IEVADAM
Gandrīz neticami, ka grāmata par latviešiem Sibīrijā beidzot
atnākusi pie latviešiem Latvija. Vismaz šādā — simboliskā veidā
daļa no mūsu tautas var atgriezties tēvutēvu dzimtenē.
Lejas Bulāna ir tikai viens no latviešu ciemiem, kuri pagājušā
gadsimta vidū un beigās kā mazas saliņas okeānā pastāvēja
austrumos no Baltijas līdz pat Klusajam okeānam. XX gadsimta pirmajā
pusē tur dzīvoja ap 200 000 mūsu tautiešu. Viņu dzīvesstāsti,
likteņu raksti un nacionālās savdabības pastāvēšana līdz mūsdienām
ir ļoti maz zināma latviešiem Latvijā un rietumu trimdas zemēs.
Kad 1977. gada vasarā
kopā ar Andri Slapiņu pabijām Lejas Bulānā un uzņēmām dokumentālu
filmu par to, ko tur vērojām, par šo grāmatu vēl nedomāju. Taču
pēc atgriešanās, vācot materiālus filmas izveidei, lasot brīnišķīgos
skolotāja Jāņa Driķa aprakstus un 20.—30. gadu "Sibīrijas
Cīņas" izteiksmīgās, brīžam komiskās, brīžam traģiskās
informācijas, sapratu, ka šī pienākuma nasta jau ir uz maniem
pleciem. Nekad vēlāk vairs neesmu jutusies šķirta no šiem cilvēkiem.
Es piederu viņiem, un viņi ir mani radi, vienalga — Sibīrijā, Baškirijā
vai kur citur pasaulē.
Tomēr satriecoši, cik
mazu sabiedrības daļu aizskar mūsu tautasbrāļu likteņi. Vai gan
citādi tik morāli un materiāli smags būtu viņu atgriešanās ceļš
šodienas Latvijā? Vai gan citādi paaudžu paaudzēs dzimušos
latviešus, kurus vēstures grieži aiztrenkuši tālu prom” no
dzimtenes un kurus krustu šķērsu pārskaitījuši represiju viļņi,
tagad arī cerību zeme — brīvā Latvija — atmestu kā nederīgus
pilsoņus?
Varbūt šī grāmata būs
maza liecība, maza aizstāvība maniem mīļajiem, kuri aizcirstām
saknēm tomēr vēl sīksti turas savās iekoptajās mītnēs jebkur
pasaulē. Traģiska ir šī bezizeja — svešs starp savējiem, savējais
starp svešiem.
"Domā —
latvietis pazudis? Nepazudis! Dikti sīksts viņš ir. Un tāds spītīgs.
Latvietis nekad nepazudīs,” vēl pirms gadiem astoņiem bija pārliecināta
Dora Bite no Baškīrijas latviešiem. Arī šī ticība ir apbrīnas
vērta. Pacietība, izturība un darbs ir tās pamatā. Bet šodienā,
diemžēl, asimilācijas procesiem ir citi tempi, un, ja Latvija neko
nedara jaunās paaudzes izglītošanai viņu mītnes vietās, ja mēs
nemēdzam dalīties ar saviem kultūras sasniegumiem, braucot ciemos
uz vistālākajām vietām, tad — nu, paši saprotiet, kas notiks.
Man gribētos pateikt
sirsnīgu paldies visiem, kas tieši vai netieši palīdzējuši šis
grāmatas veidošanā. Daļa no viņiem atrodama “Mūsu darbu hronikā»,
taču visus pieminēt personiski varbūt nav iznācis, jo, kā vairums
vieglprātīgu cilvēku, arī es esmu dažkārt pārāk paļāvusies
uz savu atmiņu. Īpaša pateicība Intai un Nikolajam Baranovskiem,
jo bez Latvijas informācijas centra atbalsta un finansiālā nodrošinājuma
1991. gadā nebūtu bijis iespējams noorganizēt šādu individuālu
pētniecisku ekspedīciju. Paldies arī zinātniekiem, kuri atsaucās
aicinājumam piedalīties, paldies Dž. Sorosa fonda Latvijas filiālei
par atbalstu, paldies fotomeistaram Raitim Puriņam, kurš palīdzēja
sagatavot ilustratīvo materiālu publicēšanai, paldies apgāda
“Zvaigzne ABC» kolektīvam, kurš savu darba daļu ziedojis, riskējot
nesaņemt atpakaļ ieguldītos līdzekļus no tirāžas.
Paldies Jums, kas tagad
turat šo grāmatu rokās — jā, tā ir domāta Jums, tieši Jums
personiski!
Un paldies Dievam, ka ir
šī grāmata un ir šis Jūsu rokas, kas to tur. Paldies Dievam par
to, ka mēs vēl esam.
Jūsu Vaira Strautniece
Grāmata izdota ar
Sorosa fonda atbalstu.
R,."Zvaigzne ABC", 1995
Par krājuma tapšanu rūpējusies Vaira Strautniece no 1977. līdz
1994. gadam.
Šajā
Interneta vietnē
iekļauto materiālu lietošana paredzēta vienīgi informatīviem un
izglītības mērķiem.
Materiālu nelicenzēta izmantošana komerciālos nolūkos nav atļauta. Citējot,
obligātas atsauces uz pirmavotiem.
Uz:
Lejas Bulāna
Gulags_lv
Noziegumi pret
cilvēci