No emocijām līdz rīcībai
K.Vāgnere

Austrumu latvieši – vai Latvijas sabiedrībā pilnībā aizmirsti? Vai pietiekoši novērtēti? Šos jautājumus manī atkal uzjundīja Andas Līces raksts „Daudzkārt aizmirstie Sibīrijas latvieši” (Diena, 9.07.04).

Daļēji esmu spiesta piekrist cienījamajai rakstniecei, ka valsts līdz šim maz domājusi un rūpējusies par Sibīrijas latviešiem. Gribu papildināt – ne tikai par Sibīrijas – tūkstošiem latviešu dzīvo Pleskavā, Magadanā, un citur bijušās PSRS teritorijā.

Tomēr šobrīd valsts ir uzsākusi sistemātisku darbu, lai apzinātu situāciju gan Austrumu, gan Rietumu latviešu diasporās un sniegtu pārdomātu atbalstu tautiešiem, tādējādi arī savstarpēji bagātinoties.

2003.gada jūlijā sabiedrības integrāciju lietu ministrs Nils Muižnieks apmeklēja latviešus Sibīrijā. Vēlāk – tā paša gada novembrī – Maskavā notika Krievijas Latviešu Kongresa valdes sēde, kurā piedalījās visu Krievijas latviešu kopienu vadītāji. Šajā sēdē piedalījās arī raksta autore. Tikšanās izraisīja ļoti plašu emociju gammu – apbrīnu par etniskās identitātes sīkstumu un noturību, skumjas par to, ka liela daļa Krievijā dzīvojošo latviešu ir lielākā vai mazākā mērā asimilējušies, daļa vairs nerunā latviski. Un tomēr viņi ir latvieši. Viņi ir latvieši un viņi to apzinās. Pagaidām. Vēl joprojām.

2003.gada decembrī, neilgi pēc viesošanās Sibīrijā un Maskavā, sekretariātā tika izveidota darba grupa, lai izstrādātu Latviešu diasporas atbalsta programmu 2004. – 2009.gadam. Darba grupā ietilpst speciālisti ne tikai no Latvijas institūcijām un LR vēstniecības Krievijas Federācijā, bet arī no Pasaules brīvo latviešu apvienības, kuras atzars – Krievijas Latviešu Kongress – pārstāv arī tā sauktos Austrumu latviešus.

Darba grupas izstrādātais diasporas atbalsta programmas projekts un rīcības plāns šīs programmas īstenošanai jau šonedēļ tiks nodots sabiedriskajai apspriešanai. Visu informāciju nosūtīsim arī latviešu kopienām ārvalstīs, tai skaitā - Krievijā. Ļoti ceru, ka diasporas pārstāvji aktīvi piedalīsies programmas apspriešanā, jo jēga šai programmai un ir tikai tad, ja paši tautieši ārvalstīs to uzskatīs par reālu rīcības mehānismu, nevis tikai „ķeksīša” dokumentu.

Par latviešiem, kas atrodas bijušās Padomju Savienības teritorijā, nevar runāt kā par viengabalainu veidojumu. Tās ir daudzveidīgas kopienas, kas veidojušās visai atšķirīgos apstākļos – Krievijas Federācijā dzīvojošo latviešu diasporu nosacīti var sadalīt trīs grupās: „veclatvieši”, kuri izbraukuši no Latvijas, sākot no XIX gs. otrās puses, Staļina laikā deportētie un padomju laikā brīvprātīgi izbraukušie. Lai gan visu šo grupu vajadzības un iespējas atšķiras, jebkuram tautietim ārzemēs bez atbalsta no Latvijas ir visai grūti saglabāt un attīstīt savu etnisko, lingvistisko, kultūras un bieži vien arī reliģisko identitāti.

Rīcības plāns, ko izstrādājām pieciem gadiem, ir sadalīts piecos apakšmērķos. Īsumā par tiem: pirmais apakšmērķis paredz pasākumu īstenošanu, lai saglabātu un attīstītu latviešu diasporas pārstāvju etnisko, lingvistisko, kultūras identitātes un reliģisko piederību. Te ietilpst tādi pasākumi kā latviešu valodas apguves kursu rīkošana, latviešu valodas skolotāju darbības finansēšana, administratīvā un finansiālā atbalsta sniegšana latviešu biedrībām, apvienībām un centriem ārvalstīs, tautas mākslas amatu prasmju apmācību organizēšana, dažādu nometņu organizēšana. Otrais apakšmērķis paredz informācijas nodrošināšanu un aktualizēšanu – gan diasporas pārstāvjiem (informatīvo, mācību metodisko un citu materiālu, t.sk., latviešu laikrakstu darbības nodrošināšana ārvalstīs), gan par diasporas pārstāvjiem. Trešais apakšmērķis – nodrošināt diasporas pārstāvju regulārus sakarus ar Latviju. Ceturtais – latviešu kultūras, tradīciju un mākslas popularizēšana pasaulē. Tas ietver latviešu koru un deju grupu atbalstīšanu, „Latvijas dienu” organizēšanu. Piektais apakšmērķis – starpinstitūciju sadarbības nodrošināšana latviešu diasporas atbalstam. Te jāpiemin Cēsu un Valmieras pilsētu domes, kas jau kopš 2001. gada vasaras sadarbojas ar Taras rajona Augšbebriem, atbalstot tur dzīvojošos latviešus. Arī vairākas pašvaldības jau programmas projekta izstrāde gaitā ir izrādījušas interesi sadarboties un atbalstīt tautiešus ārvalstīs.

Vēl šogad plānots veikt pētījumu par latviešu diasporas situāciju, vēlamies izveidot vienotu informatīvo datu bāzi par latviešu diasporas organizācijām, latviešu diasporas mājas lapu, kā arī izdot rokasgrāmatu „Ceļvedis latviešiem ārvalstīs”, kas gan aprakstītu situāciju Latvijā, gan sniegtu informāciju par iespējām repatriēties, par latviešu biedrībām, apvienībām un centriem ārvalstīs, kā arī citu ar latviešu diasporas jautājumiem saistītu informāciju.

Andas Līces raksts vieš manī ne tikai pārdomas par situāciju, bet arī zināmu optimismu. Tas liecina, ka diasporas programma vajadzīga ne tikai tautiešiem ārvalstīs un atsevišķām valsts institūcijām, bet arī Latvijas sabiedrībai šeit, Latvijā. Un es ceru, pārfrāzējot Jāņa Ruģēna dzejas rindas, ka „mums visiem pienāks tie laiki”, kad apzināsimies, ka, atbalstot latviešu diasporu ārzemēs, ieguvēji esam mēs visi.

Diena, 16.07.2004


Uz: Lejas Bulāna
      Gulags_lv
      Noziegumi pret cilvēci