Uz sākumlapu   Home


JURIS ZALĀNS. KO IESĀKT AR AUSTRUMU RADIEM?
1989-1990

Vēl mēnesi pirms aizbraukšanas man pat sapņos nerādījās, ka uz ilgu laiku labprātīgi došos dziļi Sibīrijā. Pat pēdējā bridi, atvadoties un jezgojoties pie Maskavas vilciena, nejutu, ka šim pasākumam būtu kāds sakars ar mani. Tomēr izvēli es biju izdarījis. Par gaidāmo nebija vērts galvu lauzīt, jo vai tad vecs rīdzinieks var ieplānot sevi maziņā sādžā — Āzijas pašā viduci — starp brīnumainiem latviešiem, kuri jau vairāk nekā 100 gadus kopj Sibīrijas druvas. To, ka arī pirms Staļina represijām un pat pirms Pirmā pasaules kara Krievijā nokļuvuši tūkstošiem latviešu, it kā zināju, bet ne prātā nebija nācis, ka no viņiem kaut kas vēl pāri palicis. Tas likās neticami. Pašam redzēt ceturtās un piektās paaudzes latviešus Krievijā — tā likās vienreizēja izdevība. Turklāt papildus vēl tika solīta viena jauka Sibīrijas ziema.

Bulānieši ilgi gaidīt nelika. Jau pa ceļam Abakanas lidmašīnā sastapām Olgu un pirmo reizi izdzirdējām latviešu valodu Krievijā. Bērnību Olga pavadījusi Bulānā, tad apprecējusies ar kādu krievu, tagad dzīvo Abakanā un strādā filharmonijā. Vēlāk, padzīvojot ciemā un pasekojot lielo latviešu ģimeņu likteņiem pēckara gados, man radās iespaids, ka vismaz viens bulānietis būs atrodams jebkurā Padomju Savienības pilsētā.

Turpceļš noslēdzās diezgan neparastā veidā. Tā kā nekādi autobusi līdz mūsu nākamajai darba vietai nekursēja, tad moskvičā pretī bija atbraukuši divi cieminieki ar vienādiem jaukiem uzvārdiem, divi Kalniņi. Ceļš kļuva arvien slapjāks un arvien grumbaināks un man par izbrīnu beidzās nevis apdzīvotā vietā, bet pie aptuveni 30 metru platas upes. “Esam klāt,» ziņoja viens no Kalniņiem, izkāpa no mašīnas un brida pāri. Mēs palikām. “Tā ir mūsu Lielupe,» paskaidroja otrs Kalniņš, “krievi to sauc par Kebežu.» Pēc brīža ieradās kāpurnieks un pārvilka pāri arī mūs, Lielupes ūdeņiem skalojoties gar kājām.

Visu pirmo Sibīrijas mēnesi nodzīvoju kā sapni. Mani nekādi nerimējās kopā 4000 kilometri uz austrumiem no Latvijas un latviešu valoda, kurā katru dienu gluži mierīgi varēju sarunāties. Pirmajā rītā vīriem pie kantora padevu labrītu. “Rīts labs, kāds tas devējs,» noskanēja atbilde. Nu, vai cilvēks var pateikt kaut ko lieliskāku? Es domāju, ka ne!

Protams, simts vientulības gadu valodai nav pagājuši bez sekām. Kā no pārpilnības raga birst ģermānismi. Ķeša. Gapele. Telēķis. Upes ūdenim ir pavisam cita smeķe nekā nāburga akā. Lietas ir vai nav ģeldigas, bet mani Latvija ir atstellējusi mācīt pareizo valodu. Žēl tikai, ka lone tāda maziņa.

Tālāk, protams, nāk ausij itin pierastie vot, davai, točno, vopščem un strīpām vien citi tādi paši. Man atliek vienīgi augstprātīgi pamācīt: “A, vot, Latvijā tā nerunā.»

Pat šādos bezcerīgos apstākļos, bez literāras valodas klātbūtnes sarunvaloda ķepurojas un spurojas pretim nebūtībai, veidodama pavisam neparastus vārdus, ko lieto varbūt vienīgi bulānieši. Lapegle ir mainījusi dzimti un kļuvusi par lisivnieku. Gar ceļu ir sastādīta tapoļu (ar divskani “o») rinda, ko mēs sauktu par papelēm. Ja rīdzinieki tirgū dažkārt melones vietā prasa diņu, tad bulānieši šo pašu augli sauc par dinni. Visumā krievu vārdu ir ļoti daudz, bet intonācija gandrīz vienmēr tiem kļūst latviska. Dažkārt pat ātrumā nevar saprast, ko nozīmē, ja saka:

"Nu gan es sapūtāju.” (Nu gan es sajaucu.)

Bulānieši kritiski skatās uz savu valodu. Mēs jau tādi puskrievi esam palikuši,» apgalvo Milda, “mēs, Juri, sakām duraks, bet vai tad latviešiem ir tāds vārds duraks?» Šis duraks netieši iedūra sirdi, jo tajā bridi nez kāpēc atcerējos Latviju.

Dažkārt man vaicāja, kā latviski jāsauc teļevizors. Atbildu, ka tas pats televizors vien ir. “Ā, tad jau tāpat kā krieviem un mums,» vaicātājs secina.

Protams, ar katru nākamo paaudzi kaut kas zūd vārdu krājumā, intonācijā, teikumu uzbūvē. Te nu ir vietā Viktora Kalniņa vērtējums: “Latviešu valodu esmu aizmirsis, krievu — neesmu iemācījies.” Vai tā būs pēdējā latviešu devīze?

Manuprāt, latvieši netiek pārkrievoti nedz Krievijā, nedz Latvijā, jo latviešu kultūras un tradīciju vietā taču nenāk krieviskā pasaule. Vietā parasti nav nekā. Gan garīgi, gan materiāli.

(Uzreiz aiz Lielupes pasaule pārvērtās vienā mirkli. Pat laiks iesākumā likās svešs, jo bija izārstējies no neirozēm un aritmijas. Tam uzradās rāms ritms, kas mainījās reti. Nu varēju mierīgi atļauties aprunāties pusstundiņu, kādu satiekot uz ielas. Trīsreiz nedēļā veda maizi, tad varēja aizstaigāt uz bodi un pie viena uzzināt prišākās ciema jaunības (jaunumus).

Sestdiena — īpaša diena, jo tā ir pirts diena. Katrs saimnieks pēcpusdienā ved ūdeni un pamazām sāk kurināt. Mēs divatā dzīvojām labā mājā blakus skolai, bet bez pirts.

Sestdienās gājām pie Blanku Viļa un Elenas. Vilis apgalvoja, ka pirts Sibīrijā piederot pie lietām, ko nekad neatsaka. Un tā ir lieliska.

Vilis, mazs puišelis būdams, piedzīvojis vēl laikus, kad baznīca lepojās ar diženu torni. Tajā svētrītos skanējis pulkstenis un iekšā aicinājušas ērģeļu skanas. Baznīcas ēkai apritējis nu jau vairāk nekā gadsimts. Tā celta vēl tajos jocīgajos laikos, kad cilvēki, būdami trūcīgi un vaiga sviedros savu maizi pelnīdami, tomēr bez dievnama negribēja dzīvot. Tas ticis nopostīts trīsdesmito gadu sākumā, kad nojauca torni un paņēma visu, kas ņemams. Tālāk mums jau pazīstamais stāsts: vispirms noliktava, tad klubs. Vilis atminas savas pirmās sievas māti. Pēc baznīcas apgānīšanas un pārvēršanas par klubu viņa paziņojusi, ka tur tagad velni dzīvojot un ka savu kāju viņa vairs tur nesperšot. Un nespēra ari. Pat tad, kad “jaunajā klubā» notika vēlēšanas, urnu nesuši viņai uz mājām. Cenšos iedomāties šo sievu, kas, Staļinam dzīvam esot, varēja atļauties pateikt, ka neies vēlēt, jo iecirkni dzīvo velni. Bija tādi laiki, un bija tādas sievas. Kādreiz arī viri stingri turējušies kopā un krievi maķenīt no viņiem baidījušies un par čuhņiem apsaukājuši. Reiz bariņš latviešu viru stāvējuši vienā krievu sādžā un runājušies. Runājušies latviski, bet “maķerijušies» krieviski. To padzirdējuši krievi. Viens nācis klāt un gribējis noskaidrot, par ko tie čuhņi runājot pa savam, bet, kad “jāmaķerijās», tad uzreiz krievu vārds uz mēles. Kāds arī atbildējis: “Naš bog sam ņe umel maķeritsja i nas ņe naučil.»

Tā nu latviešiem vienmēr ir nācies mācīties no svešiem dieviem, šķiet, ne tikai Sibīrijā. Ko lai dara, ja pašu dieviņš tāds vājš un nerunā īstu viru valodā.

Līdz pirmsākumiem nesniedzas arī visvecāko cieminieku atmiņas, bet senos papīros stāv rakstīts, ka ciema šūpuli vairāk nekā pirms 130 gadiem kārusi luterāņu baznīca, kura uzskatīja par savu pienākumu garīgi apkopt arī katordzniekus un citus Sibīrijā nometinātos savu draudžu locekļus. Lai tas būtu iespējams, viņus vajadzēja savākt vienkopus. Tā radās Lejas Bulānas ciems, kurā nokļuva galvenokārt latvieši un vācieši.

Ciema pamati ir dziļi. Es biju pārsteigts, kad uzzināju, ka gandrīz visi ciema bērni ir kristīti. Dievvārdi noturēti visos represiju, kara un bada gados. Protams, ne vairs baznīcā, bet kapos pie lielā krusta vai kādā mājā. Kopš pēdējā kara tas viss ir gūlies uz vecās Paulīnes pleciem, kurai nu jau deviņdesmit gadu. Viņa kristījusi neskaitāmus latviešu bērniņus un nav atteikusi arī krieviem. Pie Paulīnes savas atvases cenšas atvest arī latvieši no apkārtējiem ciemiem.

Mēs esam tik, cik ir mūsu tradīcijas. Latviešu gars pazudis līdz ar beidzamajiem rituāliem. Nu jau pati latviešu valoda ir vairs tikai tradīcija, nekādu racionālu pamatojumu tās lietošanai atrast nevar.

Kāzās nekas vairs nav palicis no latviešu norisēm. “Tagad kāzas svin krievu modē,» man saka.

Bēres ir pagātne. Tajās vēl nelaiķis neaiziet bez svētības. Vilis saka: “Latviešiem bēres ir smukas.” Vēl joprojām. “Baznīcas laikā jau pavisam stingri bija.» Nemaināms, stingrs rituāls. Tagad palikuši Dievvārdi, Dieva dziesmas, latviešu valoda. Kas notiks. kad aizies vecā Paulīne? “Droši vien viņas līķi tāpat vien bedrē ielaidīs un noraks,» pareģo ciema sievas, jo Paulīnes garīgā mantiniece vēl nav atradusies.

Divatā mēs saņēmām veselu māju Pirmajā ielā. gluži blakus skolai. Tā ne ar ko neatšķiras no citām. Tāpat kā pārējās mājas. nelielā ēciņa bija zilgani baltos toņos gan no iekšpuses, gan ārpuses. Priekšā — maza sētiņa, bet par svarīgāko mājokļa sastāvdaļu jāatzīst krievu krāsns, kas patiešām jauki mūs stiprināja visu cauru ziemu.

Cieminieki mūs pacieta nesatricināmā mierā. Gājām ciemos un parasti viesmīlīgi tikām uzņemti, bet bulānieši nereti mūsu mājas priekšā atstāja pienu, gaļu vai olas. Tā bija liecība, ka esam pieņemti. Kāda veca gadsimta sākumu pieredzējusi ēka, 17 bērni, 5 skolotājas (neskaitot mani) un direktore. Četras skolotājas bija latvietes, tomēr visas stundas un pasākumi līdz šim bija notikuši krievu valodā. Par to nebrīnījos, jo pašas skolotājas latviešu valodu zināja tikai sarunvalodas Bulānas varianta līmeni.

Skolas kolektīvā es tiku uzņemts bez lielām ceremonijām, un stundās man piešķīra pilnīgu brīvību. Bez latviešu valodas, kas katrai klasei bija trīsreiz nedēļā, mācīju arī fiziku un ķīmiju. Visiem bērniem vismaz viens no vecākiem bija latvietis, jo ciemā neviena īsta krievu ģimene nedzīvo. Tāpēc neviens nebēdāja par latviešu valodas uzņemšanu mācību plānos.

Tā kā neesmu profesionāls skolmeistars, bet ielaidos šai dēkā ar inženiera diplomu kabatā, tad, protams, biju nobijies. Vienīgais mierinājums grūtajos brīžos — ka neviens jēdzīgāks un prātīgāks kandidāts plašajā skolotāju saimē neatradās.

Bērni bija dažnedažādi, tāpat arī viņu latviešu valodas zināšanas. Vairāki nezināja latviski ne vārda, jo jauktajās ģimenēs runā tikai krieviski. Gandrīz neviens nepazina latiņu alfabētu. Ar to arī visās klasēs sāku savu darbu. Stundās lasījām, rakstījām un ļoti bieži ziņģējām, bet no gramatikas turējāmies tālu.

Vislabākā apmācība notika pēc stundām, kad bērni nāca ciemos, lai ietu rotaļās, paskatītos latviešu multenes vai tāpat vien padzīvotos. Jau no paša sākuma tā iegājās, ka pie manis runājām latviski. Bērni to pieņēma un tīri labi visu saprata. Mācību process bija abpusējs. Ja es teicu Vaļeram: “Pakar mēteli!»— tad Vaļera man aizradīja: “Kas tas par mēteli? Tas jau mantelis!»

Tā Bulānas skolā pirmo reizi pēc 1937. gada atkal atsākās latviešu valodas mācīšanās.

Iesākumā vēlēšanos mācīties izteica turpat vai visi ciema iedzīvotāji. Lai tik verot vaļā vakarskolu, nākšot gan jauni, gan veci. Kad vakarskola tika atvērta. tad nācēju skaits krietni saruka, jo daudziem laiku prasīja saimniecība, lopi un bērni, kas bija jāapkopj. Vairākas vecmāmiņas pārstāvēja arī ciema vecāko paaudzi, bet drīz vien aizbildinājās ar tumsu, tālo ceļu līdz skolai un savu labo slavu. Ko ļaudis teikšot. ja vecie naktis sākšot dauzīties apkārt? Beigu beigās vakarskola pēc pāris mēnešiem beidza savu darbību, bet šo to jauku mēs tomēr paguvām noskaidrot. Reiz, kad es stāstīju, ka “vot» vietā vajadzētu lietot “lūk», kāds atminējās, ka pirms “vot» ir bijis “āre». Tas izrādījās variants, kas apmierināja abas puses.

Bulāna gadu gaitā bija piedzīvojusi gan komūnu. gan kolhozu laikus un beidzot kļuvusi par atpalikuša sovhoza atpalikušu iecirkni, pat bez kārtīga ceļa. Tāpēc ārpasaule par sevi atgādināja reti. Pirmo reizi tas notika par godu Oktobra lielā apvērsuma svinībām, kad atbrauca sovhoza partijas sekretārs. lai teiktu runu. Izskatījās jauki, jo virs viņa galvas atradās Latvijas ģerbonis, palicis vēl no pērnajiem Jāņiem, pa labi Aspazijas, bet pa kreisi Blaumaņa ģīmetne. Oktobra panākumus simbolizēja ciema labākās telpas, kas vēl atlikušas pēc padomju varas darbības,— simtgadīga baznīcas ēka. Pēc “partsekretāriskās» runas, kas, par laimi, bija īsa (atbilstoši ciema nozīmīgumam), tika pieteiktas krievu tautasdziesmas. Sievu ansamblītis no kaimiņciema uzdziedāja par brašiem traktoristiem un varonīgiem komandieriem.

Šādā programmā sakoncentrēti visi kultūras labumi, ko pāris reižu gadā ciemā iespējams baudīt, protams, ja neskaita kino, diskotēkas un pēdējā laikā arī video

Pienāca 18. novembris, kas ciemā, protams, neizraisīja nekādas emocijas, jo neviens pat nebija dzirdējis par šādu datumu. Nolēmu, ka nu ir īstais bridis, lai organizētu izskaidrojošu apgaismības pasākumu ar pārrunām, diapozitīviem, video un dančiem. Diemžēl mani izkonkurēja pirts, jo šis svarīgais datums trāpījās tieši sestdienā. Nācās 18. novembri ne tik vienkārši maināms. Nospriedu, ka jādara otrādi — pašam jāieklausās un šis tas jāpamācās. No politiskā komentētāja lomas nevarēju tikt vaļā. Jaktnieks Riekstiņu Vilis uz manu politikas dzišanu raudzījās skeptiski. Jau pirms pāris gadiem esot atbraucis jauniešu bariņš, aicinājis cieminiekus visu pamest un atgriezties Latvijā. Tikai kā var atgriezties, ja visi šepat vien dzimuši? “Te ir mūsu dzimtene,» — tā ir patiesība, ko dedzīgie mājupaicinātāji nekādi nebija varējuši saprast, tāpēc turpmāko laiku ciemā pavadījuši, jautri atpūzdamies pie upes un sludinādami par Latvijas nesalīdzināmi augstāko kultūras līmeni.

To, ka Latvijā krievu drīz vien būs vairāk nekā latviešu, bulānieši zināja. Riekstiņš — arī to, kāpēc tā ir. Gluži vienkārši — latviešiem neesot vīriešu, jo kārtīgu viru ģimenēs šādā situācijā būtu vismaz trīs, ja ne septiņi vai astoņi bērni. Jutos satriekts. Atbraukt šādu gabalu, lai izdzirdētu apnikušu banalitāti! Mēs taču gribam būt Eiropā — un kur nu tik cienījamā vietā ar bērnu varzu (bet viņam jau to nesaprast)! Par ģimenes uzturēšanas grūtībām mans sarunu biedrs tikai pasmējās. Viņam ir pamats to darīt, jo katru gadu oktobri Riekstiņš dodas uz jakti. Tas nozīmē trīs mēnešus dzīvot taigā pilnīgi vienam suņu un šautenes sabiedrībā. Sieva un bērni mājās gaida Jauno gadu, jo ap šo laiku jaktnieks parasti nāk ārā, līdzi nesdams sabuļu ādas.

Vilis jautā par Jāņiem Latvijā. Viņš atminas, ka Bulānā augsti kungi vēlējušies Jāņus aizliegt. Dzinuši ciemu strādāt. Viņi uzbraukuši kalnā, iemetuši pa stopiņam un gulējuši nost to dienu. Kungi izmocījušies vienu gadu, otru, tad atlaidušies. Lai lustējoties. Vai tiesa, ka Latvijā tomēr Jāņi bijuši aizliegti? Murminu, ka varbūt tā bija, bet mēs, protams, nepaļāvāmies. Sirdis. Nu ko tik senas, jau piemirstas lietas cilāt?

Nekādi nevaru saprast — kas viņiem ir Latvija? Bulānietes neatbild, tikai ziņģē vienu ziņģi pēc otras. Vaicāju: “Vai jums ziņģes vien, vai ir arī dziesmas?»

"Dziesmas, Juri, ir Dieva dziesmas. Visas citas mums ir ziņģes. Pienāks Ziemassvētki, tad arī dziesmas dziedāsim,» paskaidro un ziņģē tālāk. Dziedāj’ tautu tīrumā. Uz akmeņa stāvēdam’. Misionārs no Latvijas tikmēr stāv un brīnās, elpu aizturējis. Maziņš biju, neredzēju. Robim acis asaras. Tā ir viņa mīļākā dziesma. Stāsti manim, Daugaviņa. Ko tad Daugaviņa šeit var pastāstīt? Tā nav pastāstījusi ne par brīvības cīņām tās krastos, ne arī par brīvo republiku. Tomēr sievas, kuras nekad nav stāvējušas Daugavas krastos, zina visu būtiskāko. Tikai ne jau vārdiem to var pateikt. Mums visiem kopīgā upe tek ārpus vēstures stāstiem. Tā rāmi plūdis kopā ar mums, kamēr vien mēs būsim, pēc tam to neviens vairs neatradis. Tas ir viss, kas jāzina. Vēl vienīgi var iemācīties kādu danci. Varbūt elenderi. Vai Latvijā tāds ir? Muzikanta gan vairs nav neviena. “Agrāk garmoņa spēlēja pa latviski. Kā sāka, aš lampa dziest nost.» Šoreiz iztiekam tāpat. Balsi sen nav ziņģēts. Un ko par dancošanu runāt, kad gadu desmits jau aiz muguras. Nu šovakar jau var, ja tie skolotāji tik ļoti grib visu iemācīties. Citu nav, kam mācīt. Bērni un mazbērni aizklīduši pasaulē, bet atlikušos jauniešus interesē tikai diskotēkas. Ciems ir apklusis. Agrāk, tad gan.

Agrāk! Cik bieži dzirdu šo vārdu. Kāpēc neatbraucāt agrāk? Jā, arī Bulāna piedzīvoja savu Zelta laikmetu, bet tas bija agrāk. Visvecākie vēl atmin viensētnieku laikus, kad viss noticis kā Latvijā. “Katram saimniekam bija savs ceļa gabaliņš jāiztaisa. Grāvitis smuki jāizrok. Kalnā strādāja veči, un katrs savu avotiņu tīrija.» Līdz 1937. gadam bija latviešu skola. 1937. gads ir pēdējā robeža. Pēc tam represijas, no kurām nepaglābās gandrīz neviens no vīriem. Pēc pāris gadiem karš, kurā palika daudzi tautas ienaidnieku dēli. Tālāk pēckara gadi, trūkums, vergu darbs, kurā vienīgais atalgojums ir atļauja palikt dzīvam.

Tagad jau atkal ir labāk. “Uz ziemu nokauj divas cūciņas. Pietiek ziemai. Vistiņas savas, pieniņš, olas savas, krējums, sviests tāpat. Viss jau priši galvenais. Šodien es grib, es aiziet strādāt, grib, es piedzeros un noguļu visu dienu. Tāpat tās stundas pieraksta. Būtu tikai veselība.»

Nu varētu dzīvot. Tikai jaunie vairs negrib strādāt. Negrib arī ziņģēt. Mantojums paliks nesaņemts, nevienam nevajadzīgs. Paaudze, kas pārcieta mums neiedomājamas šausmas, savu garīgo pasauli bērnos turpināt vairs nespēja.

Kaut ko pārmantot var caur baznīcu, skolu, ģimeni, darbu. Baznīcu iznicināja vispirms. Pēc tam pienāca kārta latviešu skolai. Ģimene cīnījās par kailo dzīvību. Tēvus un vīrus vienkārši savāca un nošāva. Darbs kļuva par verdzību. Ķēde pārtrūka.

LATVISKI IGAUNISKA KRIEVU ĢIMENE
"No kurienes nākuši jūsu vecāki?»
"Vai nu no Kurzemes, vai arī no Liepājas,» tā man stāsta kāda veca sieva. Tante mūždien esot pieminējusi abas šis vietas. Kura ir īstā, to vairs pateikt nevarot. Mana sarunu biedrene tā arī neredzēs ne Kurzemi, ne Liepāju. Gribētos gan pirms nāves redzēt Latviju, tomēr svarīgāk liekas nomirt tepat dzimtenē, kur gaida Lielie bērzi (tā bulānieši dēvē savu kapsētu).

Blakus latviešu Lejas Bulānai atrodas igauņu ciems Augšbulāna. Latviešu zeļļi meitās dodas pie igauņiem. Rezultātā itin bieži rodas ģimenes, kur viens no vecākiem ir latvietis, bet otrs — igaunis. Toties var gadīties, ka bērni papildinās krievu tautas rindas, jo tautību “krieviski runājošs padomju cilvēks» vēl nekur nefiksē. Ir gan krieviem labi, par savu nākotni nav jāuztraucas.

Neparasts iznākums vērojams arī tad, kad bulāniešu jaunava pamet savu dzimteni Sibīrijā, lai dotos uz tēvzemi Latvijā. Vai atbraukusi viņa apprecēsies ar stalto latvju tēvadēlu, kumeliņa skrējējiņu? Izredzes ir diezgan vājas, jo nez vai kāda vīramāte paciestu, ka vedekla runā vēl sliktākā latviešu valodā nekā viņas dēls. Parasti jaunu saimnieci iegūst krievu, baltkrievu vai vēl kāda cita ģimene. Galu galā var sanākt, ka tieši šeit Sibīrijas latvietis zaudē visu savu latviskumu.

Bulāniešu izdzīvošanas iespējas ir visai bēdīgas gan tālumā, gan arī pie mums. Jebkurā gadījumā viņiem būs jāatsakās no savas identitātes, jo viņi ir tik īpaši, ka iederas vienā vienīgā vietā — savā ciemā. Ar mājās aicināšanu es tādēļ uzmanījos, jo nevaru uzņemties atbildību līdz pamatiem izmainīt cilvēku likteni, nedodot nekādas garantijas. Latvija neko negarantē ne materiālā, ne juridiskā, ne tikumiskā ziņā.

Par materiālajiem labumiem nav nemaz ko runāt, jo pats taču redzu, kā, dziļā trūkumā ieslīguši, pastaliņās vien pacietīgi cīnāmies par brīvību. Pilnīgi iespējams, ka neatradīsies nauda, lai nākamgad uz Sibīriju nosūtītu skolotājus. Citas vajadzības neminēšu. Labāk parunāsim par tikumiem. Mums visiem ir skaidrs, ka jebkuram latvietim īstās mājas var būt vienīgi Latvijā. Tikai nezin kāpēc dažreiz pat latgaliešiem jādzird nievājoši vārdi. Tāpēc nav ko brīnīties, ja reizēm austrumu latvieši neiztur un aizmūk atpakaļ, bet dažkārt saplūst ar krieviski runājošo padomju tautas daļu Latvijā.

Es domāju, ka ir pilnīgi normāli, ja ceturtās paaudzes svešuma zeltene neierodas Nīcas tērpā, zīļu vainadziņam margojot, bet valodai svešāda pieskaņa. Vienam otram tas tomēr ir milzīgs pārsteigums. Tad gluži neviļus un negribēti var izsprukt attieksme: “Ko tu šeit meklē, ja neesi tāds kā es?» Nezinu, ar ko tas izskaidrojams, bet pret Rietumu tautiešiem šādi mājieni neparādās.

Ko īsti ar šiem Austrumu radiem iesākt? Nu jau drīz būs 20 gadi pagājuši, kopš viņus atklāja Ingvars Leitis un Uldis Briedis leģendārajā braucienā pāri Padomijai. Septiņdesmito gadu beigās līdz Bulānai bija ticis tad vēl tikai topošais mācītājs Juris Rubenis. Līdz pat šai dienai ciemā klīst leģendas par to, kā viņš noturēts par amerikāņu spiegu un diversantu, kura uzdevums bijis noindēt ciema iedzīvotājus. Bulānu neapmeklēt nevarēja arī Vaira Strautniece un Andris Slapiņš. Andris pēdējo reizi tur filmēja pērnās vasaras nogalē. Visi šie apmeklējumi drīzāk līdzinājās atsevišķu cilvēku avantūrām nekā Latvijas interesei par tautiešiem. Tomēr nu jau otro gadu Austrumos darbojas skolotāji. Arī Baškirijā un pie Omskas. Atliek cerēt, ka būs arī trešais un ceturtais gads. Protams, ja atradīsies piemēroti braucēji un drusku naudas. Pagaidām jāturpina iesāktais. Jāmeklē skolotāji. Jāmēģina vecajās kolonijās atjaunot luterāņu draudzes. Jāuzņem vasarās Latvijā Sibīrijas bērni. Jāstāsta par redzēto presē, TV un radio.


Šajā Interneta vietnē iekļauto materiālu lietošana paredzēta vienīgi informatīviem un izglītības mērķiem.
Materiālu nelicenzēta izmantošana komerciālos nolūkos nav atļauta. Citējot, obligātas atsauces uz pirmavotiem.


Uz: Lejas Bulāna
      Gulags_lv
      Noziegumi pret cilvēci