Ko darīt ar Sibīrijas latgaliešiem?
Margita Zālīte, Latvijas Kultūras akadēmija
Pagājušā gada septembrī Latvijas Universitātes un Kultūras akadēmijas studenti un pasniedzēji viesojās pie latgaliešu pēcnācējiem Sibīrijā, Timofejevkas ciematā. Pie tiem, kas 19. gadsimta beigās paši devās meklēt teritorijas jaunas dzīves sākšanai.
Tagad, pēc vairāk nekā gadsimta, sākusies refleksija par palīdzību Sibīrijas latgaliešiem. Refleksija vispār ir savdabīgs mazohisma paveids: kairināt prātu, bet nekad to neapmierināt līdz galam. Jo vairāk cilvēks pakļāvis sevi kultūras uzspiestajām regulām, jo refleksijas process kļūst pašmocībās izstieptāks.
Kas latviešiem darāms Sibīrijā?
Turpinot ierasto refleksiju: kā būt ar Sibīrijas latgalieti? Kur viņam dēties, jau trešo līdz piekto paaudzi dzīvojot prom no etniskās dzimtenes? Viņš jau sen asimilējies, bet arvien vēl runā 19. gadsimta latgaliešu valodas sajaukumā ar mūsdienu krievu valodu.
Lai runātu par svešo, jādefinē sevi. Kā tad ir ar manu latvisko kultūru (lasām – pseidolatgalisko, ja pieņem, ka mani vecāki un vecvecāki pa daļai nākuši no Latgales)? Ar manis radīto kultūras produktu? Ko es varu piedāvāt Latvijai? Kāds ir mans pienesums tās mentālajam nacionālajam kopproduktam? Es dziedu Dziesmu svētkos, mācos svešvalodas, stāstu ārzemēs un ārzemniekiem par Latviju. Bet kā Latvijas mentālā genofonda summu papildina kopējās ekspedīcijas ar Janīnu Kursīti pagājušajā rudenī, kad devāmies:
1) pēdējo kuršu medībās uz Lietuvas piekrasti,
2) pēdējo latgaļu meklēšanā uz 5000 km attāliem Sibīrijas ciematiem?
Un cik tam pašam Latvijas mentālajam genofondam nāktu par labu papildināšana ar Sibīrijas latgaliešu attransportēšanas failiem uz etniskās izcelsmes zemēm?
Jautājums strīdīgs. Ja skatās no emocionālās puses – katram ir tiesības uz savām asinīm, tādēļ jāved tik šurp. Citādi sanāk, no sociālpsiholoģiskā aspekta raugoties. Cilvēku pārspīlētā līdzjūtība, parasti nevietā, nereti nodara daudz lielāku postu. Attiecībā pret sibīriešiem mēs jau esam rietumnieki. Rietumeiropas cilvēks ar savu pārgudro iejaukšanos ārda nost gadu desmitiem pēc citas loģikas austo sociumu.
Starp citu, gan kuršiem, gan Sibīrijas latgaliešiem ir kopīga iezīme: tā ir trešā dzimteni neredzējušo paaudze. Tieši trešajā paaudzē, kā labāk zināms antropologiem, notiek lūzums: sākas neatgriezeniska asimilēšanās ar vietējiem. Sastaptie kursenieki bija vācieši vai lietuvieši visās savās izpausmēs, bet Sibīrijas latgalieši – nepārprotami krievi. Tikai abi ar tādu ērmību, ka viņu atmiņās uzpeld vecvecāku valodas un tradīciju īpatnības.
Nidā, piemēram, satikām ekstravagantu kursenieci Lizeloti Šraiberi, kas pamatā dzīvo Vācijā, bet ik gadus dodas apciemot senču mājas Kuršu kāpās. Es jautāju Lizelotei, kā uz viņas un viņas senču piederību kuršu tautai skatījās svešzemnieki, kad ģimene bija spiesta bēgt uz Vāciju 1944. gadā. Viņas atbildes stipri izklausās pēc jaunlaiku mitoloģijas. Lūk, ko stāstīja Lizelote: "Bija pavisam traki, kad ienāca krievi. Tie nezināja neko par kuršiem. To es te, Nidā, piedzīvoju. Daži no viņiem prata vācu valodu. Tie jautāja: "Kas jūs esat par tautu?" Mans tēvs atbildēja, ka ir kursis. "Kas tas tāds ir? Jūs esat vācieši? Kas tas kursis ir?" krievi nesaprata. Kāds vecs vīrs teica: "Es esmu prūsis." Krievi apjuka vēl vairāk. "Tā. Visus laivās un prom uz Sibīriju," krievs esot teicis." Interesanti, protams, kā ar laivu var doties no Baltijas jūras uz Sibīriju, bet tā jau tikai sadzīves pastarpināta mitoloģija, jo katram kursim pasaule sākas no laivas jeb kurēnas, kā viņi saka.
Kāpēc neviens negrasās vest visus kuršus atpakaļ uz Kuršu kāpu? Viņiem tur pat mājas saglabājušās! Kuršus izdzina no mājām kara situācija, bet latgalieši 19. gadsimta beigās paši devās piesolītās zemes meklēt. Tomēr pret Sibīrijas latgaliešiem mums kaut kā sirds kūst – nevietā.
Kam Sibīrijas latgaliešiem latvieši?
Esmu no paaudzes, kas veidojusi savu domāšanu uz komandu darba platformas, pamatā pēc brainstorming* principiem, kas vārdu "projekts" noteikti izmanto biežāk nekā vārdu "ģimene". Tādēļ man šķiet, ka abām pusēm ir konstruktīvi, bez sentimentalitātes jāapspriežas par katras prioritātēm un iespējām. Manis piedāvātās latviešu prioritātes attiecībā pret Sibīrijas latgaliešiem būtu: vēlme apzināties savas vēstures dažādās lapaspuses. Kāpēc, piemēram, tērēt savu brīvā laika potenciālu Sardīnijā vai tūrisma aģentūras organizētajā ceļojumā uz Ēģipti, kāpēc krāt zināšanas, kurām pēc tam nevar rast tiešu izmantojumu?
Savukārt Sibīrijas latgaliešu prioritātes ir jānoskaidro sarunu ceļā. Mēs tās nevaram te, Rīgā, Latviešu biedrības namā, kāju pār kāju pārlikuši, izzīst no pirksta. Ir jāveido saruna starp Latvijas un Sibīrijas latgaliešu pārstāvjiem, jāceļ kopīga idejas ēka, kurā vieta atrastos abām celtnieku pusēm.
Kā optimālo sadarbības variantu šobrīd redzu vispirms Sibīrijas latgaliešu ieinteresētajām personām organizētu braucienu uz Latgali un Latviju kopumā. Necelt rezervātu Latgalē, bet iesaistīt jau gatavās konstrukcijās, piemēram, vecākās paaudzes cilvēkiem piedāvājot piedalīties 3 x 3 nometnēs, jaunākajiem – pamācīties Latvijas skolās, pirmo posmu varbūt pat Latvijas krievu skolās, lai rastos loģisks pārejas posms. Tad skatīties, konsultēties ar profesionāļiem, ko darīt tālāk, ciktāl Latvijas kompetencē ir iejaukties etniskā mikrokosmosa pārbūvē. Pat nevilšus tam var nodarīt bojājumus vai bezjēdzību, jo starp Latviju un Sibīriju pastāv milzīga konceptuāla atšķirība – mēs mācāmies shēmās, bet Sibīrijas cilvēks vienkārši mācās. Ārpus jebkādām mums saskatāmām sistēmām. Viņu uzdevums ir dzīves māksla. Mēs to esam nodevuši valsts rokās un nodarbojamies tikai ar pirms mums uzkrāto zināšanu klasificēšanu. Milzīgajā Sibīrijas teritorijā, kur valsts lomu pilda tikai atsevišķas runas televizora ekrānā, dzīve ir galvenā tematika. Sibīrija ir kā apgriezta izrāde, kurā skatuves strādnieki ir uz skatuves, bet aktieri – kaut kur perifērijā.
Epilogs par dāvināšanu
Un vēl es domāju par dāvināšanu. Par dāvināšanu kādam kaut ko. Manuprāt, ir liela laime – just, kas otram nepieciešams. Būt veiksmīgam starpniekam, ceļa stabiņam nerealizētas idejas īstenošanas ceļā. Tā ir milzīga atbildība – būt pusceļam, būt kādam par pusceļu. Nav šaubu: tas būtu Latvijas mentālā genofonda papildinājums. Taču – vai Latvijai jāuzņemas būt par pusceļu Sibīrijas latgaliešu "mājupceļam"?
FAKTI
- Krievijas Federācijā dzīvo aptuveni 30 000 latviešu.
- Pagājušā gada 5. oktobrī tika pieņemta un apstiprināta Latviešu diasporas atbalsta programma.
- LU Filoloģijas fakultāte un Sabiedrības integrācijas fonds sākuši akciju "Palīdzēsim Sibīrijas latviešiem!", kuras mērķi ir palīdzēt Sibīrijas latviešiem apmeklēt etnisko dzimteni, sniegt iespēju mācīties latviešu valodu un materiāli atbalstīt vecos un trūcīgos.
- Šā gada jūnijā Rīgas Latviešu biedrība rīkos kārtējo Pasaules latviešu biedrību konferenci.
Latvieši pasaulē (Krievija) 25.04.2005
Uz: Lejas Bulāna
Gulags_lv
Noziegumi pret cilvēci