Latvieši tālajā Magadanā
Vineta DANIELE

Magadanai - 65

Magadana atrodas Nagajevas līča krastā, un ceļš bijis ļoti tāls (7000 km tikai vienā virzienā). Brauciena laikā esot bijis jādomā par 1941. un 1949. gada izsūtīšanām uz Sibīriju - necilvēcīgos apstākļos uz nezināmu nākotni. Magadanā joprojām ir teritorijas, kur bijušas izsūtīto nometnes un sargtorņi. Ir piemineklis visiem represētajiem «Skumju maska». Pilsēta pēc Latvijas mērogiem nav īpaši liela (180 000 iedz. Magadanas apgabalā, kas ir viens no lielākajiem apgabaliem Krievijā, 130 000 iedzīvotāju pašā pilsētā). Visapkārt tikai klintis un koki. Apkārtne šķiet mežonīga, un pilsētā mēdz ieklīst lāči.

"Redzējām, kā cilvēki Magadanā svin pilsētas svētkus. Cilvēkiem Latvijā un Eiropā ir aizmirsies, ka visi var vienkārši sanākt kopā bez īpaša iemesla priecāties — bez jebkādiem zemtekstiem un aprēķiniem, savukārt Magadanas iedzīvotāji ir atvērti, viesmīlīgi, draudzīgi, atklāti, nesavtīgi un dvēseliski bagāti. Apbrīnojama ir viņu spēja priecāties par to, ka viņi var priecātie," teic Kristīne.
 
Magadana ir bagāta ar raibo nacionālo sastāvu — vairāk kā 100 dažādu tautību pārstāvji. Pilsēta radās vienkārši — 1928.gadā latvietim Kārlim Luksam iepatikās vieta, kur tagad ir Magadana, un viņš nosūtīja uz Maskavu telegrammu, rakstot, ka tā ir brīnišķīga vieta tūrisma vai kultūras bāzei, taču patiesībā viņš vēlējās izveidot bāzi Kolmas zelta krājumu izpētei.  Luks bija Ziemeļu komitejas priekšsēdētaja vietnieks (daži avoti min citu vārdu - pirmās Komas ekspedīcijas vadītāja palīgu Ceregerdskiju, kurš  tajā pašā gadā kartē ierakstīju skanīgo vārdu Magadana, taču neviens nenoliedza Luksa īpašo lomu pilsētas izveidošanā tieši šajā vietā). 1932. gadā Magadanā ieradās vēl viens latvietis Eduards Bērziņš, kurš cēla pašu pilsētu, arī koncentrācijas nometnes. Magadanā bija derīgie izrakteņi, tādēļ vajadzēja cilvēkus, kas strādā šajā nozarē. Magadanas nometnēm cauri izgāja miljons cilvēku, no kuriem 200 000 tur arī beidza savu dzīvi.

Magadanā dzīvo gan cilvēki, kuri turp devušies peļņas nolūkos, gan augstskolu beidzēji, kuriem likums paredzēja, ka pēc izglītības iegūšanas trīs gadi jādzīvo ārpus valsts, kā arī izsūtītie.

Dažādie latvieši

Salīdzinot latviešu kultūru Latvijā un Magadanā, Kristīne atzīst, ka latvieši «šeit» un «tur» patiešām ir ļoti atšķirīgi. Vārds «Latvija» magadaniešiem asociējas ar Latvijas rupjmaizi, tās smaržu un garšu. Ir cilvēki, kuriem ļoti pietrūkst priedes smaržas. Viens no magadaniešiem teicis, ka mēs Latvijā neprotam sajust Latviju - kašķējamies par sīkumiem, nenovērtējot to, kas mums ir. Viņš teicis: «Jums nav jādomā par pašu galveno – par to, ka jums nav.» Magadanā nav iespējas aiziet uz Latvijas jūru, nopirkt mūsu rupjmaizi, nav atviešu radio vai laikrakstu. Turienes latvieši priecājas par katru vēsti no tēvzemes- īpaši svarīga ir apziņa, ka esi vajadzīgs Latvijai. Ikviens mēģina pielāgoties apstākļiem, tomēr ir lietas, kuras nevar aizmirst, bez kurām ir grūti dzīvot. Magadanā latviešus vieno vēlēšanās saglabāt latviešu valodu. Pilsētā un tās apgabalā ir daudz jaukto ģimeņu, tomēr vēlme runāt latviski ir ļoti izteikta, gluži tāpat kā vēlme saņemt kādu ziņu no Latvijas, vienalga, cik senu latviešu laikrakstu.

Dažādo dzīves apstākļu dēļ ir būtiska atšķirība starp Rietumu un Austrumu latviešu vajadzībām un vēlmēm. Vajadzības attiecībā uz kultūras saglabāšanu ir līdzīgas, tomēr Austrumu latvieši ir spiesti būt vēl tālāk no Latvijas tehnikas trūkuma dēļ.

Ir svarīgi, lai ne tikai Magadanas latvieši ilgotos pēc latviešim Latvijā, bet arī, lai Latvijas latvieši ilgotos pēc Magadanas latviešiem. Starp latviešiem «šeit» un «tur» nenotiek savstarpēja informācijas apmaiņa, tādēļ plānots veidot informatīvo materiālu sēriju ar nosaukumu «Latvieši pasaulē». Kristīne uzskata, ka Diasporas atbalsta programma attieksies uz ikvienu cilvēku, kurš jūtas kā latvietis un vēlas piederēt šai kopienai.

Šobrīd, pateicoties Latvijas finansiālam atbalstam, Magadanā darbojas Etnokultūras centrs.

Jāpateicas  Pasaules brīvo latviešu organizācijai, kura ir ieguldījusi gan finansiālos, gan cilvēkresursus, lai latviešu kopienas ārzemēs varētu pastāvēt. Latvijas tautu nedrīkst dalīt vairākās daļās — tie, kas dzīvo Latvijā, un tie, kas dzīvo ārpus Latvijas.
 
Jāpiekrīt viedoklim, ka ne visi latvieši Magadanā grib, lai uz viņiem tiktu attiecināta Diasporas atbalsta programma, tomēr vairākums to vēlas. Izdzīvošanas spīts ir tieši tas, kas palīdzējis latviešiem svešumā saglabāt savu nacionālo identitāti. Diemžēl latvieši Latvijā neprot saskatīt dzīvē pozitīvo, pievērš pārāk lielu uzmanību sīkumiem, neprotot priecāties. Tā ir galvenā atšķirība starp latviešiem Magadanā un latviešiem Latvijā.

Šogad Latvijas biedrībai Magadanā ir 10 gadu jubileja. Rudenī svinēs Latvijas kultūras dienas ar latviešu filmām vietējā kinoteātrī un trijās viņu televīzijās. Būs konkurss «Vai tu pazīsti Latviju?» un latviešu virtuves dienas, pasākumā iesaistoties vietējām kafejnīcām.

Latgales reģions ir sociāli un ekonomiski attīstītāks. Galvenā līdzība ir rakstura iezīmes — augsts pašvērtējums un mērķtiecīgums. Viņi nebūt neuzskata sevi par neveiksminiekiem, ir apbrīnojama spēja izdzīvot un attīstīties, saglabāt savas kultūras mantojumu.

Viena tauta un viena vēsture

Atvadas no latviešiem Magadanā bijušas vissmagākās. Cilvēki, kuri Magadanā pavadīja ciemiņus, raudāja, apzinoties, ka viesi pēc 24 stundām būs Latvijā, sajutīs priežu smaržu un Latvijas jūru.

Pēc viesošanās Magadanā Kristīne Vāgnere minēja būtisku atziņu, kas vistiešāk attiecas uz mūsu saikni ar latviešiem svešumā: «Vienmēr ir vieglāk saprast to, kas ir tuvāk, kas ir redzams ikdienā. Grūtāk ir saprast ko tālāku, ne tik bieži sastopamu. Taču esot kaut mirkli blakus, runājot, klausoties un izprotot, viss ir vienkārši un skaisti. Tas bija kā ceļojums tautas vēsturē un izdzīvošanas spītā». Tik ļoti emocionāla bijusi tikšanās ar Magadanas latviešiem, iepazīstot viņu dzīvi, ne tik vieglos un pat traģiskos dzīves stāstus svešumā.

dialogi.lv  5.09.2004