Maskavā
dzimusī latviete apgūst dzimto valodu, māca to tautiešiem
Sibīrijā un par visu uzraksta grāmatu
Zinot, ka viņa tiks fotografēta,
Tamāra Heidemane ierosina: vai tas nevarētu būt līdzās
ūdenssūknim Raiņa bulvārī iepretim Centrālajai
stacijai. Tam apkārt tādas cakotas metāla mežģīnes,
— viņa jūsmo, bet es domāju — kas par jocīgu
iegribu?
Intervijas dienā Tamāra
nav īsti vesela, tāpēc mēs runājam un
fotografējamies kafejnīcā. Līdz pumpim tomēr
aizejam. Uzzinu, tam Tamāras dzīvē ir svarīga
loma: Baškīrijas latvietes un bēgļu gaitās
Krievijā aizklīduša latvieša desmitgadīgā
meita pēc kara pirmoreiz atbrauc uz Latviju. Izkāpjot no
vilciena, viņai aizraujas elpa. Mājas nav sagrautas, un
cilvēki nav noskranduši un depresīvi. Bet tālāk,
ielas malā, slejas mazs, funkcionāls mākslas darbs!
Šis sūknis vienmēr viņai ir simbolizējis
atgriešanos.
Dēla pēdās
Par ceļu uz mājām ir
arī Tamāras grāmata Pamātes klēpī Sibīrijā,
ko nupat izdevis apgāds Likteņstāsti un kuras atvēršanas
svētki būs rīt. Deviņdesmitajos gados Krievijā
rakstītās dienasgrāmatas fragmenti kombinēti ar
bērnības atmiņām. Par tēvu, kas nošauts
1938.gada represijās. Par māti, kas meitai ilgus gadus stāstījusi,
ka tēvs aizgājis karā. Par tēva māti, ko
Tamāra redzējusi vienu reizi: meitenes pirms Latvijas
apciemojuma laikā satiktā mazā vecenīte
nometusies viņas priekšā ceros, raudājusi un, saņemdama
viņas rokas, kaut ko dedzīgi lūgusi. Tamāra
latviešu valodu toreiz vēl nav mācējusi, un večiņa,
to apjauzdama, raudājusi vēl vairāk.
Labu laiku pēc pārcelšanās
uz Latviju, 1990.gadā, Tamāra labprātīgi atgriezās
Krievijā, — lai mācītu tagad jau labi apgūto
dzimto valodu (pirmie vārdi bijuši «pati» un «tējkanna»!)
Sibīrijas latviešiem Krasnojarskā un Lejas Bulānā.
Precizitātei jāsaka, jau gadu pirms tam Bulānā
kopā ar otru tādu pašu entuziastu Juri Zalānu
bija strādājis viņas dēls Arnis.
Šis darbs devis piepildījumu
viņas dzīvei, bet arī uzplēsis brūces. Pusmūža
sieviete Bulānā nokristīta. Tagad jau mirušās
ciema «ceremoniju vadītājas» Ciņu Paulīnes
dotajai svētībai Tamāra ticējusi tikpat, cik
ordinēta mācītāja rokai. Tādu skaistumu, kāds
Sajānu nogāzēs valdījis ziemā, viņa
pirms tam nav redzējusi, taču spartiskie dzīves apstākļi
likuši atcerēties Krievijā pavadīto bērnību.
Divas stundas pie veikala gaidot maizi, negribot atmiņā nākuši
pēdējie kara gadi, Smoļenskas apgabalā. Septiņgadīgs
bērns tiek modināts piecos no rīta, lai, izstāvot
garu rindu, pārnestu ģimenes izdzīvošanas
tiesu...
Jau 1858.gadā dibinātās
Bulānas iemītnieki, kas, salīdzinot ar Krasnojarskā
dzīvojošajiem pirms un pēckara represiju atdzītajiem
tautiešiem, ir mazāk pārkrievojušies, ir pieraduši
pie vienkāršā dzīvesveida un uz Latviju braukt
neraujas. Tamāra piemin nesen šurp pārcēlušās
Melbāržu Ingu, Gūtmaņu Veru un Kalniņu
Ļenu (ģenitīvā locītie uzvārdi pa bulāniešu
modei tiek izrunāti pirms vārda!) — skatoties, kā
viņas iedzīvojas Latvijā, velkot paralēles ar
sevi.
Kompromisa grāmata
Dzīvojot Bulānā (Tamāra
tur vēlreiz atgriezusies 1997. un 1998.gadā), viņa
veikusi vēsturnieces cienīgu pētījumu. «Strādāt
un nepainteresēties, kas ir šis ciems, nebija iespējams,»
viņa saka. Pirms Pamātes klēpī Sibīrijā
tapis cits manuskripts — biezs, akadēmisks. Arhīva
dokumenti, atmiņas, — viss stingri sistematizēts: ticība,
izglītība, represijas. «No Minusinskas un Krasnojarskas
arhīviem burts burtā izrakstīju lietas par XX gs. 20.
— 30.gadu pirmajām represijām, par 40 ģimenēm.
Toreiz es to vēl varēju — man bija sarkanā padomju
pase. Darīju daudz ko tādu, ko neviens nebija uzdrošinājies.
Pierunāju Bulānas tantiņas rakstīt pieprasījumu
VDK un prokuratūrai, kas varēja pateikt, kur pazuduši
cilvēki 1937.gadā. Represēto bulāniešu
sarakstu, ko bija sācis rakstīt mans dēls Arnis, no
62 papildināju gandrīz divtik. Atbildes bija bez meliem.
Domāju: Krievijā taču atkal visu ko var «aizslēgt»,
un Bulānas māmuļas nekad to ,neuzzinās. viņas
sacīja: «Bet kas mums par to būs» Bailes,
bailes… Asinīs, zemapziņā iesēdušās
ļoti dziļi. Apzināju viņu likteņus,
aizpildīju arhīva aptaujas lapas, kas man bija iedotas Spīdolas
fondā.»
Apgāda Likteņstāsti
vadītāja Anita Mellupe, izlasot Tamāras ražojumu,
nolaidusi rokas: to taču nepirks, tomēr ir izteikusi apbrīnu
— kas tas par traku sievišķi, kurš spējis to
visu izpētīt! Tad radusies doma par kompromisu. Tas, ka grāmatas
tapšanā Lejas Bulānas baznīcas 115. jubilejas
gadā līdzekļus ieguldījusi arī Amerikas
latviešu evaņģēliski luteriskā baznīca
un divi individuāli aizokeāna ziedotāji, pēc Tamāras
domām, ir simboliski: «Caur savu mīlestību uz Bulānu
centos apvienot latviešus visā pasaulē. Domāju,
tas ir izdevies.»
Ieva Puķe.
Diena, 2001. gada 7. novembris.
