Uz sākumlapu   Home


Gulbis no Sibīrijas
Anda Burve

Balerīna Jūlija Brauere (12) uz Latviju atbrauca ekskursijā, bet mājās Sibīrijā atgriezās pēc gada — pēc mantām. Tagad viņu audzina māsīca, jo Jūlijas māte ir mirusi

Viņas vilciena biļete atpakaļ uz Sibīriju palika maciņā neizmantota. Pirms divām vasarām Lejas Bulānas latviešu meitenīte Jūlija kopā ar deviņiem citiem bērniem viesojās Latvijā, pasaules latviešu vasaras nometnē 3x3. Bija jūlija vidus, karsta, saulaina diena, un bērni gides pavadībā devās ekskursijā uz Latvijas Nacionālo operu. Atveroties Baltā nama durvīm, Jūlija nenojauta, ka šis brīdis mainīs visu viņas dzīvi. Desmit gadu vecumā viņa pirmo reizi bija Operā, viss apkārt šķita brīnumains, svešādi skaists un valdzinošs. Viss patika, interesēja, un viņa pat nejuta, ka tiek novērota.

Par ko tikai nesapņo meitenes desmit gadu vecumā, Jūlija arī. Taču iztēloties, ka jau pēc gada diviem viņa dejos uz Rīgas Operas lielās skatuves četrās izrādēs — tas nu būtu par traku!

Šopavasar Rīgas horeogrāfijas vidusskolas izrādē rokbaletā Sniegbaltīte un septiņi rūķīši Jūlija mazākā rūķīša lomā bija tik izteiksmīga, ka viņu pamanīja skatītāji, arī kritiķi un pieaugušie kolēģi. Lai Jūlijai būtu iespēja piedalīties starptautiskos mākslas projektos, Operas baleta trupa viņai dāvāja savu par izrādi Gaišais strauts iegūto Lielo mūzikas balvu 2004. Operas Jaunajā zālē to svinīgi saņemot, viņai uztraukumā trīcēja celīši. Jūlija saņēmās — pieradusi izturēt un saviem spēkiem tikt ar visu galā.

ILGOJAS PĒC VECĀKIEM UN ZIRDZIŅA

Trīs ielas, neliels veikals, divstāvu koka būve — skola un četrdesmit mazas savrupmājas ar kūtiņu — to Jūlija ieraudzīja, ar māmiņu septiņu gadu vecumā ierodoties Lejas Bulānas ciematā. Šeit dzīvoja mammas māsa ar ģimeni un paprāva attālāku radu saime. Jūlijas senči izceļoja no Latvijas vēl cara laikā, deviņpadsmitā gadsimta vidū. Jūlijas vecvecāki jau dzimuši tur. Latvijas novadu, no kura viņi izceļoja, dzimtā diemžēl neviens vairs nezina.

Līdz septiņu gadu vecumam Jūlija bija dzīvojusi vēl tālāk uz ziemeļiem — Noriļskā. Viņas māmiņai radās problēmas ar veselību, un sieviete nolēmusi, ka padzīvot ar meitenīti pie māsas ģimenes būs drošāk — kamēr atveseļosies. "Kā juzdama," teic Jūlijas divdesmit sešus gadus vecā māsīca, mammas māsasmeita Inga. 1.septembrī Jūlija devās uz Lejas Bulānas pamatskolas 1.klasi. Tik sīciņa pret grāmatām piekrauto skolas somu un lielajiem matu lenšu pušķiem. Ļoti izteiksmīgām, no māmiņas mantotām brūnām acīm. Pēc dažiem mēnešiem, decembrī, Jūlijas māmiņa nomira.

Meitene palika dzīvot mātesmāsas, medicīnas māsas, ģimenē. Nelielā koka māja Partizanskajas ielā, dalīta uz pusēm ar kaimiņiem, ar skaistu dārzu un aku pagalmā, pirtiņu un kūti, kļuva par viņas mājām. Radinieki — par vistuvākajiem cilvēkiem. "Jūlei ir mamma un tētis, kuri dzīvo Sibīrijā un viņu mīl!" uzsver Inga. Uz skolu Jūlija gāja kopā ar savu vienīgo klases biedreni, meitenes sadraudzējās. Klasē — divi, visā skolā viņi bija tikai piecpadsmit skolēni. Jaunie aizvien vairāk aizplūst prom no Lejas Bulānas uz pilsētu — labāka darba meklējumos. Nedaudzi pārcēlušies uz Latviju. Tagad Lejas Bulānā ir ap simt iedzīvotāju.

Kas tevi interesēja, ar ko nodarbojies līdz atbraukšanai uz Latviju, vaicāju Jūlijai. Par dejošanu klusēju — skaidrs, ka tik mazā skolā viņiem nepietika bērnu, lai izveidotu kaut pašu mazāko deju kolektīvu. Jūlijai ļoti patīkot dzīvnieki. "Četru gadu vecumā gribēju būt friziere, bet līdz desmit gadiem — veterinārārste," viņa saka. "Dabūju pat žurku viņai nopirkt," Inga uzsvērti nopūšas un pasmaida. Runa ir par viņu tagadējām mājām Jūrmalā. Sibīrijā viņām palicis daudz mīļu dzīvnieku. "Mūsu tētim ir saimniecība, ļoti daudz zirgu. Vectēvs arī mums ar Jūlīti dzimšanas dienā uzdāvināja katrai vienu," Inga stāsta.

Inga bija pirmā dzimtas bezdelīga, kas pirms pieciem gadiem pameta Lejas Bulānu un pārcēlās uz dzīvi Latvijā. Pabeidzot Hakasijas Valsts universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultāti, viņai bija jāizvēlas: palikt un sākt strādāt Sibīrijā vai braukt uz Latviju? Astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito sākumā Inga bija viesojusies Latvijā, piedalījusies pasaules latviešu vasaras nometnēs Sējējs. Bija dziesmotās revolūcijas laiks, un, šķiet, vismaz daļēji skaistās, nacionālā pacēluma pilnās izjūtas un atmiņas noteica vēlāko Ingas izvēli pārcelties uz dzīvi te. Viņa sāka strādāt Majoru pamatskolā par skolotāju.

Pirms divām vasarām, kad Latvijā kopā ar citiem Sibīrijas bērniem ieradās Jūlija, Inga jau bija labi iedzīvojusies, sākotnēji ar valsts atbalstu saņēmusi dzīvoklīti. Mazo māsīcu viņa sagaidīja mīļuma un atkalredzēšanās prieka pilna. Turklāt Sibīrijas bērnu mazās delegācijas vadītāja bija Ingas mamma! Pāris nedēļas bērni pavadīja 3x3 nometnē. Līdz prombraukšanai atlika dažas brīvas dienas. Inga vēlējās Jūliju un citus bērnus aizvest uz Zoodārzu, Lido. Ekskursija uz Operu bija viens no iecerētajiem pasākumiem.

Droši vien kaut ko tik grandiozu Jūlija redzēja pirmoreiz. Garām viņai traucās Baltā nama baleta zvaigznes, taču Jūlija nevienu no tām vēl nepazina. Pirmās baleta izrādes noskatīšanās vēl tikai viņu gaidīja. Jaunajā zālē Jūlija sastapās ar LNO baleta trupas pedagoģi repetitori, Rīgas horeogrāfijas vidusskolas (RHV) pasniedzēju Regīnu Kaupužu. Ne nu gluži nejauši viņas saskrējās. Jūlijas fiziskie dotumi tika pamanīti nometnē 3x3 un pasniedzējai ziņots — te ir meitenīte, ko vajadzētu redzēt! "Smalki kauli, tieviņas rokas, taisnas kājas, lielas acis," kā rentgenā viņu nopētīja R.Kaupuža. Skatuvisks bērns vai neskatuvisks — pieredzējis baleta pedagogs to var pateikt uzreiz.

"Meitenei jāpaliek Rīgā. Jāmācās!" Kaupuža teica apmulsušajai Jūlijas mammai, māsīcai Ingai un tobrīd vēl īsti nesaprotošai, kas tas balets tāds ir, Jūlijai. "Mums visiem tas bija šoks. Vilciena biļetes nopirktas, mamma ar bērniem gatavojās braukt atpakaļ uz Sibīriju," atceras Inga. Uz Latviju viņi atbrauca desmit, Sibīrijā atgriezās deviņi. Jūlija palika Latvijā tāda, kā stāvēja — līdzi dažas drēbes, un viss. Pēc mantām viņas ar Ingu aizbrauca tikai nākamajā vasarā. Jūlija, kā tu juties, uzzinot, ka laikam būs jāpaliek Latvijā? Meitene kautrīgi pasmaida. "Nekā viņa nejutās. Visu izlēma pieaugušie," nosaka Inga.

2003.gada vasaras nogalē, kad horeogrāfijas vidusskolā iestājeksāmeni jau sen bija aiz muguras un 1.klase nokomplektēta (tā atbilst pamatskolas 5.klasei), Jūliju uzņēma skolā. "Kā pasakā," teic Jūlijas klases audzinātāja Valerija Kutena, kura atnākusi Jūlijai līdzi uz interviju. Šķiet, Jūlija vienīgā nebija vaiga sviedros gatavojusies iestājpārbaudījumiem un kopā ar vecākiem trīcējusi pirms tiem. Jūlijas mātesmāsa, ko abas ar Ingu sauc par "mūsu mammu", vēl tagad nevarot līdz galam noticēt, kas ar meiteni noticis. Lejas Bulāna ar Latviju visu laiku sazvanās. Ilgojas viena pēc otras 6000 kilometru attālumā.

SĀK AR LOMU TURANDOTĀ

Vārds, uzvārds: Jūlija Brauere
Iesauka: Jūlīte
Strādā: RHV un Latvijas Nacionālajā opera
Aizraušanās: Balets, balets un vēlreiz balets!!!


Šādu dosjē meitenīte sev izveidojusi portālā Draugiem.lv. Pārceļoties uz Latviju (ak nē, ne jau pārceļoties, bet pēkšņi paliekot), Jūlija ļoti ātri apguva latviešu valodu sarunvalodas līmenī. Līdz tam viņa zināja tikai kādas frāzes un nedaudz to saprata. "Līdz septembrim bija palicis viens mēnesis, mēs mājās ātri mācījāmies. Teicu viņai latviski — padod man to un to! Ja nesaprata, parādīju," stāsta Inga.

Pamatskolas programmu baletskolā Jūlija gan apgūst krievu valodas plūsmā. "Nesen lūdzu, lai viņa datora datu bāzē ieraksta ziņas par vecākiem, adresi. Viens un divi, tas bija izdarīts!" saka R.Kaupuža. "Ko, Jūlija prot strādāt ar datoru?" klases audzinātāja izbrīnā sarauc uzacis. Tad jau mammai uz Lejas Bulānu var sūtīt e-pasta vēstulītes, saku. "Kur nu! Tur taču nav datoru," atteic Inga.

Jūlija Rīgu iepazina ļoti ātri un iedraudzējās ar klases biedriem — desmit meitenēm un diviem zēniem. Par meitenītes vārda māsu, Rīgas Operas primabalerīnu Jūliju Gurviču pedagoģe Zita Errsa sacījusi: "Viņai galva strādā kā kompjūters!" Šķiet, ka līdzīga īpašība piemīt arī mazajai Jūlijai un tā viņai palīdz gan dzīvē, gan mākslā. Kopš 1.klases Jūlija dzīvo skolas kopmītnē, gatavo sev brokastis, vakariņas un sakārto apģērbu nākamajai dienai. "Es viņai saku — vairāk ēd gaļu un olas, bet tev laikam īpaši negaršo," pavērsusies pret smalciņo Jūliju, kas visu intervijas stundu nosēž, taisni izslējusies, uz āru izvērstiem pirkstgaliem, saka viņas klases audzinātāja. Jūlija papurina galvu.

Viņa pati ir atbildīga par nodarbību un mēģinājumu grafiku, kā arī par gatavošanos stundām. Vienīgi par aizgulēšanos viņai nav jāsatraucas — septiņos no rīta ar klauvējienu pie istabiņas durvīm bērnus modina kopmītnes dežurante. Uz mājām Jūrmalā pie Ingas meitene brauc sestdienās un paliek līdz svētdienas vakaram. Darbdienās no Jūrmalas uz skolu izbraukāt būtu gandrīz neiespējami, ņemot vērā saspringto dienas grafiku. Divu mācību gadu laikā Jūlija piedalījusies četrās operas izrādēs, atveidojot pāžus, eņģelīšus un citas mazas lomiņas, kurās piedalās tikai labākie audzēkņi. Viņa sāka ar pāžu Turandotā. "Talants ir un arī lielas darbaspējas — galvenās īpašības, lai baletā ko sasniegtu," teic Jūlijas klases audzinātāja.

Savu lielāko lomu — mazāko rūķīti izrādē Sniegbaltīte un septiņi rūķīši — Jūlija dabūja pēc tam, kad vairākos mēģinājumos kopā ar citām skolas jaunākā vecuma meitenītēm bija iejutusies jāņtārpiņu ādā. "Skatījos, kā viņa strādā, un domāju: varbūt pamēģināt? Sololoma tik mazai meitenei nebija ieplānota, bet izrādījās, tas ir hod s koņom!*" saka iestudējuma autore R.Kaupuža. Jūlija patika publikai ar emocionalitāti un izturību, ko prasīja rokbaletā integrētie dažādu dejas tehniku elementi. Īru dejā viņa viena pati izvirzījās skatuves priekšplānā, tievajām kājiņām zibot, brūnajām acīm naivā mīļumā dzirkstījot. Īsts septītais rūķītis — viņa bija izveidojusi lomas dramatisko zīmējumu kā īsta māksliniece. Pēc pirmizrādes Jūlija, no saviļņojuma trīcēdama, gandrīz ar asarām acīs uzlūkojusi horeogrāfi, gaidot, ko viņa teiks. "Kamēr citi bērni dzīvo pilsētas dzīvi, viņa savā dvēselē ir dabā. Ārkārtīgi, kā krieviski saka, ņeposredstvennaja*. Tā laikam ir Sibīrijas daba, kas ir viņā un atšķir viņu no citiem," saka R.Kaupuža.

Tuvojas vasaras brīvlaiks, un nesen, ar Jūliju runājot, skolotāja vaicājusi — vai uz Sibīriju gribas? "Ļoti gribas," meitene teikusi. Viņas ar Ingu vasarā brauks, vēl tikai jāizvēlas: četras stundas ar lidmašīnu vai četras diennaktis ar vilcienu, tā būtu lētāk. Sapnis, kaut uz Latviju pārceltos vecāki, var drīzumā kļūt par īstenību. Taču to nevienam nestāstiet, jo Inga un Jūlīte ļoti vēlas, lai tas piepildās.

*gājiens ar zirdziņu (krievu val.)
*dabiska, nesamākslota (krievu val.)

Diena, 2005. gada 23. aprīlis.


Šajā Interneta vietnē iekļauto materiālu lietošana paredzēta informatīviem un izglītības mērķiem.
Materiālu nelicenzēta izmantošana komerciālos nolūkos nav atļauta. Citējot, obligātas atsauces uz pirmavotiem.


Uz: Lejas Bulāna
      Gulags_lv
      Noziegumi pret cilvēci