Sibīrijas tautiešus meklējot

Citi Sibīrijas latviešu ciemi
Sibīrijas tautiešus meklējot
Ilmārs Mežs

Pirms trim mēnešiem no Sibīrijas atgriezās Latvijas Universitātes pētnieku un studentu ekspedīcija, kas Dr. Janīnas Kursītes vadībā, Sabiedrības integrācijas fonda un Kultūras fonda finansiāli atbalstīta, pavadīja divas nedēļas, pētot Sibīrijas tautiešus – šoreiz pēctečus senākajiem izceļotājiem no Latgales. Par ekspedīcijas mērķi bija izraudzīta viena no lielākajām Latgales izceļotāju apmešanās vietām – Novosibirskas apgabala Vengerovas rajona Timofejevkas ciems, turklāt cenšoties apsekot arī vairākus citus latgaliešu ciemus. Pateicoties Kultūras fonda apmaksātajai lidmašīnas biļetei, ekspedīcijai līdzi devās arī šā raksta autors. Jāpateicas arī mūsu sagaidītājai Ksenijai Čumskai, kas ne vien izrādīja Novosibirsku, sarunāja transportu un apmešanos, bet arī pavadīja mūs tālajā ceļā līdz pašai Timofejevkai.

Pirms vairāk nekā gadsimta daudzi Latvijas zemnieki, arī no Latgales, devās uz Sibīriju cerībā tikt pie savas zemes, ko viņi arī tur dabūja. Tautas skaitīšanu dati liecina, ka 1926. gadā Sibīrijā dzīvoja 8,2 tūkstoši personu, kuri norādījuši, ka ir latgalieši, kaut uzskatīja, ka viņu skaits pārsniedz 20 tūkstošus, jo daudzi uzrādīja, ka ir citu tautību piederīgie. Atrauti no Latvijas, Sibīrijas latgalieši nepiedalījās latviešu etniskās konsolidācijas procesos, un tā vēl līdz mūsdienām viņu pēcteči uzskata sevi nevis par latviešiem, bet gan par latgaliešiem. Arī Krievijas (Sibīrijas) oficiālās iestādes viņus vienmēr reģistrējušas dokumentos kā latgaliešus (latgaļcy), vien pašās jaunākajās pasēs tautības ieraksts vairs neparādās. Pēdējās divās tautas skaitīšanās – 1989. gadā un 2002. gadā latgalieši pieskaitīti latviešiem, tomēr viņu skaits ir ticis noteikts. Tā pirms 15 gadiem Sibīrijā dzīvoja 1645 latgalieši, un arī 2002. gada tautas skaitīšanas materiāli ir reģistrējuši gandrīz to pašu latgaliešu skaitu – 1622. Vairākums šo latgaliešu dzīvo Krasnojarskas apgabalā (807) un to skaits pēdējā dekādē pat ir pieaudzis. Pārējie Sibīrijas latgalieši dzīvo Novosibirskas apgabalā (250), Tomskas apgabalā (157), Kemerovas apgabalā (129), Hakasijā (77) un Omskas apgabalā (29), kā arī citur – vien atsevišķas personas. No iepriekšējās tautas skaitīšanas ir zināms, ka latgalieši dzīvo vienādā skaitā gan pilsētās, gan laukos, un vairākumam (56%) par dzimto valodu ir kļuvusi krievu valoda, vien nepilni 700 latgalieši par savu dzimto valodu ir norādījuši latgaliešu valodu. Vēl 26 latgalieši (2%) par savu dzimto valodu ir norādījuši latviešu valodu.

Timofejevkā šobrīd dzīvo aptuveni 170 cilvēku, no kuriem latgaliešu ir mazliet vairāk par pusi, ieskaitot etniski jaukto ģimeņu pēctečus. Ja aptaujātu pēc katra iedzīvotāja tautiskās pašapziņas, tad daļa jaunāko cilvēku sevi drīzāk pieskaitītu krieviem. Latgaliski runā aptuveni trešā daļa no ciema iedzīvotājiem, bet vēl citi to sakās saprotam. Kādreiz ciemā dzīvoja daudz vairāk cilvēku, no kuriem lielākā daļa bija latgalieši, tāpēc arī tie sveštautieši, kuri ciemā ienāca jau sen, latgaliski vismaz saprot, bet reizumis pat raiti runā. Tomēr jāpiebilst, ka Timofejevkā runā īpatnēju latgalisko izloksni, kas veidojusies gadsimta gaitā no Ludzas un Rēzeknes apriņķa izceļotājiem, un tai analogu Latvijā nav. Tiklīdz rīdzinieku latgaliešu runā ieskanējās daži burti vai pat tikai intonācijas no "Rīgas latviešu" valodas, tā vietējie iedzīvotāji mūs vairs nesaprata un izlīdzējās ar krievu valodu. Latvijā mums ir pierasts, ka visi latgalieši labi saprot latviešu literāro valodu, bet timofejevkieši tādu līdz šim nebija dzirdējuši, Latvijas grāmatas viņus vēl nav sasniegušas un, ja arī būtu, tās diezin vai kāds spētu izlasīt, jo tikai daži vecākie iedzīvotāji ir pamatskolā mācījušies latgaliski (līdz 1937. gadam), bet pārējie prot tikai krievu burtus. Piemēram, ja sakām: "Es eju", sibīrieši tikai rausta plecus par tādu nesaprotamu valodu, viņi saprot tikai "jes īmļu". Savukārt, kad man vaicāja, vai es "attīšūt dīniškūt", man arī bija jāpārvaicā krieviski, jo nesapratu, ka tieku lūgts atnākt uz pusdienām.

Līdz pat pēdējam karam Timofejevkā dzīvoja gandrīz vai tikai latgalieši, bet tad jau 50. gados pamazām ieplūda krievi no tuvākajiem mazākiem ciemiem, kuri tika likvidēti. Vienu no pirmajām etniski un reliģiozi jauktajām ciema ģimenēm nodibināja tagad jau 71 gadu vecā krieviete no blakus ciema Aksenija Pridane, kura tagad runā latgaliski ne sliktāk par savām latgaliešu kaimiņienēm, turklāt arī visi viņu pieci bērni prot tēva dzimto valodu. Ciema vienīgā poliete 54 gadus vecā Vera Ivanova, kuru kā mazu bērnu no blakus ciema tēvs atveda uz Timofejevku, tagad lieliski runā latgaliski. No netālajiem "neperspektīvajiem ciemiem" uz Timofejevku ir pārcēlušās arī divas tatāru ģimenes, kuras var uzskatīt par šīs Sibīrijas daļas pamatiedzīvotāju pēctečiem. Interesanti, ka vietējie tatāri labvēlīgi izteicās par latgaliešiem un runāja par viņu sirsnību un cilvēcību, un to, ka latgalieši pret tatāriem labi izturoties.

Savukārt vairāki vecākie latgalieši minēja savdabīgu nostāstu, ka tad, kad šajā apkārtnē esot sākuši augt bērzi un ienākuši "baltie cilvēki", tad daudzi vietējie tatāri esot sev darījuši galu, ierakdamies zemē tādās kā alās, kuras paši aizbēruši ciet.

Abos Timofejevkas veikalos (no kuriem viens ir valsts, bet otrs privāts) pircējus apkalpo skaistā latgaliešu izloksnē. Uz manu "lobu dīnu" (laba diena) pajauna pārdevēja atsaka "Vasals, kū vāg?" (Vesels, ko vajag?) Veikalos, kuri strādā parasti no deviņiem rītā tikai dažas stundas, var nopirkt saldumus, desas, sieru, tēju, kafiju, cigaretes, miltus un citas biežāk laukos pieprasītās preces. Lielākā daļa pircēju gan nāk bez naudas, jo abos veikalos var saņemt preces uz parāda, kas tiek atzīmēts īpašās burtnīcās. Lielākais Timofejevkas gada ekonomiskais notikums bija divu smago kamazu atbraukšana, kuri ar divām piekabēm atveda miltus un graudus no kāda kolhoza pie Kazahstānas robežas, kas tika mainīti pret vietējo izaudzētajiem brangajiem kartupeļiem. Kā katru gadu, arī šogad Timofejevkā kartupeļi padevušies īpaši labi – tie ir lieli, tīri, bez tukšajiem vidučiem, mazākie nododamie ir dūres lielumā, bet daudzi bumbuļi pat pārsniedz 300 – 400 gramus! Šķiet, ka "buļves kapačo" (kartupeļus rok) turpat vai ikviens ciema iedzīvotājs, un paiet divas pilnas dienas, līdz visi gribētāji ir nodevuši kartupeļus un saņēmuši graudus vai miltus, vidēji par vienu miltu maisu maksājot ar 8 kartupeļu maisiem. Tie, kuri vēlas saņemt naudu, dabū 1 rubli par kartupeļu kilogramu – tātad viens 25 kg smags kartupeļu maiss mūsu naudā iznāk ap 50 santīmiem. Arī miltu maisu varēja nopirkt par 370 rubļiem (6,7 latiem), jo veikalā tie maksājot 550 rubļu (10 latu). Mūsu saimniece Beņa Vilcāne tūlīt pāris miltu maisu nopirka un nekavējoties tos izmēģināja, izcepot maizi. Miltus viņa atzina par labiem un nākamajā dienā nopirka vēl divus. Dažs labs ciemā gan kurnēja, ka graudu audzētāju darbs tiek vērtēts labāk nekā kartupeļos ieguldītais, tomēr pašiem savus kartupeļus aizvest līdz pilsētām, kur tos par labāku samaksu pārdotu, laikam nevienam nav pa spēkam, un abas mašīnas ar piekabēm tika ātri piepildītas un arī neviens lieks miltu vai graudu maiss nepalika. Jauniegūtos kartupeļus abi uzņēmēji grasījās vest uz Urāliem – Jekaterinburgas apkārtni, kur cerēja tos nodot par 3 rubļiem kilogramā un atpakaļ vest šīferi, kas viņu pilsētā esot izbeidzies.

Lielākā daļa no Timofejevkas mājām ir gandrīz vai simtgadīgas guļbūves ar lielu maizes krāsni un skaistiem logu rotājumiem, kas katrai mājai atšķirīgi, tomēr vienīgās ērtības tajās ir elektrība un ūdens, kas gan dabūjams ārā uz ielas dažās "kolonkās" (automātiskajos pumpjos). Ciema otrajā "ūļņeicā" (olnīcā jeb ielā) bija arī vairākas pēckara būvētas mājas ar cementa apmetumu, bet tāpat bez ērtībām. Uz visu ciemu ir viens vai divi tālruņi, un arī tie šķita biežāk nedarbojamies. Mobilā tālruņa uztveršanas zona ir gandrīz vai 100 kilometru attālumā. Vairākumā māju ir arī televizors un ledusskapis, dažās pat video un citas luksusa preces. Vēl ciemā manīju vienu kombainu, kādus desmit dažādus traktorus, no kuriem viens tika izmainīts pret "Zaporožecu" – par šo maiņu viss ciems šausminājās, jo droši vien piedevās tika dotas arī kādas šņabja pudeles, ja reiz uz tik neizdevīgu maiņu ielaidās. Toties ciemā ir kādi 40 zirgi, un lielākā daļa ģimeņu tur arī govis, cūkas un vistas, retāk aitas un zosis. Viss šis ganāmpulks pēc savas saprašanas klīst pa ciemu un tā apkārtni, un nemanīju, ka tos kāds ganītu, tāpēc ielas un pat pagalmi ir krietni "samēsloti". Un tiklīdz uzlīst lietus, tā gan ielas, gan pagalmi pārvēršas par grūti šķērsojamu dubļu jūru, turklāt šejienes dubļi ir īpaši lipīgi, jo pēc nelielas pastaigas pie apaviem pieķepusi collas kārta ar dubļiem, kas krietni apgrūtina pārvietošanos un ir dabūjami nost vien ar kādu asāka dēļa gabalu vai dzelzs plāksnes palīdzību. Tāpēc dažās mājās vismaz pagalmi tiek izlikti ar dēļiem, lai var līdz mazmājiņai vai pirtij tikt bez gumijas zābakiem.

Tikai retam cieminiekam ir kāds darbs – bijušais kolhozs jau sen ir likvidēts, bet nekas vietā nav izveidots – tā nu cilvēki, kā prot, strādā katrs savā piemājas saimniecībā un dzīvo no rokas mutē, vismaz lai pabarotu saimi. Turīgākie iedzīvotāji skaitās ciema pensionāri, jo viņi regulāri saņem līdz 2000 rubļu (ap 36 latiem) mēnesī, no kā bieži pārtiek arī viņu bērni un mazbērni. Algots darbs ir tikai skolotājiem, kurinātājam, veikalniecēm, feldšerei, pastniecei un varbūt vēl kādam. Izbraukāt uz rajona centru, kur varētu būt kāds darbs, var tikai vasaras sausumā un ziemas salā. Pavasaros un rudeņos tas izdodas tikai retumis.

Kopš tuvākā maizes ceptuve ir slēgta, vairākums ģimeņu cep paši savu maizi – visbiežāk ķieģelīšu formas baltmaizi, kas gan ir mazliet pelēcīga, līdzīga karašai, taču garda, īpaši, kamēr vēl silta. Bez kartupeļiem citus dārzeņus audzē samērā maz – redzēju burkānus, kāpostus, tomātus un pat mazas melones. Augļu koki vai krūmi ir retums, un arī esošo vairākums ir lopu apskādēti.

Timofejevkā ir nesen būvēta pamatskola, kurā gan mācās tikai 30 bērni, tāpēc sanāk pa 2 – 4 bērniem katrā no deviņām klasēm. Līdz 1937. gadam skolā mācības notika latgaliski, pēc tam tikai krieviski, lai gan vēl pirms pāris desmitiem gadu daudzi bērni, uz skolu atnākdami, krieviski nav lāgā pratuši. No pašreizējiem skolēniem daudzi ir ar latgaliskiem uzvārdiem (Ivuļi, Kravaļi, Ruduši, Vilcāni u. c.), un viņu vecāki vai vecvecāki runā latgaliski, tomēr paši skolēni vairāk par vienkāršākām frāzēm latgaliski nesaprot. Tomēr arī šeit varētu notikt stundas latgaliski, ja kāds Latvijas skolotājs to uzņemtos, pie viena mācot vēl kādu svešvalodu vai līdzīgu pieprasītu priekšmetu. No deviņām skolotājām četras ir atsūtītas uz ciemu tūlīt pēc pedagoģiskā institūta beigšanas, un viņas te netaisās palikt ilgāk par šo obligāto "lauku trimdas" gadu, lai vēlāk varētu meklēt labākas dzīves apstākļus kādā pilsētā. Lielākā daļa no ciema jauniešiem ir izbraukuši uz apkārtējām pilsētām, īpaši uz Novosibirsku, un arī pa visu plašo Sibīriju, bet daži dzīvo Kazahstānā, Uzbekistānā un Gruzijā. Vismaz divi latgalieši ir aizbraukuši dzīvot uz Vāciju, dodoties līdzi saviem Sibīrijas plašumos atrastajiem vācu izcelsmes dzīvesbiedriem.

Kādu kilometru atstatu no ciema atrodas Timofejevkas kapsēta ar daudzām pamestām kopiņām starp vecajiem bērziem. Senāk liktie koka krusti ir laika zoba saēsti, vecākie rodami vien no 60. – 70. gadiem. Vairākums redzamo apbedījumu ir ar pierastajiem katoļu krustiem, bet ir arī nedaudzi pareizticīgo krusti, kā arī viens musulmaņu tradīcijās iekopts vietējo tatāru apbedījums, kam krusta vietā ir pusmēness.

Tā kā mans uzdevums bija apsekot vairākus Sibīrijas latgaļu ciemus, tad pēc nedēļas, ko pavadīju Timofejevkā, devos tālāk meklēt citus ciemus, kurus izdotos atrast.

Latvijas arhīvā atrodamā 1935. gada Krievijas latgaliešu skolu sarakstā ir minēti kādi 40 Sibīrijas ciemi, tāpēc izvēlējos dažus tādus, kuri bija atrodami precīzākās topogrāfiskajās kartēs – vismaz garantija, ka dienas brauciens nebeigtos ar fakta konstatēšanu, ka kāds ciems ir sen jau pamests un neapdzīvots. Uzzinājis, ka var piebiedroties kartupeļus vedošo kamaza šoferiem, nokļuvu līdz 400 kilometru attālajai Omskai. Ceļš līdz rajona centram Vengerovai nav asfaltēts, bet, kamēr nav sākušās rudens lietavas, tiekam cauri tīri labi un tālāk, sasniedzot asfaltu, galvenie uztraukumi ir par biežajām ceļu milicijas pārbaudēm. Miliči atrod vismazāko iespēju pieprasīt 50 vai 100 rubļu samaksu par kādu viņiem vien saredzamu pārkāpumu. Kaut arī šoferi ir pieredzējuši un nodrošinājušies ar dažādiem dokumentiem, milicijas inspektoru fantāzijas lidojums ir plašāks: prasot gan ceļazīmi vedamai precei, kuru šoferis tūlīt arī aizpildīja, gan izziņu par to, ka kartupeļi audzēti zemē, kurā drīkst audzēt kartupeļus, vai vienkārši pārbaudot dzinēja numuru – kas ir krietns darbiņš, noņemot visu šofera kabīni. Abi šoferi ir draudzīgi, par Latviju atsaucas labvēlīgi, sarunā gan tomēr cenšas noskaidrot, kas tad notiekot Latvijā ar krieviem.

Omskā taksometra šoferis mani aizveda līdz viesnīcai "Avtomobiļist", kurā par 500 rubļiem (9 latiem) beidzot varēju kārtīgi nomazgāties, uzvārīt tēju, televizorā noskatīties Putina uzrunu tautai, kā arī labi izgulēties, kaut arī istabiņa, šķiet, nebija remontēta kopš padomju laikiem, tualete smakoja un no logiem pūta. Viesnīcas administratore, vārdā Aldona, bija draudzīga, un noskaidrojās, ka viņas tēvs esot bijis izsūtīts polis. Vienu dienu pavadījis, izpētot Omskas bibliotēku un apskatot pašu pilsētu, svētdienas rītā, samaksājis 35 rubļus (63 santīmus), dodos ar piepilsētas elektrisko vilcienu līdz Kalačinskai, ceļā pavadot divas stundas. Vilcienā man blakus sēž māte ar meitu, pēc izskata kazahietes, taču runā tikai krieviski, un vēl kāda paliela tatāru ģimene ar bērniem, kuri savā starpā runā tatāriski, kaut arī ar daudziem krievu valodas piemaisījumiem, kas man vismaz dod iespēju saprast, par ko tiek runāts.

Kalačinskas rajona laukos joprojām ir otrs augstākais latviešu īpatsvars Omskas apgabalā – tas sasniedz gandrīz 1% no kopējā rajona iedzīvotāju skaita. Vēl lielāks latviešu īpatsvars ir tikai Taras rajona laukos (1,5%), kurā atrodas divi lielāki latviešu ciemi – Augšbebri (Bobrovka) un Kurzemes Ozolaine (Kurļand-Dubovka). Kalačinskas apkārtnē pirms kara dzīvoja pāris tūkstoši latviešu un tur darbojās vismaz piecas latviešu skolas, tagad palikuši vien kādi pāris simti latviešu, galvenokārt pensionāri. Visā Omskas apgabalā jaunākā 2002. gada tautas skaitīšana atrada vairs tikai 2,2 tūkstošus latviešu, kaut arī 1989. gadā to bija par vienu tūkstoti vairāk. Vairāk latviešu nekā Omskas apgabalā ir vēl tikai Krasnojarskas novadā (3,7 tūkstoši). Omskas bibliotēkā izdevās atrast sīku statistiku par visu apgabala ciemu etnisko sastāvu – izrādās, ka latvieši ievērojamā skaitā dzīvo šādos ciemos – Taras rajona Bobrovkā (103 no 178 iedz.), Kurzemes Ozolainē (Kurļand-Dubovka 68 no 159 iedz.) un Koškulē (6 no 17 iedz.), kā arī Kalačinskas rajona Jermolajevkā (34 no 137 iedzīvotājiem), Vecrēvelē (19 no 93 iedz.), Vecrīgā (3 no 12 iedz.) un Kormilovas rajona Saltikovā (27 no 89 iedz.). Tā kā šā brauciena mērķis bija apmeklēt bijušo Latgales izceļotāju ciemus, izvēlējos tuvāko – Okoņešņikovas rajona Jelizavetinu, jo tur (un arī tālākajā Marinovkas ciemā) esot kādreiz bijusi latgaliešu skola.

Kalačinskas dzelzceļa stacijas laukumā apvaicājoties kādam taksometra šoferim (takšiem nav nekādu apzīmējumu, vienkārši jāvaicā) par braukšanu uz Jelizavetinsku, viņš galvu vien nogroza un atsaka, ka tos pēdējos 8 km pa dubļaino ceļu viņš nebraukšot. Manot mūsu sarunu, arī citi šoferi paceļ acis no kāršu spēles un painteresējas par manu galamērķi. Tikai viens no šoferiem nomet kārtis un ir ar mieru uzņemties šo, kā vēlāk izrādās, avantūru par 500 rubļiem (9 latiem), jo viņa mašīnai esot priekšējā piedziņa. Kamēr braucām kādus 25 km pa šoseju, nevarēju saprast, kāpēc citi šoferi atteicās, taču, tiklīdz nogriezāmies uz lauku ceļa, tā noskaidrojās, ka pārējiem šoferiem bija taisnība – šis ceļš bija gandrīz neizbraucams. Manam šoferim bija jāliek lietā visa sava meistarība, lai, braucot ar 40 km/h (lai nepaliktu kādā no daudzajām dubļu bedrēm), mašīnu noturētu daudzmaz taisni un tā nenoslīdētu nost no ceļa vai neietriektos kādā stabā. Ceļš palika arvien sliktāks, un nekas cits neatlika kā nobraukt no ceļa un braukt pa lauku – tur bija kāda traktora atstātās sliedes. Taču pēc kāda kilometra motors sāka slāpt, jo, kā izrādījās, dubļi kopā ar novāktā labības lauka salmiem saķepuši visapkārt riteņiem, tā ka aizmugurējie nemaz vairs negriezās. Pagāja krietns laiciņš nopūloties, līdz izdevās riteņus daļēji atbrīvot un varējām turpināt ceļu pa lauka malu. Mums pretī brauca vien zirgu pajūgs ar kādu ģimeni un viens traktors, velkot žigulīti, kam, pēc mana šofera domām, esot aizmugurējā piedziņa un ar tādiem Sibīrijas laukos nav ko darīt. Līdz ciemam palika vairs tikai kāds puskilometrs, kad mūsu ceļš palika pavisam bīstams, un nolēmām, ka tālāk iešu kājām, bet taksometrs mani te pagaidīs. Kamēr varēja iet pa novāktās labības lauku, labi tiku uz priekšu, bet, ieejot ciemā, visa galvenā iela bija grūti pārejams dubļu šķērslis. Jelizavetina ir kādus 1 – 2 km gara un 40 – 50 sētās te dzīvojot apmēram 200 cilvēku, kas Sibīrijas dienvidiem skaitās visai maz, jo lielākos ciemos dzīvo 500 vai pat 1000 iedzīvotāju.
Jeļizavetinskas pirmā māja, kurai devos garām, arī izrādījās īstā – tajā dzīvo Jānis Purklavs ar sievu Veru. Agrāk savā starpā esot runājuši latviski, arī dēls Jānis to ir iemācījies, bet tagad, laikam mazbērnu dēļ, vairāk iznāk runāt krieviski. Vera vispār esot latgaliete, jo ciema otrā galā agrāk esot dzīvojuši izceļotāji no Latgales, tomēr savā bērnības valodā viņa parunāt atteicās, jo vīrs viņu par to izsmejot. Pats Jānis latviski runā ļoti labi, sarunā ievēroju tikai dažus krievu vārdus, kurus viņš pats tad arī centās labot. Tagad Jeļizavetinskas ciemā esot palicis labi ja kāds desmits latviešu, no kuriem daži vairs arī latviski nerunā. Toties esot kāds čehs, kurš, dzīvojot ar savu sievu, kura tagad jau mirusi, esot iemācījies arī latviski. Pāri neizbrienamajai ciema ielai dzīvo šejienes vecākā latviete – 87 gadus vecā Antonija Purklava. Pie viņas ieejot, vēl nebiju lāgā noģērbies, kad man jau nācās skaidrot, ko mēs, latvieši, tos krievus tā mokot, jo viņu ciemā Jeļizavetinskā, lūk, visi dzīvojot labi – gan latvieši, gan krievi, ukraiņi, kazahi un tatāri. Tos pēdējos divus viņa gan pieminēja pēc pauzes un minstinoties, laikam jau kādi aizspriedumi tomēr pret viņiem vēl ir. Pēc mana skaidrojuma Antonija it kā nomierinājās, taču diez vai man tā īsti noticēja, ka krievu skolas slēgt nav paredzēts un arī viņus neviens nemet ziemā ārā no dzīvokļiem tautības dēļ. Par nožēlu, viņas latviešu valoda bija jau "ierūsējusi" un labprātāk viņa sarunājās krieviski, pat stāstot par bērnības Jāņu svinēšanu, latviski atbildot īsi, bet garākos stāstījumos pārejot uz krievu valodu. Toties pāris latviešu dziesmas viņa atcerējās un nodziedāja – "Zied zilas puķes meža malā" un populāru līgo dziesmu pantiņu. Dievam Antonija neticot un arī negrib ticēt, jo esot viņa dēļ jau pietiekami cietusi – vecāki savulaik neesot stājušies kolhozā, jo uzskatījuši to par grēku, tādēļ arī visi tika izsviesti no savām mājām. Toties pašas komunistu represijas Antonija nosodīja – lai nu kā ir bijis, par ko gan tā vajadzēja cilvēkus nogalināt? Agrāk latvieši šeit esot dzīvojuši "pa kutoriem" (viensētās), bet tad sadzīti ciemā. Antonijas vīrs bija no Ukrainas, izmucis uz Sibīriju bada gados pirms kara, tikai pēc kāda laika viņam sākušas nākt vēstules no Ukrainas, aicinot atgriezties pie sievas un bērna, tā nu viņš Antoniju pametis. Viņas dēls latviski nerunājot, tik vien kā varot pateikt, ka nesaprotot. Vecā kundze ar prieku atcerējās, ka senāk ciemā svinēti Jāņi – siers siets, vārīts alus un saimnieki – Ozoli, Apiņi, Puriņi, Skaubīši un citi – esot jājuši zirgos ar vainagiem galvās, kurināts ugunskurs un svinēts visu nakti. Starp citu, Jāņos Jeļizavetinskā riepas dedzina un piedzeras arī šodien.

Pēc Timofejevkas un Lejas Bulānas, kur visi vecākie latvieši runā nevainojamā latviešu valodā, ir mazliet savādi, ka 87 gadus vecā Antonija dod priekšroku krievu valodai un tikai brīžiem vienkāršākos teikumos atbild latviski. Jeļizavetinskā pirms dažiem gadiem esot viesojušies ciemiņi no Latvijas, kurus pie Antonijas esot ēdinājuši. Tam par godu esot kauts viņu auns. Pirms kāda laiciņa esot bijusi doma, ka ciemā kāds skolotājs varētu mācīt arī latviešu valodu, taču tas neesot izkārtots, un skolotājs, kurš to varētu darīt, no ciema aizbraucis. Arī pirms kara ciema skolā latviski esot bijusi tikai viena stunda dienā, ne tā kā citos ciemos, kur vairāki vai pat visi priekšmeti tika mācīti latviski. Timofejevkā teica, ka viņu vecvecāki esot "atjojuši nu turīnes" (atjājuši no turienes), kas reizēm precizējot tika nosaukta par "Rasiju" (Krieviju) – pretstatā Sibīrijai, un tikai daži vecīši minēja Vitebskas guberņu. Dziedot "Pūt, vējiņi", uz jautājumu, kur ir tāda Kurzeme, dziedātāja tikai atsmēja, ka tepat aiz upes, bet īstenībā, viņasprāt, tādas nemaz nav. Toties Jeļizavetinskā skaidri zināja Latvijas novadus un apzinājās savu izcelsmi no tiem, bet Antonijas kundze pat nosauca sava tēva bērnības mājas precīzu adresi: "Lifļandskaja guberņija, Volmarskij ujezd, Rencenskaja volost, hutor Čakstains" (Vidzemes guberņa, Valmieras apriņķis, Rencēnu pagasta Čakstaiņu mājas). Diemžēl nevarēju ne apstiprināt, ne noliegt, vai šīs mājas vēl pastāv.

Arī atpakaļceļā, cik vien varēja redzēt, pletās Sibīrijas dienvidu milzīgie labības lauki, kuros izkaisītas nelielas dzeltējošu bērzu birztaliņas. Vietumis augošās apsītes piedeva tādu sarkanīgu nokrāsu, un tas viss uz labības lauku dzeltenuma un debesu ziluma fona izskatījās skaisti. Tajos brīžos, kad birztalas bija tuvu ceļam un lauki līdz tām bija vairs tikai kādu puskilometru plati, šīs vietas mazliet atgādināja Latvijas ainavu kaut kur Zemgalē, tikai bez viensētām. Reljefs šajā Sibīrijas apgabalā ir ļoti līdzens, tikai retumis kāda pārpurvojusies ieplaka vai kāds sekls un aizaudzis ezeriņš, bet pārējais gluds kā galds, cik vien acis rāda. Vienā no labības laukiem manīju kādus 10 kombainus, kas tur vāca labību, domājams, ne pirmo un ne pēdējo dienu. Dzīvnieku un putnu manīju pārsteidzoši maz – cilvēku tik reti apdzīvotā apvidū varētu tos sagaidīt vairāk. Tikai retumis bija kāda žagata vai neliels krauķu bariņš, kas barojas ar nobirušajiem graudiem. Nedēļu braucot pa nomaļiem ceļiem, tikai vienuviet tālumā manījām lielus baltos gulbjus laukā un šoferi ievēroja arī kādu lapsu, bet ciema suns bija noķēris neparasti lielu kurmi. Citus dzīvniekus vai putnus (izņemot zvirbuļus un baložus) nemanīju.

Šajos Sibīrijas novados gar Kazahstānas robežu dzīvo ļoti daudz vāciešu, kurus savulaik deportēja no Pievolgas vācu autonomās republikas uz Vidusāziju, bet vēlāk viņiem ļāva pārcelties uz dzīvi Sibīrijas nomalēs. Kaut to skaits strauji sarūk emigrācijas dēļ, Omskas apgabalā vien vāciešu vēl ir 134 tūkstoši un viņi veido skaitliski lielāko minoritāti, bet vāciešu lielākās koncentrācijas apvidū tiem izveidots īpašs vācu Azovas nacionālais rajons. Šajā un dažos citos rajonos vāciešu īpatsvars sasniedz 1/3 no kopējā iedzīvotāju skaita. Pēc statistikas datiem, Omskas apgabala dienvidos ir vairāki desmiti lielu vāciešu ciemu, starp kuriem ir arī daži ar vāciskiem nosaukumiem – Neidorf, Rozentaļ, Goļbštadt, Margenau, kā arī viens īpaši smalks – Gofnungstaļ.

Arī Omskas televīzijas ziņu diktors bija Volodja Šteinbaums, bet apgabala lielākais un veiksmīgākais fermeris (apstrādājot tūkstošiem hektāru un nodarbinot vairākus desmitus labāko strādnieku) arī ir vācietis. Tā arī manam drosmīgajam taksometra šoferim viens no vecākiem esot vācietis un, kaut arī valodu neesot mācējuši, viņa brālis ar sievu jau pasen esot pārcēlušies uz Vāciju, kur dzīvojot, cepuri kuldami, un uz šejieni atbrauc labi ja uz radinieku bērēm. Kaut arī brāļasieva arī esot no Sibīrijas un vāciski līdz tam nav pratusi, tagad viņi abi ar brāli runājot ģimenē vāciski un viņu jaunākā meita krieviski pat nesaprotot.

Reizēm šie "emigranti" atbrauc no Vācijas apciemot savus dzimtos ciemus un, viņus vadājot, varot labi nopelnīt. Esot arī tādi, kuriem Vācijā grūti iedzīvoties, viņi tad brauc uz Sibīriju ciemos daudz biežāk, bet tomēr atgriežas Vācijā finansiālo pabalstu dēļ. Arī man reizēm apvaicājās, vai neesmu vācietis, jo Sibīrijas vāciešu ciemos runājot ar manam līdzīgu akcentu.

Vienīgā ēdināšanas iestāde, ko izdevās atrast Kalačinskā, bija restorāns "Rusj", jo ēdnīcā tika gatavots bēru mielasts. Plašajā restorāna zālē svētdienas vakarā es biju vienīgais apmeklētājs, un nācās meklēt pavāres kaut kur virtuvē, kuras izskatījās pārsteigtas, ka vispār kāds apmeklētājs ir atnācis, un vaicāja, ko vajagot. Kad apjautājos par iespējām pusdienot, vispirms man piedāvāja tikai pelmeņus, jo uz citiem ēdieniem būšot ilgi jāgaida.
Taču, kad paskaidroju, ka līdz vilcienam tāpat jāgaida četras stundas, man atnesa arī ēdienkarti, no kuras izvēlējos tēju, svaigu dārzeņu salātus, korejiešu burkānus, soļanku un pēc oficiantes ieteikuma eskalopu. Tas viss tomēr tika sagatavots apbrīnojami ātri un maksāja man tikai divus latus. Beigās izrādījās, ka manas laipnās apkalpotājas māte esot latviete, kura dzīvo netālajā Vecrīgā (Staraja Riga). Viņas vectēvs uzvārdā Vilisovs (varbūt viņa sajauca ar vārdu?) esot nesen miris, bet vectēva brālis esot dzīvojis īstajā Rīgā Latvijā. Tagad ciemā ir palikušas tikai divas vai trīs apdzīvotas mājas, kurās vēl dzīvo arī latvieši. Uz Vecrīgu no Kalačinskas brauc arī autobusi, to varēja redzēt autoostas sarakstā, kur līdzās Vecrīgai bija minētas arī Vecā un Jaunā Rēvele (Tallina).

Intereses pēc iegāju kādā Kalačinskas daudzstāvu nama kāpņu telpā, kura bija atstāta vaļā, jo citas bija slēgtas. Par spīti lielajai netīrībai mājas apkārtnē pati kāpņutelpa nebija sliktāk uzturēta par citām līdzīgām Rīgā. Sibīrijas nomaļu "tradicionālais tautas tērps", ko visbiežāk manīju jaunākiem cilvēkiem, ir melna ādas imitācijas jaka, melnas bikses, ideālā gadījumā neilona treniņbikses, tām var būt sānos svītriņa, melna paliela žokejcepure un, protams, melni apavi. Jebkādu atkāpi no šīs valdošās melnās modes laikam atļaujas cilvēki, kas uzdrošinās ignorēt valdošo gaumi, un tas notiek visai reti. Sieviešu apģērbos bija manāma lielāka dažādība, lai arī krāsa un materiāls palika nemainīgi.

Toties jāpiemin, ka daudzām Sibīrijas meitenēm bija gari un skaisti mati.

Lētākais veids, kā Sibīrijā ceļot, ir apvienot nakšņošanu ar pārvietošanos – proti, izvēlēties nakts vilcienus – vienlaikus "nošaujot divus zaķus" – gan samērā lēti pārguļot, gan nokļūstot tālāk savā izvēlētā maršrutā. Un, kad diena ir nostaigāta, vilciena kņada aizmigt netraucē. Parasti var atrast piemērotu virzienu un attālumu, maksājot no 5 līdz 10 latiem par vietu sēžamvagonā un līdz 15 latiem par vietu kupejā. Dažu vilcienu vagoni izrādījās pārsteidzoši tīri, silti un pustukši, citi gan bija veci un pārpildīti. Ar vienu no šādiem vilcieniem nobraucu no Kalačinskas līdz Topkiem Kemerovas tuvumā. No turienes stundas laikā mazā pieblīvētā autobusiņā nokļuvu Kemerovā. Šis apgabala centrs šķita visdrūmākā no visām apmeklētajām pilsētām, kaut arī tajā dzīvo kāds pusmiljons iedzīvotāju. Mājas centrā lielākoties no 20. gs. 50. – 60. gadiem, noplukušas, sabiedriskais transports pārpildīts, cilvēki izskatās trūcīgi, kopumā atstājot visai nomācošu iespaidu. Nācās nostaigāt vismaz trīs kilometrus pa pilsētas galveno ielu – Ļeņina prospektu –, līdz atradu kādu ēdināšanas iestādi. Vienu dienu pavadījis Kemerovā un tās patukšajā bibliotēkā, ar kārtējo nakts vilcienu devos tālāk Krasnojarskas virzienā.

Agri no rīta pēc sešiem izkāpis nelielajā Tisuļas stacijā, satiku tikai vienu vietējo, kas man arī apstiprināja, ka eju pareizā virzienā uz Transsibīrijas šoseju, aiz kuras netālu ir Borokovka – kādreizējā Latgales pārceļotāju lielākā kolonija, kurā esot bijusi gan katoļu baznīca, gan latgaliešu skola un kas ir pagasta centrs arī joprojām. Kopā bija jānoiet kādi 9 km, pirmie pāris nācās pagrūti, jo bija jākāpj visai stāvā kalnā, nesot arī visu manu bagāžu. Pēc tam ceļš kļuva līdzens un, tā kā ausa gaisma, bija jau saredzama apkārtne. Pēdējais kilometrs gāja lejup, un tālumā jau vīdēja gaidītā Borokovka. Ciems ir visai liels – aptuveni 100 māju abpus ciema galvenajai ielai, uz kuras dubļu tikpat kā nebija. Kāds gans uz sirma zirga dzina liellopus ārā no ciema ganībās. Pašā ciema centrā pulcējās pārdesmit pajaunu cilvēku, kā izrādījās, gaidot autobusu, kas ciemā iebraucot divas reizes dienā un aizvedot līdz rajona centram Tjažinskai. Piegāju pie kāda sieviešu bariņa, no kurām dažas, manuprāt, bija ar latviskiem sejas pantiem, un taujāju pēc latgaliešiem. Neviena no viņām gan nesteidzās atsaukties par latgalietēm, visas tikai neziņā grozīja galvas, sakot, ka nu jau visi būs miruši. Ieteica man ieiet tuvākajās mājās apvaicāties pie skolotājas Annas Isakovas, kura varētu zināt.

Skolotāja drīz jau pati nāca, un pavadīju viņu līdz tuvējai skolas ēkai, pa ceļam izstāstot savu ceļojuma mērķi. Skolā viņa mani ļoti laipni uzņēma, pacienājot ar tēju un sēdinot direktora krēslā. Parunājoties noskaidrojās, ka Borokovkā tiešām tikpat kā vairs neesot cilvēku, kuri mācētu runāt latgaliski. Vēlāk izstaigājot ciemu un apvaicājot vecākos iedzīvotājus, nācās konstatēt, ka daži pat nezināja, kas ir latgalieši, tomēr izdevās atrast divus pensionārus, kuri vēl varēja parunāt latgaliski, lai arī nebija to darījuši vairākus gadu desmitus. Kaut arī Borokovka kādreiz bijusi Sibīrijas "latgaliešu pagasta" centrs ar katoļu baznīcu, uz kuru braukuši latgaļi no tālas apkārtnes, un latviešu koloniju aprakstītājs Šķilters min, ka te savulaik dzīvojuši vairāki simti latgaļu, šobrīd te var atrast tikai dažus cilvēkus, kuri saprot latgaliski teikto, taču atbild jau ar grūtībām.

Kaut arī Borokovkas veikalā uzrakstā pie sienas kā atbildīgie par kārtību minēti cilvēki ar latgaliskiem uzvārdiem un tādi ir arī rodami īsajā telefona abonementu sarakstā, tomēr latgaļu mēles pēdējie pratēji ir Viktors Piucka un Valentīna Skadiņa, kuri, saprotot manus latgaliski uzdotos jautājumus, tomēr atbild daļēji krieviski. Un arī viņi latgaliski esot iemācījušies, jo bija dzimuši un auguši nevis pašā Borokovkā, bet tai tuvējā ciemā Poperečnajā, kur līdz pat tā likvidācijai 50. gados vairākums iedzīvotāju bija latgalieši. Kapsēta šeit ir samērā liela ar daudzām jau pamestām kapu kopiņām pa vidu, to krusti sen pazuduši, bet pēdējos gadu desmitos liktie katoļu krusti no metāla izkaisīti nelielos bariņos pa visu kapsētu. Laikam mirušie apbedīti pēc dzimtu principa. Kapsētas stūrī uz viena simtgadīga akmens pieminekļa bija arī polisks uzraksts. Uz vecākas Kemerovas apgabala kartes vēl ir saglabājušies latgaliešu vietvārdi – Bukmuiža un Rudzatovski, bet šo un citu latgaliešu ciemu vairs nav. Borokovkas tālākajā galā ir uzplūdināts dīķis ar smilšu pauguru aiz tā, un to vietējie saucot par Dagdu līdz ar tuvākajām palikušajām piecām mājām. Kad vietējai sievai, kas man to stāstīja, teicu, ka Latvijā ir tāda pilsētiņa Dagda, viņai par to nāca smiekli. Arī abiem pēdējiem ciema latgaliešiem par to bija jābrīnās. Vairākums vietējo Latgales izceļotāju uzvārdu (Spilas, Meikšani, Klagiši, Vaičuki, Breņči, Vaišļas, Lubgani un Kromani) ir sastopami Dagdas apkārtnē – tātad izceļošana uz šo apkārtni pārsvarā bijusi no Dagdas apkārtnes.

Šķiet, ka valodas saglabāšanu Sibīrijas latviešu (un arī citu minoritāšu) ciemos ir ietekmējuši vairāki faktori:

1) vissvarīgākais – vai izceļotāji bija kompakti apmetušies ciemos, kuros tie bija izteiktā vairākumā, vai izkaisīti starp citu tautību izceļotājiem;

2) ciema ģeogrāfiskais novietojums attiecībā pret dzelzceļu un šosejām – jo izolētāks un grūtāk sasniedzams ir ciems (kā tas ir Lejas Bulānas, Augšbebru un Timofejevkas gadījumā), jo ilgāk saglabājas ciema sākotnējais etniskais sastāvs. Un otrādi – ciemos, kuri atrodas tuvu pie dzelzceļa un asfaltētām šosejām (piemēram, Borokovka un Jeļizavetinska), etniskais sastāvs ir krietni izmainījies;

3) pārceļotāju valodas pašapziņas līmenis (lingvistiskās noturības pakāpe), kur vienā polā ir Lejas Bulāna ar salīdzinoši augstu valodas pašapziņu, jo tur bieži tiek runāts latviski arī situācijās, kad klāt ir kāds krievs, bulānieši nekautrējas latviski sazināties arī apkārtējo pilsētu veikalos. Turpretim Dagdas apkārtnē, no kurienes cēlušies Borokovkas izceļotāji, jau pirms gadsimta pārkrievošanās vilnis bija jau krietni attīstījies, kas ātri vien noslēdzās Sibīrijā. Timofejevkiešu senči bija cēlušies no tiem Rēzeknes un Ludzas apriņķa pagastiem, kuros pārkrievošanās bija samērā maza.

Krievi vispār, bet jo īpaši sibīrieši, ir atklāti, varbūt reizēm pat uzbāzīgi, bet viņi ir arī viesmīlīgi. Ceļojot pa Sibīriju, jābūt gatavam jebkuram satiktam cilvēkam pastāstīt, no kurienes esi un uz kurieni dodies, un to pašu arī uzklausīt no sava nejaušā sarunbiedra. Izvairīšanās no sarunas visdrīzāk tiks uzskatīta par nepieklājību. Savukārt, tiklīdz ir saklausīts akcents krievu valodā, tad nākas skaidrot vēl vairāk. Kad kādai vilciena pavadonei nespēju glaimot, ka man patīk Kemerova, uz to atbildot, viņa pārgāja uzbrukumā – pie jums tur, Rīgā, arī nekā laba nav, jo visu vecpilsētu aizbūvējot, kā pagadās.

Kāda sieva ar mazu meiteni vilcienā bija atvedusi pāris lielus maisus ar kāpostgalvām, kurus tad nu viņa raudzīja izcelt no vagona. Pie sava nesamā vēl paņemot vienu no maisiem, aiznesu to pēc sievietes norādījuma līdz kādam stacijas kioskam. Laikam jābūt visai spiedīgiem apstākļiem, lai sieviete šos kāpostu maisus censtos vest uz pilsētu vai nu pārdošanai, vai pašas iztikai. Vēl kāda nozīmīga ceļošanas detaļa – pat lielākās pilsētās bieži nav iespējams atrast vietu, kur varētu nomazgāt vismaz rokas, un arī tualetes apmeklēšana var izrādīties nepatīkams pārdzīvojums. Piemēram Marijinskā, kas ir vismaz Jelgavas lieluma pilsēta, stacijā atradās bufete un ārpus tās tualete, kuru apmeklēt spēju tikai galējas nepieciešamības brīžos, bet nekur stacijas tuvumā nav pieejams ūdenskrāns un vienīgais veids, kā mazgāties, ir nopirkt dzeramūdens pudeli un to liet sev uz rokām.

Cilvēkiem nav lemts sēsties laika mašīnā, lai nokļūtu atpakaļ vēsturē, taču, apceļojot Krievijas nomales, vai visur jutīsieties kā nokļuvis 20 – 30 gadu senā pagātnē. Turklāt, ja ir īpaša interese par senāku vēsturi, teiksim, gadsimta sākumu, tad droši var doties uz Sibīrijas nomaļu ciemiem un tur dažas dienas padzīvot kādā ģimenē. Palēnām iepazīstot viņu dzīvi, daudzējādā ziņā varēsiet nokļūt vairāku paaudžu senā vēsturē, kas saglabājusies gan viņu arhaiskajā dzīvesveidā, gan savstarpējās attiecībās un pasaules izpratnē, turklāt dažādos latviešu ciemos var izbaudīt arī valodas attīstības īpatnības un salīdzināt, kā tā pavisam citādi veidojusies Latvijā.

Latgaliešu ciemos viesojoties, var izjust, ko nozīmē tautas iekšējā konsolidācija, kas atšķirībā no Latvijas Sibīrijā nav notikusi. Visbeidzot arī jūsu viesošanās būs šiem cilvēkiem interesants piedzīvojums. Vienīgi projāmbraukšanu uz lidostu vai vilciena staciju nedrīkst atstāt uz pēdējo dienu, jo pēkšņi var izrādīties, ka šodien autobuss neatbrauc, un kāds garāmgājējs dos padomu atnākt rītdien ap šo pašu laiku – varbūt autobuss atbrauks rīt?

Mājas Viesis 17. un 23. dec., 2004

Šajā Interneta vietnē iekļauto materiālu lietošana paredzēta informatīviem un izglītības mērķiem.
Materiālu nelicenzēta izmantošana komerciālos nolūkos nav atļauta. Citējot, obligātas atsauces uz pirmavotiem.
Uz: Lejas Bulāna
Gulags_lv
Noziegumi pret cilvēci