Uz sākumlapu   Home


JĀNIS DRIĶIS. Lejas Bulanka.
No žurnāla "Jaunatnes Draugs", 1926.g.

Nebūs gan Latvijā nevienas luterāņu draudzes, kurai nebūtu kāds vai vairāki viņas dēli un meitas pēc daudz dzīves aukām, pat dzīves katastrofām, miera vietu atraduši Lejas Bulankā. Šī ir agrākos gados tā daudzinātā «pasīlija». Gadus 50 atpakaļ mātes Latvijā biedināja nerātnos puisēnus: «Pagaidi vien, palaidni, gan tevi aizsūtīs uz «pasīliju»!»

Pagājušā gadu simteņa trīsdesmitos gados izsūtītos vairs nenometināja Vakarsibīrijā, bet sāka sūtīt uz Rītsibīriju, kuras platība ir lielāka par visu Vakareiropu. Nu izkaisījās luterāņi no Baltijas un visas Krievijas kolonijām pa Rītsibīrijas plašumiem, kuri mērojami nevis simtām, bet tūkstošām verstīm. Ap 1845. gadu no Maskavas evaņģēliski luteriskās konsistorijas izsūtīja mācītāju Dr. Sederholmu, lai tas apkopotu visu tautību luterāņus Rītsibīrijā. Šinī ceļojumā, kura garums turp un atpakaļ bija ap 15 000 verstīm, Dr. Sederholms pārliecinājās par sava uzdevuma neiespējamību. Grūti bija atrast luterāņu katordzniekus, kas grupās strādāja Irkutskas, Aizbaikāla, Nerčinskas un Amūras centrālē vai arī dažādu «taigu» (lielmežs) zelta bedrēs, turpretī par uz nometināšanu aizsūtītajiem un katorgu beigušiem trūka jel kādu noteiktu ziņu. Mācītājs, atradis dažas luterāņu dzimtas, apjautājās pēc citiem luterāņiem, un nu gadījās, ka bija jābrauc simtām verstīm sānis vai atpakaļ, lai sameklētu kādus luterāņus. Ceļojumus varēja uzņemties tikai īsos vasaras mēnešos, turpretī ziemā, kad «purgas» (sniegputeņi) dauzījās un lauskas spēra pie mīnus 30—40 °R1 (Reomira skala),  par ceļojumiem nevarēja ne domāt. Maskavā nonācis, Dr. Sederholms pacēla jautājumu, ka visus uz nometināšanu nosūtītos un katorgu beigušos luterāņus vajag nometināt vienā vietā. Pēc daudz formalitātēm 1851. gadā iznāca krievu valdības rīkojums, ka visi luterāņi Rītsibīrijā nometināmi Minusinskas apriņķi Jeņisejas guberņā.
No tā laika visus luterāņus nometināja Minusinskas apriņķi. Te nu viņi atkal klīda gar milzu straumes Jeņisejas krastiem, līdz kamēr Irkutskas divīzijas mācītājs Kosmans (vēlākais ģenerālsuperintendents Maskavā), ļoti tālredzīgs un spēcīgs cilvēks, izraudzīja luterāņu kolonijām Minusinskas dienvidos Sajānkalnu pakājē Kebežas ieleju ar Suetukas kalnāju. Šis apgabals atrodams tā sauktā Sibīrijas Šveicē, auglīgs un bagāts ar skaistiem dabas skatiem. Pirmā dibinājās somu kolonija Suetuka jeb Kamennij Brods, mācītājs Kosmans dibināja latvju un vācu koloniju Lejas Bulanku 1858. gadā pie Bulankas ietekas Kebežā un kādu gadu vēlāk Augšbulanku, igauņu koloniju, Bulankas upītes augšgalā. Abas Bulankas ir no Minusinskas 90 verstis uz rīta dienvidiem. Lai liktu trim minētām kolonijām ciešus pamatus, tad mācītājs Kosmans brauca trīs vasaras no Irkutskas uz Minusinsku. Nebija viegls darbs mežainā apgabalā celt kolonijas ar ļaudīm, kuriem mugurā bija tikai kroņa mantels un kuriem dažkārt uz citu visu vairāk prāts nesās nekā uz mierīgu zemkopja dzīvi. Mācītājs Kosmans jaunam pilsonim apgādāja mājiņu, zirgu ar arklu un sēklu, kā arī govi un darba rīkus; arī sievu saimnieci apgādāja jaunsaimniekam.

Toreizējie ieskati Sibīrijā bija, ka nosūtītais, zaudējis savas tiesības un dzimteni, ir zaudējis arī savas morāliskās saistības. Kam. nebija sievas līdzi, tas skaitījās par neprecētu — vai arī otrādi. Administrācijai bija tādi paņēmieni: kad vairāki simti nosūtīto saradās Minusinskā, tad kādā jaukā dienā visu partiju dzina uz jauno nometni; līdzi brauca apriņķa priekšnieks (ispravņiks) un garīdznieks (krievu pops). Nometnē nostādīja sievietes vienā rindā un vīriešus otrā. Pa kārtai izsauca vīrieti Ivanu un sievieti Agafu. Uzprasīja tiem, vai tie viens otru grib. Kad tie bija ar mieru, tad viņus uz vietas salaulāja un jaunam pārim ierādīja mājiņu ar zirgu, arklu un govi. Ja izsauktais Vasilijs negribēja piesolītās Darjas, tad ispravņiks viņam lika uzskaitīt 15 koku; tūlīt tam radās griba uz laulības dzīvi un zemkopību. Protams, mācītājs Kosmans nav tik traki rīkojies, bet jaunsaimniekam, sievu pielaulādams, nav prasījis, vai tam sieva dzimtenē ir vai nav. Sieviešu bija liels trūkums; Bulankā uz 3—4 vīriešiem bijusi viena sieviete, tādēļ katrs skaitījās laimīgs, kas tika pie sievas. Bulankas jaunsaimnieki, dzirdēdami kādu latvju partiju nākam, brauca 60 verstis pretī, lai iemantotu sievu pagasta valdē, un, kas pirmais nonāca, tas pēc likuma un vietējās kārtības viņu dabūja. Laimīgais savu iemantoto veda savās mājās un gaidīja, kamēr mācītājs ieradies viņu bez kādām ceremonijām salaulāja. Latvieši nav ņēmuši krievietes, bet gaidījuši uz latvietēm. Kopējais ideāls bija tautība un ticība (konfesija). Nākamā vasarā mācītājs atbraucis atrada, ka dažs labs saimnieks bija nodzēris zirgu, arklu ar darba rīkiem, pametis mājiņu un sievu un aizgājis plašā pasaulē. Tādi piedzīvojumi mācītāju Kosmani neapmulsināja. Ar apbrīnojamu enerģiju un neatlaidību tas vācis līdzekļus no luterāņiem dzimtenē; pavisam savākti un izdalīti ap 16 000 rubļu. Augu dienu viņš ir bijis pie kolonistiem, tiem mācīdams ēkas celt, dārzus un zemi kopt, rādījis, kur un kā ceļi jāierīko utt. Mācītājs Kosmans izrājis sliktos saimniekus, iztrencis laiskās saimnieces no gultas, ar saules lēktu tas bij redzams staigājam ar savu resno nūju pa ciema ielām un dārziem. Koloniju dibināšanu pabalstīja zemes audzelība.

Melnzeme, kas dod augļus bez mēsliem, gadu simteņus no bērzu mežiem pūdēta, izdeva pie visu mazākām pūlēm bagātus augļus. Neskatoties uz dažiem nelabvēlīgiem apstākļiem, kolonijas sāka augt un plaukt. Ik gadus pienāca jauni kolonisti, cēla jaunas mājas, ietaisīja dārzus un iekopa laukus.

Kolonijas pamats (pīlāri) bija tādas dzimtas, kuru galvu barons kaut kāda niecīga iemesla dēļ bija licis notiesāt uz Sibīriju un kam sieva ar bērniem bija sekojuši. Īsā laikā viņi nāca pie turības un priecājās par to, ka bija atsūtīti uz «pasīliju”. Nospiestais latvietis, ticis Sibīrijā, brīvi uzelpoja. Te viņš varēja cirst kokus, cik viņam patika, ietaisīt tīrumus un pļavas pēc paša gribas un ieskata. Pirmos gados nometinātiem nebija nekādu nodevu. Daudzu atsūtīto nelaime bija tā, ka viņiem dzimtenē palika sieva un bērni. Kolonijas dzīve viņus neapmierināja, viņi klīda un nīka, kamēr aizgāja bojā. Nu bija redzams, cik kļūdaina, var sacīt, noziedzīga bija tāda rīcība, kad Latvijā atturēja sievu un tai nedeva vīram līdzi iet uz Sibīriju. Pat katordznieki palika Bulankā par krietniem saimniekiem, ja tikai viņiem bija sieva un bērni līdzi nākuši. (Baroni un sevišķi mācītāji sievas atrunājuši neiet vīriem līdzi; pat tiesas ir iespaidotas un administrācija pielikusi daudz pūļu, lai sievas aizturētu. Vēlākos gados tādi centieni mazāk piekopti.)

Mācītāja Kosmana nodomi bija ļoti lieli. Viņš gribēja kolonijas vienot kultūras un patstāvības mērķos, lai apkārtējo iedzīvotāju zemais līmenis tos nevilktu uz leju, bet koloniju apstākļu neizpratne un stūrgalvība šos mērķus izjauca. Mācītājam Kosmanim no Sibīrijas aizejot, kolonijas bija atstātas savam liktenim. Mantojums bija liels, bet mantinieki bija maziņi.  (Mācītājs Kosmans, apnicis lielos ceļojumus, gribēja apmesties Lejas Bulankā uz dzīvi, prasījis, lai katra kolonija viņam apstrādātu pa zemes gabalam. Viņš solījies palikt kolonijās par vietējo mācītāju. Viņa nodoms bijis dibināt patstāvīgu luterāņu pagastu, lai kolonisti nenāktu zem vietējo iedzīvotāju iespaida, bet būtu atkarīgi tikai no apriņķa valdes Minusinskā. Viņš bija atradis pirmos skolotājus — Bulankai Freiju un Suetukai Milleri, kamēr krievu ciemos vēl skolu nekur nebija. Bulankas tēvi savā starpā aprunājusies, ka nu viņi esot vaļā no baroniem un mācītājiem, un, ja padošoties mācītāja Kosmaņa prasījumiem, tad būšot atkal vecā verdzība. Bez vietējā mācītāja varot iztikt un pievienoties varot pie kāda krievu pagasta. Tas sarūgtināja mācītāju Kosmani, viņš atstāja Sibīriju un aizgāja uz Saratovu Volgas kolonijās.)

Pēc tam kolonijas 3 vasaras apmeklēja Irkutskas mācītājs Rosini. Tas bija krietns virs, zinību cienītājs, bet ne koloniju dibinātājs un 4 tautību (latvju, vācu, somu un igauņu) iedvesmotājs. Mācītāji Butke un Ratke kolonijas tikai vienreiz katrs ir apmeklējuši; protams, viņi ar tām nevarēja pa lāgam iepazīties. Garīgā ziņā Bulankā klājās visbēdigāki 15 gadus, kad Suetukā somu senāts uzturēja mācītāju priekš visiem somiem Sibīrijā, formāli abas Bulankas atradās somu mācītāja pārziņā, bet tas bija tikai uz papīra. Viņam, apkopjot visus somus pa plašo Sibīriju, nebija ne iespējas, nedz gribas rūpēties par Bulankām, kuras neietilpa viņa uzdevumu aplokā. Šinī laikā Lejas Bulankas skola bija iebraukusi materiālisma ūdeņos. Izņemot piedauzības, viņa Bulankai garīgā ziņa nekā nevarēja dot. Administratīvā un politiskā ziņā uzraudzība pār kolonijām piekrita valsts iestādēm, bet garīgā laukā viss noritēja pēc pašu ieskatiem, un tad ir notikušas raibas lietas. Garīgā priekšniecība atradās Irkutskā un Maskavā, un, ko uz turieni ziņoja, ar to bija jāapmierinās. Visa vadība uz vietām bija baznīcas skolu rokā. Piemēram, skolas būvei sūtītā nauda ir izlietota saimniecības ēku celšanai. (Mācītājs Rošijers ir bijusi bēdīga persona, kā vecpuisis dzīvojis sibīriski. Kāds bulānietis viņam žēlojies, ka tam sieva aizgājusi, tad tas sacījis: «Mans bērns, sieva aizgāja pie cita, tu ņem atkal citu, tā iet Sibīrijā.» Ir ļoti daudz bēdīgu nostāstu un anekdošu par tā laika Bulankas garīgo vadoni — skolotāju. Mācītājs Rošijers dzīvoja pats un ļāva arī citiem dzīvot.)

Šinī laikā Bulankas dzīvē ienesa jaunu kustību brīvnācēji no Dikļu un Umurgas draudzēm, kuri ap 1870. gadu trijas vasaras, trijos pulciņos te ieradās, aicināti no saviem radiem un pazīstamiem uz zemi, kur «piens un medus tek». No vienas puses ņemot, brīvnācēji bija priekš Bulankas garīgās dzīves no ļoti liela svara, jo viņi izrāva Bulankas vecos iedzīvotājus no viņu miegainības un tiem deva kultūras un morāles ziņā jaunu spirgtu virzienu; bet, no otras puses, viņi drīz aprada ar vietējām paražām un netikumiem, kuru ziņā nepalika atsūtītiem pakaļ. Te nu izrādījās, ka ļaudis, kas dzimtenē bija kārtīgi un skaitījās par godīgiem, Sibīrijā tādi vairs nebija. Viņu godīgums nedibinājās uz iekšķīgas pārliecības un mīlestības uz labu, bet gan apkārtnes ieskati un tikumi tos nesa pa kopējo straumi; nonākušiem Sibīrijā, tiem trūka iekšējā spēka cīnīties pret vispārējo ļaunuma straumi, bet tie ļāvās atkal nesties no tās. Brīvība drīz vien tiem izvērtās par patvaļu, nesdama postu svabadiem ļaudīm. Tomēr stāvošā Bulankas līmenī bija ienesta kustība, kura vairs neaprima.

Kolonijā bija tuvu pie 200 māju un ap 1000 iedzīvotāju, viņa atradās jaukā, auglīgā apgabalā; tomēr uz koloniju gulēja kāds lietuvēns, kas visu ko smacēja un nospieda. Ne vien garīgā, bet arī saimnieciskā ziņā bija daudz bēdīgu ainu. iemeslu tam visam paredzēja Bulankas dibinātājs mācītājs Kosmans, sacīdams, ka no skaistiem sniegbaltiem Sajānkalniem glūn samaitāšana uz jaunām kolonijām. Šinīs kalnos atrodas pusaplokā ap Bulanku 200—500 verstis tālumā (Sibīrijas apstākļos tuvumā) zelta mazgātavas. Daudz kolonistu pie pirmās nepatikšanas pameta saimniecību un aizgāja uz zelta bedrēm. Visi vientuļi palika par zelta mazgātajiem. Vasaru strādāja veselībaiļoti kaitīgos apstākļos, rudeņos nāca uz ciemu un grūti pelnīto naudu nodzēra. Bulanka pārvērtās par zemi, kur ne piens, ne medus, bet šņabis tecēja ar visiem saviem ļauniem pavadoņiem, maitādams ciemu un pašus «zelta zēnus». Rudeņos Bulankas saimnieki brauca pretim zelta mazgātājiem, lai iegūtu vienu vai vairākus savā mājā un maizē.

Kad vairāki simti zelta mazgātāju saradās ciemā, tad bija dziras un troksnis dienām un naktīm. Šinī purvā grima manta un tikumi. Pēc pāris mēnešiem dažiem «zelta zēniem» nebija ne naudas, ne drēbju, viss bij nodzerts. Tad bij jāiet pie kāda saimnieka darbā, kas to apģērba un pabaroja. Vakardienas kungs bija palicis par nabagu. Bet, pavasarim nākot, viņu bēdas beidzās. Zelta mazgātavu saimniekiļoti cienīja kolonistus kā veiklus strādniekus. Viņi ieradās Bulankā ar naudu un drēbēm, noslēdza priekš sevis izdevīgus līgumus, samaksāja parādus, iedeva rokas naudu, noņēma vedējus, kas ziemas ceļā «zēnus» noveda uz zelta bedrēm; vasarā uz turieni varēja nokļūt tikai kājām vai jāšus. Nu atkal sākās grūtais darbs, kaitīga dzīve, lai atpelnītu parādus un sakrātu naudu, ar kuru Bulankā rudeni būtu varoņi, godāti un no visiem slavēti, kamēr nauda bija ķešā, bet, kad nauda pietrūka, tad drīz vien dabūja pa «ļepu» (ausi). Zelta mazgātāji uzspieda savu zīmogu visai ciema dzīvei. No zelta mazgātājiem drīz vien radās 35—40 gadus kropli sirmgalvji, kuri ciema patversmē uz plikas lāviņas trūkumā nomira, kaut gan agrāki ar simtiem bija mētājušies, «kad rubļi bija kā dubļi». Bija sakāms vārds «Jo dzer, jo bagāts; jo ar, jo nabags». Palaidnīga dzīve nāca slavā, bet godīga — neslavā. Sekas bija grimšana ne vien garīgā, bet arī saimnieciskā dzīvē. Ja cilvēks savos ieskatos un tikumos ir nekārtīgs, tad viņš nav spējīgs savu dzīvi saimnieciski nokārtot; nelīdz ne nauda, ne zemes bagātība, ne labi dzīves apstākļi.

Septiņdesmito gadu beigās Lejas Bulanku apmeklēja Maskavas ģenerālsuperintendents, lai to revidētu. Bet Bulankas varenie šo revīziju ļaudīm noslēpa. Revidents ieradās ciemā pašā siena laikā, kad ļaudis bija savās pļavās 5—15 verstis no ciema. Kā par brīnumu, mājās bija visi varas viru draugi un aizstāvji. Iebildumus no kādas māmiņas un nepilngadīga zēna noraidīja par muļķībām un dumpīgām tenkām.

Nepilngadīgais zēns irļoti interesanta parādība Bulankas dzīvē. Beidzis Dikļu pagastskolu, kurā valdīja Neikena gars, tas iemantotos ideālus, kurus stiprināja viņa reliģiozā māte atraitne, Bulankā nonācis ar māti un mātes brāli, grib izvest dzīvē. Te viņš sanāk konfliktā ar skolotāju un ciema vadoņiem. S. nevar ciest, ka garīgie vadoņi dod sliktu priekšzīmi. Viņš iet ar tiem izrunāties, tiek izsviests pa durvīm. Visi viņu izsmej, bet tas paliek pie savām domām. S. rakstīja bīskapam uz Pēterpili, bet saņem atbildi, ka būs revīzija. Pēc revīzijas Bulankas vadoņi grib viņu pārmācīt. Viņi sabiedē zēna māti, ka brauks ar melniem ratiem un melniem zirgiem un vedis dumpinieku nezin kur. Māte nāk mājā raudādama un zēnu noper. Ar to vēl nepietiek: skolotājs, izlietodams savu autoritāti, un lielais baznīcas pērminders — savu varu, nospriež zēnam pērienu, ko arī izpilda.

Pēriens motivēts ar to, ka S. izplatījis melu ziņas par baznīcas darbiniekiem. Tomēr pērieni nav zēnu pie prāta veduši. Viņa mērķis ir atrast priekš Bulankas taisnību un gaismu. Pieaudzis viņš ceļo ar māti un patēvu uz Latviju, apmeklē vairākus mācītājus arī Rīgā, bet visur redz vai nu smīnu uz lūpām, vai plecu raustīšanu, jo nav pratis savu lietu labi apgaismot. Nekā nepanācis, viņš dodas uz Pēterpili pie bīskapa. Tur viņam paskaidro, ka revīzija ir bijusi un visu nokārtos. Bet S. nevar saprast: kāpēc sliktais vadonis vēl vienmēr savā vietā? Bēdīgs viņš griežas mājās, naudas priekš biļetes vairs nav, jāiet kājām. Neapmierināts ar saviem panākumiem un Latvijas apstākļiem, viņš pēc dažiem gadiem griežas atpakaļ uz Bulanku.

Revidents uzslavēja darbiniekus un aizbrauca; tomēr tas dabūjis tādu iespaidu, ka labi nav. Pēc šis revīzijas Maskavā radās otra doma, ka ar to vien, ka luterāņi kopoti vienā vietā, vēl nekas nav panākts, bet jāgādā par pastāvīgu garīgu vadību. Nolēma Lejas Bulankā celt mācītāja māju ar lūgšanas namu un tur nometināt vietējo mācītāju.

Pie jaunā laika pavasara zīmēm var pieskaitīt mācītāja Kaspara darbību. Viņš trīs vasaras brauca no Irkutskas uz Bulanku (1881—1883). Pats būdams latvietis, viņš sevišķi sajuta Lejas Bulankas priekus un bēdas. (Vēlāk Kaspars bij mācītājs Skujenē, Vidzemē.) No viņa arī parādījās par Bulanku raksti Latvijas presē — «Balsi». Visus tos, kas skuma par garīgās dzīves bēdīgo stāvokli, priecināja mācītājs Kaspars, ka Bulankā drīz būs vietējs mācītājs un ka būvēs mācītāja māju ar baznīcu. Tie bija Lieldienas zvani Bulankas bēdīgajā draudzes dzīvē. Šīs dvesmas aizņēma pat vienaldzīgos un mudināja snaudošos. Gan cēlās pretestība uz ciema varenajiem, kuru labais stāvoklis dibinājās uz laužu zemajiem instinktiem, Stipru aģitāciju pret mācītāju veda skolotājs ar kulakiem. Mācītājam Zālitim pirmoreiz Bulankā ierodoties, draugi uz skolotāju izteikušies: «Re, tur nu iebrauc tavs ienaidnieks» It kā pavasara plūdi iet pāri visiem šķēršļiem un atbrīvo sev ceļu, tā arī jaunā sajūsma rāva visus līdzi. Pat pretiniekiem, lai pavisam nepaliktu pie malas un apsmieklā, bija jāpiedalās un jāliek rokas pie darba, kad tas bija vajadzīgs.

Vietējais mācītājs Zālitis (latvietis) ieradās kolonijā 1884. gadā. Nu sākās drudžaini būves darbi. Garīgos centienus pabalstīja un darbiniekus algoja Palīdzības lāde Pēterpili; darbus pārraudzīja Maskavas evaņģēliski luteriskā konsistorija, kura bija nolēmusi celt Bulankā mācītāja māju ar lūgšanas kambarī galā. Bet draudzes locekļi ar to nebija mierā. Viņi gribēja sev baznīcu, norādīdami kungiem, ka viņi neprasa priekš baznīcas naudas, bet tikai atļauju to būvēt. Pēc dažām grūtībām tie dabūja atļauju un 1000 rbļ. pabalstam. Nu sākās sacensība: vieni deva naudu, citi labību vai citus produktus, pārējie cirta un gatavoja baļķus — baznīcu cēla no aptēstām brusām —, un visi brauca mežā un veda materiālus mājā, Tā divos gados uzcēla ērtu un glītu baznīciņu, kuru iesvētīja svētdien, 9. novembrī 1886. gadā ar lielu prieku, un pirmdiena, Mārtiņos, bija īsta līksmības diena. Bija arī par ko līksmoties: iepretim glītai baznīcai, otrā pusē galvenai ielai, lepojās ērts mācītāja dzīvoklis, dižākā māja visā ciemā. Draudzes locekļu bija saradušies no tālienes simtām verstīm. Latvju dēls vai meita, desmitiem gadiem starp sveštautiešiem dzīvodami, nebija ne dzirdējuši skaisto draudzes dziesmu, ne redzējuši dievkalpošanas; tagad, atbraukuši uz Bulankas baznīcas svētkiem, bija sēdējuši baznīcā kopā vienā latvju pulciņā, dziedājuši mīļas dziesmas kā bērnībā, dzirdējuši Dieva vārdus, kā dzimtenē parasts. Tikai bada cietējs zina, cik mīļa maizīte; tikai svešumā klīdušais zina, cik dārga kopīga dievkalpošana ar mīļām dziesmām no dzimtenes.

9. novembris palika Bulankā par svētku dienu zem nosaukuma «Baznīcas svētki». Baznīcas zaļais tornītis kā pirksts ciema vidū rādija uz debesim, it kā gribētu sacīt’. «Jūs, no dzimtenes aizdzītie un aizklīdušie Latvijas dēli un meitas, raugieties uz īstām tēva mājām, kur uzticamiem un krietniem tautas dēļiem un meitām ir paliekama dzimtene, kurā ceram sastapt tos, no kuriem esam šķirti caur laiku un telpu laicīgi, bet varam būt kopā mūžībā. Svētdienas rītos spilgtās zvana skaņas plūda pār ciemu, kalniem un lejām, aicinādamas draudzes bērnus tā Kunga pagalmos. Priekš nākotnes bija vislabākās izredzes. Bet ne vienmēr saule debesis spīd; ne vienmēr draudzes dzīve stāv savos augstumos. Izrādījās, ka bulānieši ir īsts zars no Latvijas koka. Kamēr cēla un nesa nastas, visi bija gandrīz kā viena sirds un dvēsele; bet pēc beigtā darba cēlās nesaticība un šķelšanās. Tas viss bija kā pavasara salna, kas nokoda dažu labu ziediņu un kavēja ciņu pret ļaunu un netikumiem. Ciņa bija grūta, un draudzes gana darbs — ērkšķains, tomēr, lai gan lēnām, laužu starpā radās gaišāki ieskati un cēlāki mērķi. Pirmais redzamais panākums bija, ka skolas ziņā panāca pilnīgas reformas. Nu varēja, tā sakot, visā frontē pieteikt ciņu vecām sliktām paražām. Netrūka arī no draudzes vidus laužu, kuri ar lielu prieku pulcējās ap garīgiem darbiniekiem, lai strādātu līdzi pie garīgā purva nosusināšanas un cietu pamatu likšanas baznīcas un skolas dzīvē. Viņi agrāki bija griezušies ar lūgumiem pēc pabalsta uz Maskavu, Pēterpili un dzimteni un tagad izlietoja katru gadījumu, lai savu Bulanku garīgā ziņā nostādītu saulītē

.

Sen tie bija nopratuši, ka Bulanku maitā alkohola purvs; cīnījušies ciema sapulcēs un griezušies pēc palīdzības pie garīgiem vadoņiem, lai ierobežotu alkohola plūdus. Pateicoties neatlaidīgiem pūliņiem, iznāca savā laikā aizliegums no «augšas» tirgoties ar šņabi Bulankā. Alkohola bruņinieki atrada gudru ideju: viņi ieguva krogu tiesības nāburgu ciemā, uz kurieni šņabi veda caur Bulanku. No trim mucām divas izžuva Bulankā un tikai trešā sasniedza savu mērķi. Arī Bulankā bija savs «kulaks», kuram gandrīz visi ciema iedzīvotāji bija parādā, viņš visiem bija savā laikā izpalīdzējis un visus turēja savās dzelzs rokās. Savā lepnībā viņš lielījās, ka esot Bulankas ķeizars un Dievs. Kad viņa zvaigzne norietēja, tad viņš staigāja piedzēries ar ļenganām kājām un asarainām acīm dziedādams: «Dievs neliks savai laivai grimt!» — jo viņš sevi turēja par visas Bulankas labdarī un lika sevi saukt par «papu», kuram visi bija «bučojuši» roku.

Agrākos gados viņš bija vadījis dievkalpošanas un nosaukts par no Dieva sūtītu viru. Aizliegumi atkārtojās vairākas reizes un tika no jauna apieti vai uz vietām atcelti, skatoties pēc ļaudīm, kuri atradās ciema dzīves priekšgalā. Dievs bija augstu un ķeizars tālu, bet kulaki prata valdīt.

Pēc garīgās dzīves nostiprināšanās daudzas nebūšanas izbeidzās un arī “zelta zēnu” iespaids arvienu gāja mazumā. Vispārīgu vērību pie sevis saistīja skolas centieni. Te bija par lielu atbalstu brīvnācēji no Dikļu un Umurgas draudzēm, kuri bija latviešu mācītāju Neikena un Auniņa audzēkņi. Viņi paši bija labas tautskolas audzināšanu baudījuši un bija nesamierinājami ar Bulankas apstākļiem. Tagad Bulanka pacēla Neikena ideālus par ceļa zvaigzni skolas darbos un mēģināja tos dzīvē izvest. Tā bija daudzgadīga sūra ciņa, jo vecie tumsības draugi neparko negribēja atlaisties no savas patvaļas un kūtrības. Nebija nekāda atbalsta, ne skolas likumu; viss atkarājās no sabiedrības ieskatiem un iedvesmas. Gadu pēc gada pavairojās draudzes lēmumi, ka visi bērni jāsūta skolā, ka skola kārtīgi jāapmeklē, ka jāieved māju mācība un, beidzot, ka bērni, jaunāki par 18 gadiem, nedrīkst rādīties dzertuvēs. Dažreiz vietējā administrācija kavēja šādus centienus, bet tas darba darītājus neapmulsināja. Skola nodibinājās uz ciešiem pamatiem, kad viņā savienojās vienos mērķos un zem vienas vadības baznīcas un ministrijas skola, pēc vietējā tautskolu inspektora izteiciena: «Tur strādā viena saime kopīgi ar labiem panākumiem.»  dzīvi, stāvēdama ar to ciešos sakaros. Trešais Bulankas mācītājs Rublis, latvietis, pārgāja dzīvot uz Krasnojarsku, bet vasaras pavadīja Bulankā. Krasnojarska bija centrs daudzām jaunām latviešu un igauņu kolonijām ap dzelzceļu, kuras piekrita Bulankas mācītājam, kurš bija arī visas Jeņisejas guberņas mācītājs. Bulankā plašā mācītāja māja palika skolas vajadzībām; bet, neskatoties uz to, sāka celt īpašu ērtu skolas ēku pēc visām jaunlaiku prasībām, tikai šo darbu pārtrauca karš un nemiera viļņi.

Mācītāja Rubļa laikā krietni mērķi varēja Bulankā labi nodibināties un attīstīties, jo viņš bija Bulankas centieniem labvēlīgs.

(1896. gada rudeni Bulankā ieradās mācītājs Bušs, vācietis, no Omskas. Tas bija ļoti enerģisks un nelokāms cilvēks. Viņam jāpateicas par kārtību draudzes dzīvē, bet arī par šķelšanos, jo viņš nostādīja vāciešus privileģētā stāvokli, bet latviešus atmeta pie malas. Nodevās lielai saimniecībai; būvēja staļļus un rīkojās ar daudz strīdiem un tiesām. Viss tas radīja ļoti daudz piedauzību un nevēlamu attiecību. Savos varas centienos bremzēja skolu, atzina par vajadzīgiem priekšmetiem tikai lasīšanu un reliģiju. Agrāki minētais censonis Z. ar Bībeles pantiem pierādīja, ka mācītāja rīcība nesaskan ar viņa amatu, par to nākošā svētdienā to no kanceles nosauca par belcebulu. 1902. gada vasarā uz revīziju Bulankā ieradās no Maskavas ģenerālsuperintendents Fērmans. Arī tam nāca mācītāja pārspīlējumi ausis. Viņš mācītāju aprāja, bet ļaudīm izskaidroja, ka arī viņš redzot mācītāja kļūdas, bet tomēr mācītāju ļoti mīlot. Te nu vācietiba nostūma baznīcu pie malas, un vācietibas ziņā mācītājs Bušs bija ievērojams darbinieks. Mācītājs gribēja otru skolotāju ierīkot tikai priekš vāciešiem, bet, kad tas viņam neizdevās, jo arī Fērmans nepiekrita tam — vāciešu bija tikai desmit procentu —, tad viņš otra skolotāja lietu noildzināja papīros un skolu izsludināja par vācu, jo tā esot vācu nauda, par kuru uzturot skolotājus un mācītājus. Skolotājs Driķis gan nešķiroja vāciešus no latviešiem, bet stāvoklis palika grūts. Lai rastu izeju, viņš nāca uz domām par ministrijas skolu. Lai novērstu rīvēšanos starp divām skolām, tad vajadzēja kopīgas vadības, kuru Driķim uzdeva tautskolu inspektors.

Rusifikācijas Sibīrijā nepazina, turpretī kolonisti baudīja sevišķu ievērību no inteliģences kā kultūras tauta. Labierīcībās kolonisti bija vietējiem iedzīvotājiem par paraugu.

Nesaskaņas starp mācītāju un draudzi auga augumā. Mācītājs nopirka sev māju somu ciemā un aizgāja tur dzīvot. Skolotājam Driķim nu palika brīvas rokas. Draudze, skolu un viņa darbu pabalstīdama, deva viņam palīgskolotāju, un, kamēr ministrijas skolā nebija otrā skolotāja, arī te draudze deva viņam otru palīgu. Arī mācītājs, gribēdams izlabot savu pārsteigšanos, atzina viņa rīcību par pareizu un atļāva viņam brīvību, t. i., rīkoties pēc labākiem ieskatiem. Tā visa Bulankas dzīve garīgā laukā nāca J. Driķa rokās.

Mācītājam bija naids daudzās kolonijās, viņš gribēja pārcelties uz Tomsku par mācītāju. Pēdēja ceļojumā pa jaunām kolonijām viņu kāda strīda dēļ nošāva Kanskas apriņķī).

Augstāk tēlota ir Bulankas labā puse, bet viņai bija, par nožēlošanu, arī sava ļaunā puse, kura meta savu tumšo ēnu uz dzīvi un krietniem centieniem. Kāds Bulankas pazinējs Krasnojarskā, jautāts, kas esot Bulankā labs redzams un dzirdams, atbildējis: «Ļoti daudz laba, bet arīļoti daudz slikta.» Viss ļaunuma avots bija padibenes no katorgas un plašās Krievijas. Kādi ļaudis gan nebija redzami Bulankā, kuri pie viņas piederēja! Tur bija Kurzemes barons, kas ar cienības pilnu gaitu un lepnu žestu ievāca pabalstu no sava ciema ļaudīm, lai to pirmā krogā nodzertu un tad klīstu pa Sibīrijas plašumiem, līdz kamēr pēc kāda laika atkal ieradās ciemā. Bija arī Pēterpils zinību virs ārsts, kas ar savām ārsta spējām apbūra visu apkārtni, bet dzēra tik stipri šņabi un morfiju, ka drīz nomira, apraudāts no zelta bedru īpašniekiem. Bija ierēdņi, rakstveži, netrūka arī Rīgas resnā naudas fabrikanta un izbijušā tirgoņa. Kas no inteliģences par savu pienākumu atzina godīgu darbu, tie atrada pilsētās ienesīgas vietas un dzīvoja gluži labi. Turpretim darba nīdētāji un visādu mākslu piekopēji, kuri ilgāki par dienu vienā vietā nevarēja noturēties, klīda apkārt un kā rūsa maitāja Bulankas dzīvi un slavu. Vienkāršie ļaudis daudzreiz noklīda un nonīka zelta bedrēs. Zemkopji lielo svabadību un brīvību ciemā pārvērta par patvaļu, kura noveda daudzreiz pie mežonības. Skaistos mežus īsā laikā nopostīja un nodedzināja, jo katrs darīja, kas tam prātā ienāca. Tēvi bija baļķus cirtuši par brīvu pašā ciema tuvumā, dēliem bija jābrauc pēc baļķiem pāri 30 verstīm un jāpērk par naudu, jo pašu mežs nopostīts. Visur valdīja neprāts, un, neskatoties uz zemes bagātību un dabas jaukumiem, dzīve ziemā bija bēdīga un grūta. Ļaudis sašķēlās divās naidīgās partijās: atsūtītie un brīvnācēji. Atsūtītos sauca par ķeizara bērniem, tie apgalvoja, ka zeme, mežs, ciems, skola un baznīca viņiem doti no ķeizara un viņu privilēģija esot visu lietot un nekāds pienākums neesot jāpildot. Nelīdzēja nekādi izskaidrojumi, ka viņu ieskati nepareizi. Ķeizara bērni brīvnācējus aicināja, saņēma ievērojamas naudas summas par uzņemšanu ciemā un nodzēra kopīgi daudz šņabja, bet bija gatavi brīvnācējus aizdzīt un iemantot viņu pūliņus, pat valdībai ar likuma varu bija jāiejaucas. No šādiem centieniem izkūņojās ļoti liela privileģēto partija (ļaužu daudzums), kuri visu ko prasīja, bet aiz principa nekādus pienākumus neuzņēmās. Baznīcas, skolas un citas labierīcības darbos vienmēr skanēja noteikta atbilde: mēs nevaram, t. L, mēs negribam. No šis puses katrs jauns pasākums tika nāvīgi apkarots. Te bija pielaista vēsturiska kļūda, ka atsūtītie ar pabalstiem un dāvanām par daudz tika izlutināti. Baznīcas būve pierādīja, ka Bulanka daudz ko var, ja tikai viņa grib. Tomēr, vispārīgi ņemot, Bulanka bija morāliski un tādēļ arī saimnieciski nespēcīga savā labā upurus nest. Katrā labierīcībā, kas prasīja pienākumus un noteiktu darbību, tie ieraudzīja savu privilēģiju graušanu. Acumirkli un vienreizīgi tie bija gatavi šo un to pastrādāt, bet tikai neko uz priekšu solīt un ne pie kā saistīties. Ar laiku ķeizara bērni arvien vairāk palika mazā pusē un lēnām izzuda iz Bulankas dzīves; tomēr visu noliedzošais pretestības gars vēl parādījās šur un tur līdz pašam pēdējam laikam. Tikai vecai paaudzei izmirstot un jaunai krietnos centienos uzaugot, būtu pilnīgi iespējams veco raugu izdeldēt, bet nemieri, revolūcijas un komunisms pārvilka krustu pār visiem ideāliem centieniem un nodeva garīgo dzīvi pilnīgam sastingumam.

Pasaules karam sākoties, bija par Bulankas mācītāju Reihvalds, vācietis. Viņš ciemā pavadīja tikai pāris mēnešus vasarā, bet pārējo laiku dzīvoja Krasnojarskā, no kurienes apkopa jaunās kolonijas ap dzelzceļu Ačinskas, Krasnojarskas un Kanskas apriņķos un bija Bulankas centieniem labvēlīgs. Bulankā cēla jauno skolu, uzplauka kooperācija, un ciems palika par centru apkārtējiem iedzīvotājiem: igauņiem un krieviem. Cēlās garīgais un arī saimnieciskais līmenis: būvēja jaunas mājas, iegādājās visādas saimniecības mašīnas un darba rīkus, kas atviegloja un pacēla zemkopību. Arī mobilizācija nekavēja saimniecības uzplaukšanas, bet, produktu cenām ceļoties, saimnieciskais impulss palika vēl intensīvāks. Īpaši tabakas kopšana ar augstajām cenām virzīja saimniecisko uzplaukšanu vienā gadā tikpat daudz uz priekšu kā agrāk desmit gados. Visa ciema apkārtne bija kā tāda plantācija, kura grima tabakas dārzos. Garīgā ziņā Bulanka sasniedza savus augstumus. Katra mobilizācija nobeidzās pārpildītā Dieva namā ar attiecīgu dievkalpošanu; pēdējo vakaru tēvu zemes aizstāvji sapulcējās savā skolā, kur noklausījās dziesmās, priekšnesumos un vēl beidzot pakavējās tur, kur no bērnības bija raduši meklēt gaismu un spēku dzīves gaitās. Svētdienās baznīcā lasīja vēstules no frontes un no gūstniecības, kurās tēvi un brāļi mazos skubināja uz mācīšanos un lielos uz censību un izturību. Aizlūgšanas par cīnītājiem, gūstekņiem, slimiem un kritušiem, kuru vārdus daudzreiz bija iespējams minēt, ieinteresēja visus ciema ļaudis, kas tagad kopējos priekos un bēdās jutās kā viena sirds un dvēsele. Apkopa karotāju saimēm laukus un palīdzēja kā vien iespējams. Sagādāja zeķes, cimdus un siltas drēbes tiem, kas sala ierakumos; uz svētkiem pildīja aizsainīšus ar tabaku, cepumiem utt. Visiem rokas bija pilnas darba, un visi centās uz labu: nebija vairs šķelšanās. Tikai viens ļaunums draudoši pacēla savu galvu, un tas bija — handža. Degvīns bija noliegts, bet nu pa Sibīrijas taigu sāka kūpēt handžas brūži. Pret šo jaunumu noteikti karoja ciema priekšstāvi, tādēļ Bulankā samogonkas (handžas) maz varēja atrast. Bet, karam ieilgstot, attīstijās arī handžas vārīšana. Bulankas ciņu pret handžu pabalstīja akcīzes valdes priekšnieks Minusinskā Grinbergs. Viņš arī pievilka cīņā guberņas priekšstāvi Krasnojarskā. Viņi kopīgi izlietoja visus līdzekļus, lai handžu apkarotu, bet izrādījās, ka viņu priekšraksti visur tika noslīcināti (likvidēti) un uz vietām, kā, piemēram, Bulankā, nemaz nebija zināmi. Guberņas priekšstāvis pats atzinās, ka pie Nikolaja režīma nekas nav panākams, bet jāgaida un jācerē uz jauniem laikiem. Jaunie laiki arī nāca 1917. gadā revolūcijā. Arī revolūcijas laiku Bulanka iesāka savā Dieva namā ar attiecīgu dievkalpojumu, kur sludināja, ka jācenšas pēc patiesības, taisnības un gara brīvības, un arī norādīja, ka revolūcijā var pienākt laiki, kad brīvību un mīlestību naidā sitis krustā, tad lai bulānieši rīkotos nevis kā neprāta, bet gan kā prāta ļaudis. Jaunā režīmā visas sapulces notika skolā vai skolas dārzā. Pirmajās drošības komitejās izvēlēja visus krietnos un ideālos censoņus. Tie domāja, ka nu ir tas laiks pienācis, kurā var ar panākumiem uzsākt ciņu pret tradicionālo handžu. Tanī pavasarī Bulankas robežās izpostīja ap 20 brūžu un sastādīja kādus 30 protokolus. Lai paceltu komitejas enerģiju, tad griezās pie apriņķa komitejas Minusinskā. Bet nu izrādījās, ka pēdējā bijaļoti atkarīga no masām, kurām centās visādi iztapt. Bulankas centienus atzina par slavējamiem, bet neviens negribēja roku pielikt. Pilnvarotos sūtīja, kā saka, no Poncius pie Pilatus, līdz beidzot pēc kādiem mēnešiem kāds miertiesnesis visus protokolus noslīcināja papīru kurvi. Brēka bija liela, bet vilnas maz. Radās bēgļi no Rīgas un frontes, tiem pienāca klāt atsvabinātie katordznieki un visādi revolūcijas taisītāji uz cita rēķina. Ciems pret šādiem elementiem izturējās noraidoši, bet tie meklēja un atrada piekrišanu pie handžistiem. Tā pieauga pretinieku spēks, kurš gaidīja uz bridi, kad varēs lauzt un plēst, bet tādas izdevības Bulankā tie nepiedzīvoja. Ciema ļaudis visumā palika pie likumības un kārtības arī 1918. gada pavasari, kad jau lielinieki Minusinsku ar apkārtni bija nomākuši un viņus ar čehu palīdzību padzina, pie tam citos ciemos notika dedzināšanas, laupīšanas un noslepkavošanas, sevišķi kazaku ciemos.

Rudeni aiz «eseru» (sociālrevolucionāru) neprātīgās un kazaku nežēlīgās rīcības izcēlās Minusinskas apriņķa dienvidos lielinieku sagatavots dumpis, tā sauktais «rungu karš» zem lozungiem: «Brīvs pilsonis katrs var handžu vārīt, nebūs ne Dieva, ne ķeizara, ne nodevu.» Bulankas tumšie elementi aizsteidzās uz «fronti» pie dumpiniekiem, bet ciems vēl vienmēr vilcinājās pieslieties kustībai. Kad jau visi apkārtējie ciemi bija izgājuši karā ar rungām rokā, tad, draudu spiesta, Bulanka izgāja kā pēdējā, bet jau trešā dienā atgriezās mājā: bija vispārīga frontes katastrofa un bēgšana.

Kad sākās sacelšanās, Minusinskā nebija nekāda karaspēka, izņemot dažas nelielas kazaku nodaļas. Pilsēta jau bija apsēsta, kad ieradās karaspēks no Krasnojarskas un lieta ņēma katastrofisku virzienu. Karā ar rungām bij aizdzīti visi vīrieši līdz 50 gadiem, bet Bulanka nolēmuši — līdz 55 gadiem, lai ķertu skolotāju ar viņa piekritējiem. Tomēr šo lēmumu neizveda dzīvē noteiktu pretrunu dēļ no ciema ļaužu puses. Gan panāca bars ar rungām pie skolas vārtiem, bet neviens nedrīkstēja iet iekšā. Bija spēks, kas vilka robežas pūlim, kuru vidū bija daudz piedzērušu. Zvanīja naktis ar baznīcas zvanu, dzina ļaudis no mājām laukā uz sapulcēm, kur nekad nevarēja iznest lēmumu par karā iešanu. Vieglprātīgos ļaudis kairināja ar to, ka Minusinskā katrs karotājs dabūs kreklus, apģērbu, apavus, cukuru utt, bet atpakaļ palikušos, mājās nākot, nodedzināšot un nositīšot.

Nu ieradās no Irkutskas soda ekspedīcija ar visām savām ļaunajām parādībām. Bulankas kārtīgās izturēšanās dēļ ciemu saudzēja. Pirmos skrējējus uz fronti un karā dzinējus ekspedīcija paņēma līdzi, un kazaki ceļā tos bija apšāvuši. Pavasarī, lieliniekiem kazaku ciemu K. postot, Bulankas tumšie elementi bija ņēmuši dalību un izlielījušies, cik katrs kazaku nositis. Nošauto starpā bija liels procents handžistu un viss daudzums tumšo elementu, bet par upuri krita arī daži labi ļaudis aiz dažādiem pārpratumiem.

Soda ekspedīcijas priekšnieks no Irkutskas bija ļoti humāns cilvēks, bet zem viņa vadības bija arī kazaku nodaļa, kuras virsnieki daudzreiz ignorēja dotos rīkojumus un atriebās kur varēdami par pavasara nedarbiem. Kazaku virsniekiem bija ārkārtīgs naids pret latviešiem. Viņi ar latviešiem bija cīnījušies Kanskas apriņķi, kur tie dažus latvju ciemus bija nodedzinājuši. Tie neklausījās uz to, ka Minusinskas apriņķī latvieši bija miermīlīgi. Pret kazaku atriebību stingri nostājās soda ekspedīcijas vadonis; tas bija pavēlējis karaspēkam nodzēst kazaku aizdedzināto krievu D. ciemu. Kazaku virsnieki, būdami nemierā ar ekspedīcijas vadoņa rīcību, vēlāk kara padomē panākuši lēmumu, ka par Minusinskas sacelšanos jānodedzina latviešu ciems — Bulanka. Tomēr Rītsibīrijas frontes virspavēlnieks Irkutskā nav tādu lēmumu apstiprinājis, jo viņu ar lietas patiesiem apstākļiem iepazīstinājis nodaļas priekšnieks, kas uz vietas iepazinies ar patiesiem apstākļiem Bulankā.

1919. gadā, Kolčaka varai sabrūkot, Minusinskas apriņķi ieņēma sarkanie partizāni. Tagad stāvoklis palika grūts: handžisti ar tumšiem elementiem nāca pie varas; izplatīja baumas, ka «baltie», t. i., kārtības uzturētāji, vainīgi pie soda ekspedīcijas darbības, ka tie nodevēji. Sākās spaidi, aresti, cietums, ieradās veselas karaspēka nodaļas, lai apsūdzētos atrastu, arestētu un sodītu. Tomēr beidzot viss izrādījās par handžistu tukšām tenkām. Tikai centīgos, kārtīgos ļaudis apspieda ar to, ka viņiem atņēma zirgus, ratus, lopus un visu, kas karaspēkam un uzturam derēja. Vairāk reizes ciemā ieradās no handžistiem sakūdītas un vadītas partizāņu nodaļas, lai izrēķinātos ar baltajiem; bet ciems nostājās uz savām tiesībām: «vara uz vietas», tas bija partizāņu laika galvenais likums, un uz tenku pamata nevienu neizdeva. Šinī ziņā lieli nopelni ciema rakstvedim R. Vairāk reizes no paslēptuves tika uz skolotāju šauts, bet neviena lode netrāpīja. Pēdīgi skolotāju ar diviem agrākiem ciema priekšniekiem, kuri daudz handžas brūžu bija izpostījuši, arestēja un veda uz Minusinsku, cerēdami ceļā tos nomaitāt. Bet partizāņu vadoņi Minusinskā, uz to darīti uzmanīgi, bija izsūtijušiļoti uzticamus un godīgus zaldātus; pēc vienas nedēļas apcietinātos atlaida.

1920. gada sākumā Minusinskas apriņķi ieņēma komunisti. Atkal sākās sūdzības par nodevību un baltajiem Bulankā. Bet handžistu centieni bija tik slikti maskoti, ka apsūdzētos attaisnoja. Vispārīgi sākās rekvizīcijas un nacionalizācijas. Katrs īpašnieks bija noziedznieks savas mantas dēļ, un varonis, goda virs bija tas, kam nekā nebija. Bulankā izcēlās paruna: «Laimīgs tas cilvēks, kam nekā nav.» Pilsētās ierīkoja kopīgus ēdienu namus, kur visus ēdināja (baroja) valsts; bērnus patversmēs un mājās ēdināja ar putnu gaļu. Tādas kāzas turpinājās kādu gadu, un tad visam bija beigas. Produkti daudzreiz vairāk sabojājās nekā tika patērēti. Tie stāvēja sakrauti lielos blāķos, padoti saules, lietus un gaisa iespaidam. Bulankas censoņiem atņēma viņu mašīnas un atdeva tās citos ciemos; visus spieda uz komūnām, kuras nekā neražoja, bet tikai tērēja. Īpašumu noliedza, naudu neviens neņēma, lai gan katrs zēns bija miljonārs. Privātīpašums bija iznicināts, bet valsts nekā nevarēja dot, tā tikai prasīja un piedzina nodevas. Tā īsā laikā bagātais Minusinskas apriņķis, Sibīrijas maizes klēts, pārvērtās par bada zemi, kur katra iedzīvotāja vienīgā cenšanās bija tikt pie maizes kumosa un kāda maisam līdzīga drēbes gabala. Pērkams nekas nebija, varēja tikai iemainīt, kas tomēr retam izdevās. Skolotāji gāja vasarā ganos, lai ziemai būtu maize, vai bija spiesti strādāt par maizi katru darbu. Skolu uzturēšanu uzvēla zemniekiem, kuri paši mira badā. Neticami ātrais sabrukums izskaidrojams ar to, ka visus lietpratējus, piedzīvojušus un godīgus darbiniekus atstūma pie malas kā īpašuma cienītājus un reakcionārus. Visu vadību un valdību sagrāba nepiedzīvojuši zēni, kuru varonība pastāvēja viņu karstā komunismā un uzdzīvošanas kārē.

Komunistiem bija ārkārtīgas tiesības: viens vienīgs zēns komunists varēja ar savu liecību apgāzt 10 un vairāk nopietnus pilsoņus. Visi varas un goda tīkotāji, daudzkārt ar tumšu pagātni, pārgāja komunistos, t. i., valdniekos un vadoņos. Bulankā, piemēram, atņēma melderim viņa dzirnavas un atdeva zēniem, komunistiem. Dažus mēnešus gāja lieliski, bet drīz izrādījās, ka dzirnavas pilnīgi samaltas un salauztas. Ne valsts, ne zēni tās vairs nevarēja savest kārtībā; lai nebūtu jāēd graudi, tad sameklēja veco melderi, lai tas lāpītu un maltu. Tā gāja visās dzīves nozarēs. Kad beidzot visa dzīve nostājās un visapkārt rēgojās posts, tad sāka meklēt «specus», t. L, lietpratējus, cēlās slavenais «neps», atzina naudas nepieciešamību, privātīpašumu un laida darbā buržuju «nolādētos» paņēmienus, lai glābtos no saimnieciskas nosmakšanas. Cirkulēja dažādas baumas. Tomēr tautas varonis bija un palika Ļeņins, bet visu ļaunu pierakstīja žīdam Trockim.

Stāstīja sekošo: Ļeņins ar Trocki braukuši ar automobili, t.i., ar Krievijas valsti. Pēdējais, Trockis, sagrābis stūri savas rokās un tik griezis pa kreisi; pazaudējuši ceļu, gājis pa ciņiem un dūkstīm un pēdīgi iebraukuši purvā. Uz Ļeņina šaubām Trockis atbildējis, ka aiz purva būšot labs ceļš. Bet automobilis purvā nogrimis ar visiem riteņiem. Tad Ļeņins ķēries pie stūres un griezis uz labo pusi. Pēc ilgām pūlēm automobilis sācis kustēties, izkļuvis no dumbrāja un dūkstīm un ticis uz ceļa. Ir Trockis priecājies, ka nu jau ejot labi; Ļeņins piemetinājis, ka vajagot griezt vēl vairāk uz labo pusi, tad būšot šoseja; bet Trockis iesaucies: «Tas jau nolādēto buržuju ceļš!» Un nu sākuši grozīt drīz pa kreiso, drīz pa labo un tā bez gala mokoties.

Gaidīja un priecājās, ka Sibīriju atdošot ārzemniekiem; citi cerēja, ka to paņemšot japāņi. Krievu cilvēks bija uz visu gatavs, lai tikai tiktu vaļā no komunistiem. Komunisti atkal lielījās, ka ārzemniekiem jāstrādā zem viņu uzraudzības un, no ārzemniekiem visu noskatījušies un iemācījušies, paši ņemšot visu savās rokās. Tas viss atspoguļojās vietējā dzīvē. Kad lietpratēji kādu labierīcību bija nostādījuši uz ceļa un tā uzplauka un uzziedēja, tad komunisti ņēma lietu savās rokās, bet zaļais stāds drīz vien savīta un glābšanai atkal vajadzēja «specu».

Revolūcijas sākums atnesa arī draudzes dzīvē jaunu uzplaukumu. Latvijas konsistorijai Krievijā nodibinoties, kuras prezidents bija mācītājs Irbe, tagadējais Latvijas bīskapa tēvs, arī Bulanka pievienojās jaunajai latviešu kustībai Krievijā. No prezidenta Irbes izsūtīti, Bulankā ieradās 1918. gada vasarā mācītājs A. Vilciņš ar misionāru A. Suzanu [Zuzanu]. Viņi ienesa Bulankas draudzes dzīvē tādu saviļņojumu, kurš pārspēja baznīcas būves laikus, jo nu nebija vairs tādu jaucēju, bet visi vienprātīgi nolēma, ka pēc vairāk kā 60 Bulankas pastāvēšanas gadiem viņai pašai jāņem visa noteikšana un apgādība savās rokās, dibinot patstāvīgu latviešu draudzi. Revolūcijai padziļinoties, jukām, vispārīgam trūkumam un postam vairojoties, vēlāk šis jaunais daudzapsološais stādiņš pilnīgi nevarēja uzplaukt un uzziedēt; bet viņš ir pametis draudzes dzīvē pēdas, kuras arī komunisms nav spējis iznicināt.

Par pastāvīgo garīgo darbinieku izvēlēja misionāru A. Suzanu, kurš rudeni ar savu dzimtu ieradās Bulankā uz pastāvīgu dzīvi. Drīz pēc viņa ierašanās izcēlās agrāki minētais rungu karš. Ļaudis pulcējās vakaros mācītāja mājā un skolā uz lūgšanām. Garīgā gaisma bija spoža kara troksni un briesmās. 1919. gada pavasarī draudze ķērās pie mācītāja mājas remonta; vēl šis darbs nebija nobeigts, kad ap Jāņiem pirmais sarkano partizāņu vilnis plūda pāri Bulankai, pats nozuzdams Sajānu kalnos. Pēc šī viļņa Bulankā vēlreiz ieradās mācītājs A. Vilciņš. Viņš norādīja draudzei, lai tā ir gatava, kad pienāks laiks, kurā būs vienīgā izeja uz augšu pie Dieva, jo sarkanā armija jau bija ienākusi Sibīrijā. Visu nokārtojis, mācītājs A. Vilciņš grūtajā darbā plašajā Sibīrijā paņēma sev līdzi misionāru A. Suzanu, kurš rudenī cerēja atgriezties Bulankā pie savas dzimtas. Bet Dieva domas bija citādas. Vasarai uz beigām ejot, partizāņu bari, kas simtiem bija iegājuši kalnos, tagad tūkstošiem nāca laukā un īsā laikā ieņēma visu Minusinskas apriņķi. Pēc tam sarkanā armija ieņēma Omsku, kurā pašlaik atradās mācītājs A. Vilciņš ar misionāru A. Suzanu. Tagad starp Bulanku un Omsku bija 3 frontes: komunisti Omskā, kolčakieši uz dzelzceļa Ačinskā un Krasnojarskā un sarkanie partizāni Minusinskā. Arī šie apstākļi nespēja mazināt Bulankas garīgo dzīvi. Dievkalpojumi, priekšnesumi un lūgšanas stundas arvien turpinājās. Notika, ka skolas namā vienā dienā sabruka mežonīgs partizāņu bars, kurš lamādamies un lādēdamies prasīja kontrrevolucionāru galvas, un otrā dienā tanīs pašās telpās noturēja sirdi aizgrābjošus Dieva vārdus. Dieva vārdus droši sludināja baznīcā un skolā mācīja bērnus. Partizāni reliģiju nenoliedza, lai gan mežonīgie ateisti lamājās un draudēja, tomēr vadoņi ar garīgo dzīvi rēķinājās un neatļāva tās rupjā kārtā aizskart.

1919. gada beigās un 1920. gada sākumā komunisti ieņēma visu Sibīriju līdz Baikālam. Nu Bulanka ar Omsku nāca zem vienas valdības un bija iespējams sazināties. Vasarā Bulankā pie savas ģimenes ieradās Omskā par mācītāju ievestais A. Suzans. Sastapšanās pēc daudz briesmām un nākotnes izredzes atstāja nospiedošu iespaidu. Komunistu naids un spaidi pret baznīcu un kristīgumu iznicināja katru cenšanos uz pastāvīgu un apzinīgu draudzes dzīvi. Par draudzes dzīves uzturētājiem un kopējiem palika tikai daži retie, kuri mācēja ciest un upurus nest. Turklāt «baltā” Bulanka bija valdošajai partijai, komunistiem, kā dadzis acis, dusmu un naida priekšmets, jo viņa bija neauglīga komunismam, šūniņām un tamlīdzīgām lietām. Ciemā visus komunistus varēja pie vienas rokas pirkstiem uzskaitīt. Ieradās komunisti aģitatori no Jekaterinburgas un Eiropas Krievijas, lai padarītu Bulanku «sarkanu». Minētie aģitatori atrada, ka visa «ļaunuma» cēlāji ir mācītājs ar skolotāju. Likums taigas ciemos bija aģitatoru iedvesma un pūļa patvaļa. Garīgiem darbiniekiem vajadzēja nokļūt kādā centrā, kur bija arī zināma likumība un aizsardzība. Visu nokārtojuši, mācītājs un skolotājs ar savām ģimenēm 1920. gada jūlijā atstāja Bulanku, lai dotos uz Omsku. Bet Minusinskā tos bez kāda pamata uz komunistu priekšlikumu čeka apcietināja un no čekas pēc 2 briesmu nedēļām tos nosūtīja cietumā. (Tolaik cietumā atradās labākie pilsoņi, jo noziedznieki bija atsvabināti un daudzi pārgāja valdošās un vadošās aprindās.)  Par skolotāju uzstājās vairāki ciemi, kuru priekšgalā viņš kā kooperators vairāk gadus bija stāvējis; tamdēļ skolotāju augusta beigās atsvabināja. Turpretī mācītāja aizstāvju, draudzes locekļu, pūliņi palika bez sekmēm. Latvijas līgums ar Padomiju no augusta mēneša 1920. gada, ka Padomijai nav brīv turēt cietumos Latvijas pilsoņus, bija Minusinskā noliegts un noklusēts. Pateicoties Krasnojarskas latviešu pūliņiem, guberņas čeka uz minētā līguma pamata bija spiesta mācītāju atsvabināt no cietuma, bet viņu neizlaida no Minusinskas apriņķa. Novembra mēnesi mācītājs ieradās Bulankā, kur skolotājs jau strādāja skolā. Skolotāju pagasta komunistu komiteja bija apriņķa valdei ieteikusi par derīgāko priekš Bulankas skolas. Skolā gan reliģiju nevarēja mācīt, bet internacionāles arī nedziedāja un nostiprināja vecu vecos tēvu tikumus un ieradumus. Skolotājam bija noliegts piedalīties dievkalpošanā, bet nevarēja noliegt mūzikas milētājam baznīcā spēlēt fisharmoniju, arī draudzei līdzi dziedot. Dievkalpošanas, kora dziedāšanu un visu garīgo dzīvi vadīja mācītājs, neskatoties uz komunistu draudiem, zaimiem un spaidiem. (Aģitēts, melnots un melots tika, kā saka, uz nebēdu. 1921. gada janvārī mācītāju ar skolotāju aicināja pie tribunāla, kurš pierādījumu trūkuma dēļ iznesa attaisnojošu spriedumu, kaut gan dienu agrāki daudzus notiesāja uz nāvi.) 1921. gada vasarā no Minusinskas aizbrauca pirmais bēgļu ešelons un līdz ar to arī mācītājs A. Suzans ar savu ģimeni. Skolotājs, atjaunojis un pierādījis savas Latvijas pilsoņa tiesības, varēja atsvabināties no komunistu dienesta un palika draudzē par garīgo vadoni 2 gadus.(Guberņas mācītājs Reihvalds Krasnojarskā nelika nekādus šķēršļus ceļā Bulankas patstāvības centieniem, bet tos veicināja, kur varēdams. Pēdīgi viņš ieteica arī vācu draudzei turēties kopīgi ar latviešiem un izlietot viņu garīgos vadoņus arī savā labā. )  No tribunāliem vairs nebija jābaidās, bet nu iesākās izrēķināšanās uz «savu roku». Bija parasts, ka tā sauktie «baltie» tika noslepkavoti ceļā vai patv viņu mājās, bet par tādām slepkavībām vēlāk i gailis nedziedāja. Vara piemiedza acis, nopriecādamās par kontrrevolucionāru  iznicināšanu.  Ņemot vērā handžistu komunistu draudus un rīcību, bija redzams, ka skolotājs kādreiz kritis šiem elementiem par upuri. 1923. gada pavasarī skolotājs atstāja pēc 33 gadu darbības Bulanku un aizbrauca uz Latviju.

Garīgā dzīve Bulankā gan daudz bija cietusi un zaudējusi, bet viņa neapstājās. Skolas padomes vīri nemitējas, kamēr bija iemantojuši Bulankai tādas skolotājas — latvietes, kuras reliģiju nenicināja un bērniem internacionāli nemācīja, jo nebija muzikālas. Tikai pēc dažiem gadiem no Maskavas izsūtītais komunists latvietis ieradās Bulankā par skolotāju, tomēr pret tautas tradīcijām un ieražām tas neuzstājās.

Draudzes dzīves priekšgala nostājās sirmais S., kurš kā jauneklis bija cīnījies par Bulankas gaišāku nākotni, kā spēka virs katrā laikā un vietā netaupījis pūles un laiku, lai tikai Bulanka no krēslas nāktu saulitē. (Viņu jau izgājušā gadu simteņa beigās tumšie elementi bija nosaukuši par Bulankas beidzamo pravieti. Šis zaims nu ir pārvērties par patiesību.)  Viņš ir baznīcas iekšējās un ārējās pārbūves vadītājs un skolas ēkas cēlājs. Baznīcas darbiniekiem atņēma pilsoņu tiesības: tiem nav brīv ieņemt nekādus amatus, viņiem nav balsstiesības, kooperatīvā tiem bija noliegts pirkt un pārdot. Dažs labs, kas bija virs kā ozols, baidīdamies no upuriem un apsmiekla, kā arī kārodams laicīgus labumus, ir pagriezis baznīcai muguru, bet vecais S. ar saviem pāris jaunākiem palīgiem stāv droši savās sargu vietās, nebēdādami par grūtumiem un zaimiem, bet vienīgi raudzīdamies uz Dievu un viņa pavēlēm. Baznīca aplikta ar diezgan lielām nodevām, bet ziedojumus vākt «kauna darbs», kuru izpildīt baznīcas darbinieki tomēr nekaunas. Kādu laiku ziedojumus pavisam noliedza, bet nodevas par baznīcu iekasēja.

Ciemā nodibināta bibliotēka ar bibliotekāri, kura atklāti sludina un veicina netiklību; komsomolci samaitā jaunatni; vecie nogrimst handžā un trulā vienaldzībā. No ārienes uzlūkojot, izliekas, ka laužu daudzums būtu baznīcai pagriezis muguru; tomēr bērniņi bez izņēmuma tiek nesti baznīcā pie kristības, katrs mironis tiek ar dziesmām un Dieva vārdiem pavadīts uz pēdējo dusu, pat laulības tiek no pareizticīgo priesteriem iesvētītas. Vecais S. ar saviem pāris palīgiem baznīca notur kārtīgi dievkalpošanas: vēl katru sestdienas vakaru atskan baznīcas zvana skaņas pār Bulankas augstajiem kalniem un dziļajām gravām, vēstīdamas: «Rīt ir tā Kunga diena», un svētā dienā klusā dievnamā noliktā stundā atskan vecās draudzes dziesmas un Kristus evaņģēlijs.

1926. gada vasarā Bulanku apmeklēja mācītājs Migla no Pēterpils, un tad izrādījās, ka draudze visumā turas pie savas ticības un ka tai ir tiesība reģistrēties un ievākt ziedojumus un nodevas.


Šajā Interneta vietnē iekļauto materiālu lietošana paredzēta informatīviem un izglītības mērķiem.
Materiālu nelicenzēta izmantošana komerciālos nolūkos nav atļauta. Citējot, obligātas atsauces uz pirmavotiem.


Uz: Lejas Bulāna
      Gulags_lv
      Noziegumi pret cilvēci