Uz sākumlapu   Home


Citi Sibīrijas latviešu ciemi. Augšbebri

Lieldienas pie Sibīrijas latviešiem 
Ināra Antiņa 
 
Omskas apgabala Augšbebru ciemā dzīvo latvieši piektajā paaudzē. Man bija laime vienu mācību gadu dzīvot Augšbebros un mācīt latviešu valodu. Ciemnieki, lai gan dzīvo visai trūcīgos apstākļos, svin visus svētkus. Trāpīgi par Augšbebriem saka tagad Latvijā dzīvojošā Sibīrijas latviete Valentīna Kalniņa: «Darba nav, naudas nav, bet tik dzied un danco!» 

Augšbebros Lieldienas, tāpat kā Ziemassvētkus, svin divas reizes — kā paši saka: krievu un latviešu Lieldienas.

Ciemā Lieldienu svinēšana ir Lieldienu dienā — neviens nepiemin Zaļo ceturtdienu, Lielo piektdienu vai Pūpolu svētdienu. 

Pūpolu svētdienā ciemnieki atnāca mani sapērt, jo zina, ka tāda tradīcija ir Latvijā, bet paši to esot aizmirsuši aiz slinkuma — lai nav divas reizes jāstaigā.

Ciemiņi Lieldienu rītā noper ar pūpoliem un uzreiz arī mainās ar krāsotajām olām. Un katrā mājā ieejot saka krievu teicienu «Kristus ir augšāmcēlies!», bet latviešu mājās arī latvisko «Apaļš kā pūpols, veselību iekšā, slimību ārā!».

Lieldienām ir īpaši jāgatavojas — jācep rauši, jāsarūpē grādīgie dzērieni un jākrāso olas. Olu krāsošanai izmanto veikalā pirktās ķīmiskās krāsas, tikai dažās mājās olas krāso sīpolu mizās. Katra namamāte ir gatava, ka ciemos atnāks vai viss ciems. Nu, visi bērni jau nu noteikti, un katram ir jāuzdāvina pa olai un jāpacienā ar kādu našķi. 

Kad Nataša Vlasova man jautāja, vai man Lieldienām ir olas krāsošanai, sacīju, ka ir kādas 20. Tikai 20? Tas jau neesot nopietni — pagājušajā gadā viņa esot nokrāsojusi 150 olas, bet vienalga esot pietrūcis! Nu nē, 150 olas es negrasījos krāsot, nokrāsoju pārdesmit, un pietika!

Vēl kāda interesanta Augšbebru tradīcija — ligzdiņu taisīšana. Vakarā pirms Lieldienām var iet jebkuras mājas siena šķūnī un sataisīt ligzdiņas, tad no rīta tajās var atrast Lieldienu zaķa atstātās dāvanas: krāsotas olas, saldumus vai mazas dāvaniņas. 

Mana skolniece Maiga Benke mani uzaicināja pie sevis sataisīt Lieldienu ligzdiņu. Vienu uztaisīju arī pie kaimiņienes Aksanas Cīrules siena pantā, un tur no rīta patiešām piecas krāsotas olas!

Tā kā pēc trim nedēļām man bija jābrauc atpakaļ uz Latviju, Lieldienu dienā biju sagatavojusi dāvanas visiem tiem labajiem, kuri man veselu gadu bija palīdzējuši, — es biju sapinusi klūgu grozus. Naktī kopā ar Aksanu Cīruli gājām pa ciemu un pie māju vārtiem atstājām grozus. Daži gan bija sapratuši, ka es esmu atstājusi ligzdas Lieldienu zaķim un salikuši grozos dāvanas, bet par groziem ciemnieki bija priecīgi — palikšot no manis kāda piemiņa.

Lieldienu rītā viss ciems ņudz no laba vēlētājiem. Visvairāk ir bērnu, kuri staigāšanu pa mājām sāk jau ap sešiem vai septiņiem no rīta. Viņiem ir lieli grozi, kur salikt visu, ar ko viņus uzcienā — krāsotas olas, konfektes, cepumus. 

Arī pieaugušie staigā pa mājām. Drīkst ieiet jebkurā mājā. Visur vēl priecīgus svētkus un saņem cienastu. 

Visu apēst nav iespējams, tāpēc cienastu liek kabatās un nes mājās. Ar krāsotajām olām parasti mainās — ja satiek kādu ciemā, tad novēl priecīgus svētkus un uzdāvina krāsotu olu — citu tūlīt uzdāvinās pretī. Bez dāvanas Lieldienās ciemos drīkst iet tikai bērni.

Pieaugušos visur cienā arī ar pašdarināto degvīnu. Tā kā parasti staigāšana sākas no viena ciema gala, līdz vakaram nokļūt līdz ciema otram galam, visur dzert nav iespējams, tāpēc pieaugušie dažreiz ņem līdzi pudeli, kur ielej piedāvāto dzērienu un tad dodas uz nākamo māju.

Šūpošanās gan Augšbebros nav cieņā, un viņi nevarēja atcerēties, ka jebkad ciemā Lieldienās būtu bijušas šūpoles. Bet tagad ir — pagājušajā gadā Sergejs Benke uztaisīja lielas šūpoles, kur ciemniekiem Lieldienās sapulcēties, lai varētu svinēt svētkus pa latviskam.

10. aprīlis, 2004


Šajā Interneta vietnē iekļauto materiālu lietošana paredzēta informatīviem un izglītības mērķiem.
Materiālu nelicenzēta izmantošana komerciālos nolūkos nav atļauta. Citējot, obligātas atsauces uz pirmavotiem.


Uz: Lejas Bulāna
      Gulags_lv
      Noziegumi pret cilvēci