Citi
Sibīrijas latviešu ciemi.
Augšbebri
4000 km un 100
gadu attālumā
BAIBA APRĀNE
19. gadsimta beigās Krievijas cara
valdība veicināja neskarto zemju apgūšanu. Tā kā tagadējā
Latvija tajā laikā bija Krievijas impērijas nomale, tad laika posmā
no 1894. līdz 1914. gadam latvieši Sibīrijā nodibināja ap divsimt
latviešu koloniju. Pa visu Krievijas impērijas teritoriju austrumos no
tagadējās Latvijas tolaik dzīvoja vairāk nekā 200 000 latviešu.
Pārsvarā savas zemes
meklējumos turp devās bezzemnieki, rentnieki, kalpi un amatnieki, jo tā
bija vienīgā iespēja beidzot savā īpašumā iegūt zemi un brīvi
to apstrādāt, nevis turpināt kalpot vācu lielzemniekiem Latvijā.
Īpaši veiksmīgs laiks
latviešu kolonijās Krievijā bija 20. - 30. gadi. Latviešiem tajā
laikā piederēja labi iestrādātas zemes, lielas saimniecības,
amatnieku darbnīcas, pat savas pienotavas, tiem laikiem moderna
lauksaimniecības tehnika.
1933./34. mācību gadā
toreizējās Krievijas teritorijā darbojās 119 latviešu skolas, no tām
17 vidusskolas. Līdz 1935. gadam darbojās vairākas izdevniecības,
kuras izdeva tikai latviešu avīzes un grāmatas.
DIBINA AUGŠBEBRU
KOLONIJU
Latviešu apmetne "Augšbebri" tika nodibināta 1897.gadā. Ar
grūtu darbu ieceļotāji no Latvijas līda līdumus un apsaimniekoja
zemi Aizirtišas taigā, iekopa saimniecības un dzīvoja viensētās, kā
bija raduši to darīt Latvijā. Beidzot arī viņiem bija iespēja pašiem
apstrādāt savu zemi, audzēt savu labību, ganīt savas govis un būvēt
savas mājas. Paši augšbebrnieki stāsta, ka toreiz gan bijuši labi
laiki.
1927. gadā Krievijas
teritorijā sākās Staļina vadītā piespiedu kolektivizācija. Rezultātā
daudzi latvieši no veiksmīgi izveidotajām viensētām tika sadzīti
kolhozos, viņiem piederošā manta un tehnika tika pasludināta par kopīpašumu.
Tika likvidētas skolas,
klubi un bibliotēkas. Ar varu tika uzspiests runāt un rakstīt
krieviski, kas līdz tam latviešiem nebija bijis nepieciešams. Daudzus
latviešu ciemus likvidēja, tajos ar nodomu iepludināja cittautiešus
vai apvienoja ar cittautību ciemiem.
Šodien Augšbebri, pašu
ciema ļaužu dēvēti par Babrauku, ir ciems ar vienu, garu ielu, kuras
abās pusēs izvietotas aptuveni 60 mājas. Šeit dzīvo ap 200 cilvēku,
no kuriem 1997. gadā 116 sevi uzskatīja par latviešiem - Kupšu, Vērnieku,
Kalniņu, Baronu, Otaņķu, Pumpuru, Leju, Līksnu, Vārpu, Smilgu, Auzu
ģimeņu pēcteči. Pārējie ciema iedzīvotāji ir vācieši, igauņi,
kā arī dažas krievu ģimenes.
MĀCĀS SENČU VALODU
Sākoties Atmodai, 1989. gadā daži entuziasti ar Latvijas Kultūras
fonda un Latvijas Izglītības ministrijas atbalstu izveidoja Latviskas
izglītības misiju, kuras mērķis bija ik gadu atrast un sūtīt
latviešu valodas skolotājus uz latviešu ciemiem Krievijā. Pēc vairāk
nekā 50 gadiem tika atjaunota latviešu valodas mācīšana Krievijas
skolās.
Latviskas izglītības
misijas ietvaros trīs mācību gadus līdz 1992. gada vasarai skolotāji
no Latvijas strādāja Arhlatviešu ciemā Baškīrijā, Rižkovas un
Augšbebru ciemā Rietumsibīrijā, kā arī Lejas Bulānā Austrumsibīrijā.
Augšbebru ciemā tajā laikā latviešu valodu un tautas tradīcijas mācīja
skolotāja Dace Dombrovska.
Pēc ilgāka pārtraukuma,
pateicoties Pasaules Brīvo latviešu apvienības un Latvijas evaņģēliski
luteriskās baznīcas ārpus Latvijas , kā arī Latvijas vēstniecības
Krievijā finansējumam, 1998. gadā atkal atsākās izglītības misija
Krievijā. Uz Arhlatviešu ciemu Baškīrijā, Augšbebru ciemu Omskas
apgabalā un Lejas Bulānu Krasnojarskas apgabalā devās skolotāji,
lai mācītu latviešu valodu. 2001. gada rudenī aizsākās nu jau
ceturtais mācību gads, kad šo ciemu skolās ir iespēja apgūt latviešu
valodu.
Ciema vecākā paaudze,
kuras vecāki un vecvecāki bija izceļotāji no Kurzemes puses, vēl
aizvien pēc 100 gadiem runā skaistā latviešu valodā ar nedaudz
senatnīgu pieskaņu, kas īpaši spilgti izpaužas lietojot formas
"irād" (ir) un "navād" (nav). Pārsteidzoši, ka,
piedzimuši un dzīvi nodzīvojuši Sibīrijā, krieviski šie cilvēki
runā ar pamanāmu akcentu.
Augšbebrieši savā
latviešu valodā lieto tādus vārdus, kuri cēlušies no krievu
valodas - napitoks (dzēriens), boļņica (slimnīca), boļšaks
(lielceļš). Tajos laikos, kad latvieši devās uz Sibīriju, tādi
lietas un jēdzieni nepastāvēja, tāpēc vēlāk radās nepieciešamība
jaunās lietas nosaukt latviešu valodā. To izdarīja vienkārši --
krievu valodas svešvārdus skaniski pielāgoja latviešu valodai.
Diemžēl latviešu
valodas pārmantotība šobrīd ir pārtrūkusi, kā rezultātā bērni
un jaunieši latviski, labākajā gadījumā, tikai saprot. Ciemā ir
tikai dažas ģimenes, kurās vecāki ar mazajiem bērniem runā latviešu
valodā. Tāpēc šobrīd bērni latviešu valodu mācās kā svešvalodu.
Kopš 1998. gada rudens
Augšbebru skolā 1. - 4.klases skolēni, kopā apmēram 10, mācās
latviešu valodu kā izvēles priekšmetu. Pārsvarā vecāku attieksme
ir ļoti pozitīva, līdz ar to gandrīz visi bērni apmeklē latviešu
valodas stundas.
Vecākie bērni un
vidusskolēni, kas mācās 12 km tuvajā Martjuševas vidusskolā,
latviešu valodu apgūst pēcpusdienās ciema klubā, bet vakaros uz mācībām
ierodas pieaugušie. Paralēli latviešu valodas nodarbībām, pēdējo
četru gadu laikā skolotāji no Latvijas ir piedāvājuši arī angļu
valodas, psiholoģijas un dramatiskā pulciņa nodarbības.
Pateicoties dažādām grāmatu
izdevniecībām Latvijā, draugiem un labvēļiem, Augšbebros šobrīd
ir plašs latviešu valodas mācību materiālu klāsts, videofilmas
latviešu valodā, neliela bibliotēka. Latvijas Kultūrkapitāla fonda
finansējums ļāvis Augšbebru klubam iegādāties modernu televizoru,
videomagnetofonu, mūzikas centru, kopētāju, kompjūteru. 1999. gada
rudenī Augšbebru klubs bija vislabāk nodrošinātais klubs visā
Omskas apgabalā.
Svarīgi pieminēt, ka
jau kopš seniem laikiem Augšbebros saglabājies zināms fenomens --
iebraukušie vai ieprecētie cittautībnieki bieži iemācījušies
latviešu valodu.
DIVAS PIEDERĪBAS, VALODAS UN TRADĪCIJAS
Šodien Augšbebros sadzīvo divas indentitātes -- latviskā un
krieviskā jeb sibīriskā. Lielākā daļa Augšbebru iedzīvotāju pārliecināti
uzskata sevi par latviešiem, un pat izturas aizvainoti, ja viņus kāds
grib pieskaitīt krievu tautai.
Taču tajā pašā laikā
viņu dzīves veids un ikdiena ir ļoti sibīriska. Dzīvojamās un
saimniecības ēkas atrodas aiz augstas sētas un vārtiem, kuri atdala
dzīvesvietu no ielas. Iekšā ir pagalms, izlikts ar dēļiem, lai
lietus laikā nebūtu jāstaigā pa dubļiem. Turpat atrodas vairākas
saimniecības ēkas, aiz kurām plešas dārzs.
Visas ēkas pārsvarā ir
būvētas no guļbaļķiem, kuri izvesti turpat no apkārtējas taigas.
Baļķu šķirbas aizbāztas ar sūnām, mājas tiek apsildītas ar
malku, arī no taigas. Varētu teikt, ka taiga apmierina visas augšbebriešu
vajadzības -- tur rudenī lasa sēnes un ogas, medī putnus, upē makšķerē
zivis. Tāpat tur tiek salasīti zari gaļas žāvēšanai, savākta
malka ēku apsildei, kā arī sacirstas guļbūvju ēkas. Pēdējos
gados, kad Krievijā valda milzīgas ekonomiskas problēmas, mežs ir
avots, no kura tiek iegūti līdzekļi dzīvošanai -- cērtot un pārdodot
kokmateriālu.
Ciemā ir tikai nedaudzas
valsts algotas darba vietas -- viena pārdevēja, daži darbinieki klubā
un skolā, pastniece un feldšere. Taču arī tie cilvēki, kas pieder
pie "laimīgajiem" un kuri saņem algu, parasti gan neregulāri,
nespēj ar to segt savas vajadzības. Piemēram, 1999. gadā autobusa biļete
turp un atpakaļ uz Omsku maksāja USD 6, bet skolotājas alga tajā
laikā bija USD 30 mēnesī.
Vēl aizvien ir saglabājies
kolhozs. Tajā strādā liela daļa cieminieku, taču algas netiek maksātas
jau daudzu gadu garumā. Citreiz algas izmaksā natūrā, izsniedzot
makaronus vai gumijas zābakus.
Vienīgais veids, kā
cilvēki pelna naudu -- izstrādā apkārtējo mežu, bet vislabāk
nodrošināti skaitās pensionāri, jo viņi katru mēnesi saņem regulārus
ienākumus -- pensiju.
Ekonomiskās nedienas
ciemā rada daudz sociālu problēmu. Cilvēkiem nav iespēja saņemt
labu medicīnisko aprūpi, citreiz pat nekādu. Trūkst elementārāko
medikamentu, vitamīnu, injekciju šļirces. Tikai reta ģimene spēj atļauties
pēc vidusskolas pabeigšanas bērniem nodrošināt iespēju tālāk
studēt Omskā vai kādā citā lielā pilsētā. Ierobežotās iespējas
jēdzīgi veidot savu dzīvi daudzus iedzinušas alkohola atkarībā.
AR KAMANĀM UZ VĒLĒŠANĀM
Dzīve Augšbebros nav viegla. Krievijā valdošās ekonomiskās un sociālās
problēmas vistiešākajā veidā skar arī ciema iedzīvotājus. Tā kā
nav naudas ceļu remontēšanai, rudenī un pavasarī tie kļūst
praktiski neizbraucami, nav tilta, kas savienotu ar otru Irtišas
krastu, kur atrodas Taras pilsēta. Šajos gadalaikos Augšbebri
praktiski ir atšķirti no ārpasaules.
Augšbebru ciemā tikai
retajam ir automašīna, pavisam kādas 10. Populārs transporta līdzeklis,
lai nokļūtu uz 10, 12, 20 km attālajiem ciemiem Martjuševu, Kurzemes
Ozolciemu, Jegorovku, kā arī uz Taras pilsētu, kura atrodas 40 km attālumā,
ir motocikls. Ziemā tiek izmantots zirgu transports ar kamanām. Arī
Krievijas Domes vēlēšanu dienā pie kluba stāv pajūgu rinda.
Vienīgais satiksmes līdzeklis,
kas savieno Augšbebru ciemu ar ārpasauli, ir satiksmes autobuss, kuram
vajadzētu no rīta apstāties uz lielceļa turpceļā uz Taru, bet
vakarā atpakaļceļā. Taču slikto ceļu dēļ -- rudenī zemes ceļš
pārvēršas par neizbraucamu dubļu masu, bet ziemā aizsnieg ar biezu
sniega kārtu, autobuss kursē vidēji gadā kādus 3-4 mēnešus. Un
nekad nevar zināt, vai šorīt būs autobuss vai nē.
Svarīgi atcerēties, ka
Augšbebru ciemu no tuvākās pilsētas šķir lielā Sibīrijas upe
Irtiša. Aptuveni 3 mēnešus gadā -- pavasarī, kad kūst ledus, un
rudenī, kad sākas lielie sali, upe ir nešķērsojama, līdz ar to
ciema iedzīvotājiem nav nekādas iespējas apmeklēt ārstu, jo šajā
upes krastā tāda nav. Augšbebru ciemā ir ambulance, kurā var saņemt
vakcīnas. Pirmo neatliekamo palīdzību var saņemt tikai Tarā. Tāpēc
ciemā ir vairāki cilvēki, kas ir dzimuši automašīnā pa ceļam vai
uz prāmja, šķērsojot upi, lai steigtos uz Taras slimnīcu.
Aizirtišas pusē aiz Augšbebriem
atrodas vēl pāris ciemi, bet tad sākas lielā taiga, kura stiepjas līdz
pat Ziemeļu ledus okeānam.
SKAN DZIESMAS UN DEJAS
Neskatoties uz skarbo dabu, grūto darbu laukos, ekonomiskajām problēmām
Krievijā, augšbebrieši nav pazaudējuši smieklu dzirksti acīs,
prieku sirdīs, dziesmas un dejas māku. Vienmēr apkārt virmo humors,
skan dziesmas, tiek dejotas un spēlētas rotaļas.
Iestājoties ziemai, kad
visapkārt ir nepārredzami sniega lauki, un termometrs parasti rāda
30-40C lielu salu, ciema ļaudis beidzot var atpūsties. īsā vasara
pagājusi smagā un nemitīgā darbā, lai sarūpētu malku un sienu,
salasītu ogas un sēnes, izaudzētu saknes. Ziemas mēnešos ir laiks
mierīgi pagrauzt ciedru riekstus un paskatīties televīziju, savērpt
vilnu un saadīt zeķes, kā arī ir laiks atpūsties un svinēt svētkus.
Te var piedzīvot negaidītus
pārsteigumus, jo Augšbebros svin visus svētkus. Gan kristīgos
Ziemassvētkus un Jauno gadu, gan tos pašus svētkus pēc vecā krievu
kalendāra, gan padomju laikos iedibināto Armijas un Sieviešu dienu,
9.maija Uzvaras dienu, Lieldienas un Jāņus. Pēdējos gados ciema ļaudis
centušies atzīmēt arī 18. novembra svētkus -- Latvijas neatkarības
dienu, un laiks ir atlicināts arī jautrai Valentīndienas ballei.
Visi svētki tiek svinēti
Augšbebru klubā, kur katru nedēļu uz kopīgiem mēģinājumiem sanāk
folkloras kopa "Varavīksne." Pārsvarā tiek dziedātas un
dejotas senas latviešu dziesmas un dejas, kuras pat Latvijā vairs
nepazīst. Bet tāpat ir jāiemācās repertuārs arī Taras rajona koru
skatei un citiem notikumiem krievu valodā. Augšbebros neviens nezin
notis un nespēlē mūzikas instrumentus. Pēc dzirdes bajānu spēlē
folkloras kopas "Varavīksne" dalībniece Valentīna Šilova.
Radi un draugi atceras
viens otru dzimšanas dienās, kad uz galda ir visi mežā un laukā
izaudzētie un salasītie gardumi -- ievu ogu kompots, skābēti kāposti,
dažādi ievārījumi, marinētas sēnes, kartupeļi, zivis , daudz un
dažādi cūkas un liellopa gaļas ēdieni.
Jautrībai noder kandža.
Parasti no cukura vai maizes pašu gatavots alkoholiskais dzēriens ar
70 procenta stipruma. Pirms lietošanas tiek atšķaidīts līdz 40-50
procentu.
SAGLABĀ TICĪBU
PĒC 50 GADIEM
Neskatoties uz to, ka Augšbebru ciema iedzīvotāji pārcietuši vairāk
nekā 70 ateisma gadus, arī šodien tur vēl ir cilvēki, kas klausās,
runā un tic Dievvārdiem. Katru svētdienu kādā no ciema mājām sanāk
kopā vecākās paaudzes sievietes, lai lūgtu Dievu. Ciemā nav ne mācītāja,
ne baznīcas. Vēl pirms neilga laika Dievvārdi notika latviešu valodā,
bet kopš ir pievienojušies vairāki jaunās paaudzes cilvēki, galvenā
valoda ir kļuvusi krievu valoda. Bet dziesmas vēl aizvien skan
latviski. Pēdējos gados ir arī vairāk kontaktu ar baptistu draudzēm
Tarā un citur Omskas apgabalā. Tagad ciemā dažas reizes gadā
ierodas vietējais mācītājs vai ASV baptistu misiju darbinieki.
STARP LATVIJU
UN SIBĪRIJU
Pirmo reizi latviešu kolonijas, kuras vēl bija saglabājušās no pagājušā
gadsimta, 1975. gadā apmeklēja fotožurnālists Uldis Briedis un
kinodokumentālists, vēsturnieks Ingvars Leitis. Viņi apmeklēja arī
Augšbebru ciemu un 12 km attālo Kurzemes Ozolciemu, lai tiktos ar
latviešu pēctečiem un stāstītu par viņiem Latvijā.
1990. gadā Augšbebrus
apmeklēja Latvijas TV "Spieta" vadītāja Inga Utena kopā ar
raidījuma "Labvakar" operatoru Māri Jurgensonu. Nākamā
gada maijā Kalniņu ģimenes pārstāvji piedalījās Vislatvijas
dziedošo ģimeņu "Spietā" Latvijā.
1991. gada jūlijā
folkloras festivālā "Baltica 91" ar uzvedumu "Kāzas"
Latvijā pirmoreiz ieradās Augšbebru folkloras ansamblis Olgas un Pētera
Vakengutu vadībā, pārsteidzot daudzus rīdziniekus ar skaidro latviešu
valodu un senajām melodijām.
No 1996. gada novembra līdz
1997. gada septembrim Augšbebru ciemā dzīvoja Roberts Ķīlis, kas
veica sociālantropoloģiskus pētījumus doktora disertācijas sagatavošanai
Kembridžas universitātē. Pētot ciema dzīvi un vēsturi, viņš atklāja
daudzus faktus, kuri bija jaunums arī pašiem augšbebriešiem. Arī
to, ka 1997.gadā aprit Augšbebru apmetnes simtgade, kas, pateicoties
Ķīļa iniciatīvai, tikai vērienīgi atzīmēta.
Tad arī aizsākās aktīvākas
attiecības starp Augšbebru ciemu un Latviju. 1997. gada jūlijā ciemā
strādāja filmēšanas grupa no Jura Podnieka studijas Latvijā. 1999.
gada februārī ciemu apmeklēja Latvijas vēstnieks Krievijā Imants
Daudišs un Latvijas Republikas atašejs diasporas jautājumos Krievijā
Lauma Vlasova. 2000. gada vasarā Augšbebros ciemojās Valmieras vīru
koris "Baltie bērzi". Tāpat arī daudzi ciema iedzīvotāji
ceļoja uz Latviju. Folkloras kopa "Varavīksne" piedalījās
1991. gadā folkloras festivālā "Baltica", kā arī 1998. un
2001. gada Dziesmu svētkos. Pēdējos gados jau trešo gadu pēc kārtas
kāda no Augšbebru ciema latviešu ģimenēm piedalās 3X3 nometnē
Latvijā.
VIENS CIEMS SIBĪRIJĀ
1997. gada vasarā ar Latvijas Kultūras ministrijas finansu atbalstu
domubiedru grupai izdevās noorganizēt filmēšanas ekspedīciju uz
bijušo Augšbebru koloniju, tagadējo Bobrovkas ciemu. 2000. gada nogalē
ciema klubā notika filmas Viens ciems Sibīrijā pirmizrāde.
Filmā rādīti ciema iedzīvotāju dzīves visi aspekti -- ikdienas
darbs un saimniecība, bēdas un prieki, brīvais laiks, kā arī izskan
pašu augšbebriešu domas par pagātni, tagadni un nākotni. Filmu
caurauž cieņa, apbrīns un mīlestība pret mūsu izturīgajiem tautiešiem,
kas jau tik ilgu laiku ir projām no etniskās dzimtenes. 2001. gada
nogalē Latvijas Nacionālā filmu festivāla "Lielais
Kristaps" ietvaros režisore Vaira Strautniece saņēma žūrijas
diplomu par tautas likteņgaitu dziļu izpēti filmā Viens ciems Sibīrijā.
Par Baibas Aprānes
piedzīvojumiem Venecuelā: "Santa", 2002.g.jūlija numurā
Šajā
Interneta vietnē
iekļauto materiālu lietošana paredzēta informatīviem un
izglītības mērķiem.
Materiālu nelicenzēta izmantošana komerciālos nolūkos nav atļauta. Citējot,
obligātas atsauces uz pirmavotiem.
Uz:
Lejas Bulāna
Gulags_lv
Noziegumi pret
cilvēci