Uz sākumlapu   Home


Trīs vēstules no Austrumiem. 1999
No LELBA mēnešraksta "CEĻA BIEDRS" 1999.g. #7 (septembris)

Inese Apse un Ieva Lūsiņa ar LELBĀL un PBLA finansiālo atbalstu 1998. g. no Latvijas aizbrauca, viena uz Baškīriju, otra uz Sibīriju, lai mācītu bērniem latviešu valodu un ticības mācību. Savukārt, Tamāra Heidemane bijusi piecus gadus skolotāja Krasnojarskas apgabalā. I. Apse raksta Maskavas latviešu Sv. Pētera draudzes priekšniecei Laumai Vlasovai; I. Lūsiņa, LELBA Palīdzības nodaļas vadītājam māc. Mārim Ķirsonam; T. Heidemane LELBA Pārvaldes priekšniekam prāv. Uldim Cepurem.

BAŠKĪRIJA

Pusgadu atpakaļ mēs norunājām, ka briesmu, bēdu, žēlabu un likstu vēstules netiks uz mājām sūtītas, bet jums. Ar to arī izskaidrojama mana klusēšana, jo bija jāraksta smaidošas vēstules. (Vēl joprojām mazliet smaidu.)
Skaidrības labad: Baškīrija nav Sibīrija un cilvēki uz šejieni netika izsūtīti. Baškīrija jeb Baškīrija vai Baškortostāna ir zeme Urālu kalnu pakājē, kas atrodas - rietumu pusē, bet aiz Urāliem austrumos ir Sibīrija. Tāpēc šeit nav ne taigas, ne ciedru riekstu, tikai plašumi un medus. Urālu kalnu gars, kas to apdvesmo un iedvesmo ir nevis lācis, kā varētu likties, bet gan „trausla meitenīte bez vārda"
Baškīrijas galvaspilsēta ir Ufa. Baškīrijā dzīvo gan krievi, gan baškīri, gan tatāri. 1930. gados te dzīvoja ap 10,000 latviešu, bet šobrīd ap 1,000. Latviešu valoda dzirdama vēl Arhangeļskas rajona Arhlatviešu jeb Maksima Gorkija ciemā, kas atrodas apmēram 100 km no Ufas. Šajā izsenis latviešu ciemā šobrīd kāda trešā daļa iedzīvotāju ir latvieši, pārējie baškīri un krievi.
Mans darbs te ir būt par latvieti. Esmu kāds sakars, saite, atgādinājums par Latviju, par latvietību. Daži pat mani salīdzina ar staru, kas spīd šī ciema latviešu kultūras dzīves tumsībā Nedomāju, ka pārspīlēju sakot, ka mana atrašanās šeit ir svarīga. Bērni (20) ar patiku nāk uz stundām, jo viņiem ir prieks būt saskarē a kādu cilvēku no Latvijas.
Priekšstatu veidošanai par to, kas ir latvisks Arhlatviešu ciemā būtu vajadzīga kāda latviešu ornamentu grāmata, tautas tērpos tērptas lelle. Latvijas karogs un citas lietas, kas raksturīgas pat stereotipiskas, latviešu kultūrai. Noderētu arī mazais, skaistais latviešu mūzikas instruments trejdeksnis, jo pašlaik dziesmas vai deja pavadījumam te tiek tikai muzicēts ar sintezētāju jeb akordeonu.
Viens ir pilnīgi skaidrs, ka manis aizsāktais darbs ir jāturpina, jo šis ir varbūt pats pēdējais tomēr visizdevīgākais laiks, kamēr vecmāmiņas vēl dzied latviešu dziesmas, kamēr vidējā paaudze tās vēl saprot, un bērnos veidojas izšķiršanās vai saukt sevi par latviešiem.
„Baškortostānas latvieši» - tā saucās pirmā šāda veida izstāde, kas 1998. g. 14. oktobrī tika atklāta Ufā, Baškortostānas tautu etnogrāfiskajā muzejā. Līdz šim muzejā bija apskatām; tikai tas, kas raksturīgs un ar vēsturisku nozīmi baškīru, tatāru, čuvašu, krievu tautām.
Baškīrija ir daudznacionālitāšu republika un Baškīrijas valdība ir ieinteresēta, atsaucīga un gribīga saglabāt dažādo tautu etniskās atšķirības, tātad arī valodu. Šādas kultūrpolitikas apstākļos mums ļoti izdevīgi šeit strādāt.
Latvieši Baškīrijā ieceļoja (tie netika izsūtīti, pirms apmēram 115 gadiem un šobrīd tie dzīvo Arhangeļskas rajona Bakaldinas un Arhlatvieši jeb Maksima Gorkija ciemā. Vairums cilvēku kas runā un saprot latviešu valodu ir novecojuši Tāpēc atbilde uz jautājumu, ko darīt šai Arhlatviešu ciemā skan: jāmāca bērniem latviešu valoda.
Latvieši, kas ieradās te pagājušā gadsimtenī apmetās Igļinas un Arhangelas rajonā; tie iepirka auglīgas zemes un dzīvoja viensētās, jeb kā tās šeit sauc „hutoros". 1920. gados sākās kolektivizācija un latviešu viensētnieki bija spiesti apvienoties kolektīvos. Ja kāds rīkojumam vēl nebija pakļāvies, tad 1930. gados to panāca ar nežēlīgu varu. Cilvēki arī no šejienes tika izsūtīti.
Latvieši šeit ieceļojuši, dažos gados iedzīvojās, t.i., iestrādājās turībā un runā, ka tas notika viņu strādīguma dēļ. Tas ir saprotams, jo salīdzinājumā ar Latviju, zemnieks te no auglīgās zemes ieguva vairākkārt lielāku ražu.
Dzīvojot Baškīrijā var atpazīt un saprast krievu tautas pasaku ainas, kas attēlo ērtu, labu un galvenais - siltu sēdēšanu uz mūrīša, gulēšanu un dzīvošanu.
Bībeliski aprakstot: “ Jo tas Kungs, tavs Dievs, tevi vada uz auglīgu zemi - uz zemi ar ūdens strautiem, ūdens kritumiem un avotiem, kas rodas ielejās, bet arī nāk no kalniem, Uz zemi, kur ir kvieši un mieži (vīna stādi un vīģu koki un granātābolu koki, uz olīvu koku zemi), kurā tek eļļa un medus, Uz zemi, kur tu maizi vairs neēdīsi trūkumā, kur tev nekā netrūks... (5. Moz. 8:7-9)
Šī tiešām ir bagāta zeme, maizes, piena un medus zeme. Zeme. Nav grūti nonākt pie atziņas, kas te ir acīm redzama, ka cilvēks ir no zemes, zemes, zemes. Bet, „No kāju pēdām līdz pakausim nav tur vairs nekā vesela, tikai vātis un brūces, un jauni ievainojumi, kas nav apkopti, nav pārsieti un ar eļļu ieziesti; Jūsu zeme ir kļuvusi par tuksnesi, jūsu pilsētas ar uguni nodedzinātas, jūsu tīrumos svešinieki apēd to augļus jūsu acu priekšā. Jā, tiešām, izkaltusi kailatne ir viscauri un pie tam kā svešu ļaužu postījumu sekas”. (Jes. 1:6-7)
Šī zeme ir padomijas izpostīta.
Manā pieredzē šī zeme ir sniega zeme. Par sniegu es varētu rakstīt, kā es to saucu, „ieputināšanas vēsturi”. Vēl Latvijā, domājot par Baškīriju, man radās jautājums, cik skaļi no debesīm nokrīt 3 m biezs sniegs?
Inese Apse. "Tajā zemē"

AUGŠBEBRI

Sveicināti!
Te Jūs uzrunā Ieva Lūsiņa, patlaban, skolotāja Ijeva Petrovka, no Babrovkas. Jūs, iespējams, jau esat nodomājis, ka es esmu pazudusi kādā sniega kupenā, nedodama Jums nekādu ziņu. Ja tā, tad Jums taisnība, jo šī gada Sibīrijas ziema, citu vīdu, izcēlusies tieši ar savu lielo sniega daudzumu un nevis ar lielu aukstumu. Un tagad, pavasarim tuvojoties, lielais baltums draud pārvērsties milzīgā peļķē, un pesimistiskākie babrovkieši izsaka iespēju, ka, sniegam kūstot, pa Babrovku varēs pārvietoties vienīgi ar laivas palīdzību!
Nu jau būs aizritējuši vairāk nekā 5 mēneši kopš esmu te - mazajā, mīļajā Babrovkā. Esmu paspējusi tai ļoti pieķerties. Un vēl joprojām mana sirds nemierīgi lēkā priekā. Priekā par iespēju piedalīties šī mazā ciema dzīvē.
Patlaban Babrovka dzīvo savu ziemas dzīvi. Visapkārt viens balts sniegs un kūpoši skursteņi. Jo aukstāks laiks, jo stiprāk kūp. Ziema ir suņu valdīšanas laiks. Tagad tie neierobežoti var skraidīt pa ciemu uz visām pusēm, vai arī uzrāpties uz kādas kupenas ielas malā un rāmi noraudzīties no šī skatu torņa uz ciema dzīvi. Līdz ar siltākā laika iestāšanos suņus sētās piesies, lai tie neapdraudētu citus mājas kustoņus, kas tad būs izlaisti pastaigās. Ziemā iemīļots pārvietošanās līdzeklis ir zirga kamanas. Babrovkā jau arī ir tikai viena iela 25 - 30 min. ilgas pastaigas garumā. Daži dienas laikā brauc arī tālākus gabalus - apm. 10 km - uz kaimiņu ciemu. Ikdienas dzīvi te nosaka daba - apgaismojumam: mēness spožums un debess skaidrums. Ir jau arī ielas laternas. Tomēr galvenā, īpaši māju pagalmos, ir mēness gaisma. Visgaišākie vakari un visgaišākās naktis Babrovkā ir kad mēness pilns. Tad sniegā pat pēdas var ļoti labi saredzēt. Citās tumšākajās reizēs jāuzmanās, lai nepakluptu pret kādu kupenu.
Tas tiešām ir brīnums, ka tik tālu tālu no Latvijas, dziļos Sibīrijas mežos dzīvo latvieši, kas vēl joprojām runā, vēl joprojām dzied latviski. Tik ļoti gribētos, lai šis brīnums turpinātos. Arī paši babrovkieši, šķiet, ieinteresēti, lai latviešu valoda neizmirtu. Bet uz ielas jaunākās paaudzes sarunu valoda vairs nav latviešu. Un tikai dažās ģimenēs vecāki ar bērniem runā latviski. Tā nu sanācis, ka skolā (1. - 3. klasē) gandrīz visi bērni (10 skaitā) mācās latviešu valodā no paša sākuma, savā ziņā kā svešvalodu. Taču galvenais ir, ka gan bērniem, gan vecākiem ir interese mācīties. Un ir vectētiņi un vecmāmiņas ar kuriem var pārrunāt stundās iemācīto, tādā kārtā palīdzot valodai nostiprināties.
Patreiz mums ir palicis viens pats burtiņš „o” un tad būs apskatīts viss latviešu valodas alfabēts. Bērni nevar vien sagaidīt, kad varēs sākt mācīties rakstīt. Pagaidām viņi raksta tikai drukātiem burtiem un lasa, tekstā atpazīstot vārdus, kurus esam jau mācījušies. Ja šiem bērniem būtu iespēja mācīties valodu arī nākošgad un vēl, teiksim, gadus 3 - 4, viņi iegūtu pamatīgas zināšanas. Pirmais solis ir sperts. Galvenais, lai tam būtu turpinājums.
Ir vēl 2 vecuma grupas, viena (4. - 7. klase) un otra (vidusskolas un vecāki), kopā 17 cilvēki, kas mācās valodu no pašiem pamatiem. Man un valodai par prieku skolnieku skaits nav īpaši sarucis un mēs kopā apgūstam aizvien jaunus un jaukus valodas laukus. Pa šo laiku esam mācījušies kā pastāstīt par sevi un ģimeni, par māju un sētu un daudz ko citu.
Viena grupa (4 - 5 cilvēki) nāk uz nodarbībām, lai pielāpītu valodas zināšanas, proti, garumzīmes, kuru esamību, šķiet, nenosaka nekādi loģikas likumi. Vispār šeit ir izplatīta atziņa; ka latviešu valoda ir sarežģīta valoda. Vai studenti ir centīgi? Gribētos teikt, ka jā.
Latviskā gara uzturēšanai daudz palīdzējis folkloras ansamblis „Varavīksne». Te nāk dziedāt daudz jauniešu un starp citām dzied un dejo arī latviešu dziesmas. Klubā tiek regulāri rīkoti dažādi pasākumi, kas veltīti latviešu tautas senajām tradīcijām. Tūlīt pat, kopā ar kluba vadītāju Olgu Vakengūti, rīkosim Meteņdienas svinības, kas iezīmēs ziemas beigšanos un pavasara iesākumu. Plānotā pasākuma „nagla" būs vizināšanās ar zirgu.
Diezin, vai jaunākā paaudze nākotnē sarunāsies savās ģimenēs latviski. Taču valodai, kā tautas kultūras mantojumam būtu piešķirama noteikta vieta Babrovkas sociālās dzīves pasākumos: svētkos, tautas tradīciju atzīmēšanā, dziesmās un dejās. Latviešu valoda varētu ari kļūt par pastāvīgu mācību priekšmetu skolā. Manuprāt, latviskā saglabāšanā ir liela nozīme sakariem ar tautiešiem Latvijā un ārzemēs. Jo ciešākas būs attiecības ar Latviju un tautiešiem citur, jo dzīvāka būs interese par latviskās identitātes saglabāšanu Babrovkā.
Pagaidām klusām, pamazām ir ienākusi latviešu valoda ikdienas dzīvē. Zinu, ka kādā ģimenē bērni un māmiņa viens otram jau latviski saka ar labu nakti. Arī savā starpā runājoties cilvēki aizvien biežāk pa pusei nopietni, pa pusei jokodamies iesprauž pa latviskai frāzei. Daži atzīst, ka sākot latviski labāk saprast, daži, ka vairs tik daudz nekautrējoties latviski runāt, citi saka, ka vajadzētu tikai turpināt, gan jau ievingrināsies.
Starp citu, arī es šeit esmu no nedaudz lietotās senatnīgās valodas iemācījusies pa jaunam vārdam. (Piem., kas ir tītarene, buburene, vāverene - visas trīs te aug brīvā dabā.)
Un ir labi, ka var notikt tas, kas notiek. Sūtu mīļus sveicienus no šīs pasaules malas. Ijeva Petrovka

LEJAS BULĀNA

Cienījamais Cepures kungs!
Ir jauki, ka visur ir saprotošas sirdis. Mani iepriecina katrs uzmanības apliecinājums, kas veltīts austrumu latviešiem.
Esmu dzimusi Maskavā, bet 12 gadu vecumā pierunāju mammu braukt uz tēva dzimteni Rīgu, kur es iemācījos runāt, rakstīt un domāt latviski.
Es gadiem brīnījos, par lielo latviešu skaitu Krievijā. Tai mūsu tautas palielai daļai, kuru liktenis ir izmētājis pa bijušās padomijas zemēm, republikām un apgabaliem - vai nu ciemos, laukos, vai pilsētās - bijis, ir un būs vēl ilgu laiku smags mūžs. Man par austrumu latviešiem sāp sirds.
Tiklīdz kā es aizgāju pensijā, atbrīvojusies no ģimenes saitēm, )audama bērniem dzīvot pašiem savu dzīvi, es devos uz Krasnojarskas novadu. Tas bija 1990 - 91. mācību gads, kad Kultūras fonds mūs sūtīja kā „Spīdolas» stipendiātus uz Sibīriju. Nākamos divus gadus mani jau finansēja Izglītības ministrija un dažus 1993. g. pavasara mēnešus mans galvotājs bija pazīstamais ārsts Kalnbērza kungs. Esmu ļoti pateicīga visām tām organizācijām un cilvēkiem, īpaši Vairai Strautniecei un Kalnbērza kungam, kas ļāva man piedzīvot trīs grūtus, bet brīnišķīgus mana mūža „zelta gadus".
Pa šiem trim gadiem es, ziņkārības dzīta, savācu gan tautiešu atmiņas, gan archīvu, bibliotēku un muzeju materiālus, kuros ir daudz interesanta ne tikai par latviešiem, bet arī par cittautiešiem. Materiālus vācu ar nolūku, noskaidrot kā luterāņi nokļuvuši Sibīrijā. Dažādo tautību luterāņi, mācītāji, baznīcas, Krasnojarskas rajona ciemu tapšana un dzīve, cilvēku likteņi, represijas - tas viss man agrāk nebija zināms. Daudz ko valdība cilvēkiem bija slēpusi. Savāktais materiālu klāsts mani pilnīgi pāraudzināja, tāpēc gribētos to izdot grāmatā, jo ticu, ka arī citus tas iespaidotu.
Dažus gadus padzīvoju mājās galvotāja trūkuma dēļ. Tad satiku Laumu Vlasovu, kas man sagādāja iespēju kopš 1997. g. rudens būt Lejas Bulānā. Te oficiāli strādāju skolā, mācot latviešu valodu, kā arī dažiem bērniem - vācu valodu. Vadu rokdarbu pulciņu un svētdienās mācu svētdienas skoliņā. Ļoti palīdz grāmata „Dāvā bērniem Dieva vārdu". Š. g. jūnijā došos atpakaļ uz Latviju, kur ķeršos pie iecerētās grāmatas. Tomēr, tā kā pa šiem pieciem Sibīrijā nostrādātiem gadiem neesmu kļuvusi ne par latu bagātāka, tad man ir nepieciešams finansiāls atbalsts, lai varētu realizēt iecerēto.
Lejas Bulāna atrodas kādus 800 km uz dienvidiem no Krasnojarskas. Un, lai tur nokļūtu ar vilcienu, ir jābrauc visu nakti, tāpat kā no Rīgas līdz Maskavai. Ciems ir 140 gadus vecs! Lielā Krievijas impērija izpletās cara laikos (1547 - 1917). 18. gadsimtenī pēc Ziemeļu kara (1721) tā ieguva Livoniju, Igauniju, daļu Somijas, bet pēc Polijas sadales Kurzemi, Lietuvu, Ukrainu. Bet jau 17. g.s. mednieku, zvērādu tirgotāju, dēkaiņu kazaku iekarota bija arī Sibīrija. Tās neizsmeļamās bagātības iegūšanai bija nepieciešams darba spēks. Cara „tētiņš» ar pareizticīgās baznīcas atbalstu „ne visai svarīgu noziegumu" dēļ sāka izsūtīt ļaudis uz austrumiem, komplektējot arestēto partijas (grupas) pēc piederības kādai vienai konfesijai. Tā no rietumu nomalēm pa etapiem uz Sibīriju sāka izsūtīt arī luterāņus.
Tieši šis moments piesaistīja manu uzmanību un man radās vesela jautājumu virkne: Uz kurieni luterāņi devās no Omskas rajona Rižkovas ciema, kur bija visu tautību pārstāvji? Kā viņi ceļoja tālāk? Kad ciemi izveidojās pēc tautībām? Vai luterāņi saņēma zemi un cik? Kad uzcēla pirmās baznīcu ēkas? Kuri mācītāji tajās kalpoja?
Pastāstīšu kā radās Lejas Bulāna. Ap 1820. gadiem evaņģēliski - luteriskās konfesijas noziedzniekus no rietumu nomalēm sākumā izsūtīja uz Rietumsibīrijas koloniju Rižkovu pie Omskas. Tā ir aptuveni pusceļā starp Rīgu un Lejas Bulānu.
Pēcāk, kad kolonijā vairs nebija brīvas zemes un dažādo tautību savstarpējās nesaskaņas izraisīja konfliktus, cara valdība nolēma kolonistiem ļaut sev meklēt dzīvesvietas vēl tālāk - Sibīrijas austrumos.
Cara laikos bija zināma kārtība, kuru ievēroja ceļot ciemus jauniegūtajos apvidos. Vispirms tika izmeklēts, tad izpētīts kāds jauns rajons, lai noskaidrotu cik tajā ir derīgas zemes. Pēc tam aprēķināto zemes daudzumu sadalīja ar 10, ja vienai dvēselei - vīrieša kārtas cilvēkam - pienācās 10 „desjatīnas", un iznākums noteica cik dvēseles drīkst apmesties šajā vietā uz dzīvi. Luterāņu kolonistiem piešķīra mazāk, krievu kazakiem vairāk zemes. Kad bija izbūvēts lauku ceļš, izrakta aka, tad uz to vietu sūtīja kolonistus pa konfesijām. Viņi paši sev cēla vai nu zemnīcas, vai mājas. Kad bija ieradies aprēķinātais dvēseļu skaits, iesūtīšanu pārtrauca, ciemam deva nosaukumu, to piereģistrēja un meklēja vietu jaunam ciemam.
Rietumos cilvēku turpat uz vietas notiesāja, nopēra (40 līdz 100 sitieniem) un izsūtīja uz Sibīriju. Nokļuvis Rižkovā viņš saņēma nelielu naudas summu, zemi un varēja celt sev māju. Ap 1850. gadu uz turieni jau tika iesūtīti somi, latvieši, vācieši, igauņi un zviedri. Starp citu, zviedri bija gandrīz vai pirmie, kurus Pētera I laikā izsūtīja no Ingermanlandes jeb Ingrijas, kur uzcēla Pēterburgu.
Pirmie, kuriem atļāva atstāt Rižkovu, bija piecas somu ģimenes Jura Kuldema vadībā. Divus gadus, ar dažādiem piedzīvojumiem pa ceļam, viņi virzījās uz Sibīrijas austrumiem. Un, visbeidzot, Jeņisejas guberņas dienvidos tie atrada skaistu vietu, kur bija gan dzirnavu celšanai upe, gan zeme, gan pļavas, gan meži. Tā 1850. - 51. gadā izveidojās Austrumsibīrijas dienvidos pirmā luterāņu kolonija, somu ciems Verhnij Sujetuk - Augšsvētuks. Turpmāk somus uz Rižkovu vairs nesūtīja, bet tieši uz Augšsvētuku.
Drīz pie viņiem ieradās arī igauņi. Bet kad pēc kāda laika radās nesaskaņas, tie netālu atrada paši savu vietu un izveidojās Augšbulānas igauņu koloniju, t.i., Verhņaja Bulanka. Beidzot 1858. g. bija piereģistrēta jauna latviešu un vācu kolonija - Nižņaja Bulanka - mūsu Lejas Bulānas ciems. Cik zināms, tad tur jau 1857. gadā bija dažas zemnīcas. Jāpiezīmē, ka latvieši bija atraduši vislabāko vietu Kebežupes krastā. Upes otrā pusē, 8 kilometrus tālāk, atrodas Poltavskojas ukraiņu ciems, bet kādus 18 km tālāk, kazaku ciems Ņižņij Sujetuk.
No visiem minētiem ciemiem tikai Lejas Bulānā varēja augt un pilnīgi nogatavoties nelieli saldi arbūzi. Auglīga zeme, skaista daba, kontinentāls klimats - viss mudināja uz darbu. Ko latvietis vēl varēja prasīt? Ciems auga. Izveidojās turīgas saimniecības. Daudziem bija lauksaimniecības mašīnas, bija arī dzirnavas. Apkārtējie runāja par latviešiem, apbrīnoja tos.
Ap 1920. gadu latviešu skolā gāja pāri par 300 bērnu.
Savas pastāvēšanas pirmos 70 gados ciems auga un izpletās, bet pēdējos 70 gados tas tuvojas savam galam. Šogad te vairs nav ne desmitās daļas agrākā vietā. Acīm redzams piemērs, kā valsts nocirtusi zaru, uz kura pati sēdēja. Kad padomju varai patikuši strādīgi saimnieki? Nekad. Tos iznīcināja revolūcija, un pirmo represiju vilnis 1929. - 33. gadā. Iznīcināja - kā naidīgus elementus. Ciems saplaka uz pusi. Sekoja jaunas nežēlīgas represijas. 1937. un 1938. gadā apsūdzēti par tautas ienaidniekiem un nošauti ap 120 ciema vīrieši. Lejas Bulāna no visiem apkārtējiem ciemiem devusi vislielāko skaitu represēto. Pāri palikušos jauniešus savāca karš. Pēc 1937. g. latviešu skolas tika aizslēgtas, tas pats notika arī ar somu un igauņu skolām. Reliģiju jau 1920. gados aizliedza, baznīcas nojauca, mācītājus un viņu palīgus iznīcināja.
Daudzi, bijušās padomijas dažādās vietās palikušie, latvieši ir aizmirsuši savu valodu, tradīcijas, reliģiju. Bet ne Lejas Bulānā. Senā latviešu valoda skan daudzu ģimeņu ikdienas sarunās. Vēl līdz šim var atrast ne tikai vecīšus, bet daudzus vidējā vecuma cilvēkus, kā ari jauniešus un bērnus runājam latviski. Paradokss tomēr ir tas, ka lasīt latviski prot visvecākā un visjaunākā paaudze.
Neviens nav atteicies no piederības luterāņu ticībai. Gadiem, Ciņu Paulīne, sīka maza sieviņa, mācītāju vietā kristīja, laulāja un apbedīja visus bulāniešus. Pēc viņas nāves to tagad veic Kadaku Emīlija ar Runču Emmu, kas vadās no vecām reliģiska satura grāmatām un vecām dziesmu grāmatām. Viņas pat kritizē mūslaiku jauninājumus dažos tekstos.
Pret skolotājiem no Latvijas ciema ļaudis izturas ar cieņu, kas atbilst viņu latviskai mentalitātei. Katrs palīdz kā var, novēro, ja skolotājs piemērojas, drīz to sauc par savējo. Arī es varu lepoties, ka esmu godalgota, ka esmu „savējās" vārda īpašniece. Par to esmu no sirds pateicīga visiem visiem.
Kad es 1993. gadā beidzu Krasnojarskā vākt materiālus, biju ļoti skumīga. Jo tad somu biedrībā Krasnojarskā jau bija luterāņu draudze, kuru bieži apmeklēja vairāki Somijas mācītāji. Latvija nespēja sūtīt šurp savus mācītājus. Bet 1999. gadā es nopriecājos, ka arī latvieši varēs dzirdēt Dieva vārdu, ja vien to vēlēsies, jo Krasnojarskā tagad ir luterāņu mācītājs tēvs Daniēls. Tēvs Daniēls nav krievs. Tēvu Daniēlu ordinēja bīskaps Āre (Aare) Pēterburgā. Viņš jau vairākkārt ir apmeklējis mūsu ciemus un varēs arī turpmāk to darīt.
Maza piebilde. Krasnojarskas latviešu kultūras biedrības 1940. un 1949. gadā represētie un to bērni krasi atšķiras no Lejas Bulānas latviešiem. Paši represētie runā latviski, bet viņu bērni un mazbērni - nemaz, jo nebija atļauts ne mācīt, ne mācīties kādu svešvalodu. Un par evaņģēliski - luterisko ticību viņiem nav nekas stāstīts.
Esmu īsumā pastāstījusi par Sibīrijas spēcīgajiem iespaidiem, kas lika man, latviešu valodas skolotājai no Latvijas, pilnīgi pārvērtēt visus savus līdzšinējos pasaules uzskatus. Es ceru, ka LELBA man palīdzēs īstenot nodomu šos iespaidus izdot grāmatā.
Lūgšu Dieva palīdzību apmēram 9000 km garajam atpakaļceļam uz Jūrmalu. „Ved mani, Dievs, un manas gaitas svētī..."
Pateicībā par atsaucību.

Tamāra Heidemane  


Šajā Interneta vietnē iekļauto materiālu lietošana paredzēta informatīviem un izglītības mērķiem.
Materiālu nelicenzēta izmantošana komerciālos nolūkos nav atļauta. Citējot, obligātas atsauces uz pirmavotiem.


Uz: Lejas Bulāna
      Gulags_lv
      Noziegumi pret cilvēci