Uz sākumlapu   Home


Citi Sibīrijas latviešu ciemi. Augšbebri

Meitene no mazās Latvijas
Gunita Nagle

Lidija atbraukusi no ciema, kur viss ir citādi, nekā pārējā Sibīrijā

Omskas apgabala Augšbebros tagad ir 44 grādu aukstums, un ciema bērni, iejūguši zirgu kamanās, laiku pa laikam dodas izbraukt apkārtnes mežu, lauku un ciema ceļus. Brauciens ar zirgu pajūgā 14 gadu vecajai meitenei Lidijai Vokengūtei saistās ar vislielākajiem Sibīrijas ziemas priekiem, pēc kā viņa ilgojas, dzīvojot šeit, Latvijā. Mēnesi pamācījusies sev neierasti lielajā Valmieras ģimnāzijā, uzlabojusi savu latviešu valodu un ieguvusi jaunus draugus, Lidija neslēpj, cik ļoti viņa vēlas satikt Sibīrijas draugus un ģimeni. Katru dienu nopērkot pa kādai dāvanai, lai, ieradusies mājās 24.decembra vakarā, varētu būt gluži kā Ziemassvētku vecītis. Tikai bez bārdas un bargas balss.

Kad Lidijas mamma uzzinājusi, ka Valmieras ģimnāzija aicina pie sevis uz mēnesi pamācīties kādu no Augšbebru ciema, viņa atšķirībā no citām mātēm nav ne mirkli šaubījusies. Vienas dienas laikā sakravājusi jaunākās meitas somu, nokārtojusi vīzu un nopirkusi biļeti trīs dienu ilgajam braucienam ar vilcienu no Sibīrijas uz Latviju. Lidija ar mammu Valmierā jau šovasar bija dzīvojušas, iepazinušas šejienes ļaudis un guvušas pārliecību, ka te meitene nepazudīs. Tā nu 13.novembrī Lidija viena pati ieradusies Valmierā, iekārtojusies pie vasarā iegūtajiem draugiem un jau nākamajā dienā devusies uz skolu.

«Sākumā jau šķita, ka skola ir milzīga un klase — liela,» atceras Lidija. Bijis bailīgi. Augšbebru skolā bērni mācoties tikai līdz 4.klasei, tādēļ vecākie skolēni braucot uz 12 kilometrus attālo Martjuševskas vidusskolu. Tajā esot tikai nedaudz vairāk par simts skolēniem, kamēr Valmieras ģimnāzijā — ap 900. «Taču puiši un meitenes Latvijā tādi paši kā Sibīrijā — jautri un runātīgi,» saka Lidija. Kad viņa ievesta klasē, jau pirmajā starpbrīdī klases biedri saklupuši virsū iepazīties un jautāt, no kurienes viņa, kādēļ atbraukusi, kāds laiks Sibīrijā un vai pa Augšbebriem staigā lāči. «Aha, divi lāči,» nosmīn Lidija.

Martjuševskas vidusskolā visi skolēni no Augšbebru ciema tiekot uzskatīti par latviešiem. Pat tie, kuri pēc tautības ir krievi. «Mēs savā starpā sarunājamies latviski. Ar kļūdām, protams, bet cits citu saprotam, savukārt mūs neviens nesaprot. Un mums tas patīk,» Lidija stāsta tā, it kā Augšbebru ciema bērni būtu nodibinājuši paši savu republiku. Skolā mācību grāmatās viņa likusi prievītes ar izaustu vārdu Latvija. Viens no skolotājiem, kurš ik pa laikam mēdzis izmest naidīgas piezīmes par latviešiem, nicīgi pajautājis: «Lepojaties, ka latvieši?» Lidija spītīgi pasmaidījusi: «Jā, lepojamies!». Tiklīdz Augšbebru ciemā strādājošā skolotāja no Latvijas uzzinājusi, ka kāds uzdrošinās indīgi izteikties par latviešu pašlepnumu, aizmetusies uz skolas vecāku sapulci to pārspriest. Nu naidīgais skolotājs vairs ne ar pušplēstu vārdu nepieminot Latviju.

Lidijas vecmāmiņa, mamma un tētis esot latvieši, kuri dzīvo Augšbebros kopš tiem laikiem, kad Lidijas vecvectētiņš izsūtīts uz Sibīriju. Taču, vai tas bijis pirms kara, kad Krievijā dzīvojošie latvieši tika masveidā iznīcināti vai izsūtīti uz bada nomocīto Sibīriju, 1941.vai 1949.gadā, Lidija skaidri nezina. Līdz šim viņu tas nebija interesējis.

Toties viņa ir lepna, ka kaimiņciematos Augšbebrus smejoties sauc par mazo Latviju, jo tur tiekot svinēti tādi latviešu svētki, kādi nekur citur Sibīrijā. 18.novembrī sniegā iegrimušais ciems iedegoties mazās svecītēs, un tā vidū uzliesmojot liels ugunskurs, pie kura visi nākot sildīties. Vasaras saulgrieži tiek svinēti nevis naktī no 6.uz 7.jūliju, kā krievu ciemos, bet 23.jūnijā. Parasti visi kaimiņi braucot uz Augšbebriem svinēt Jāņus, jo tur svētki esot gaiši un priecīgi. Un arī Ziemassvētkus Augšbebros nesvin 6.janvārī, kā to dara pareizticīgie, bet 24.un 25.decembrī. Lidija pat īsti nezina, kā pareizticīgie svin Ziemassvētkus, jo ciemā arī krievu tautības ļaudis esot pieskaņojušies latviešu tradīcijām — saulgriežu vakarā vai nu iet ķekatās un ar dziesmām pelna sev pīrādziņus un citus kārumus, vai arī gaida ķekatniekus, iededzinot eglīti un dalot dāvanas.

Par Ziemassvētkiem Augšbebros Lidija stāsta ar tik sirsnīgu smaidu, ka nav ne mazāko šaubu — viņa skumst pēc mājām. Taču vienlaikus Lidija pieļauj iespēju, ka kādreiz viņa varētu braukt uz Latviju studēt un, kas zina, varbūt arī palikt šeit uz dzīvi. «Te galu galā mani senči dzīvojuši,» viņa saka.

Diena, 2002. gada 14. decembris.


Šajā Interneta vietnē iekļauto materiālu lietošana paredzēta informatīviem un izglītības mērķiem.
Materiālu nelicenzēta izmantošana komerciālos nolūkos nav atļauta. Citējot, obligātas atsauces uz pirmavotiem.


Uz: Lejas Bulāna
      Gulags_lv
      Noziegumi pret cilvēci