīgiem dokumentiem un norādījumiem. Tālāk ceļoju uz Nižņijnovgorodu, lai no turienes pa Volgu un Kamu ar tvaikoni nokļūtu līdz Permai. Ceļojums tvaikoni bija ļoti jauks un patīkams: Volgas un klinšainie Kamas krasti laistījās septembra saules staru zeltā. No Permas pāri Urāliem veda jaunbūvētais dzelzceļš līdz Tjumenei [Tjumeņai], tālāk dzelzceļa tolaik Sibirijā nebija. Nakti, pār Urāliem braucot, maz ko redzēju. Gaismai austot, jau bija Sibīrijas līdzenums. Tjumenē iebraucu 29. septembri. (Man 1923. gadā braucot uz Latviju, komunisti neizlaida rakstītu atzīmju. tādēļ sīkus, noteiktus datus varu sniegt tikai tik daudz, cik pēc 44 gadiem palicis atmiņā.) Parasti no Tjumenes ceļoja tvaikoni pa Tabolas un Irtišas upēm uz ziemeļiem līdz Obas upei un tad pa Obu uz dienvidiem līdz Tomskai un pa Tomas upi iebrauca pilsētā. Bet vēlā rudens dēļ tvaikoņi uz ziemeļiem negāja. Nu bija jābrauc ar zirgiem. Tādā gadījumā vajadzēja savu ceļa ratu (tarantasu). Tarantass bija līdzīgs Latvijas līnijdroškām. Tikai dēļa vietā bija 5—7 gari koki, kārtis (drogi), kas braucot šūpojās. arī kurvis nebija no cietiem dēļiem, bet pīts no kārklu klūdziņām. Ceļotājam vajadzēja mazākais divus dūnu spilvenus. uz kuriem sēdēt un atspiesties. Tā varēja ne vien omulīgi braukt, bet arī braucot izgulēties. No kurvja līdz pakaļratiem bija liela plāksne, uz kuras novietoja ceļotāja bagāžu. Tādam tarantasam varēja arī būt jumts. Pirmais ceļotāju vilnis ar zirgiem labākos tarantasus bija aizbraucis, un grūti bija sameklēt lietderīgu tarantasu. Atradu ceļa biedri līdz Tomskai. Kāds tirgonis no lekškrievijas guberņām brauca uz Tomsku meklēt savu bagāto krusttēvu. Viņš tarantasa pirkšanai nepiekrita. Tā mēs divatā izbraucām no Tjumenes bez sava tarantasa. Krievs bija ļoti veikls un pazina savu tautu. Viņš mani nostādīja par «ņemeckij barin» (vācu kungs), kas no Maskavas un brauc tikai labā tarantasā un ar labiem zirgiem. Vedēju mums netrūka. Krieviem bij nedēļu gari svētki (pokrovs), zemnieki sēdēja baros un skrēja braucējiem pretī, solīdamies tos vest. Gar lielo Sibīrijas ceļu bija bagāti ciemi, pat mežos un neapstrādātos apgabalos, kuri pārtika vienīgi no mantu un ceļotāju pārvadāšanas. Mēs braucām dienām un naktīm. Braucot tarantasā varēja nosnausties. Retumis pie liela noguruma, zirgus mainot, varēja kādu stundu pagulēties viesistabā (gornicā) spilvenu gultā. Viesistabas ar grīdsegām, sienas izgreznotas ar svētbildēm un ķeizara ģimenes portrejām.

Katrā viesistabā bija, kā krievi paši izteicās, svētā trīsvienība, t. i., Aleksandrs III, Marija Feodorovna un troņmantnieks Nikolajs. Zirgus mainot, ceļotājiem deva tēju, tas piederēja pie vešanas maksas. Dažiem kurvi bija savi uzkožamie, bet bieži vien viesmīlīgā saimniece piekrāva galdu ar gaļu, pīrāgiem un citām labām lietām. Tas viss par dažām kapeikām. Ēdamvielas bija pasakaini lētas, dārga vienīgi nauda. Lielās saimniecībās, kurās bija vairāk pāru zirgu braukšanai un kur ceļotāji bieži iegriezās, patvāris vārījās dienās un naktis. — Kādu vakaru pēc izbraukšanas no Tjumenes ieraudzīju mēnesi pie debesim, kuru visu laiku nebiju redzējis. Tas pats vecais dzimtenes mēnesis mani tik laipni sveicināja, ka prieka asaras saskrēja acis. Ja tāds vecs paziņa Sibirijā līdzi nāca, tad nebij ko raizēties! Šo domu ritināju tālāk: dienā spīd tā pati mīļā dzimtenes saulīte un Dieva acs mani visur redz. Viss tas vairoja drosmi ceļā. — —

Mēs devāmies uz austrumiem pa lielo Sibīrijas karavānu ceļu (traktu). Šis ceļš stiepās kā plata, melna lente pa Sibīrijas līdzenumu. Neviens ceļu nelaboja, to darīja daba. Lietus laikā melnzeme vai stepes smilts palika lipīga kā piķis. Un tā visas bedres nolīdzinājās un ceļš palika līdzens un glums kā āda. Ceļa platums vietām bija tik liels, ka no vienas malas otru tikko varēja saredzēt. Pa šo melno lenti kustējās dienām un naktīm verstīm garas vezumnieku rindas uz priekšu un atpakaļ. Katra vezuma pakaļā bija tikls ar sienu un trauks ar auzām. Zirgi iedami ēda, un tos pie ūdens padzirdīja, un tā viņi gāja dienām un naktīm, ēdināšanai lieka laika nevajadzēja. Pa šo ceļu uz abām pusēm aulekšoja divjūgi un trisjūgi, bet bija arī vairāk zirgu priekšā. Augstākos ierēdņus pavadīja jātnieki, kazaki. Redzēja dzenam arī notiesāto partijas. Gar ceļa malām kustējās melni stāvi ar aizsaini un katliņu uz muguras, tie bija Sibīrijas klaidoņi. Daži no viņiem mēroja garo ceļu no Klusā okeāna krastiem uz Urāliem 2. vai 3. reizi savā mūžā. Tāds klaidonis, vakarā nonācis ciemā, apmetās kādā pirtiņā vai rijiņā ciema malā. To paziņoja saimniekam, tas apgādāja klaidoni ar ēdamo, tējai katliņš viņam bija pašam. Ja notika laupīšanas vai zādzības, tad tās izdarīja apkārtnes ļaudis, klaidonis ar tādām lietām nenodarbojās. Ja klaidonis piedalījās kādās nelietībās, tad viņa biedri to bargi un nežēlīgi sodīja. Bijuši gadījumi, kad kāds ciems sācis klaidoņus vajāt un nodot. Tāds ciems tapis nodedzināts. Visumā klaidoņu attiecības ar iedzīvotājiem bija labas. Ziemai uznākot, klaidonis piemetās par puisi pie kāda saimnieka. Ar nopelnīto algu izlaboja un papildināja savu apģērbu un nākamā pavasari turpināja ceļu, kas ilga 2—3 gadus.

Lielie ciemi, kur mainīja zirgus, atradās 25, 30 un 40 verstes viens no otra. Vedējs nākošā ciemā brauca tikai pie sava draudziņa (družok). Pārticis saimnieks brauca pie tāda paša pārtikuša drauga. Tā varēja pa zināmu rindu (verjovotšku) nobraukt simtām verstīm ar labiem zirgiem un padzert tēju glītās viesistabās. Bet gadījās, ka pretim braucošie vedēji ceļa vidū ar ceļotāju piekrišanu pēdējos izmainīja un tā ceļu uz pusi samazināja. Tādas maiņas bija parasta parādība. Pie maiņām gadījās iekļūt sliktā rindā pie sliktiem draudziņiem. Tad nākošā ciemā neļāva braukt pie drauga, bet ceļotāji paši izvēlējās kādu no labākām mājām. Katrā mājā ceļotājus ar prieku uzņēma. Vedēji braucot, zirgus mudinādami, mīlēja kliegt, sevišķi naktis un kad tuvumā parādījās pretimbraucēji. Pret kalnu zirgus trieca aulēkšos, tā tiekot vieglāk kalnā augšā. («S gorki na gorku, barin dast na vodku», t. i., aulekšos no kalna kalnā, kungs dos dzeramnaudu.) Noteikta laika neatminu, bet pēc kādām nedēļām iebraucām Tomskā. Tur noskaidrojās, ka mans ceļa biedris bija aizbraucis savam tēvocim garām, kurš dzīvoja Kolivanas pilsētā. Tam nu bija jābrauc kādu gabalu atpakaļ. Es griezos pie luterāņu mācītāja Kellera. Apbruņojies ar padomiem un revolveru, bez kavēšanās devos viens pats ceļā, lai ziema manis nepārsteigtu.

Vienam pašam ceļā gāja grūtāki, bet man jau bija daudz ceļa piedzīvojumu. arī maksa, 3 kapeiku par versti, bija vienam jāsedz. iebraucot Jeņisejas guberņa, Austrumsibīrijā, maksa par versti pacēlās uz 4 kapeikām. (Tagad Jeņisejas guberņa pieskaitīta Vakarsibīrijai.) Pa ceļu braukdams, uzzināju, ka nav vajadzīgs braukt līdz Atšinskai [Ačinskai], lai no lielā karavānu ceļa nogrieztos uz Minusinsku [Minusinsku], bet var nogriezties pie Marijinskas pa līdzenu stepi un taisnāku ceļu, kamēr no Atšinskas ceļš kalnains. No Marijinskas ceļš sāka iet uz dienvidiem, braucot pa stepi, bieži gadījās par vedējiem tatāri, kas dzīvoja krievu ciemos. Tatāri ar saviem stepju zirgiem brauca ārkārtīgi ātri un lielus gabalus, izlaizdami 2 un 3 stacijas. Tatāram ar vienu jūgumu nobraukt 100 verstes nebija nekas sevišķs. Sānzirgam pastāvīgi jālec aulekšos ar uz leju noliektu galvu, lai no tālienes izskatītos kā ripulis. Sibirjaka lepnums bija zirgu lielās krēpes, kuras aulekšojot vējā viļņoja. Pēc kādām dienām, izbeidzoties stepei, sākās stāvi kalni. Ceļš tuvojās Jeņisejas krastiem. Pēdējā dienā tatārs ar labiem zirgiem apņēmās mani novest līdz Minusinskai pāri par 100 verstīm. Sākām braukt, pienāca tumšs vakars. Pa līdzenu ceļu braucot, biju aizmidzis. Miegā jutu, ka rati vairs neripo. Uzmodies uzprasīju tatāram, kas noticis. Tas, zirgus izjūdzis, atbild, ka tumsā nevarot tikt pāri Jeņisejai. Viņš iešot stepē zirgus barot, un es lai guļot tālāk. Cik tumsā varēju nomanīt, tad bijām līdzenumā un visapkārt rēgojās milzīgi ciņi. Tā kā vairāk nakšu nebiju gulējis, tad satinos savā tulupā (liels, ērts kažoks) un gulēju kā mātes klēpi. Ritā tatārs, mani modinādams, aicina tēju dzert aulā. Uzcēlies redzu, ka tumsā par ciņiem biju noturējis tatāru jurtas (zemnīcas). Ar tatāru tēju man bija bēdīgi piedzīvojumi, tādēļ turpat vāģos pabrokastoju no sava ceļa kurvja un braucām tālāk. Drīz nonācām krievu ciemā Petrošilovā uz Jeņisejas trakta. Te Jeņisejai liels platums, bet ūdens straujš un pa akmeņiem vārās kā katlā. Pārceltuves nebija, jābrauc pa sēkļiem. Laivā braukt vēl bailīgāki. Bija jāpadodas liktenim. Tatārs braukāja līču loču pa sēkļiem, un pēc ilgāka laika tikām otrā krastā. Ceļš veda stāvā kalnā. Pārbraukuši kalnāju, sākām laisties uz leju. līdzenuma malā pie horizonta sāka parādīties Minusinska.

Minusinskā iebraucis, liku apturēt pie pasta kantora. Tur nodevu vēstules uz dzimteni un apjautājos par luterāņu kolonijām un pa kādu ceļu uz turieni braukt; un vai pilsētā nav latviešu? Atbilde bija: kolonijas būšot 200 verstes, jābraucot caur Daņilova spirta dedzinātavu, un latviešu viņi nezinot. Tādas ziņas nebija iepriecinošas. Domāju, ka drīz ceļam būs gals un sastapšu tautiešus, bet tas viss nu vēl tālumā. Bet ziņas bija nepareizas. Krievu ierēdnim jēdziens «latvietis» bija svešs. Viņi kolonistus šķiroja divās daļās: inteliģentie, pārtikušie — visi «ņemci» (vāci) un pārējie no visām tautībām — tšukņi. Atnācu pie tatāra bēdīgs, nav kur iebraukt, jābrauc uz Daņilova zavodu 25 verstes no Minusinskas. Tatārs apņēmās mani turp novest. Ap vakaru nonācām zavodā un apstājāmies tirgus laukumā, lai apprasītos par kolonijām. Piejāja garš vīrietis ar sirmu vaigu bārdu un uzrunāja mani vācu valodā: es laikam būšot jaunais Bulankas skolotājs. Pirmā somu kolonija esot vairs tikai 45 verstes. Tur ciema skrīvers vācietis, viņam sieva latviete, tie mani laipni saņemšot un izstāstīšot visu vajadzīgo. To teicis, viņš atsveicinājās un aizjāja pa ceļu uz Minusinsku. Uzzinājis, ka jābrauc pa augstiem kalniem, nolēmu pārgulēt zavodā pa nakti. Liku tatāram iebraukt tuvākā labākā mājā. iebraucamās vietas un viesnīcas, izņemot lielās pilsētās, Sibirijā nepazina. Bija sakāms vārds — «Kas ceļotāju, svešinieku uzņem, tas uzņem Kristu.» Sibīrijas viesmīlība bija apbrīnojama.

Sāku viesistabā izģērbties, kad izdzirdu aiz muguras: «Labvakar, jaunskungs, nākat pie mums!» Šis skaņas man izlikās kā eņģeļa balss, jo latviešu skaņas nebiju dzirdējis visu garo ceļojumu, sākot no Pēterpils. Drīzi ieradās arī runātājas vīrs, kādreiz bijis Irlavas semināra audzēknis. Ar prieku pārgāju tautiešu dzīvokli, kuriem līdzās, otrā sētā, dzīvoja cita latvju ģimene. Zavoda dibinātājs bijis kāds Kurzemes žīds. Pārkrievojies par Daņilovu un pieņēmis pareizticību. jo uz kāda ķeizara ukaza pamata nebija žīdiem brīv apmesties uz dzīvi Minusinskas apriņķi, kurš skaitījās par Sibīrijas maizes klēti. Vecais Daņilovs runājis latviski un sava zavodā nodarbinājis daudz latviešu. Viņš manu laipno mājas tēvu pieņēmis muciniekiem par priekšstrādnieku. Spirts no zavoda gāja uz Krasnojarsku, Irkutsku un Tomsku. Žīdiņš īsā laikā palicis par miljonāru. Tolaik viņš jau bija miris; zavodu pārvaldīja pilnvarnieks. Jaunie Daņilovi, miljonāri, dzīvoja Pēterpili un pa ārzemēm. — — Otrā Ritā mans vedējs bija latvietis. Sākām braukt kalnā, nobraucām stundu, bet vēl nebijām augšā. līdz somu kolonijai bija jāpārceļas pār trim augstām kalnu grēdām, kuru starpā bija krievu ciemi. Ļoti skaists un auglīgs apgabals. Pakalnes bija kā tepiķis ar dzelteniem un melniem tīrumiem starp zaļiem laukumiem. Kalnu virsotnes apklātas ar lapu koku mežiem; bet augstākās galotnes kailas. Ceļš arvienu gāja uz augšu. Pēc pusdienas sasniedzām somu koloniju — Verhņijsuetuku, sauktu Kamennij Brods. Kolonija ir augstā kalnu līdzenumā tuvu pie 2000 pēdu virs jūras līmeņa. Aiz kolonijas ziemeļos paceļas divi kalni, 2800 pēdas augsti. Skrīvers ar kundzi mani laipni uzņēma, iepazīstināja ar somu skolotāju, jauno ērto skolu un glīto baznīcu. Skolotājs L. bija ievērojams darbinieks, abu minēto ēku cēlājs. Mācītājs somiem dzīvoja Omskā un vasarās ieradās uz kādu laiku Kamennij Brodā. arī igauņu kolonijas skolotājs V., kas nejauši tur gadījās, ar mani iepazinās. Sarunās laiks aizsteidzās ātri, bet es vēl tanī pašā dienā gribēju nokļūt latviešu ciemā Lejas Bulankā. Mans vedējs bija skrīvera sievas brālis. Izbraucām pavakarē. Lai nobrauktu 25 verstes līdz Lejas Bulankai, tad bija jāuzceļas augstu kalnu mugurā un tad jānolaižas uz lielo un dziļo Kebežas leju, kur pie Bulankas upītes ietekas Kebežā ir L. Bulanka. Vēl nebijām kalnu mugurā, kad satumsa, jo kalnos pēc saules rieta tūlīt ir tumsa. No kalnu augšas uz leju veda kāda grava, tad braucām pa kalnu līdzenumu un pēdīgi sākām laisties uz leju kā pa trepēm, t. i., no viena pakalna uz zemāko u. t. jpr. Vedējs kalna pakājē rādija daudz uguntiņu, tā esot Bulanka. Es domāju, ka nu būsim drīz galā, bet vedējs pasmējās un teica, ka vēl līdz ielejai jānobraucot verstes piecas. Ciemā iebraucot, varēja saskatīt dažas nelielas mājiņas, turpretī priekš 5 gadiem uzceltā baznīca atstāja patīkamu iespaidu. Aiz baznīcas nāca redzama liela gara ēka ar apgaismotiem lieliem logiem, tā bija mācītāja māja. Nu es biju ceļa galā, apmēram 1 1/2 mēneša laikā biju nobraucis tuvu pie 5000 verstīm, no kurām vairāk kā pusi ar zirgiem. Visā garā ceļā man negadījās nekādas klizmas, un tas arī nevarēja citādi būt, jo vecie dzimtenes draugi: mēnesis, saule un Dieva acs man sekoja visur līdzi. Mācītājs Zālitis mani saņēma ar lielu prieku un deva man savās mājās godīgi pelnīto atpūtu. Tādā svešumā mēs divi vienas draudzes (Cesvaines) dēli sastapāmies pie kopēja darba. Pēc dažām dienām (svētdienā) svinējām reformācijas svētkus, un tad drīz pēc tam otrā svētdienā bija jau ziema, kura man uz papēžiem bija sekojusi. — — Tagad daudz kas izliekas kā pasakā, tomēr Dievs mani nesa kā uz ērgļa spārniem. 

PIRMIE IESPAIDI CITI NOVĒROJUMI KOLONISTU DZĪVĒ

Sāku iepazīties ar savu jauno mītni. Ielas bija platas, gar ielu malām bija sabūvēti dzīvokļi. Visas ēkas bija no koka ar dēļu vai lubu jumtiem. Bij dažas lielas un plašas dzīvojamās ēkas, bet lielākais daudzums bija mazu mājiņu vienas ģimenes vajadzībām. Uz ielas atradās dzīvojamās ēkas un otrā pusē vārtiem bija klētis, arī uz ielas. Tad nāca plašs pagalms, gar kura malām atradās staļļi, kūtis, malkas nojumis, pirts ar virtuvi. Pirtis bija ar grīdu un dūmvadu, tur uzturējās strādnieki. Šis ēkas atradās puslokā pret dzīvokli un klēti un daudzreiz ierobežoja visu pagalmu. Ja ēku vidū bija starpa, tad to iežogoja augsta sēta, un tā radās cietoksnim līdzīgs apžogojums. Aiz pagalma ēkām sekoja liels laidars ar un bez nojumiem. Tur uzturējās liellopi un dienās arī sīklopi. Kūtis turēja vairāk tikai sīklopus un zirgus staļļos. Aiz laidara bija sakņu un tabakas dārzi. Dārza galā bija rijiņa ar kuļamo klonu un aizgaldu priekš labības un salmiem. — — Dzīvoklī lielā istaba bija krāsns, uz kuras sildījās vecīši un bērni pēc krievu parauga. Aiz lielās istabas bija viena vai divas mazākas istabas. Izsūtītie daudz ko bija piesavinājušies no krieviem.

Turpretī brīvnācēji, kuri ap 1870. gadu trijos pulciņos bija ieradušies no Dikļu un Umurgas draudzēm, ierīkojās pēc Latvijas parauga. Tāpat apģērba ziņā atsūtītie piekļāvās krieviem, kamēr brīvnācēji valkāja pašaustas vilnas un nātnas drēbes, vadmalas mēteļus un ar vadmalu apšūtus kažokus. Sibirjaka darba apģērbs bija: kājās «bradņi», zābaki ar gariem, mīkstiem stulmiem, kuri sniedzās pāri ceļiem, zem ceļiem tie bija apsieti. Pie stulmiem bija galvas no cietām ādām ar biezām zolēm un naglotiem papēžiem. Valkāja garus, svārkiem līdzīgus mēteļus, azamus, kurus ap gurniem sajoza, priekšējos stūrus aiz jostas aizbāza, lai tie ejot un strādājot nekultos gar kājām. Aukstā laikā (ap 30° R) viņi valkāja bez izņēmuma tūbas zābakus, vienu mazo kažociņu pie darba un braucot tam pāri lielu, ērtu kažoku (tulupu) un lielu jērenicu galvā (papahu). Ar laiku brīvnācēji drēbju gatavošanā un valkāšanā ņēma pārsvaru. — — Ēdienu ziņā kolonisti pārtika ļoti labi. Ēda trīsreiz dienā gaļu un baltmaizi. Viņi apgalvoja, ka Latvijā bijusi pasīlija, bet te viņi dzīvojot brīvā zemē, kur piens un medus tek. (Par pienu, medu vēlāk.) — — Ziemā sievieši nodarbojās ar lopu kopšanu un drēbju gatavošanu: vērpšanu, aušanu un adīšanu. Sīklopiem piegrieza lielāku vērību, kamēr liellopu kopšana, kas vairāk piekrita vīriešiem, bija ļoti primitīva. Ritos lopus no laidara aizdzina pie kuļamā klona, tur pār sētu izmeta izkultos salmus, pa kuriem bez liellopiem aitas, teļi, cūkas un arī vistas dzīvoja. Pret vakaru lopus aizdzina pie upes vai akas padzirdīt. Tad laidarā uz sniega izmeta sienu, un ar to lopu barošana izbeidzās. Bet arī gadījās, ka lopi pa nakti palika salmos. Tur tiem bija mīksta guļa. Ja uznāca sniegs vai putenis, tad lopi palika mierīgi guļot, un otrā rītā no kupenas rēgojās tikai galvas ar ragiem. Lai salmu nesakrātos par daudz, tad vakaros izēdas aiznesa tālāk un sadedzināja. Tumšos vakaros tādas iluminācijas redzēja visapkārt ciemam. Pavakaros bija visu kalnu iluminācija, bet par to vēlāk. — — Labību kūla visu ziemu, un tā pietika lopiem barības līdz pavasarim. Rudeni nopļautā labība bija sakrauta lielos blāķos. Saimnieks sajūdza savus 2 vai 3 zirgus ragavās, apbruņojies ar lāpstu un cirvi, brauca viens pats pēc kūlīšiem. (Krievu ciemos brauca viens pats cilvēks ar 8 vai 10 zirgiem līdz 20 verstes pēc siena vai labības.) Bulānietis, nobraucis pa kalniem 8—15 verstes un vēl tālāk, notīrija labības blāķi no sniega vai izraka no kupenas, piekrāva visus vezumus un laidās uz māju, kur nonāca vēlā vakarā. No kalniem un pa līdzenumiem arī ar vezumiem, kuri nebij lieli, laida rikšus. tikai pret kalnu brauca soļos. No kalniem uz ciemu arvien gāja uz leju. Zirgus labi baroja, tiem deva ik dienas auzas. Zirgi nebija vezumu vilcēji, bet labi skrējēji. Kad labība bija savesta, tad to žāvēja, kūla, un pēc kulšanas sākās no jauna vešana utt. Bez kulšanas. kūlīšu un siena vešanas vīriešiem ziemā bija  jāpieved malka un būvkoki, kurus cirta par brīvu. kur tik varēja. Dažās mājās saimnieks bija pats kungs un kalps. Retos gadījumos pieņēma strādnieku. Latvieši dzīvoja mazās ģimenēs: pieaudzis dēls aizgāja no tēva un dibināja savu saimniecību Bulankā dzīvoja arī vācieši lielākās ģimenēs. kur pie tēva dzīvoja vairāk dēlu. Turpretī krievu ciemos vectēvs rīkoja bērnus un bērnu bērnus 30—40 cilvēku vienā ģimenē.

Savāda parādība ciemā bija «zelta zēni”, zelta mazgātāji. Aiz Lejas Bulankas bija vēl divi krievu ciemi12 un 15 verstes tālu, tad sakas Sajankalnu rindas. Šinīs kalnos bija vairākas zelta mazgātavas. Viņas no Bulankas nebija tālu — 200—500 verstes. Sibīrijas tuvuma un tāluma jēdzienus tēlo avīžu ziņas. Ap 1890. gadu cēla pirmo cukura fabriku Minusinskas apriņķa dienvidos. Par šo fabriku avīzes ziņoja, ka viņu ceļot pie Krasnojarskas uz Ķīnas robežām. Fabrika bija no Minusinskas 60 verstu uz dienvidiem, no Minusinskas līdz Krasnojarskai ir 500 verstu, tātad 560 verstes ir pie Krasnojarskas. No cukurfabrikas uz dienvidiem pēdējais krievu ciems kalnos ir ziemās pa ledu uz Jeņisejas pāri 400 v., vasarā, pa kalnu stidziņām jājot vai kājām ejot, 200—309 v. No krievu ciema Ufas ir vēl līdz Sajotijas robežai ap 100 v., aiz Sajotijas nāk Mongolija, un aiz milzīgās Mongolijas sākas Ķīnas robeža. Pēc Sibīrijas jēdzieniem cukurfabrika atradās uz Ķīnas robežām, jo Mongolija piederēja pie Ķīnas un sajati bija atkarīgi no Mongolijas. (Krievijas robežnieki sajati — mežonīga kalnu tauta uz ļoti zema kultūras stāvokļa.) «Zelta zēnu» loma kolonijā ir aprakstīta «Jaunatnes Draugā» 1926. gada 7. numurā. Man Bulankā ierodoties, zelta mazgātāju zvaigzne sāka norietēt. — — Bijām ar mācītāju Zālīti kādās kāzās. «Zelta zēns» apņēma liela saimnieka audžumeitu par sievu. Apsievojies tas sāka zemi strādāt un palika par krietnu saimnieku. Kāzās bija daudz «zelta zēnu» platās plīša biksēs, pārlaistās pār zābaku stulmiem, un sarkanos virskreklos, zelta mazgātāju lepnums. Ciema ļaudis jokoja, ka sarkanā kreklā arī pie 30° R nesalstot. Uz galda bija sakrautas ceptu un vārītu ēdienu un dažādu dzērienu kaudzes. Mans galda biedris, kāds izbijis Bulankas dižvīrs, sāka man stāstīt par Sibīrijas labumiem un gardumiem uz galda, kurus taukos vai sviestā mērcējot un ēdot, tie paši uz leju ejot. Bet tas bija tikai ievads uz galveno tematu par to, kas viņš kādreiz Bulankā bijis un kā viņš sava baltā zirga dēļ nokļuvis uz Sibīriju. Turējis krogu uz Vecpiebalgas un Ērgļu robežām. Zagļi bez viņa ziņas paņēmuši šā baltiņu un izzaguši linu vezumu no kādām mājām, bet «nevainīgais» saimnieks baltiņa dēļ atsūtīts uz pasīliju, kur viņam tomēr labi gājis. Šim goda vīram aizmirsās man pastāstīt. kā zagtie lini atrasti viņa pagrabā. Drīz vien nācu pie atziņas, ka nav nekādas nozīmes jautāt pēc izsūtīšanas iemesliem, jo katram «nevainīgam cilvēkam» bija gatava sava pasaciņa, kā viņš kritis par upuri citiem cilvēkiem un nelaimīgiem apstākļiem. Visumā kāzas neatstāja slikta iespaida, bet mācītājs paskaidroja, ka pieklājība un rāma uzvešanās uzturējās tikai tik ilgi, kamēr mācītājs ar skolotāju tur atradās.

Skolas darbā man bija jāpārvar stipra opozīcija no vecā skolotāja un viņa piekritējiem. (Par agrākās skolas virzienu — "Jaunatnes Drauga" 1926. gada 6. numurā un par skolotāja centieniem — 1926. gada 8. un 9. numurā.) Lai gan skolas darbs noritēja nepiemērotās, īrētās telpās, tomēr brīvā laikā tas vērsa uz sevi vispārīgu ievērību un piekrišanu. Radās vienprātīgs spriedums: «Lūk, sen jau tā vajadzēja, tā tik labi!» Ko tad tā vajadzēja, un kas bija labi? Labi bija, ka skolotājs visu dienu nodarbojās ar skolēniem; katru dienu turēja skolu un sāka skolēniem mācīt bez lasīšanas un rakstīšanas arī rēķināt un citas nepieciešamās zināšanas. Tolaik Sibirijā nebija ne skolu, ne skolu likumu vai kādu noteikumu. Skolotāja uzstāšanās bija likums, kuru sabiedrība ar brīvnācējiem priekšgalā sankcionēja («J. Dr.” Nr. 10). Pēc brīnišķīgi veiktā ceļojuma man drosmes netrūka. Ne vien no skolēniem, bet arī no viņu vecākiem prasīju pienākumu pildīšanu un visas nepareizības nelokāmi noraidīju. Uzzinājis, ka mani skolēni, 17 un 18 gadus veci puiši, jaucās starp dzērājiem, nogāju mierīgi dzertuvē un tos izvedu ārā. Tas bija kas negaidīts, un visi dzērāji apklusa. Pēc manas aiziešanas ar krodzinieku priekšgalā kopīgi nolēmuši, ka sen to tā vajadzējis. Nelokāmi runāju, kas runājams, un darīju, kas darāms, bez kādas politikas vai kompromisiem. Tas atstāja iespaidu arī uz morāliski grimušiem ļaudīm. Ir «zelta zēni» sāka mani respektēt. Dzirdēju runājam: «Zēni, tur iet skolotājs, tā neaiztiekat, viņš pilda savu pienākumu, un, ko tas saka, tā ir taisnība.” īsā laikā man ciemā bija liela piekrišana. Pretinieki nogāja pie malas un apklusa. Pie pirmās izdevības viņi mēģināja sevi parādīt no labās puses, stāstīdami anekdotēm līdzīgus notikumus no agrākās skolas dzīves. Lai ļaudīm imponētu, tad skolotājs plātījies ar materiālistu negatīvo filozofiju. Par piemēru: Mozus bijis liels ļaužu krāpnieks. Kā tas varējis zelta teļu pelnos sadedzināt? Zeltu paturējis sev un ļaudis mānījis ar pelniem, un vēl daudz citu tādu asprātību. Skolotājs, būdams ciemā vienīgais garīgais vadonis, nēsājis garus matus pēc popu parauga un licis saukties sevi par kungu. Bet visu vērību piegriezis tikai saviem materiāliem labumiem. Kādā svētdienas rītā tas aris ar puišiem kalnā. Garām braucis kāds zemnieks, tas padevis labdienu un teicis: «Vai, kungs, jums gan šodien vajadzēja turēt Dieva vārdus!» Kungs brīnīdamies atplētis acis un jautājis: «Vai tad šodien svētdiena?»— Kāda aina no klases darba: kungs naktis ar kalpiem kūlis riju, dienā jāiet klasē. Nosēžas pie galdiņa un liek skolēniem lasīt. Lēnām galva noslīd uz galdiņa, un kungs iesnaužas. Kāds drosminieks apgriež grāmatu otrādi. Klasē sākas klusi smiekli, kuri arvien paliek stiprāki, ka ir kungs uzmostas. Tver pēc grāmatas un, to apskatot, runā:

«Nu, nu, kas tad tas te nu ir?» Klasē pērkonam līdzīgi smiekli. Tādu nostāstu ļoti daudz.

Grūts uzdevums bija apgādāt skolēnus ar grāmatām. Rīgā pasūtītās un samaksātās grāmatas ar luterāņu konsistorijas starpniecību kā kroņa sūtījumus nodeva pastā. Bet izsūtītāji Rīgā aiz nolaidības samainīja iesaiņus un nosūtīja uz citām kolonijām. Tā dažs labs grāmatu sūtījums gāja zudumā. Kamēr lietu noskaidroja, pagāja 6 un vairāk mēnešu, bet zudums bija jāpiecieš. Vispārīgi ar pastu bija lielas grūtības. Vēstule Latvijā nonāca pēc viena mēneša, jo Sibirijā vēl nebija dzelzceļa. Atbildei atkal vajadzējis mazākais viena mēneša. Sarakstīšanās ilga 2—3 mēneši. Vietējā pagastvaldē 25 verstes no Bulankas nebija tāda jēdziena, ka vēstules un sūtījumi jānodod adresātam. Sūtījumi mētājās pa plauktiem, kamēr ieinteresētie to uzzināja un saņēma. Lai no šī jaunuma izvairītos, tad mācītājam ar skolotāju Minusinskā bija pilnvarnieks, kas korespondenci un sūtījumus no pasta kantora saņēma. Nosūtīšanai uz Bulanku bija ierīkota liela ādas soma ar atslēgu. Gadījuma braucējs somu paņēma līdzi uz Minusinsku. Pilnvarnieks somas saturu nodeva pasta kantori un saņemtos sūtījumus novietoja somā vešanai uz Bulanku. Arī kolonisti, lai būtu droši par vēstules saņemšanu, lika savas vēstules adresēt uz mācītāja vai skolotāja vārdu. Daudzreiz arī vēstules lūdza norakstīt uz dzimteni, pie tam nāca gaismā interesantas lietas.. Somas vešanai uz Minusinsku bija vispārīga interese, jo daudzi gaidīja vēstules no dzimtenes, tādēļ braucēji bieži vien paši pieteicās jeb paziņoja braucējus uz Minusinsku. Tā mēs pastu saņēmām no Minusinskas gandrīz katru nedēļu, bet no dzimtenes tas bija pēc viena mēneša un vēl ilgāki.

Pavasari, pēc skolas beigšanas, kad es jau dzīvoju skolas telpās, pie manis ieradās vecs katordznieks, norūdīts ateists, īsts Sibīrijas tips. Viņa ģimene nodarbojās ar zemkopību, kur arī viņš dažkārt piedalījās, bet viņa galvenā nodarbošanās bija dzeršana un ģimenes pēršana. Biju ieguvis viņa labvēlību. Tas nu ņēmās mani tēvišķīgi pamācīt un brīdināt. Starp citu, viņam bija tāda filozofija: valdība un likumi vajadzīgi, citādi mēs viens otram kaklus apgrieztu, bet, tā kā Dievs, par kuru viņš ļoti šaubījās, esot augstu un ķeizars tālu Pēterpili, tad baznīca un skola labas iestādes, lai no mūsu bērniem iznāktu labāki cilvēki nekā mēs, vecie. Viņam patika, ka es karojot pret dzeršanu, tikai ar tādu iebildumu, ka tas jāzīmē uz jauno paaudzi, bet vecie jāliek mierā, tie nobeigšoties tādi paši, kādi esot. «Es esmu neglābjams žūpa, bet nevēlos, lai mani bērni tādi būtu!» Par godu jāsaka, ka viņa pieaugušais dēls nedzēra un bija labs zemkopis. Viens no viņa bērniem ziemā skolā mācījās ar labiem panākumiem. Tālāk viņš mani aprāja, lai es ar saviem līdzekļiem tā nesvaidoties. Pēc viņa ieskatiem bija liela muļķība atdot no sava citiem ko par labu. Kas tev ir, to turi cieti un neatdod nevienam. «Bet nerādiet un nesakiet nevienam, ka jums ir nauda, citādi mēs to jums nozagsim vai nolaupīsim.» Vienā ziņā vecais Daniels, tā sauca katordznieku, izteica vispārīgu patiesību, t. i., ka vecie bija ļoti priecīgi un pateicīgi, ja jaunos mācīja, vadīja un rāja; bet tikai nebija briv pie veciem ķerties: tie nomirstot tādi, kādi esot. Tas dibinājās uz ateistiskiem pamatiem, ka nav citas dzīves, nedz atbildības. Ar tādiem katorgas ieskatiem vairs nebij daudz ļaužu, tie piederēja pie izņēmumiem. Bet ieskats, ka jaunai paaudzei jābūt labākai par veciem, bija vispārīgs. — —

ZEME, KUR PIENS UN MEDUS TEK

Tā mēdza kolonisti atsaukties, kad tie gribēja tēlot labos apstākļus, kuros tie dzīvoja. Ciems atradās Kebežas upes ielejā, pa upi gāja plosti. Ielejas platums— 8—10 verstes. Visa ieleja bijusi apklāta skuju koku mežiem. Pirmie kolonisti cirtuši ciema vietā baļķus un turpat cēluši savas mājiņas. Kokus cirta, kur tik gribēja. Kas koku nocirta, tā īpašums tas bija. Lai skaistākos kokus cits nepiesavinātos, tad ikviens centies nolaist vairāk koku; bet tos nevarēja izstrīdat un tie mežā sapuva un sadega. Baznīcu būvējot 1885. gadā, kokus veduši 6—8 verstes, bet, skolu ceļot 1892. gadā, kokus veda jau 10 verstes. Lauki no ciema bija uz ziemeļiem pakalnēs pret sauli, kur bez mēslošanas auga skaisti kvieši un cita labība. Zemnieks, noskatījies kādu patīkamu pakalni vai kalna līdzenumu, sāka tur art un strādāt: tas nu bija viņa īpašums. Jo tālāk no ciema un augstāki kalnos, jo labāk auga labība. Ielejā ap ciemu bija pļavas, ganības, meži, purvi un sevišķi daudz vecupju. Produkti bija lēti un tirgi 35 un 90 verstes, tad ar ēdamvielām neskopojās. — —  Lopus vairāk turēja gaļai, apaviem un apģērbam, bet piena arī netrūka. Ziemās lopi, mitinādamies laidaros un ēzdami salmus ar tīru ūdeni, stipri panika, tad piena straumes bija sīciņas, lai gan slaucamās govis labāk baroja. Bet, kad lopi pavasarī tika kalnos, kurus maija beigās apklāja mīksta zāle un daždažādas puķes, tad lopi ātri uzbarojās un piens atrietēja. Govīm mājā nākot, tas dažreiz tecēja gar kājām. Jūnijā sviests bija dzeltens kā vaskis un ar puķu aromātu. — —  Krievi ražoja tikai kausēto sviestu, tādēļ kolonistu sviestu, no krējuma kultu, stipri pieprasīja Minusinskā. — —  Bija bitenieki, kuriem bija ap 100 bišu kociņu. Lielā aukstuma dēļ ziemās bites turēja pagrabos, bet pavasaros ar bitēm izbrauca kalnos uz visu vasaru. Kalnos bitēm bija labākas ganības un medus garšīgāks. Ielejā no mežiem, purviem un tabakas dārziem medus nebija tik labs. Sāka ievest skapīšus ar rāmjiem un medu izsita. Krievi medu tecināja krāsnis, kādēļ kolonistu medu pieprasīja ne vien Minusinska, bet arī Krasnojarskā. Sevišķi slavens bija Kamennij Brodas kalnāju medus, kur ziedēja Alpu puķes.

Koloniju dibināšanas laikā bišu bijuši pilni meži. Uz rudens pusi kolonisti nesuši medu mājās ādas maisos un tuješos. Tujesis — bērza tāšu trauks šķidrumu vadāšanai. Katram strādniekam līdzi tujesis ar pienu, skābputru jeb citu šķidrumu. Par bišu kāpšanu mežos agrākos gados man stāstīja kāds kolonists savus piedzīvojumus. Viņš audzis kādā Zemgales muižā uz Lietuvas robežām. Māte notiesāta uz «pasīliju». Viņš kā pusaudžu zēns nācis tai līdzi. No Maskavas ceļojums sācies kājām. Dzīti lielā pulkā, pāri 1000 cilvēku. Katras dienas gājiens 25—30 verstes. Gar ceļmalām ciemos izsūtāmiem sabūvētas naktsmītnes, barakas. Pēc 2 dienu gājiena, trešā — atpūtai. Tā viņi ceļojuši gadi divi, kamēr nonākuši Bulankā. Te nodoti kādam saimniekam, kura pienākums viņiem dot brīvu maizi 3 dienas, pēc 3 dienām jāgādā pašiem par sevi. Gadījies kāds no lielākiem un bagātākiem saimniekiem. Tas cēlies no Vidzemes malienes. Viņa ģimenē 10 galvu cietuši badu. Vezdams no kunga rijas labību, iebēris savā maisiņā izsalkušiem bērniem. Par to ar visu saimi nosūtīts uz «pasīliju». Viņam bija 3 dēli un 5 meitas. Kolonijas dibinātājs mācītājs Kosmanis tos apgādājis ar mājlopiem un darba rīkiem un meitas — ar vīriem. Šī ģimene sagādājusi Kosmanim daudz prieka. Drīzā laikā viņa saimniecība bijusi par paraugu citiem kolonistiem. Pēc 3 dienām saimnieks uzaicina zēnu iet kalnos bites kāpt. Zēns tam piekrīt ar lielu prieku. Apbruņojušies ādas maisiem un tuješiem, dodas meža. Atraduši koku ar bitēm, cērt to nost, nevienam par to nav žēl. Savāc tīrās un pilnās šūnas, bet pārējās atstāj liktenim. Rodas koki milzeņi, kurus nevar tik viegli nocirst, tad Mikum, tā sauc zēnu, jākāpj kokā un jānes medus ar tujesi lejā. Lai Mikum būtu prieks kāpt, tad saimnieks to savā malēniskā izloksnē arvienu uzmudina: «Mika, dāls, ād madu!», t. i., «Mika, dēls, ēd medu!» Tas Mikum nav divreiz jāsaka. Šis tikai pa leišmaliski «šķibij» medu. Pret vakaru Mika vairs nevar pakustēt, to medus žņaudz nost. Saimnieks sameklē sausu malku un žagarus; sakurina lielu uguns sārtu un liek Mikum kailam pret liesmām karsēties, kamēr medus sāk izsvīst. Saimnieks, paņēmis koka šķembeli, rauš tikai to uz leju. Pēc tādas operācijas Mika sveiks un vesels. Vakarā tie ar laupījumu tikuši laimīgi mājā.

Pirmos gados ir bijusi ārkārtīgi liela zivju bagātība Kebežā un viņas pietekās. Sevišķi nārsta laikā veseli zivju bari no Jeņisejas devušies pa viņas pietekām uz augšu, un, kad tāds bars no Lielupes, Kebežas, ieplūdis mazās upītēs, tad smēluši zivis ar traukiem bez tikliem; tādi bari mazās upītēs nav ilgi uzturējušies, bet drīzi pazuduši. Vecupes pilnas ar pilēm, un tām nav bijis nekāda taupīšanas laika. Vēl es piedzīvoju, ka irbes un teterus kalnos pie labības blāķiem ar tīkliem ķēra. Vienā pašā tiklā salīda pāris duču putnu.

Vēl kāds vārds par cūkkopību. Lielajiem saimniekiem par ziemu bija 3—5 gadu un divi gadus veci vepri un divas cūkas vaislai. Cūkas pa ziemu aizdzina pie rijas salmos, kur tās meklēja graudus; šad un tad pabēra sniegā kartupeļus un vakarā sadzina kūtiņā. Kartupeļus stādīja daudz, tie auga ļoti labi. Viņus mēroja maisiem; no viena maisa stādījuma izauga 15—20 maisu kartupeļu. — — Pavasari cūkas aizdzina mežos, tur viņas ganījās un vairojās. Šad un tad saimnieks savas cūkas uzmeklēja, lai zinātu, kurā apgabalā tās dzīvo. Vienās mājās cūkas turējās kopā un dzīvoja zināmā rajonā vienā vai otrā Kebežas krastā. Nākošos rajonos dzīvoja citu māju cūkas. Pāri reizes vasarā cūkas atdzina mājā un labi iebaroja, lai jaunā paaudze pierastu pie cilvēkiem. Pie tā paša gadījuma kaujamos sivēnus un barokļus aizturēja mājās, bet pārējās aizdzina atpakaļ mežā. Rudeni, sniegam krītot, cūkas nāca mājās. Bet gadījās, ka 2 un 3 gadus veci vepri mājās nebij dabūjami. Tad izrīkoja medības un stūrgalvīgos veprus apšāva. Gaļa bija diezgan laba, tikai tauku nebij tik daudz kā barokļiem. Dažu māju cūkas gāja no meža kalnos un postīja laukus, tad cēlās visādi sarežģījumi. Tīruma saimnieks cūkas šāva, par ko tam bija jāatbild tiesas priekšā, bet cūku saimniekam jāmaksā par nopostītiem laukiem.

Aitkopība. Aitas ziemā turēja kūtis un baroja ar labāku sienu. Vasarā viņas ganīja kalnos atsevišķos pulkos, pie kam aunus ganīja par sevi. Tekuļus laida pie aitām ar tādu aprēķinu, lai jēri rastos uz pavasari, kad laiks palika siltāks. Aukstā ziemas laikā jēri daudzreiz nosala. Samērā avis turēja daudz, lai būtu ādas kažokiem un vilna apģērbiem. Daudz vilnas vajadzēja zābakiem un voilokiem, uz kuriem gulēja, ar tiem sedzas, izklāja kamanas, pat vāģus un apsita dzīvokļu durvis. Liellopus kāva retāki, bet aitas pļaujas laikā katru nedēļu. Aita bija ļoti vajadzīgs mājas kustonis.

KALNU ILUMINĀCIJA

Zemē, kur piens un medus tecēja, bija arī savas grūtības, kādu dzimtenē nepazina. Labību pļaujot, centās nogriezt tikai vārpas, lai cilājot un vedot būtu mazāk salmu. Rugāji sniedzās līdz ceļiem. Lai nopļauto tīrumu varētu uzart, tad rugāji bija jānodedzina. Paplašinot laukus, visiem kokiem bērzu birzē saknes tuvumā apkārt nomizoja apaļu jostu. Koki nokalta, un vējš tos aplauza. Tādos nokaltušos mežos laida uguni iekšā, tas kokus un žagarus sadedzināja. Nodegušā mežā bērzu celmi ātri izpuva. Pēc 2 vai 3 gadiem līdums bija gatavs aršanai un sēklai. Malku cērtot, izlietoja tikai koka stumbru līdz zariem, tas labi plīsa, bet virsotni ar žagariem pameta ugunim. Gravās auga ļoti liela zāle un dažādi laksti un lapas, sniegs tos salika veldrē, un, ja uguns vecās zāles nenovāca, tad jaunā apakšā sapuva. Tāpat iekārtoja jaunas pļavas, veco zāli un žagarus novācot ar uguni. Stāvās pakalnēs un neapstrādājamās kraujās dzīvoja daudz čūsku, un tur bija vilku midzeņi, tos aprobežoja un iznicināja uguns. Aprīļa beigās, kad kalni bija apžuvuši, pa tiem gāja uguns plūdi (pali). Bulankai visapkārt ir augsti kalni, izņemot vakara pusi, kur Kebežas ieleja paliek arvien platāka. Pirmās kalnu rindas bija zemākas, un tad nāca arvien augstākas.

Vakaros pa kalniem locījās ugunīgas čūskas, viena par otru augstāki. Naktis, kuras kalnos tumšas, kalnu silueti pazuda, tad pie horizonta visa debess mala dega ugunīgās svītrās, no kurām pacēlās uguns sveces, kad liesmu plūdi sasniedza kādu nokaltušu koku, siena kaudzi vai citu lielāku priekšmetu. Pār rugājiem un zāli uguns pārvēlās dažās desmit minūtēs, nokaltis koks dega pa stundai, bet nokaltuši meži — līdumi vairākas dienas. Ja uguni gribēja apturēt, tad laida pretuguni. Mazajā zālē un nelielos rugājos uguni varēja nokult ar bērza mizām; bet lielā zālē vai rugājos pēršana uguns viļņus tikai pavairoja. Uz uguns laiku visiem bija jāsagatavojas. Tīrumos 8—18 verstes no ciema katram saimniekam bija sava mītne vasaras dzīvei. Tādas mītnes pastāvēja no balagāna (zemnīca), zirgu nojuma un lieveņa darba rīkiem. Mītnes jau rudeni apara visapkārt, lai uguns netiktu klāt.

Zirgiem pavasarim atstāja kādu siena kaudzi, to apdedzināja, kamēr lielie pali nebija attīstijušies. Sacirstās malkas grēdas arī aizdedzināja vai tām apkārt nošķipelēja zāli. Visas glābjamās vietas un lietas bija jānodrošina. Ja apdrošināšanas līdzekļi nebija pielietoti, tad uguns saimniekam atstāja tikai pelnu čupiņu. Bet ne jau uguns visas vietas ķēra. Lai nodedzinātu līdumu vai jaunai pļavai veco zāli, tad vajadzēja uguni turp novadīt vai palaist. Uguns bija liels labdaris, bet nolaidīgam saimniekam tas atnesa postu. Gadījās, ka nodega veseli ciemi. Mēslu nevajadzēja, tos ziemu veda no ciema ārā un gāza kaudzēs gar ciema malām. Kad uguns tika mēslos, grūti bij to nodzēst. Dažreiz mēslu grēdas pienāca pie ciema pēdējām mājām un, vējam saceļoties, aizdegās ciems.

Bulanka atradās laimīgos apstākļos: dienvidos— Kebeža, ritos — Bulankas upīte, ziemeļos — purvs un vakaros— vecupes ar ūdeni. Tomēr gadījās, ka uguns pārsviedās pār Bulanku un zāle uz purva ciņiem sāka degt, bet ciņa nebij grūta, ciņu starpas bija pilnas ar ūdeni. — — Pateicoties pavasara uguņu zālēm, izzuda no apkārtnes vilki. bet arī meža bites pazuda no tādiem apgabaliem, pa kuriem gāja uguns. Pavasara uguņi padarīja daudz posta nākotnei. Veciem, zaļiem kokiem uguns daudz neskādēja, bet jaunās birztalas izdegušas vasarā nokalta. Kad norādīju uz bēdīgām sekām koku postīšanas ziņā. tad saņēmu apzinīgu atbildi, ka tikai tā esot pārvarējuši mežus un vilku arī vairs neesot. Būvkoku gan vairs savā daļā neesot, bet tādu laiku nepiedzīvošot, kad malkas trūkšot, un kroņa mežs neesot tālu. Ciema robežas mērojot dienvidos aiz Kebežas, nebij gājuši aiz laiskuma līdz nākošām kalnu rindām pēc mērnieka ieteikuma, bet nogājuši netāli no upes, jo kroņa mežs tāpat cērtams kā ciema. Tāda vaļība pastāvēja, kamēr nebija dzelzceļa. Pēc dzelzceļa uzbūves dzīve ņēma pavisam citu virzienu. Pār kroņa mežiem iecēla mežsargus. Baļķi un malka bija jāpērk par naudu. Pēc būvkokiem bija jābrauc 20—25 verstes. Priekš pasaules kara Bulankā bija jau liels malkas trūkums. arī uguņošanu ierobežoja. Saimnieks gan varēja savus laukus apdedzināt, bet viņam bija jāatbild, lai uguns nepāriet svešās robežās. Nodarītie zaudējumi bija jāatlīdzina uguns palaidējam.

Foto 2000.g. aprīlī

Bulānietis - Jāņa Driķa literārais pseidonīms
No LELB žurnāla «Jaunatnes Draugs»


Šajā Interneta vietnē iekļauto materiālu lietošana paredzēta vienīgi informatīviem un izglītības mērķiem.
Materiālu nelicenzēta izmantošana komerciālos nolūkos nav atļauta. Citējot, obligātas atsauces uz pirmavotiem.


Uz: Lejas Bulāna
      Gulags_lv
      Noziegumi pret cilvēci