Uz sākumlapu   Home


Citi Sibīrijas latviešu ciemi

Dārgu tur mazo Latviju Sibīrijā
Gaida Liepiņa

Jau 22 gadus Sibīrijā — tālajā Omskas apgabala Taras rajona Augšbebru ciemā, kur pirms vairāk nekā gadsimta ieradās pirmie latvieši kārotā zemes stūrīša meklējumos, — senču tradīcijas un valodu aizrautīgi kopj un par šo bagātību arī jauno paaudzi cenšas ieinteresēt vietējā kluba vadītāja Olga Vakengūte. Viņa neslēpj, ka to izdarīt kļūst arvien grūtāk, jo vairākums ģimeņu ir jauktas, tomēr no aptuveni 200 iedzīvotājiem puse joprojām esot latvieši.

25 Sibīrijas latviešu delegācija no Omskas pilsētas un Augšbebru ciema ar Latvijas vēstniecības Maskavā atbalstu jūlija nogalē viesojās senču dzimtenē, lai to skatītu pašu acīm un piedalītos arī Rīgas 800.jubilejai veltītajos Dziesmu un deju svētkos. Pērnvasar šo draudzību uzsāka Valmieras pašvaldība un vietējais politiski represēto vīru koris Baltie bērzi, kas augustā apmeklēja Sibīriju, vēlēdamies pabūt skarbo atmiņu vietās.

Sava darba zvaigžņu stundu Olga kopā ar Augšbebros pašas izloloto folkloras ansambli Varavīksne pagājušo sestdien esot piedzīvojusi Ikšķilē politiski represēto saietā. Izdzirduši sibīriešu atvesto ciemkukuli Dziesmu par dzimteni, visi pasākuma dalībnieki piecēlušies kājās un dziedājuši līdzi seno melodiju. «Man acis bija asaru pilnas un skudriņas skrēja no matiem līdz papēžiem. Tik svēts bija šis dvēseles vienojošais brīdis,» viņa atceras. Cilvēki pateicībā nesuši ziedus, dāvaniņas, aizkustināta Olga rāda kādas pilnīgi svešas sievietes dāvināto sudrabā kalto gredzenu.

Jāņi Augšbebros

Olga stāsta, ka Augšbebros no visiem latvisko tradīciju svētkiem vislielākā piekrišana arvien ir Jāņu dienai, kuras garu uztur vietējais folkloras ansamblis Varavīksne. Tiek uzaicināti latvieši arī no kaimiņu ciemiem — Martjušovas un Kurzemes ozoliem. Vispirms ar Līgo dziesmām tiek izstaigāta katra no vairāk nekā pussimt sētām un sveikti visi deviņi Jāņi. Cienastā sievas ceļ gan speķaraušus, gan ķimeņu siera rituļus. Olga lepojas, ka tos jau iemācījušās siet pat jaunas meitenes. Diemžēl alu gan vairs neviens vīrišķis nemākot brūvēt, tāpēc tas jāgādā no Omskas rūpnīcas.

Jāņu vakars cilvēkus joprojām pievelkot kā magnēts. Olga lepojas, ka Augšbebros Jāņi ir svinēti pat tad, kad Latvijā lielā partokrāta Arvīda Pelšes laikā tradīcija bija pieklususi. Šogad gan arī viņu ciemā tie iznākuši raibāki nekā citkārt, jo iecerētajam izrādes fragmentam no Blaumaņa Skroderdienām Silmačos īsti latvisko kāzu skatam sieviešu lomu tēlotāju gan esot pieticis, bet vīriešu lomās dažs «viestēlotājs» pratis runāt tikai krieviski. Latviskas iezīmes ir arī Ziemassvētkiem un Lieldienām.

Kopš atmodas laika ciemā svinīgi tiek atzīmēts arī 18.novembris. Sibīrijā tad ārā jau valda sniegs un sals, taču pie Augšbebru kluba vienmēr tiek sakurts ugunskurs, pie kura cilvēki aizdedz svecītes, un ar telpā ienestajām liesmiņām pasākuma dalībnieki, dziedādami Dievs, svētī Latviju!, arī paši domās tobrīd it kā sasveicinās ar 3000 kilometru tālo dzimteni.

Ar sirdi Latvijā, ar saknēm Sibīrijā

«Kad atbraucu uz Latviju, arvien jūtos it kā būtu atgriezusies skaistā sapnī redzētā vietā — savās īstajās mājās. Tāpēc arī pēc apprecēšanās 1979.gadā, lai cik grūti bijis ar naudu, atvaļinājumā ar vīru braucam uz Ventspili pie viņa tuviniekiem, kā arī apmeklēt senču atdusas vietas,» stāsta Olga. Viņas pašas seno kurzemnieku dzimtu zemes meklējumos uz Sibīriju ir aizveduši vecvecvecāki. Tagad Augšbebru kapu kalnā jau apglabātas trīs paaudzes. Par labo latviešu valodas prasmi viņa ir pateicīga savai vecmāmiņai. Bijis pat tā, ka krusttēvs meitēnu par sekmīgu krievu valodas mācīšanos, kas tolaik vietējā skoliņā bijusi obligāta, «iebarojis» ar medus karotēm, smiedamās atceras Olga.

Viņa ļoti augstu vērtē kopš atmodas gadiem diemžēl gan ar pārtraukumiem sākto latviešu valodas mācīšanu vietējā skolā. Par to liela interese gan latviešiem, gan krieviem. Augšbebru ļaudis arī nejūtoties aizmirsti. Patlaban ar Pasaules brīvo latviešu biedrības un Latvijas vēstniecības Maskavā gādību topot Sibīrijas etnokultūras komplekss, kur atradīsies gan skola, klubs, muzejs, gan latviešu valodas pedagogiem ērta māja ar pirti. Arī tautas tērpi Sibīrijas latviešiem ir mīļu roku dāvināti no viņu atbalstītājiem gan vēstniecībā, gan dzimtenē. Palīdzību sniedz gan Krievijas, gan Magadanas latviešu biedrība. Savukārt Latvijas Kultūras fonds klubam sagādājis datoru, televizoru, videoaparatūru, muzikālo centru, kā arī vērtīgas grāmatas un laikrakstus.

«Gribētos tikai, lai biežākas Sibīrijā būtu tikšanās ar koriem, deju kolektīviem un teātriem, vienkārši ciemiņiem no Latvijas. Jūs nevarat iedomāties, kādu spēka lādiņu mums dod katra šāda sastapšanās. Lai cik labi ir šeit, mūs tomēr atpakaļ velk nu jau vairākām paaudzēm dzimtie Augšbebri, kur atdusas mūsu vecāki. Pat ja tur pārdotu visu iedzīvi, daudziem pietrūktu naudas atgriezties, lai pēc vairāk nekā gadsimta atkal iesakņotos Latvijā. Darba meklējumos traucētu arī nepietiekamās valodas zināšanas, jo vairākums ģimeņu ir jauktas un ne visi bērni vairs māk latviski. Bet vēl jau vismaz paaudzes garumā latvietība Augšbebros droši turēsies,» moži saka Olga.


Diena, 2001. gada 28. jūlijs.


Šajā Interneta vietnē iekļauto materiālu lietošana paredzēta informatīviem un izglītības mērķiem.
Materiālu nelicenzēta izmantošana komerciālos nolūkos nav atļauta. Citējot, obligātas atsauces uz pirmavotiem.


Uz: Lejas Bulāna
      Gulags_lv
      Noziegumi pret cilvēci