Uz sākumlapu   Home


Citi Sibīrijas latviešu ciemi. Augšbebri

Latvijā - savējie starp svešajiem, Sibīrijā - sveši starp savējiem
Malda Ilgaža

Gulbenes ģimnāzijas bioloģijas skolotāja Dzidra Sjomkāne ir dzimusi Sibīrijā - Poltovkas apgabala sādžā Uvaļnoje. Četru gadu vecumā viņa kopā ar ģimeni atgriezusies Latvijā.

“Biju pārāk maza, tāpēc to laiku atceros pēc nostāstiem. Šovasar radās iespēja kopā ar kori “Kaķi” no Valmieras vilcienā mērot gandrīz četrus tūkstošus kilometru līdz Omskas apgabalam. Tas bija nogurdinošs, bet savdabīgs un eksotisks brauciens, īpaši, ja neilgi pirms tam būts Anglijā. Tās ir divas ārkārtīgi atšķirīgas pasaules,” stāsta Dz.Sjomkāne.
Omskas apgabalā dzīvo pagājušā gadsimta četrdesmitajos un vēlākajos gados dažādu tautu represētie un viņu pēcteči. Savukārt ciematā Augšbebri mīt to latviešu pēcnācēji piektajā paaudzē, kas uz Sibīriju devās 1897.gadā, lai iegūtu zemi. Viņi nav zaudējuši interesi par Latviju, jo, kad kora koncertos dziedāts “Pūt, vējiņi”, publika cēlusies kājās un dziedājusi līdzi. Atpazīta arī latviešu tautas dziesma “Bēdu manu lielu bēdu”. Izrādās, ka Sibīrijas latvieši ir mainījušies, kļuvuši atvērtāki un par Latviju zina daudz, jo daudzi paši šeit viesojušies.

Dzīvo rimti, bez steigas

Kamēr koristi gatavojušies uzstāties kādā klubā, Dzidra izmantojusi iespēju aprunāties ar latviešiem. Viņai pēc sarunām un redzētā radies iespaids, ka ļaudis šeit dzīvo rimti, bez steigas un pie mums raksturīgā stresa. “Ciematā Marčuševa divas latvietes bija ārkārtīgi priecīgas par iespēju dzirdēt un runāt latviešu valodā. Abas dzimušas Sibīrijā, pieņēmušas vidi, kurā vada mūžu, tomēr lielākā vēlēšanās abām bija atbraukt uz Latviju. Pārsteidza tas, ka ne tikai Marčuševā, bet arī Omskā, Tarā un Augšbebros sastaptie latvieši latviski runāja bez īpaša krievu akcenta, tikai viņu leksikā bija daudz seno latviešu vārdu, kādus šodien nelietojam, piemēram, pulka (daudz) un citi. Braucot projām no Augšbebriem, mūs pavadīt atnāca kāds 82 gadus vecs vīrs. Viņš joprojām ir lepns par to, ka ir latvietis. Lai gan tādā vecumā nevienam nav viegli, īpaši, ja zaudēta sieva, viņš bija ārkārtīgi dzīvespriecīgs. Pārliecinājos, ka ciematos dzīvo galvenokārt gados vecāki cilvēki. Jaunie izskolojas un aizbrauc strādāt uz pilsētām. Tā ir katra ciemata problēma,” stāsta Dzidra.
Pa ceļam uz Omsku kāda sieviete Dzidrai jautājusi, vai latvieši nejūtas slikti, dzīvojot tik mazā valstī, kāda ir Latvija. “Nesapratu, kā viņa to domāja, varbūt salīdzināja Krievijas plašumus ar Latviju. Plašumi tur patiesi ir vareni,” piebilst Dzidra.
”Vairākkārt dzirdēju izteikumus, ka tos latviešus, kas dzīvo Sibīrijā, Latvijā nekas negaida. Viena sieviete, manuprāt, izteicās visprecīzāk: “Latvijā būsim savējie starp svešajiem, Sibīrijā esam sveši starp savējiem.” Man bija ilgi jādomā, kā ir labāk.”

Dzīvi slēpj aiz žogiem

Gan Omskā, gan Augšbebros koristi mitinājušies sibīriešu ģimenēs. Tas ļāvis arī Dzidrai daudz vairāk uzzināt par vietējiem latviešiem. “Ciemats būtībā ir viena iela, kam abās pusēs izvietojušās vienstāvu guļbaļķu ēkas. Vienīgā pilsēta, kur sastopamas divstāvu guļbūves, ir Tara, kas šogad atzīmēja 400 gadus kopš izveidošanas. Visapkārt ir meži, tāpēc baļķi nav problēma, tomēr ik pa laikam manījām brīdinošus uzrakstus par to, ka mežs jāsaudzē. Vienā dienā lija lietus, kas galveno ielu pārvērta dubļu un ūdens “jūrā”, kurā drīz vien plunčājās pīles.
Mājas ir krāsotas dažādos toņos, galvenokārt zilos, dzeltenos, sarkanos, brūnos, dažviet zaļos. Pagalmus no visām pusēm ieskauj augsts žogs. Istabās valda kārtība un tīrība. Paklāji ir ne tikai uz grīdas, bet arī pie sienām. Ir gan radio un televizors, gan videomagnetofons, gan citas mūsdienīgas elektroierīces. Pie ēkām, kur dzīvo latvieši, aug puķes - visbiežāk dālijas, flokši un asteres. Lielāko zemes platību īpašnieki audzē labību, ir arī kartupeļi, gurķu, sīpolu un tomātu dobes, jo zeme ir ārkārtīgi auglīga. Braucot vilcienā, bijām pārsteigti, kā mainās tās krāsa no smilšu brūna līdz ķieģeļsarkanam tonim,” stāsta Dzidra.

Cigaretes ar Staļina bildi

“Tiem, kas dzīvo ciematā, darba iespējas ir nelielas. Daži vīrieši strādā kokzāģētavā, sievietēm iespējams strādāt veikalā, kur viss ir tāpat kā padomju laikā, kad vienā plauktā ar pārtikas produktiem atrodas petroleja un saimniecības ziepes. Konfektes, līdzīgi kā savulaik pie mums, pārdevējas sver papīra tūtās. Darbs ir arī skolā. Piemēram, Augšbebru sākumskolā mācās 11 bērni, strādā trīs skolotāji. Pēc pamatskolas beigšanas bērni brauc mācīties uz Taras pilsētu. Daudzi ciemata ļaudis strādā gadījuma darbus, piemēram, skalda kaimiņiem malku, izlīdz ar traktoru un tamlīdzīgi.”
Dzidra ievērojusi, ka Augšbebros par jaunbagātnieku vietējie uzlūkojot Sergeju Benki, kas ciemojies Latvijā, lai specializētos guļbūvju likšanā.
“Arī Sibīrijā viņš nodarbojas ar guļbūvju celšanu. Interesanti, ka tur tās top citādāk nekā Latvijā. Latvieši ēku rūpīgi izplāno, bet sibīrieši vispirms uzbūvē taisnstūri, tikai pēc tam izzāģē logu un durvju vietas. Manuprāt, tā ir izšķērdība, bet vietējie bilst, ka nejūtot kokmateriālu trūkumu,” piebilst ceļotāja.
Dzīvoklī traukā uz galda Dzidra sabērusi ciedru riekstus. Ar latviešiem svešo kārumu viņai saistās interesants piedzīvojums. Kopā ar pārējiem brauciena dalībniekiem viņa automašīnas “Ural” kravas kastē, sēžot uz salmiem, braukusi pa taigu 20 kilometrus pēc ciedru riekstiem.
“Automašīna bija īsts padomju laika piemineklis. Šādus “pieminekļus” redzējām daudz. Tās bija gan uz ātru roku no dēļiem sanaglotas sausās tualetes, gan cigaretes, kuru iepakojumu rotāja Staļina bilde. Pilsētās joprojām dižojās Ļeņina pieminekļi, padomju laikam raksturīgi transparenti un ģerboņi. Nav mainījušies arī ielu nosaukumi,” stāsta Dzidra.

Pensijā dodas 55 gados

Viņa ievērojusi ne tikai iepriekš minētās atšķirības. Piemēram, Sibīrijā ļaudis dodoties pensijā 55 gadu vecumā, bet Omskā sabiedriskajā transportā pensionāri braucot par brīvu. Maršruta taksometrā biļetes cena esot 5 rubļi (1 rublis - 0,12 lati), taksobusā - 7 rubļi. Pārtikas preču cenas līdzinoties mūsējām.
“Ja cilvēks vēlas atgriezties vēsturē pirms 10 vai 15 gadiem, tad viņam jādodas uz Omsku vai Taru. Ja gribas nokļūt vēsturē pirms 30 gadiem, tad jābrauc uz Augšbebriem vai kādu citu ciematu,” iesaka Dzidra. Sibīrijā vairāk nekā pie mums viņa izjutusi cilvēku atvērtību, sirsnību un vienkāršību. Viņu pārsteigušas arī kultūras tradīcijas. Gandrīz katru nedēļas nogali ciemata klubā notikuši dažādi atpūtas pasākumi, kuros uzstājušies vietējie pašdarbnieki un vieskolektīvi. Lai jaunajā paaudzē saglabātu latvietību, klubā ir izveidota bērnu pašpārvalde, tajā darbojas direktore, masu pasākumu režisors un citi. Bērni darbojas līdzi pieaugušajiem, kopīgi svinot svētkus un kopjot latviskās tradīcijas. Viņi mācās arī latviešu svētdienas skolā, kur strādāt brauc pedagogi no Latvijas.
“Stāstīt par dzīvi Sibīrijā iespējams daudz, bet vēl labāk - aizbraukt, lai visu redzētu savām acīm,” iesaka Dzidra.

«Dzirkstele» 2004.gada 18.oktobris


Šajā Interneta vietnē iekļauto materiālu lietošana paredzēta vienīgi informatīviem un izglītības mērķiem.
Materiālu nelicenzēta izmantošana komerciālos nolūkos nav atļauta. Citējot, obligātas atsauces uz pirmavotiem.


Uz: Lejas Bulāna
      Gulags_lv
      Noziegumi pret cilvēci