Gulbis no Sibīrijas
Anda Burve
Balerīna Jūlija Brauere (12) uz Latviju atbrauca ekskursijā, bet mājās
Sibīrijā atgriezās pēc gada — pēc mantām. Tagad viņu audzina
māsīca, jo Jūlijas māte ir mirusi
Viņas vilciena biļete atpakaļ uz Sibīriju palika maciņā
neizmantota. Pirms divām vasarām Lejas Bulānas latviešu meitenīte
Jūlija kopā ar deviņiem citiem bērniem viesojās Latvijā,
pasaules latviešu vasaras nometnē 3x3. Bija jūlija vidus, karsta,
saulaina diena, un bērni gides pavadībā devās ekskursijā uz
Latvijas Nacionālo operu. Atveroties Baltā nama durvīm, Jūlija
nenojauta, ka šis brīdis mainīs visu viņas dzīvi. Desmit gadu
vecumā viņa pirmo reizi bija Operā, viss apkārt šķita brīnumains,
svešādi skaists un valdzinošs. Viss patika, interesēja, un viņa
pat nejuta, ka tiek novērota.
Par ko tikai nesapņo meitenes desmit gadu vecumā, Jūlija arī. Taču
iztēloties, ka jau pēc gada diviem viņa dejos uz Rīgas Operas lielās
skatuves četrās izrādēs — tas nu būtu par traku!
Šopavasar Rīgas horeogrāfijas vidusskolas izrādē rokbaletā
Sniegbaltīte un septiņi rūķīši Jūlija mazākā rūķīša lomā
bija tik izteiksmīga, ka viņu pamanīja skatītāji, arī kritiķi
un pieaugušie kolēģi. Lai Jūlijai būtu iespēja piedalīties
starptautiskos mākslas projektos, Operas baleta trupa viņai dāvāja
savu par izrādi Gaišais strauts iegūto Lielo mūzikas balvu 2004.
Operas Jaunajā zālē to svinīgi saņemot, viņai uztraukumā trīcēja
celīši. Jūlija saņēmās — pieradusi izturēt un saviem spēkiem
tikt ar visu galā.
ILGOJAS PĒC VECĀKIEM UN ZIRDZIŅA
Trīs ielas, neliels veikals, divstāvu koka būve — skola un četrdesmit
mazas savrupmājas ar kūtiņu — to Jūlija ieraudzīja, ar māmiņu
septiņu gadu vecumā ierodoties Lejas Bulānas ciematā. Šeit dzīvoja
mammas māsa ar ģimeni un paprāva attālāku radu saime. Jūlijas
senči izceļoja no Latvijas vēl cara laikā, deviņpadsmitā
gadsimta vidū. Jūlijas vecvecāki jau dzimuši tur. Latvijas novadu,
no kura viņi izceļoja, dzimtā diemžēl neviens vairs nezina.
Līdz septiņu gadu vecumam Jūlija bija dzīvojusi vēl tālāk uz
ziemeļiem — Noriļskā. Viņas māmiņai radās problēmas ar veselību,
un sieviete nolēmusi, ka padzīvot ar meitenīti pie māsas ģimenes
būs drošāk — kamēr atveseļosies. "Kā juzdama," teic
Jūlijas divdesmit sešus gadus vecā māsīca, mammas māsasmeita
Inga. 1.septembrī Jūlija devās uz Lejas Bulānas pamatskolas
1.klasi. Tik sīciņa pret grāmatām piekrauto skolas somu un
lielajiem matu lenšu pušķiem. Ļoti izteiksmīgām, no māmiņas
mantotām brūnām acīm. Pēc dažiem mēnešiem, decembrī, Jūlijas
māmiņa nomira.
Meitene palika dzīvot mātesmāsas, medicīnas māsas, ģimenē.
Nelielā koka māja Partizanskajas ielā, dalīta uz pusēm ar kaimiņiem,
ar skaistu dārzu un aku pagalmā, pirtiņu un kūti, kļuva par viņas
mājām. Radinieki — par vistuvākajiem cilvēkiem. "Jūlei ir
mamma un tētis, kuri dzīvo Sibīrijā un viņu mīl!" uzsver
Inga. Uz skolu Jūlija gāja kopā ar savu vienīgo klases biedreni,
meitenes sadraudzējās. Klasē — divi, visā skolā viņi bija
tikai piecpadsmit skolēni. Jaunie aizvien vairāk aizplūst prom no
Lejas Bulānas uz pilsētu — labāka darba meklējumos. Nedaudzi pārcēlušies
uz Latviju. Tagad Lejas Bulānā ir ap simt iedzīvotāju.
Kas tevi interesēja, ar ko nodarbojies līdz atbraukšanai uz
Latviju, vaicāju Jūlijai. Par dejošanu klusēju — skaidrs, ka tik
mazā skolā viņiem nepietika bērnu, lai izveidotu kaut pašu mazāko
deju kolektīvu. Jūlijai ļoti patīkot dzīvnieki. "Četru gadu
vecumā gribēju būt friziere, bet līdz desmit gadiem — veterinārārste,"
viņa saka. "Dabūju pat žurku viņai nopirkt," Inga uzsvērti
nopūšas un pasmaida. Runa ir par viņu tagadējām mājām Jūrmalā.
Sibīrijā viņām palicis daudz mīļu dzīvnieku. "Mūsu tētim
ir saimniecība, ļoti daudz zirgu. Vectēvs arī mums ar Jūlīti
dzimšanas dienā uzdāvināja katrai vienu," Inga stāsta.
Inga bija pirmā dzimtas bezdelīga, kas pirms pieciem gadiem pameta
Lejas Bulānu un pārcēlās uz dzīvi Latvijā. Pabeidzot Hakasijas
Valsts universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultāti, viņai
bija jāizvēlas: palikt un sākt strādāt Sibīrijā vai braukt uz
Latviju? Astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito sākumā Inga
bija viesojusies Latvijā, piedalījusies pasaules latviešu vasaras
nometnēs Sējējs. Bija dziesmotās revolūcijas laiks, un, šķiet,
vismaz daļēji skaistās, nacionālā pacēluma pilnās izjūtas un
atmiņas noteica vēlāko Ingas izvēli pārcelties uz dzīvi te. Viņa
sāka strādāt Majoru pamatskolā par skolotāju.
Pirms divām vasarām, kad Latvijā kopā ar citiem Sibīrijas bērniem
ieradās Jūlija, Inga jau bija labi iedzīvojusies, sākotnēji ar
valsts atbalstu saņēmusi dzīvoklīti. Mazo māsīcu viņa sagaidīja
mīļuma un atkalredzēšanās prieka pilna. Turklāt Sibīrijas bērnu
mazās delegācijas vadītāja bija Ingas mamma! Pāris nedēļas bērni
pavadīja 3x3 nometnē. Līdz prombraukšanai atlika dažas brīvas
dienas. Inga vēlējās Jūliju un citus bērnus aizvest uz Zoodārzu,
Lido. Ekskursija uz Operu bija viens no iecerētajiem pasākumiem.
Droši vien kaut ko tik grandiozu Jūlija redzēja pirmoreiz. Garām
viņai traucās Baltā nama baleta zvaigznes, taču Jūlija nevienu no
tām vēl nepazina. Pirmās baleta izrādes noskatīšanās vēl tikai
viņu gaidīja. Jaunajā zālē Jūlija sastapās ar LNO baleta trupas
pedagoģi repetitori, Rīgas horeogrāfijas vidusskolas (RHV) pasniedzēju
Regīnu Kaupužu. Ne nu gluži nejauši viņas saskrējās. Jūlijas
fiziskie dotumi tika pamanīti nometnē 3x3 un pasniedzējai ziņots
— te ir meitenīte, ko vajadzētu redzēt! "Smalki kauli, tieviņas
rokas, taisnas kājas, lielas acis," kā rentgenā viņu nopētīja
R.Kaupuža. Skatuvisks bērns vai neskatuvisks — pieredzējis baleta
pedagogs to var pateikt uzreiz.
"Meitenei jāpaliek Rīgā. Jāmācās!" Kaupuža teica
apmulsušajai Jūlijas mammai, māsīcai Ingai un tobrīd vēl īsti
nesaprotošai, kas tas balets tāds ir, Jūlijai. "Mums visiem
tas bija šoks. Vilciena biļetes nopirktas, mamma ar bērniem gatavojās
braukt atpakaļ uz Sibīriju," atceras Inga. Uz Latviju viņi
atbrauca desmit, Sibīrijā atgriezās deviņi. Jūlija palika Latvijā
tāda, kā stāvēja — līdzi dažas drēbes, un viss. Pēc mantām
viņas ar Ingu aizbrauca tikai nākamajā vasarā. Jūlija, kā tu
juties, uzzinot, ka laikam būs jāpaliek Latvijā? Meitene kautrīgi
pasmaida. "Nekā viņa nejutās. Visu izlēma pieaugušie,"
nosaka Inga.
2003.gada vasaras nogalē, kad horeogrāfijas vidusskolā iestājeksāmeni
jau sen bija aiz muguras un 1.klase nokomplektēta (tā atbilst
pamatskolas 5.klasei), Jūliju uzņēma skolā. "Kā pasakā,"
teic Jūlijas klases audzinātāja Valerija Kutena, kura atnākusi Jūlijai
līdzi uz interviju. Šķiet, Jūlija vienīgā nebija vaiga sviedros
gatavojusies iestājpārbaudījumiem un kopā ar vecākiem trīcējusi
pirms tiem. Jūlijas mātesmāsa, ko abas ar Ingu sauc par "mūsu
mammu", vēl tagad nevarot līdz galam noticēt, kas ar meiteni
noticis. Lejas Bulāna ar Latviju visu laiku sazvanās. Ilgojas viena
pēc otras 6000 kilometru attālumā.
SĀK AR LOMU TURANDOTĀ
Vārds, uzvārds: Jūlija Brauere
Iesauka: Jūlīte
Strādā: RHV un Latvijas Nacionālajā opera
Aizraušanās: Balets, balets un vēlreiz balets!!!
Šādu dosjē meitenīte sev izveidojusi portālā Draugiem.lv. Pārceļoties
uz Latviju (ak nē, ne jau pārceļoties, bet pēkšņi paliekot), Jūlija
ļoti ātri apguva latviešu valodu sarunvalodas līmenī. Līdz tam
viņa zināja tikai kādas frāzes un nedaudz to saprata. "Līdz
septembrim bija palicis viens mēnesis, mēs mājās ātri mācījāmies.
Teicu viņai latviski — padod man to un to! Ja nesaprata, parādīju,"
stāsta Inga.
Pamatskolas programmu baletskolā Jūlija gan apgūst krievu valodas
plūsmā. "Nesen lūdzu, lai viņa datora datu bāzē ieraksta ziņas
par vecākiem, adresi. Viens un divi, tas bija izdarīts!" saka
R.Kaupuža. "Ko, Jūlija prot strādāt ar datoru?" klases
audzinātāja izbrīnā sarauc uzacis. Tad jau mammai uz Lejas Bulānu
var sūtīt e-pasta vēstulītes, saku. "Kur nu! Tur taču nav
datoru," atteic Inga.
Jūlija Rīgu iepazina ļoti ātri un iedraudzējās ar klases
biedriem — desmit meitenēm un diviem zēniem. Par meitenītes vārda
māsu, Rīgas Operas primabalerīnu Jūliju Gurviču pedagoģe Zita
Errsa sacījusi: "Viņai galva strādā kā kompjūters!"
Šķiet, ka līdzīga īpašība piemīt arī mazajai Jūlijai un tā
viņai palīdz gan dzīvē, gan mākslā. Kopš 1.klases Jūlija dzīvo
skolas kopmītnē, gatavo sev brokastis, vakariņas un sakārto apģērbu
nākamajai dienai. "Es viņai saku — vairāk ēd gaļu un olas,
bet tev laikam īpaši negaršo," pavērsusies pret smalciņo Jūliju,
kas visu intervijas stundu nosēž, taisni izslējusies, uz āru izvērstiem
pirkstgaliem, saka viņas klases audzinātāja. Jūlija papurina
galvu.
Viņa pati ir atbildīga par nodarbību un mēģinājumu grafiku, kā
arī par gatavošanos stundām. Vienīgi par aizgulēšanos viņai nav
jāsatraucas — septiņos no rīta ar klauvējienu pie istabiņas
durvīm bērnus modina kopmītnes dežurante. Uz mājām Jūrmalā pie
Ingas meitene brauc sestdienās un paliek līdz svētdienas vakaram.
Darbdienās no Jūrmalas uz skolu izbraukāt būtu gandrīz neiespējami,
ņemot vērā saspringto dienas grafiku. Divu mācību gadu laikā Jūlija
piedalījusies četrās operas izrādēs, atveidojot pāžus, eņģelīšus
un citas mazas lomiņas, kurās piedalās tikai labākie audzēkņi.
Viņa sāka ar pāžu Turandotā. "Talants ir un arī lielas
darbaspējas — galvenās īpašības, lai baletā ko
sasniegtu," teic Jūlijas klases audzinātāja.
Savu lielāko lomu — mazāko rūķīti izrādē Sniegbaltīte un
septiņi rūķīši — Jūlija dabūja pēc tam, kad vairākos mēģinājumos
kopā ar citām skolas jaunākā vecuma meitenītēm bija iejutusies jāņtārpiņu
ādā. "Skatījos, kā viņa strādā, un domāju: varbūt pamēģināt?
Sololoma tik mazai meitenei nebija ieplānota, bet izrādījās, tas
ir hod s koņom!*" saka iestudējuma autore R.Kaupuža. Jūlija
patika publikai ar emocionalitāti un izturību, ko prasīja rokbaletā
integrētie dažādu dejas tehniku elementi. Īru dejā viņa viena
pati izvirzījās skatuves priekšplānā, tievajām kājiņām zibot,
brūnajām acīm naivā mīļumā dzirkstījot. Īsts septītais rūķītis
— viņa bija izveidojusi lomas dramatisko zīmējumu kā īsta māksliniece.
Pēc pirmizrādes Jūlija, no saviļņojuma trīcēdama, gandrīz ar
asarām acīs uzlūkojusi horeogrāfi, gaidot, ko viņa teiks.
"Kamēr citi bērni dzīvo pilsētas dzīvi, viņa savā dvēselē
ir dabā. Ārkārtīgi, kā krieviski saka, ņeposredstvennaja*.
Tā laikam ir Sibīrijas daba, kas ir viņā un atšķir viņu no
citiem," saka R.Kaupuža.
Tuvojas vasaras brīvlaiks, un nesen, ar Jūliju runājot, skolotāja
vaicājusi — vai uz Sibīriju gribas? "Ļoti gribas,"
meitene teikusi. Viņas ar Ingu vasarā brauks, vēl tikai jāizvēlas:
četras stundas ar lidmašīnu vai četras diennaktis ar vilcienu, tā
būtu lētāk. Sapnis, kaut uz Latviju pārceltos vecāki, var drīzumā
kļūt par īstenību. Taču to nevienam nestāstiet, jo Inga un Jūlīte
ļoti vēlas, lai tas piepildās.
*gājiens ar zirdziņu (krievu val.)
*dabiska, nesamākslota (krievu val.)
Diena, 2005. gada 23. aprīlis.