Uz sākumlapu   Home


Citi latviešu ciemi

Baškīrijā, latviešos
Juris Lorencs

Pa Urālu kalniem un lejām
Man senāki patikās klīst.
Kur rožainās lūpiņas smaida
Un alutiņš putodams līst.

Tā dzied Vilma, Anna un Valentīna. Brašās sievas ir tērpušās rūpīgi izšūtos latviešu tautastērpos. Ir decembra vidus. Aiz leduspuķēm rotātā klases loga valda dziļa ziema. Zilacainā Daina, kuras bizes varētu apskaust ne viena vien latviešu zeltene, vada rotaļu "Ādamam bij" septiņ" dēl"". Bet pa skolas koridoru skraida tumšmataini bērni brūnām, mazliet ieslīpām acīm. Nav gan ko brīnīties — mēs atrodamies Baškīrijā, Arhangeļskas rajona Arhlatviešu ciema skolā.

Mazliet vēstures

Latvieši sāka ierasties Baškīrijā 19. gadsimta otrajā pusē labākas dzīves meklējumos. Pagājušā gadsimta divdesmitajos gados "savu stūrīti, savu kaktiņu zemes" tālajā Krievijas guberņā jau bija atraduši vairāk nekā 8100 latviešu kolonistu. Tomēr tieši šajā laikā pirmie Baškīrijas latvieši atgriežas dzimtenē kopā ar latviešu strēlniekiem. Nākamie boļševiku režīma gadi latviešu kolonijām bija vistraģiskākie. Baškīrijā izdotajā piemiņas grāmatā, kurā dokumentētas padomju varas gadu politiskās represijas, tikai uzvārds "Bērziņš" vien sastopams 25 reizes.

Pēc Otrā pasaules kara Baškīrijas latviešu kontakti ar tēvzemi atjaunojās. Daudzi izceļotāji un viņu bērni vasaras atvaļinājumus tolaik pavadīja Latvijā. Turklāt septiņdesmitajos gados lidmašīnas biļete no Ufas uz Rīgu maksāja tikai 34 rubļus. Šajā laikā sekoja arī jauns izbraukšanas vilnis uz Latviju. 1989. gada tautas skaitīšana Baškīrijā uzrādīja vairs tikai 2000 latviešus. Iespējams, ka šodien šis skaitlis ir vēl vairāk sarucis — gan asimilācijas, gan tālākas izceļošanas dēļ. Tomēr latviešu valodu vēl var dzirdēt piecos Baškīrijas ciemos, un vasaras saulgriežos joprojām aizdegas Jāņu ugunskuri.

Arhlatviešu ciemā

Latvijai atgūstot neatkarību, Baškīrijas latviešu kontakti ar tēvzemi saruka — gan vīzu, gan dārgo biļešu dēļ. Tā, piemēram, lai iegūtu Latvijas vīzu, vispirms jādodas uz 1300 kilometru tālo Maskavu. Tomēr līdz ar atmodas laiku pašā Latvijā pieauga interese par Krievijā dzīvojošiem latviešiem. Toreiz daudzi uz viņiem raudzījāmies kā uz savdabīgu etnogrāfisku eksotiku. Tomēr ar laiku radās izpratne, ka ar apjūsmošanu vien ir par maz — nepieciešams sniegt reālu atbalstu latviešu valodas un kultūras saglabāšanā Baškīrijā. Sākumā viss balstījās uz dažu cilvēku entuziasmu. 1990. gadā uz Baškīriju dodas pirmā skolotāja — Dace Balode.

Kopš tā laika katru gadu Arhlatviešu ciema skolā līdzās krievu, baškīru un angļu tiek pasniegta arī latviešu valoda — sākumā fakultatīvi, tagad kā viens no izvēles priekšmetiem. Pagājušajā vasarā vairāki Baškīrijas latviešu bērni viesojās Latvijā, kur piedalījās "3 reiz 3" nometnē. Iespēju robežās darbojas Baškīrijas latviešu biedrība. Tās stūri šodien ir pārņēmis enerģiskais uzņēmējs Viktors Kārkliņš, kuram pieder celtniecības uzņēmums un minerālūdens ražotne.

Es decembrī kopā ar Valsts prezidentes padomnieci latviešu diasporas jautājumos Laumu Vlasovu apmeklēju Arhangeļskas, Arhlatviešu un Bakaldinas ciemu. Viens no mūsu brauciena mērķiem bija iepazīšanās ar latviskās izglītības darbu Arhlatviešu skolā. Pateicoties Pasaules brīvo latviešu apvienības materiālajam atbalstam, šogad uz Baškīriju devusies skolotāja Gundega Matīsa no Smiltenes. Kopā ar dēlu Tomu viņa mitinās omulīgā guļbūves mājiņā pavisam netālu no ciema skolas. Istabas sasilda pamatīgu apmēru tradicionālā krievu krāsns. Mazais Toms uz tās arī labprāt guļot. Tiesa, "sirdsmājiņa" ir pagalmā, bet Gundega par to daudz nebēdā. Vienīgais, pie kā ilgāk nācies pierast, bijis rupjmaizes trūkums. Jautāju Gundegai, kāda viņai bija pirmā diena Arhlatviešu ciema skolā.

— Pirmās dienas jau bija te mazliet dīvainas. Ejot pa galveno ielu, jutu, ka burtiski viss ciems uz mums skatās. Pat garāmbraucošās mašīnas piebremzēja, lai šoferi varētu mūs ar Tomu labāk nopētīt. Tagad jau gan šī īpašā interese ir pārgājusi.

Kad ienācu skolā un paskatījos uz bērniem, mani pārņēma grūti aprakstāmas sajūtas — pretī raudzījās sejas ar zilām acīm un tik tīriem latviskiem vaibstiem, kādus šodien varbūt var sameklēt tikai Latvijas laukos. Protams, bērni lielākoties nāk no jauktām ģimenēm, tomēr latviešu gēni "sit cauri". It īpaši tas pamanāms uz mazliet melnīgsnējo baškīru un tatāru bērnu fona.

Skolā mācu latviešu valodu, vadu vairākus pulciņus un visai skolai pasniedzu arī narkotiku profilakses stundas. Gandrīz visi bērni, kuri apmeklē latviešu valodas stundas, nāk vai nu no jauktām, vai pat no tīrām krievu vai baškīru ģimenēm. Iespējams, drīz sākšu pasniegt arī latviešu valodu svētdienas skolā netālajā Bakaldinas ciemā. Man ir prieks, ka arī dēls Toms jau ir labi iejuties skolā. Viņš gan vēl nezina krievu valodu, tomēr ceru, ka līdz mācību gada beigām viņš jau runās arī krieviski.

Dažreiz ciemos atnāk arī vietējie latvieši. Bērni grib paspēlēties ar Tomu, pieaugušie vienkārši tāpat papļāpāt. Cilvēkiem ļoti interesē, kas notiek pie mums Latvijā. Viena lieta, ko šeit esmu ievērojusi cilvēku savstarpējās attiecībās, ir sarunas nozīme. Cilvēki tā arī saka: nu tak vajag parunāties. Tāpēc pat visformālākā telefona saruna par darbu, kas pie mums Latvijā ilgtu, lielākais, dažas minūtes, šeit var krietni ievilkties. Dzīves ritms sādžā ir mierīgs un nesteidzīgs. Bet šeit esmu sapratusi, ka tajā slēpjas liela dzīves gudrība.

Nupat biju ciemos pie Alvīnes tantes uz viņas 80 gadu jubileju. Galdā bija arī "siļķe kažokā", par kuru vietējie teica: ēdiet vien, jūs jau laikam tādu neesat redzējuši. Visi bija pārsteigti, ka mēs Latvijā arī tādu gatavojam. Esmu jau iemācījusi gatavot dažus latviešu ēdienus, kurus vietējās sievas vēl nepazina, piemēram, ķirbju salātus, — stāsta Gundega.

Labsirdīgā Krievijas sirds

Baškīrija ir uzskatāms piemērs tam, ka vārdi "autonomā republika" vismaz šodienas Krievijā ir kaut kas vairāk nekā tikai tukša skaņa. Borisa Jeļcina savulaik teiktie vārdi "ņemiet suverenitāti tik, cik varat panest" šeit tika uztverti nopietni. Baškīri pamazām, bet noteikti iekaro pozīcijas valsts pārvaldē un biznesā. Atveras jaunas skolas baškīru, tatāru un citu vietējo tautu valodās. Ielu nosaukumi, uzraksti valsts un pašvaldību iestādēs ir izlikti divās valodās — baškīru un krievu.

Pirms gadiem desmit republikā dzīvoja 22% baškīru, 28% tatāru un 39% krievu. Tomēr ilglaicīgās demogrāfiskās attīstības tendences nav labvēlīgas ne krieviem, ne Baškīrijā dzīvojošiem latviešiem. Pirms gadiem simts kādreiz pilnīgi latviskajā Bakaldinas ciema Kalnu skolā mācījās tikai latviešu bērni. Pirms gadiem trīsdesmit, kad skola jau saucās "Krasnaja zvezda", tajā no divdesmit izlaiduma klases skolēniem latviešu bija kādi pieci seši, pārējie krievi un daži baškīri. Šodien, lasot Bakaldinas ciema skolas izlaiduma klases skolēnu sarakstu, tajā atrodams tikai viens latvietis un viens krievs — pārējie desmit bērni jau ir baškīri un tatāri. Tomēr latvieši ir atstājuši paliekošas pēdas baškīru kultūrā. Baškīri ir pārņēmuši savā literārajā valodā pat dažus latviešu vārdus (piemēram, "putra" un "pastalas"). Tāpat krievu un baškīru vārdi ieplūduši arī vietējo latviešu valodā.

Nesenajās prezidenta vēlēšanās vietējie latvieši lielākoties esot balsojuši par pašreizējo republikas prezidentu baškīru Murtazu Rahimovu. Viņa valdīšanas laikā dzīve republikā lēnām, bet neatlaidīgi iet uz augšu. Baškīrijas attīstības pamatā ir naftas ieguve. Republikas galvaspilsētā Ufā, kurā dzīvo ap 1,2 miljoni cilvēku, ceļ jaunas dzīvojamās mājas, banku debesskrāpjus un supermodernas mošejas. Kaut kas no šīs bagātības atlec arī laukiem. Kā pastāstīja Arhangeļskas rajona administrācijas priekšnieks Vasiļs Kinzjagulovs, pēdējos gados aizvien vairāk naudas tiekot piešķirts ceļu, skolu, klubu, slimnīcu un sociālo namu būvei. Nākamajā gadā rajona budžetā esot paredzēti līdzekļi arī Arhlatviešu ciema skolas un kluba kapitālremontam.

Lai arī algas Baškīrijā nav tik lielas kā Maskavā, dzīves līmenis republikā tomēr ir augstāks nekā vidēji Krievijā. Cenas veikalos ir krietni zemākas nekā galvaspilsētā Maskavā. Dzīvot palīdz arī lauki — pat daudzām lielpilsētā Ufā dzīvojošām ģimenēm ir savi ģimenes dārziņi vai lauku mājas. Starp citu, dažu Baškīrijas latviešu mājās var ieraudzīt luksusu, kas būtu grūti sasniedzams pat bagātajā Rietumeiropā. Vizināšanās ar sniega motocikliem, lāču medības, dzinējsuņu bara turēšana, iespējams, tikai dažām īpašām medību reizēm visā gadā. "Nav jau lēti — par šo naudu varētu izbarot divas cūkas," nopūšas mājas saimnieks.

"Labsirdīgā Krievijas sirds" — ar šo saukli Baškīrija sevi reklamē pasaulē. Un patiesi, Baškīrija ir viena no viesmīlīgākajām zemēm, ko man nācies redzēt. Ciemiņiem Baškīrijā jābūt gataviem uz krietnu izēšanos. Tas gan saucas pavisam nevainīgi — "ienāciet iedzert kādu tasi tējas". Tomēr katrā mājā pirms tradicionālās tējas tiek pasniegts pamatīgs mielasts. Atkarībā no tā, kādās mājās esat ienākuši, galdā liek latviešu (vārīti kartupeļi ar cūkgaļu un štovētiem kāpostiem), krievu (mājās gatavoti pelmeņi, pīrāgi un kāpostu tīteņi) vai baškīru (bieza jēra gaļas zupa ar dārzeņiem) ēdienus. Ielej arī pa šņabja mēriņam, bet — ar mēru. Iespējams, te jūtama Baškīrijas galvenās reliģijas – islāma — ietekme. Kā nekā daudzi musulmaņi alkoholam pat nepieskaras, nemaz nerunājot par cūkgaļu. Tomēr visās mājās pie tējas pasniedz slaveno Baškīrijas medu. Šis Urālu priekškalnēs savāktais medus pamatoti tiek uzskatīts par vienu no labākajiem pasaulē.

Iespējams, brīdī, kad es rakstu šīs rindas, Gundega gatavo Ziemassvētku paciņas saviem skolēniem. Sals ir pieņēmies spēkā, un aiz loga jau varbūt iedziedas sniegputenis "burāns". Ciemos "parunāties" iegriežas ciema sievas. Starp citu, smeldzīgajai dziesmai par Urālu kalniem ir arī turpinājums:

Bet tagad es stāvu un brīnos —
Vai tiešām tas varētu būt,
Vai tiešām man mati jau sirmi
Un balss jau drebēti sāk?

Vai Arhlatviešos pēc Vilmas un Vaļas atradīsies sievas, kas dziedās šo dziesmu arī pēc gadiem trīsdesmit? Vai tiešām arī Baškīrijas latviešus piemeklēs parastais emigrantu liktenis — asimilācija un izšķīšana apkārt dzīvojošās tautās? Varbūt. Bet, kamēr vien Arhlatviešu skolā strādās latviešu skolotājs un tajā mācīsies tādi bērni kā Daina, Igors un Jānis, latviešu valoda tālajā Baškīrijā skanēs arī turpmāk

Juris Lorencs, "LA" korespondents Maskavā.  2003. gada 29. decembris


Šajā Interneta vietnē iekļauto materiālu lietošana paredzēta informatīviem un izglītības mērķiem.
Materiālu nelicenzēta izmantošana komerciālos nolūkos nav atļauta. Citējot, obligātas atsauces uz pirmavotiem.


Uz: Lejas Bulāna
      Gulags_lv
      Noziegumi pret cilvēci