Uz sākumlapu   Home


Būt pareizā vietā un laikā!

Ir ļoti interesanti strādāt ar repatriantiem – tādiem pašiem, kāda biju pirms neilga laika

Inga Melbārde pēc dzimtajā Sibīrijā pavadītiem 22 gadiem izdarīja krasu pagriezienu savā dzīvē, jo nolēma pārcelties uz Latviju. Inga atzīst, ka dzīve ir liela vērtība, un saka: «Pēc horoskopa esmu Dvīnis, un Dvīņiem pārmaiņas ir ļoti svarīgas. Tas ir ļoti interesanti, kad pelēcīgajā ikdienā kaut kas notiek.» Tagad viņa dzīvo Jūrmalā, jau otro gadu ir LR Iekšlietu ministrijas Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Repatriācijas nodaļas vadītāja vietniece un Rīgas juridiskās koledžas studente.

– Esmu dzimusi Lejasbulānā, Krasnojarskas apgabalā, kas atrodas apmēram 6000 km no Latvijas. Sibīrijā mani senči nokļuva vēl aizpagājušajā gadsimtā, kad 1850. gada vilnī cilvēkus no Latvijas vai nu izsūtīja par kaut kādiem noziegumiem, vai arī viņi aizbrauca brīvprātīgi. Tā tika nodibināts Lejasbulānas ciems, kur piedzima mani vecvecāki, vecāki un arī es.

– Kāpēc radās tik krass lēmums dzīvot Latvijā?

– Varbūt tāpēc, ka jau iepriekš Latvijā biju bijusi trīs reizes un atmiņas par šejieni palika. Pusaudža gados es piedalījos bērnu nometnēs Sējējs, kas notika Vecpiebalgā un Turaidā. Uz nometni brauca latviešu bērni no visas pasaules, un tas man bija liels notikums. Pirmo reizi dzīvē redzēju un satikos ar latviešu bērniem no Austrālijas, Vācijas. Pēc tam kartē meklēju, kurās pilsētās viņi dzīvo. Viss mēnesis bija ļoti piepildīts, dienas saplānotas ar ekskursijām, nodarbībām un pasākumiem. Sibīrijā dzīve ir mierīga un noris bez steigas, bet te es biju ievilkta tādā kā virpulī. Man tas patika, tāpēc, kad aizbraucu mājās, pietrūka.

Kad Hakasijas Valsts universitātē pabeidzu Pedagoģijas un psiholoģijas fakultāti, sāku domāt, kur meklēt darbu un strādāt. Izdomāju, ka jābrauc uz Latviju! Īstenībā avantūriste! Atklāti sakot, tas nebija prāta darbs, jo es nezināju, kur dzīvošu, strādāšu un ko vispār te darīšu. Koferis rokās, un uz priekšu! Priecīgs prāts.

– Un ko darījāt, kad ieradāties šeit?

– Atbraucot skatos – uz perona mani neviens negaida. Domāju – viss, ja mani neviens negaida, kāpju nākamajā vilcienā un braucu atpakaļ, jo ko tad es te darīšu? Tikai pēc tam ieraudzīju skolotāju Tamāru Heidemani, kas Sibīrijā piecus gadus mācīja bērniem latviešu valodu. Viņa man palīdzēja nokārtot repatriācijas dokumentus, kā arī sarunāja pirmo pagaidu dzīvesvietu pie viņas kaimiņienes Jūrmalā. No pirmā acu uzmetiena iemīlējos Jūrmalā, kas uzreiz ieņēma vietu manā sirdī, tāpēc nekur citur vairs negribēju braukt. Bet faktiski man bija pilnīgi vienalga, kur braukt, jo neviena radinieka šeit nebija. Es iekšēji biju noskaņojusies un braucu ar domu, ka viegli neies, jo viss jāsāk no sākuma, bet sākums vienmēr ir grūts. Taču īstenībā tik grūts nemaz nebija. Divus gadus nostrādāju Majoru latviešu skolā. Pirmajā gadā strādāju par bibliotekāri un laboranti, bet otrajā – par krievu valodas skolotāju. Tur bija ļoti laipna direktore un labs kolektīvs, kas mani uzreiz pieņēma. Šie labestīgie un pretimnākošie cilvēki man palīdzēja adaptēties. Tas ir ļoti svarīgi, jo sākumā svešā vietā tu jūties pamests un vientuļš.

– Kāda bija vecāku reakcija uz jūsu izvēli?

– Mamma par to jau agrāk bija runājusi un devusi mājienus. Tā ka viņi mani pat mazliet pamudināja. Tas, ka vecāki neaizliedza un neatrunāja, bet atbalstīja, bija svarīgs solis no viņu puses. Iespējams, cits viņu vietā būtu pateicis – vienīgā meita, kur tad tu brauksi. Man liekas, ja vecāki būtu pret, nekas arī nesanāktu. To jau tikai pēc laika saprot, vai ir bijusi pareizā izvēle. Un es domāju, ka man tas bija pareizs lēmums, jo iekšēji jūtos labi un laimīga. Arī vecāki tagad saka – ļoti labi, ka toreiz tā izdarījām.

– Vai vecāki paši kādreiz ir viesojušies Latvijā?

– Mamma Latvijā ir bijusi studiju laikā septiņdesmitajos gados un astoņdesmit devītajā gadā. Arī šovasar brauks ciemos pie manis. Bet tētis uz Latviju pirmo reizi atbrauca tikai 2001. gadā. Tas viņam bija liels notikums un mūža piedzīvojums. Viņš pats ir Jānis un pirmo reizi redzēja īstus Jāņus ar ozolzaru vainagiem, par ko bija stāvā sajūsmā. Doma laukumā viņu nofilmēja un intervēja televīzija. Atceros, viņš teica: «Man te šausmīgi, šausmīgi patīk!» Mēs bijām paņēmuši no paziņām mašīnu un pabraukājām arī pa Latviju. Tētis uz mājām aizbrauca ar milzīgu bilžu kaudzi. Viņš teica: «Ja es pats savām acīm nebūtu redzējis, nemūžam nebūtu domājis, ka te ir tāda dzīve!» Tētis atzina, ka pašam jāredz un jānovērtē situācija un nevar ticēt visai informācijai, ko sniedz krievu prese un televīzija.

– Kāds Krievijā ir priekšstats par dzīvi Latvijā?

– Tur domā, ka krieviem šeit dara pāri, jo parāda jau to pašu sliktāko. Piemēram, kā soda veco partizānu, ko ļoti sāpīgi uztver vecāka gadagājuma cilvēki. Arī mans vectēvs bija ļoti sašutis, jo pats bija karā. Parāda ubagus, kas rakņājas pa atkritumiem un saka, ka esot izlikti no dzīvokļa. Pa retam ir arī labi sižeti, piemēram, bija raidījums par mūsu prezidenti.

– Kā jūsu dzīve ir iegrozījusies tagad?

– Bija viens moments, kad es gribēju braukt strādāt uz Vāciju Au pair programmā. Izlasīju avīzē sludinājumu, parunājos ar citām meitenēm, ka būtu interesanti pamācīties un papildināt valodu. Vienkārši gribējās atkal kaut kādas pārmaiņas, paskatīties pasauli. Pamazām sāku formēt dokumentus aizbraukšanai, bet tad sabijos. Šeit bija pārāk maz nodzīvots, tāpēc nolēmu stabili nostāties uz kājām un tikai pēc tam domāt par ilgāku aizbraukšanu uz ārzemēm. Tā arī paliku un atnācu strādāt uz Repatriācijas nodaļu. Darbs man patīk, ir ļoti interesanti strādāt ar repatriantiem – tādiem pašiem cilvēkiem, kāda biju es pirms kāda laiciņa. Ļoti interesants bija pēdējais darba brauciens uz Sibīriju, kur mani uzaicināja braukt Lauma Vlasova. Viņa brauca uz 25. marta piemiņas pasākumiem Krasnojarskā un Omskā, kur 1949. gadā bija visvairāk izsūtīto. Pēdējoreiz pārstāvis no Latvijas Repatriācijas centra tur bija 1997. gadā. Brauciena laikā pabijām arī latviešu ciemos Augšbebri un Kurzemes Ozolciems. Bija ļoti interesanti uz vietas paskatīties, kā dzīvo latvieši un kādas izmaiņas notiek, jo arī tur ir progress. Līdz šim Krievijas ciemos darbojās trīs latviešu skoliņas, bet tagad būs latviešu klase arī Krasnojarskā un ar šā gada 1. septembri vēl viena latviešu skoliņa Kurzemes Ozolainē. Tas jau ir pakāpiens uz augšu!

– Ko uzskatāt par savām mājām?

– Tagad jau Latviju. Un to es sapratu, kad nodzīvoju nedēļu Sibīrijā un man jau gribējās atpakaļ. Varbūt tāpēc, ka es nebiju mājās, jo pie vecākiem tomēr jūties citādi. Es jutos labi, kā savējā, un man bija grūti sevi atšķirt no viņiem. Taču arī šeit jūtos ļoti labi un savu nākotni saistu ar Latviju. Tagad, kad ciemojos Sibīrijā, daudzi draugi jau skatās uz mani kā uz ārzemnieci un saka, ka es krieviski runāju ar akcentu.

– Vai jūtat, ka arī pati esat mainījusies?

– Ir nākusi klāt pieredze un iekšējā drošība. Bet, kāda traka biju, tāda esmu palikusi, varbūt kļuvusi vēl trakāka. (Smejas.)

– Kādas ir atšķirības starp Sibīrijas un Latvijas latviešiem?

– Protams, visi esam cilvēki tik un tā. Sibīrijas latvieši ir sirsnīgāki. Tagad, kad esmu atbraukusi no Augšbebriem, jūtu, kā viņu sirsnība mani uzlādējusi ar enerģiju. Viņi ir tik atklāti, viesmīlīgi un mīļi. Aizkustinoši. Taču arī Latvijā ir labi cilvēki, tikai atturīgāki. Bet es draudzējos ar karstiem cilvēkiem, jo visi tie, kas saslimst ar Sibīriju, nevar būt auksti. Mums jau ir izveidota gandrīz sekta, sava biedrība, kurā ir visi tie, kas Sibīrijā bijuši ciemos, strādājuši vai no turienes atbraukuši. Visi cits citu pazīstam, un pamazām nāk klāt jauni cilvēki. Forši!

– Inga, tu jau arī pati esi sirsnīgs cilvēks ar plašu dvēseli, kas latviešiem nav tik pierasti. Kad atnācu šeit strādāt, tu man uzreiz pirmajā dienā palīdzēji, – sarunā savu viedokli iestarpina Ingas kolēģe, Repatriācijas nodaļas referente Asnate Vanaga.

– Ko darāt no darba brīvajā laikā?

– Mācos juridiskās koledžas pēdējā kursā. Agrāk dziedāju korī Jūrmala, bet tagad Daiļradē. Nesen notika skate, kurā man trīcēja kājas, kad ieraudzīju lielo žūriju. Tā man bija pirmā skate, jo Sibīrijā es nedziedāju. Braucu uz baseinu, apmeklēju teātri, operu un koncertus. Braukāju arī pa Latviju. Esmu bijusi Liepājā, Ventspilī, Rojā, Talsos, Jelgavā, Daugavpilī, Rēzeknē, Valmierā, Cēsīs, Preiļos, Aizkrauklē. Man ļoti iepatikās Cēsis, bet Ventspils vispār – cepuri nost! Tā ir skaista pilsēta, var pat teikt – pērle. Priecājos arī, ka Jūrmalā tagad daudz ko remontē un būvē.

– Vai katrs pats ir savas laimes kalējs?

– Tas ir tāpat, kā par tām divām vardītēm krējuma podā. Viena uzreiz noslīka, bet otra kūlās, līdz sakūla sviestu un tika no poda laukā. Svarīgi ir būt mierā ar sevi un apkārtējiem un uztvert visu ar humoru. Bet veiksme ir tad, ja esi pareizajā vietā un pareizajā laikā!

Lana Koluškina, NRA, 2003.g.8. jūlijā


Šajā Interneta vietnē iekļauto materiālu lietošana paredzēta vienīgi informatīviem un izglītības mērķiem.
Materiālu nelicenzēta izmantošana komerciālos nolūkos nav atļauta. Citējot, obligātas atsauces uz pirmavotiem.

Uz sākumlapu   Home