Lejas Bulāna

 uz sākumlapu                                                                                    

LEJAS BULĀNAS 1991. GADA VASARAS DIMENSIJAS
LIGITA ZANDOVSKA.

Pēc radio raidījumu materiāliem. Raidījumi izskanēja Latvijas Radio 1991. gada 14. un 28. septembrī.

RADIORAIDĪJUMA “DIMENSIJAS” I daļa

“Uz simts vientulības gadiem notiesātām cilvēku ciltīm nav lemts otru reizi parādīties zemes virsū,” — tā Gabriels Garsija Markess nobeidza savu slaveno romānu, un ar šiem vārdiem ne velti iesāku raidījumu par tālo latviešu ciemu Sibirijā, Sajānu kalnu piekājē, no kura mūs šķir 5000 kilometru un vairāk nekā 100 gadu vientulības.
— Ko gan trešās paaudzes bulānietis zina par Latviju?
— Kā man gribas uz Latviju, visu mūžu, no pašas bērnības!
— Kas jums stāstīja par Latviju?
—Man draudzene dzīvo Cēsis, aizbrauca. Jau tad mana mamma gribēja, lai es arī braucu. Bet man bija žēl viņas vienas atstāt, un es nebraucu. Būtu es tad aizbraukusi, varbūt būtu pēc cilvēka bijusi, būtu pasauli redzējusi. A ko tagad...
 Tagad jau mani slimība nelaiž aizbraukt, un, vot, tā es Latvijā netikšu, bet ilgojos es pēc viņas loti, tikpat kā man būtu tā dzimtene. Zināms nav nekas.
Es tik tā domāju, par ko vajadzēja tā, varbūt kaut kā citādi varēja nostrāpēt un nesūtīt uz Sibīriju? Tā mums jānokļūst bij te, un tā mums te jānomirst...
“Lai nokļūtu līdz Lejas Bulankai, tad jāuzceļas augstu kalnu mugurā un tad jānolaižas uz lielo un dziļo Kebežas leju, kur pie Bulankas upītes ietekas Kebežā ir Lejas Bulanka. No kalnu augšas uz leju veda kāda grava, tad braucām pa kalnu līdzenumu un pēdīgi sākām laisties uz leju, no viena pakalna uz zemāko un tā joprojām. Vedējs kalna pakājē rādija daudz uguntiņu, tā esot Bulanka,” tā 1926. gadā žurnālā “Jaunatnes Draugs” skolotājs Jānis Driķis apraksta savu ierašanos ciemā 1890. gadā, un tieši tā pēc vairāk nekā simts gadiem ceļu uz Lejas Bulānu mērījām arī mēs, zinātniskā ekspedīcija no Latvijas, kurā bija valodnieki, folkloristi, etnogrāfi un vēsturnieki.


Stāsta bulāniete Elīna Timma:
— Vai dieniņās, viss pārmainās, viss pārmainās... Iedzīvotāji te Bulānā ir izsūtītie. Viņi ir izsūtīti no Kurzemes. Vidzeme un Kurzeme saucās kādreiz, vot, viņi ir no turienes izsūtīti uz Sibīriju. Te bij taiga. Vecaistēvs un vecāmāte bij Timmas. Es jau ar vēl Timma rakstos.
— Tātad no Kurzemes?
No Kurzemes, tā man vecāmāte stāstīja. Viņa jau bij paveca, kad es tāda maza meitenīte biju. Vecāmāte nodzīvoj gandrīz simt gad.
 Par ko tad izsūtīja?
— Vecotēvu bij izsūtijuši. Vienu vakaru tā kā bij krogā dzēruši to alu, tā dzēra un sēdēja, uzreiz viens ir teicis — šonakt kādam tam saimniekam degs šķūnis. Un tas šķūnis ir nodedzis tonakt. Bet tas teicējs i piekurināj viņu, nu tad visus saķibelēja — jūs visi kopā dzērāt, jūs visi esat vainīgi. Vot, un to vecotēvu sūta ārā. Nu, sieva līdzi brauca. Mans tēvs te piedzima.
Papriekš bij uzcēluši tādu mazu, mazu mājiņu uz to kalnu, viņi papriekš tur bij apmetušies. Un tur vēl atsūtīja iedzīvotājus. Vairāk jau bij tie bulānieši. Vende Vaļa, tai arī bij vecvecāmāte. Tāda maza, maza vecenīte, es vēl atminu, Maijiņa vēl sauca. Viņa bij izsūtīta, ka bij nožņaugusi bērniņu.
Grūti jau pienācās, grūti pienācās, sākuši vilkt tos kokus. Te jau bij taiga.
— Viņi bija tie pirmie?
— Viņi bij paši pirmie iedzīvotāji. Papriekšu izsūtīti ir vīrieši bijuši, un tad izsūtītas tās sievietes. Atbraukušas, un tad viņi tur sapārojās, apprecējās.
— Viena no vecākajām Bulānas sievām ir Droņu Milda.
— Vai, es šite ir piedzimis, un šite nomirš.
— Un kurš jums bija dzimšanas gads?
— 1904. gadā, nu 87 jau palika, vot, jūnijā.
— Un jūsu māte arī te dzimusi, augusi?
— Nē, māte te nebij dzimusi, māte bij te atsūtīta. Jāsaka tā, ka mans vecaistēvs un vecāmāte agrāk jau teica, ka tik tiesā un sūta uz Sibirij — te ir tā trakā zeme, lai galina viņ te nost. Un viņi bij atsūtīti, un viņiem bij divas meitenes, mana mamma un vel viena meitene, tos atveda līdz. Mana mamma te nebij dzimusi.
— Par ko viņus sūtīja te?
— Ko nebūtās tur izdara. Tas vecaistēvs vēl tā stāstīja, ka viņu ne par ko, ka tur nodedzināts kāds tur siena laģis un pateikts, ka viņš, un sūta tik uz Sibirij projām. Un tā i palika tepatās, kas jau bij jauni vai saprecējās, vai kā, un tā i. Un tā i dzīvo. A tagad jau jūs redzat, ka tā Sibirij tik trak nav.
Kādreiz ciemu sauca par ziedošo Bulānu, un, kā apraksta Jānis Driķis, paši bulānieši to saukuši par zemi, kur piens un medus tek ne vien pārnestā, bet arī tiešā nozīmē, tāpēc ka latviešu kolonistu ražotais sviests bijis augstu vērtēts tuvākajās pilsētās, jo bijis dzeltens kā vasks un ar puķu smaržu, bet kalnu pļavās no alpu ziediem iegūto medu pieprasīja arī Krasnojarskā. Bet tas jau bijis pagājušā gadsimtā. Par aizgājušo laiku un šodienas skatījumu — vēsturnieks Aivars Beika.
A.B.: Pirmās latviešu kolonijas izveidojās pagājušā gadsimta sākumā. 1802. gadā Omskas apgabalā Rižkova bija pirmā kolonija. Tā bija luterticīgā, kur kopā bija somi, vāci, zviedri, igauņi un latvieši. Pakāpeniski pieaugot latviešu skaitam, tika izveidotas jaunas kolonijas un šoreiz — jau vadoties no nacionālā principa. Kolonija, kurā mēs bijām, — Lejas Bulāna — izveidojās pagājušā gadsimta 50. gadu beigās. Tā bija pirmā latviešu kolonija Austrumsibīrijā, kurā tika apvienoti tur esošie luterticīgie latvieši. Uz Sibīriju tika izsūtīti arī par politiskiem motīviem, kā, piemēram, Kauguru nemieru dalībnieki, arī citu nemieru dalībnieki Latvijā. Un daļa aizbrauca arī labprātīgi, uzzinot par bagāto dabu, auglīgo zemi, kāda bija Sibirijā. Un tādējādi pagājušā gadsimtā izveidojās Sibirijā pirmās latviešu kolonijas. Jāsaka gan, ka sākumā šādu koloniju nebija daudz, vairāk latviešu koloniju izveidojās gadsimta beigās, 90. gadu otrajā pusē.
Kor: Šķiet, ka lūzuma punkts latviešu koloniju likteni bija staļinisma represiju gadi, kad tika nojaukta latviešiem pierastā dzīves struktūra, saimniekošanas veids un dzīves stils.
A. B.: Plašas represijas latviešu kolonijās Sibirijā jau sākās 20. gadu beigās, kad sākās vienlaidu kolektivizācija. 1930./31. gadā jau bija divas masveida deportācijas, kad turīgos saimniekus izsūtīja, lai pārējos iebaidītu, tāpat kā tas bija pie mums, lai varētu veikt masveida kolektivizāciju, vienlaikus arī iegūstot viņu mantu un to pārņemot kolhozos. Protams, šis represijas turpināja pieaugt, kulmināciju sasniedzot 30. gadu otrajā pusē — 37./38. gadā.
Latviešu diaspora Austrumos attīstijās ļoti specifiskos apstākļos — sociālisma, komunisma celtniecības apstākļos. Tādēļ neapšaubāmi salīdzinājumā ar tautu Latvijā viņu psiholoģijā, viņu domāšanā ir zināmas atšķirības, tajā pašā laikā saglabājot latvisko etnogrāfijā, sadzīvē. Protams, ar lielām grūtībām, jo latviešu skolas tika likvidētas. Šīs atšķirības galvenokārt ir saistītas ar to dzīves veidu, kuru latviešiem varmācīgi uzspieda ar komunistisko propagandu un aģitāciju, noskaņojot pret visu, kas notika Latvijā. Piemēram, “Sibīrijas Cīņā” 20.—30. gados nav minēts neviens fakts, neviens notikums Latvijā, kas būtu vērtēts pozitīvi.
Kor.: Tomēr, man liekas, ir maz piemēru, ka tik . ārkārtīgi sīksti kāda tauta saglabā savu identitāti, kā tas ir ar latviešiem, it īpaši vērojot šos Sibīrijas ciemus. Ar ko tas izskaidrojams?
A. B.: Man šķiet, viens no noteicošajiem faktoriem ir tas, ka šis ciems veidojies kā latviešu ciems, arī zināma nošķirtība, tas, ka tajā no paaudzes paaudzē tika nodota latviešu valoda, viss latviskais. Varētu minēt arī nacionālo pašapziņu, tas, ka esmu latvietis. Man, piemēram, bija ļoti interesanti Lejas Bulānā sarunāties ar jauniešiem. Es viņiem pajautāju: kādā valodā jūs sarunājaties, ja blakus ir krievi? Viņi man atbildēja: “Nu kā, mēs runājam latviski, mēs tak esam latvieši.” Un uz manu otro jautājumu, vai viņi saprot un, ja nesaprot, kā tad viņi izturas, — šie jaunieši atbildēja: "Ja viņi nesaprot un negrib stāvēt un klausīties, lai viņi iet projām. Kāpēc mums runāt krieviski, ja esam latvieši?” Saglabāt šādu nacionālo pašapziņu pēc tik daudzām paaudzēm Sibirijā, manuprāt, tas ir tāds liels sasniegums, kas diemžēl ne vienmēr pie mums ir vērojams.

Stāsta bulānietis Juris Kadaks.
— Mums jau līdz 37. gadam bij riktīga latviešu skola sava. A 37. gadā viņus te represēja. Līdz karam jau mūs te uz dienestu neņēma! A ka sākas karš, bij tā rakstniece Anna Sakse, viņa visu Krasnojarskas novadu apbraukāja uz riņķi, kur latvieši dzīvoja, paņēma — visi bij latviešu divīzijā.
— Latvieši labi karotāji bija?
— Kas pirmais vāciešus padzina no Maskavas? Latvieši!
— Kā jūs domājat: kādi tai Bulānai turpmākie gadi būs?
— Kādi te viņai var būt labumi, ka paliek tik tie pensionieri? Jaunie strādnieki mums tikai te kādi 40 ir.
— Vai nav žēl, ka aiziet bojā ciems tik skaistā vietā?
— Kas tagad viņš ir! Vot, ja būtu redzējuši, kāds bij tas ciems! Bij piecu ielu. Trīsdesmitos gados, kad es gāju skolā, kur tad bij kaut kur pie trīs simtu skolnieku. A tagad — piecpadsmit. 37. gadā mēs jau ar nezināj ne ā, ne bē. Mans tēvs bij 32. gadā par kolektīva priekšnieku. Te div kolhozi bij šai ciemā. Bij “Ciņa” un “Sarkanais Oktobris”. Mans tēvs iedeva 5 kilogrami uz darba dienu, a “Cīņā” 250 grami. Vot, par to manu tēvu notiesāja uz desmit gadi un konfiscēj visu imuščestvo. Aizsūtīja uz Vostoku, tur ir tāda pilsēta Svobodnij. Vot, tur viņš uz būvi i nomira.
— Un kas ar kolektīvu notika?
Viņš salējās ar kopā 34. vai 35. gadā, sagāja vienā kolhozā. Pa velti, galīgi pa velti strādāja. Te ir tā balandite, i tās nevarēja atrast. Viss bij noēsts. Un, kad nāca mežā tās zirgu skābenes, salasa un atnes, lai pavārs tev izvāra. Tam vēl labi, kam bij govīte slaucama, a kam nebij... Pampa, mira, ai, ai, ai...
— Tad līdz tam kolektīvam tie labākie laiki bija?
— Viensētā jau dzīvoja, ak kungs! Pa ielu te kad gāja, nevarēja nopriecāties. Mūsu Bulāna skaitījās rajonā visskaistākais ciems. Tur, kur baznīca stāv, tur viss tas stūris tikpat kā parks.
— Bet ar to baznīcu jau arī interesantas lietas, latvieši paši to torni gāzuši?
— Paši. Komunisti. Bij pulkstens liels, papriekš to pulksteni nogāza ..
Zin ko, pieej Rīgā pie Brīvības pieminekli un tad, vot, pilnā balsi sak, ko mēs sakām te Bulānas latvieši!
Skolotāju Veru Gūtmani jau var ieskaitīt jaunās paaudzes bulāniešos, starp citu, viņa vasarā kopā ar skolēniem bija arī Latvijā.
— Kā tas jums bija — atbraukt uz tēvu tēvu zemi?
— Kāda sajūta? Pirmo reizi, kad es biju Latvijā, man gribējās raudāt, kad es biju kopā ar māsu pirmo reizi.
— Kurā gadā?
— Tas bija astoņdesmit septītajā. Tagad jau es braucu kā uz mājām un gribas aizbraukt katru gadu.
— Tad jau ir divas mājas — Bulāna un Latvija?
— No Bulānas nekad nebrauktu prom, un, ja tā būtu iznācis, tad tikai uz Latviju.
— Tagad brauc no Latvijas skolotāji. Vai bērniem tas ir saprotams — kāpēc latviešu valoda jāmācās?
Es jau arī katru reizi bērniem stāstu — jūs esat latvieši. Tagad esam Krievijā, bet mums jāzin, no kurienes esam nākuši.
— Kādu jūs nākotni redzat latviešu Bulānai?
— Būtu labi, ka brauktu tie latvieši atpakaļ uz Bulānu, kas kādreiz aizbraukuši. Tad to krievu nebūtu tik daudz.
— Un vai Latviju jūs jūtat kā atbalstu, kā savējos?
—Man Latvijā ir savējie. Tāpat kā Bulānā.
Juris Zalāns ekspedīcijā bija labākais ciema pazinējs, jo aizapgājušo ziemu viņš bija pirmais latviešu valodas skolotājs Bulānā — gandrīz pēc 60 gadiem ...
Neviens jau īsti nemaz nezināja, kas tur priekšā sagaida. Un es biju sagatavojies uz pašu sliktāko variantu. Es domāju, ka neviens tur latviski vairs nerunā. (Jn tad, kad tu tur aizbrauc un redzi, ka pilnīgi viss ciems runā latviski, tas ir šoks. Milzīgs šoks. Jo, patiesām, viņi pat visas savas darba attiecības kārto latviešu valodā. Arī bērni runā. Protams, bērni un jaunākā paaudze latviski runā mazāk, bet tomēr runā. Un tur Sibirijā tad tas jautājums — kas tad latvietis tāds ir —jo īpaši asi parādījās. Mēs it kā bijām sūtīti atnest sibīriešiem to latviskumu. Bet kas tas latviskums tāds īsti ir? It īpaši attiecībā uz vecāko paaudzi, kas tur dzīvo, — septiņdesmitgadīgie, astoņdesmitgadīgie cilvēki. Viņi pēc jebkādiem kritērijiem, kurus vien mēs varam iedomāties, tiešam ir latvieši.
— Viņus 37. gadā saņēma nevainīgus, un tā viņus nonāvēja. Manu brāli ar paņēma. Bezvainīgi nogalināti. To kapa vietu jau riktīgi vēl nezin. Pieminekli jau grib taisīt Minusinskā, tur tai muzejā, sarakstos viņi visi ir — 68 cilvēki no Bulānas.
Skolotāji mums bij — direktors Teteris Ausma un Gobis bij, un Germāns un Dreimanis bij.
— Rakstīt un lasīt latviski skolā iemācījāties? Aizmirsies nav?
— Jā, jā. Savu valodu es nekad neaizmirsiš. Kad es dabūj pa latviski izrunāties, man ir ļoti liels prieks.
— Tālu jau mēs esam viens no otra — 5 tūkstoši kilometru. Bet, kad latvieši atbrauc, vai ir kā savējie?
— A jūt, ka radi, liekas, ka radi. Vot, atbrauca te aizpērn, teātri rādija. Ak kungs, cik mīļi paklausīties latviešu teātri! Nu visur krievi, pa televizoru krievi, a te uzreiz rāda latviski, runā pa latviski. Nu tik mīļi, taisni sirds raud iekšā...
— Jūs jau atceraties, kāda bija Bulāna kādreiz pirms kara?
— Vai, te jau bij piecas ielas! Liels ciems, a kā visi sāka izbraukties, te dikti grūti dzīvot, brauca, meklēja, kur labāk dzīvot.
Viensētas kad bij, tad kādi saimnieki bij, tā tie kalni saucās. Viņi vēl tagad tā saucas. Te ir Lindenberģu kalns, Bernātu kalns, Bizdānu kalns, Būdu kalns, tur ir ar Būdu upīte, vot, tur bij mana tēva lauki. Kad gāju darbā, es teicu vēl — pa saviem tēva Jaukiem pastaigāju. Un Putniņ kalns ir. Viņi tā visi rakstās.
Kādreiz viensētniecibā bij katram savs kalns, tur sēja maizīti, tur brauca, pļāv sien. Vel bij otri Būdas, Taigas Būdas saucas, viņi dzīvoja taigā. Mēs jau bijām Bulānas Būdas.
— Un kas Taigas Būdās dzīvoja?
— Viņiem bij savs aveņdārzs, savs bišu dārzs. viņiem bij un mellenes un zustrenes, viss viņiem bij, un viņi dzīvoja dziļi taigā iekšā.
— Kas tur tagad ir?
— Tur izputināts ir.

— Jūs te garu mūžu nodzīvojuši, kā jūs skatāties, kā latvieši strādā?
Viņi strādāja kā zvēri. Viņiem nav cenas! Nenocenij to cilvēku, kā viņš strādā. Veltīgi viņš strādā, tā viņš ir bijis, un tā viņš tagad ir.
Bet vēl es grib jums uzprasīt — kāpēc, ja rāda Ameriku vai citu valsti kādu pa kino, rāda pa viņu valodu, bet kāpēc rāda latviešu, bet viss pa krieviski? Vienreiz rādija, televizorā tas bij, — ienāca viena latviešu vecenīte, uzlika puķes uz galda un pateica:

“Labdien, mīļie draugi, lai Dievs dod draudzību un mīlību” (Un viss, un vairāk nav. Televizorā tas bij, rādija kino, es aizmirsu, vai Čehoslovakiju vai ko.
Mēs tak ar esam cilvēki. Nu igauņu prezidents bij. Puķes licis pie to pieminekli tiem represirovannije, un ar Jāņu svētkiem apsveicinājis, un runu turējis. Ar visu saimi viņš ir bijis. Savisārs, ja, Savisārs.
— Kur viņš bija?
— Kambrodā, Augšsuituks.
— Cik tālu tas ir?
Astoņdesmit kilometru vai. Un Verbulānā [Augšbulānā] viņš bijis. Verbulāna no mums ir septiņi kilometri. Tur arī ir igauņi.
— Jūs gaidītu, kad atbrauktu no Latvijas kādi valstsvīri?
— Gaiditam! Varbūt viņš mums kaut ko labāku pasolītu.
— Ko jūs gaidītu no Latvijas valstsvīriem?
— Nu, lai mēs arī būtu cilvēki! Lai mūs neatšķirtu no Latvijas. Ja jūs nebrauktu, tad jau mēs būtu pavisam nomesti. Tā jau mēs visu laiku dzīvojām nomesti.
Vēlreiz citēju skolotāja Jāņa Driķa pirms simts gadiem rakstīto, ka viņam ceļā uz Bulānu negadījās nekādas likstas, un tas arī nevarēja citādi būt, jo vecie dzimtenes draugi — mēness, saule un Dieva acs ceļoja visur līdzi. Tāpat veiksme pavadīja arī Latvijas zinātnieku ekspedīciju augustā.
 

RADIORAIDĪJUMA “DIMENSIJAS” II DAĻA

Šoreiz raidījumā par to, cik dzīvs ir latviskais gars tradīcijās, valodā un dziesmās, ko vēl dzied latvieši, gandrīz pusotru gadu simtu dzīvodami Sajānu kalnu piekājē.
Stāsta Milda Drone, viena no vecākajām bulānietēm.
— Kādreiz jau, vot, tādi skuķi mēs bijām, mēs uzgājām, vot, kalnā, tas bija mūsu kalns — Čukņkalns, un tur nopinām sev kroņus un ko. Un ziņģēdami nākam lejā, tad jau bija pilla Bulāna, māja pie mājas, te jau ar dažs labs večuks iznāk ara: nu, uzziņģējat te pret manu māju, nu, uzziņģējat! Tā vienādi mūs sagaidīja.
— Un tad visas meitas tā gāja no kalna?
— No kalna, ja, salasījās, un man bija tāds prāts, kad man patika tās ziņģes, kādreiz jau mamma, vot, pie ratiņa vērpa, nu, vot, to ziņgīti man iemācīja. Man bija tā galva tāda laba, kad jau kād div trīs reiz es dzirdēju, es mācēju jau. Man ir dikti pulka tās ziņģes. Un, vot, tagad sēžu uz ielas viens pats, un nav ko darīt, un, vot, dundinā pamazām.
—Tā savā nodabā dziedat pa dziesmiņai?
— Jā. Viena pati. Nu, kaut ne dikti, nu, tā paklusu.
— Vai vienatnē tādas priecīgas ziņģes dziedat jeb skumjas?
— Es, kā gadās. Kādi gadās.
— Un tā vieglāk paliek, kad padzied?
— Tā kā bišku labāk ir. Nu tad uzziņģēsim kādu! Kādu nieka ziņģīti.
Par latviešu dziesmas likteni stāsta folkloriste Baiba Putniņa.
— Man liekas, ka bulāniešu dziesmu liktenis ir līdzīgs viņu pašu liktenim. Tas ir raibs kā dzeņa vēders, kā viņi paši saka, jo te uz sādžas tipa ciemu ir atplūduši cilvēki no dažādiem Latvijas novadiem un arī ir atnesuši sev līdzi šis dažādās tradīcijas. Un, man liekas, pārsvaru te ir guvušas Kurzemes tradīcijas. Jo to mēs jūtam jau valodā, visas šis aprautās galotnes. Sieviešu dzimtes vietā saka vīriešu dzimti. Piemēram, mēs ilgi nesapratām, kas tas Kazaku Pauls ir, un izrādās, ka tā ir Kazaku Paulīne. Un dziesmiņā viņa dzied nevis “pelīt' ...”, bet “peliņš brauc, rati čikst”. Tāpat kā Lejas Kurzemē, bulānieši nošķir ziņģes no dziesmām. Par ziņģēm viņi sauc visas laicīgās dziesmas — gan tautasdziesmas, gan romances, gan ziņģes, bet ar dziesmām saprot garīgās baznīcas dziesmas. Un šādi galvenie sanākšanas veidi, kad cilvēki visvairāk kopā ir dziedājuši, ir tie paši mūsu gadskārtu svētki — Jāņi, Ziemassvētki. Arī kapos Vasarsvētkos viņi sanāk kopā, un vēl lielāka dziedāšana ir kāzās. Ļoti īpatnēji, ka te ir savijies tautasdziesmu slānis kopā ar ziņģu slāni, turklāt ziņģēm gūstot virsroku. Ļoti labi, tāpat kā Lejas Kurzemē bulānieši ir saglabājuši Stendera laika ziņģes, kas Latvijā tiešām ir tikai Kurzemē palikušas. Kāzās apdziedāšanās tiek skandēta senajā melodijā, bet mičošanas dziesma tiek dziedāta “Gaudeamus” melodijā ar vārdiem “Brāļi, šodien priecājaties”. Kad līgavai noņem vainagu, tad dzied “Es pinu miršu kronīti” ļoti ziņģiskā formā.

Visvairāk dziesmu un ziņģu zina Paulīne Cine, ciemā viņa ir visvecākā — mūžs jau deviņdesmit otrajā dzīves gadā.
— Par Paulīni ir jāsaka arī tas, ka viņa ir ciema garīgā dvēsele, kaut arī viņai ir 92. gads. Un viņa joprojām vada izvadīšanas un kristī bērnus.
— Kas ir tas atšķirīgais no Latvijas latviešu dziesmām un dziedāšanas veida?
— Man liekas, ka bulānieši ir bijuši visu laiku nošķirti no pasaules. (Un līdz ar to viņiem ir savas īpatnējas dziesmas izveidojušās. Tādas ir šis izsūtīto un trimdinieku dziesmas, kādas mēs nesastopam nekur citur. (Jn tad vēl viņiem ir tādi Īpatnēji, iespējams, no slāviem pārņemti atkārtojumi. Piemēram, “Kur tu skriesi, vanadziņi” viņi dzied ar atkārtojumu “ar tiem vaska, vaska spārniņiem” — tā ļoti interesanti.
Bulānieši stāsta arī par Jāņiem. Jāņus viņi svin pa vecam.
— Man, protams, žēl, ka mēs tur nebijām Jāņos. Pie šī Jāņu vecā svinēšanas stila viņi turas joprojām un pat pārmet mums, ka mēs to darām pa jaunam. Ziemassvētki ir saistīti ar baznīcu, turpretī Jāņi ir tīri pagāniski svētki. Ozoli Sibirijā neaug, tāpēc viņi savas mājas un pagalmus ir pušķojuši ar meijām. No meijām arī vīriešiem un puišiem vainagus pinuši, bet meitām ziedu vainagus. Un, tāpat kā Latvijā, viņiem ļoti spēcīga ir bijusi apdziedāšanās tradīcija. Dzied galvenokārt te ļoti īpatnējā melodijā, kas pie mums galvenokārt ir raksturīga Piebalgai.
Kor.: Kādas tev radās pārdomas pēc šī brauciena? Pārdomas par to, kas mēs esam latvieši šeit un kas latvieši tur. Kā tas latvietis izdzīvo tik ārkārtīgi grūtos apstākļos? Un kas ir dziesma šo smago apstākļu kopumā?
— Man likās, ka Sibīrija ir tādu lielu kontrastu zeme, ka tur sadzīvo nātres cilvēku augumā ar ļoti labi koptiem dārziem pagalma iekšpusē. Un te ir brīvība cilvēku domai, un šī brīvā domāšana arī jūtama cilvēku attieksmēs. Ja viņi tā domāja, tad viņi tā arī pateica. Bet tā personīgi man likās, ka es esmu nonākusi pagātnē, Bulānieši arī pārmeta mums, ka mēs viņus tik vēlu esam ieraudzījuši. Viņi teica: “Tad, kad mēs bijām ziedoša Bulāna, tad jūs mūs nemanījāt. Tad, kad jūs bijāt bagāti, kāpēc tad jūs nebraucāt?”
Diktore: Bulānas sievas ir tās, kuras cauri gadu desmitiem iznesušas dziesmu tradīciju un arī gara gaismu, it Īpaši Paulīne Cine, Bulānas vecākā iedzīvotāja. Viņa ir arī tā, kura ciemā kristi bērnus, ar Dieva vārdiem izvada aizgājējus un vislabāk atceras vecos tikumus.
— Vai Bulānā nesaka, ka šūpuli nevar tukšu šūpot?
— Jā, to mums noliedza mamma. Tad bērniņš tukšu runājot. Vai nu puisit's, vai meitiņa tukši runā. Nu ir jau tādi cilvēki ar, kas, vot, taisni var sagrābstīt ar rokām, ka viņš melo.
— Cik jūs esat nokristījusi bērniņus?
— Tas jau nu nav skaitlis... No trīsdesmit piektā gada es sāku to darbu darīt, bet man vēl bij palīgi, draudzenes bij. Tagad viņas visas nomirušas jau vairāki gadi. Tagad visi Dieva mierā. Es viena pati esmu palikusi.
— Kas jums visvairāk palīdz grūtos laikos?
— Nu es tik vienīgi domāju, ka Dieva spēks jau ar nāk palīgā (gailis dzied), jo redz tos apbēdinātos. Mēs jau, ticēdami tam Dievam, nepievilsimies. Un tas tomēr vienādi vairāk pie to Dievu. (Gailis dzied.)
Vienā no vecākajām mājām Bulānā dzīvo Runču saime. Runču Emma stāsta: — Šitā māja vairāk kā simts gadu.
Un tad kas jums vēl ir bez mājas, kādas ēkas vēl ir (saglabājušās) sētā?
 Pirte ir, kur mazgāties.
— Ko tad vēl jūs cēlāt bez pirts?
— Nu, vot, to klēti.
— Ko jūs klēti turat?
— Kad graudus dabūn vai kas, tos visus klētē, kur citur?
— Gaļu ar?
— Gaļu ar!
— Un drēbes, drēbes nē?
— Neē, drēbes nē. Cik mums tā bagātība, visa istabā.
— Un kas tā par lādi?
— Nu tās jau ir agrēkējās.
— Vai tādas te taisīja?
— Jā, taisīja.
— Vai es varu drusku apskatīt?
— Nu kā tad nevar, kā tad nevar apskatīt. Tās jau tās pūra lādes ir. “Sutināta bērza runga mana pūra dibenā,” — kādreiz jau tādu dziesmu dziedāju.
“Ar to es tevi nomielošu pirmā kāzu vakarā.”
— Kam tas veltīts?
— Tas vira mātei bija...
— Kā bija ar traukiem?
— Koka tādas cibiņas garenas taisīja — tuisišus no tāsēm, tur nu lēja rūgušpienu, ka brauca uz pļavām — sienu. Nu kas jau mazāk bija, ielika turpat biezo pienu tanīs cibiņās, vāciņu virsū.
— Nu un ko tad ģērba mugurā? Vai paši auda?
— Agrāku laiku, kad mana mamma visu, kamēr viņa te dzīvojis, priekš darba bija savas drēbes, tās bija pašaustas, a kad gāja uz baznīcu, tad bija no bodes, visvisādas kleitas. Linus sēja, linus mistīja, linus kulstīja visus, izauda un tad balināja. Es jums parādīšu, vēl mammas dvielis ir. Vot, šitais vēl manas mammas darbs ir, pati ir audusi, pati balinājusi. Un vēl savu vārdu Marija Tobiasa uzrakstīja, mēs viņu tā tura, glabā pa piemiņu.
— No vilnas auda kaut ko?
— No vilnas auda vadmalas audumu, mēs viņus noauda un linsēklas lika iekšā, un tad tās ziepes, un ar kājām mēs viņu vēlām, tad novēla abas puses, tad bija tā kā bodes vadmala. Vot, no tās vadmalas tad atkal šuva tos kostīmus.
Diktore: Ilmu Runci iztaujāja etnogrāfe Una Balode.
Una Balode: Pirmais pārsteigums man bija tas, ka viņi vispār runā latviski. Runā tik skaidrā, skaistā latviešu valodā. Tas bija galvenais pārsteigums. Pēc tam arī viss pārējais, kas tur nāca priekšā, — gan cimdi rakstainie, gan skaistās segas, par kurām var pilnīgi teikt, ka tās ir kaut kur Vidzemē austas, gan arī tie visi koka darbarīki, visas zirglietas. Man tas nebūtu bijis nekāds liels pārsteigums, ja es zinātu, ka tie ir cilvēki, kas atbraukuši pirms gadiem 50, vai nu labākajā gadījumā viņu bērni. Bet tad es sapratu, ka šie cilvēki vispār dzīvo tur ceturtajā, piektajā un sestajā paaudzē, kas savu mūžu Latviju nav redzējuši. (Jn, kā mēs zinām no vēstures, lielākā dala no viņu senčiem, kas tur ir ieradušies, ir atnākuši bezmaz kājām uz šo Bulānu, tātad neko līdzi viņi no Latvijas paņemt nevarēja, un tas viss tur ir radies uz vietas. Man bija svarīgi redzēt to, kas tad radīts uz vietas, ko bijis vērts atkārtot tajā jaunajā uzsāktajā dzīvē kā latviešiem.
Kor.: Kas saglabājas, kas paliek, kas nāk no jauna varbūt no citiem slāņiem Bulānas latviešu dzīvē?
— Pirmkārt, tradīcijas, cilvēka dzīves ritums. Tāds ritms, kā viņi tur dzīvo, Latvijā varētu būt bijis gadsimtu mijā. Tradīciju jomā viņi ir ļoti konservatīvi. Ja pie mums jau kaut kas iet uz priekšu, tad tur tas vēl tiek stingri saglabāts. Tas ir tas raksturīgais.
— Kādēļ viņi ir tik konservatīvi, kādēļ latvietis savu identitāti tā saglabājis, kaut gan visi faktori bijuši pret to?
— Acīmredzot viņi tomēr ir uzskatījuši, ka, ja viņi ir latvieši, tad viņiem ir jāsaglabā kaut kas tāds, kas ir atšķirīgs no citām tām tautām, kas dzīvo tur apkārt. Bieži vien, stāstot par tradīcijām, viņi teica: “Citi tā nedara, tā darām tikai mēs. Mēs mironi nevāķijam tā kā krievi, kas raud caurām naktīm. Mēs, kā latvieši, tikai vienu vakaru pasēžam un paraudam.” Tātad acīmredzot viņiem bija svarīgi izcelties citu tautu vidū. Viņi ar lepnumu stāstīja: “Mūs var pazīt pēc rakstainiem cimdiem. Citi tādus adīt neprot, vēl igauņi gan jā, bet pēc cimdiem uzreiz var pateikt, vot, ka tas ir igaunis vai latvietis.” Tātad viņiem acīmredzot šajā agresīvajā vidē, kas nāca no visām pusēm virsū arī ar svešām tradīcijām, bija svarīgi saglabāt savu identitāti. Kaut ko jau, protams, viņi ir pārņēmuši. Visvairāk tas attiecas uz ēkām, jo daba diktē savus noteikumus. Nav tas pats klimats tur Bulānā un te Latvijā. Dabas apstākļu diktēts ir slēgtais pagalms, kas ir izklāts ar dēļiem. Tāpat arī nožogotie dārzi. Tā nav Latvijas Vidzemes tipa izklaidus sēta.
Kor.: Vai tur ir kaut kas tāds saglabājies, kas Latvijā ir pazudis?
— Ja, Bulāna ir saglabājusies riebšana, pūšļošana, apvārdošana, jo tas bieži vien daudziem ciema iedzīvotājiem ir vienīgais pirmās palīdzības līdzeklis. Tāpat arī ar bērēm saistītie ticējumi, ka viņi “pienaglo nāvi”, tas ir, dzen naglu tajā vietā, kur mironis ir miris vai mazgāts. Šī tradīcija pie mums jau aizgājusi nebūtībā. Varbūt tā atgriežas tagad līdz ar šo te lielo tautas interesi par tradīcijām, par folkloru, par etnogrāfiju, bet viņiem tā nav interese, viņiem tā ir dzīves īstenība visos šajos laikos bijusi.
Vēl — Ainas Blinkenas vērtējums ekspedīcijas pēdējā dienā Bulānā.
— Es esmu ļoti gandarīta par šo braucienu, jo tā jau tagad bija vismaz piecus gadus veca iecere, — es noteikti gribēju vēl dzirdēt kādu citu latviešu novadu kādā no Krievijas tādiem attālākiem novadiem. Kā runā latvieši tik ilgā un tik ciešā izolētībā?
— Un ņemsim vērā šos 5 tūkstoši kilometrus, kas mūs atdala šobrīd no Latvijas, tas ir tā netverami mazliet.
— Tas ir tā netverami. Pārsteidza tas, ka šeit, daudz tālākā izolētībā, daudz tālākā apvidū no Latvijas, šī valoda ir vēl vairāk iekonservēta, nekā, piemēram, tas bija Baškīrijā. Arī laika ziņā šī nometne vecāka.
— Vai tā ir mūsu senču valoda, ko mēs te dzirdam?
— Jā, modernizējusies ir maz. Protams, tā nevar būt, ka valoda var pastāvēt pilnīgi nemainiga, pati dzīve jau nepastāv nemainiga, arī domāšanas veidā jau kaut kas mainās, līdz ar to tam visam valodā jāatspoguļojas. (Un te ir interesanti arī pavērot dažādu paaudžu atšķirības. mēs paklausījāmies Paulīni Cini, kurai ir 90 gadu, mēs paklausījāmies Vilmu Leimani, kurai ir 40 gadu, paklausījāmies mazo Allu Leimani, 13 gadus vecu meiteni. (Un visas viņas runā latviski un tomēr katra atšķirīgi. Un, piemēram, Paulines tantei 90 gadu krātajā leksikā tomēr ir ļoti maz slāvisma, viņa vienkārši iztiek bez šiem vārdiem, viņai ir saglabājies tas, ko mēs saucam par valodas izjūtu, par savas latviskās valodas izjūtu.
Es domāju, ka šī Paulīnes tante ir īpašs sarunas objekts un tiešām tas varētu būt arī psihologa un varbūt etnopsihologa interešu objekts, — kā cilvēks savā garajā un tomēr grūtajā mūžā ir varējis saglabāt tādu gaišu domāšanu un milzīgu labvēlību pret visiem cilvēkiem. Viņas pašas bērni — Bulānas vidējā paaudze — te jau ar veseliem dzimtu čemuriem mēs varam sastapties, tik daudz Ciņu uzvārdu un daudz Kalniņu un Blanku. Interesanti ir tas, ka šeit nelieto vārdu “ģimene”.
— “Saime”.
— Tikai “saime”.
— Kas vispār ir latvietība, kā tā spēj saglabāties? Mēs esam raduši domāt, ka latvietība apzināma ar valsti, ar savu politisko apziņu. Baškirijā tas tā nav, šeit tā nav, līdz ar to šis jautājums — kas ir latvietis un kas ir latvietība, — iegūst kaut kādu pilnīgi citu dimensiju.
— Jautājums, es domāju, joprojām ir atklāts. Katrā ziņā latvietība nav tautas dziesmu skaitīšana, un latvietība nav pastalu valkāšana, un latvietība nav arī latviešu valodas runāšana. Tur ir milzīgs komplekss — domāšanas veids, uzvedība un savējo izpratne. Bulānas latvieši, es domāju, ir vistīrākie latvietības nesēji šeit. Bet daudzi no viņiem negrib braukt uz Latviju, tātad nebūt nav vajadzīgs, lai mēs, latvieši, dzīvotu vienā kompaktā teritorijā un tikai tad būtu latvieši.
— Tas ir pārsteigums mums pašiem?
— Jā, tas ir pārsteigums mums pašiem.
— Un varbūt ar laiku psihologi vai etnopsihologi, vai sociologi, vai vēsturnieki to varēs definēt, bet pašreiz vismaz šis tālās kolonijas mums ir miklas, un pēdējais bridis ir, kad mēs sākam par to domāt. Lietuvieši savas saliņas Krievijā jau daudz senāk sāka pētīt, un viņi rīkoja ekspedīcijas uz turieni un pat savā dialekta atlantā ietvēra Baltkrievijā dzīvojošos lietuviešus. To mēs līdz šim nebijām darījuši.
— Vēl nav zaudēts?
— Tagad ir jāmeklē, jo tagad mums nav vairs vienalga, vai mēs esam maz vai daudz.
Diktore: Raidījumam izskanot, vēlreiz — Paulīne Cine.
— Kor.: Ko jūs, Bulānas latvieši, gribētu pateikt Latvijas latviešiem ar visu to jūsu garo dzīves gājumu?
P. C.: Tik saku vienīgi, ka jūs mūs ļoti mīlējiet, cik tālu ceļu brauc mūs apraudzīt mūsu mīļie latvieši. Un tā viņus pasveiciniet, lai Dievs svētī un lai pasargā jūs, uz vietas dzīvojot un braucot pie mums ciemos.


Šajā Interneta vietnē iekļauto materiālu lietošana paredzēta vienīgi informatīviem un izglītības mērķiem.
 


Uz: Lejas Bulāna
      Gulags_lv
      Noziegumi pret cilvēci