2005. gada 4.-18.augustā tika realizēta Latviešu folkloras krātuves un Mutvārdu vēstures krājuma zinātniska ekspedīcija uz Krievijas Federāciju ( Tomskas, Krasnojarskas apgabals). Neliela interesentu grupa: Anda Beitāne (etnomuzikoloģe), Ilmārs Mežs (demogrāfs), Janta Meža (folkloriste), Sanita Bērziņa – Reinsone (folkloriste), Sandis Laime (folklorists), Aigars Lielbārdis (folklorists) izzināja latviešu un latgaliešu ciemus Sibīrījā. Īpaša vērība tika pievērsta demogrāfijai, cilvēku dzīvesstāstiem, valodai, mūzikas materiālam un tradicionālajai kultūrai kopumā vēstures procesu kontekstā.
Tika pabūts pie latviešiem, latgaliešiem un malēniešiem, kas 19.gs. beigās un 20.gs. sākumā turp devās no Latvijas. Ekspedīcijas dalībnieki apzināja situāciju 11 ciemos (Maļinovka, Borzunovka, Sukinava, Malyj Imbež, Narva, Kirza, Kamenna Garnovka, Byčki, Krajevaja, Ščastļivoje, Bagatoje), dokumentēja audio un video ierakstos.
Brauciens bija kā turpinājums pagājušogad aizsāktajam zinātnisko ekspedīciju ciklam, lai apzinātu un izprastu Sibīrijas latviešu un latgaliešu ciemu situāciju mūsdienās, kā arī lai iepazīstinātu ar to Latvijas sabiedrību.
Ekspedīciju materiāli atbalstīja VKKF un Latviešu Kultūras biedrība „Tilts”.

Zūdošo tautiešu meklējumos
Ilmārs Mežs

Pagājušā vasarā notikušais brauciens uz Sibīrijas latgaliešu ciemu - Timofejevu radīja jaunu impulsu līdzīgu latviešu ciemu meklējumiem arī šogad. Līdz tam neticējām, ka Sibīrijā vēl varētu būt kādi latviešu ciemi, kuri jau nebūtu apzināti un izpētīti. Bet Timofejevkas "atklāšana" pierādīja, ka Sibīrijas plašumos vēl ir ciems, kurā simts cilvēku vēl runā latgaliski, un pat dzied nedzirdētas tautas dziesmas, bet Latvijas plašākai sabiedrībai par to nebija nekas zināms. Tāpēc lai noskaidrotu vēl citu latviešu ciemu situāciju, uz Sibīriju augustā devās seši pētnieki - S.Laime, S.Bērziņa-Reinsone un A.Lielbārdis no LZA folkloras krātuves, A.Beitāne no Mūzikas akadēmijas, kā arī Janta un Ilmārs Meži. Ekspedīciju atbalstīja Kultūrkapitāla fonds, Amerikas latviešu organizācija "Tilts", kā arī Ārlietu ministrija. 

Pirms gadsimta uz Sibīriju izceļoja vairāki desmiti tūkstoši latviešu. Valsts Arhīvā glabājas arī 80 Sibīrijas latviešu ciemu saraksti, kuros līdz 1937.gadam mācības notika latviešu un latgaliešu valodās. Bija krietni jānopūlas, līdz lielāko daļu no šiem ciemiem izdevās atrast uz vecajām vai jaunajām kartēm. Dažus no ciemiem tā arī vēl nav izdevies atrast kartēs, vai nu tie ir bijuši pārāk mazi, vai arī ir mainīti to nosaukumi. 

Daži Sibīrijas latviešu ciemi ir labi zināmi - uz tiem dodas Latvijas skolotāji, mācītāji un pat žurnālisti, vai valdības pārstāvji. Pazīstamākie no tādiem ir Lejasbulāna un Augšbebri. Par pirmo mēs varam lasīt V.Strautnieces sakopotajā grāmatā, bet par otro ir daži raksti Latvijas presē, R.Ķīļa disertācija un tas ir apspēlēts pat kādā teātra uzvedumā. Par dažiem ciemiem bija zināms, ka tie ir iznīcināti vai iznīkuši - piemēram Stroganova pie Jeņisejas ir appludināta. Taču par lielo vairumu no šiem ciemiem nebija nekādu ziņu, kā vien tā, ka 1937.gadā Staļins visas latviešu skolas slēdza un skolotājus nogalināja. Vēl nav veikts apkopojums par to, kāds liktenis ir piemeklējis daudzus citus Sibīrijas latviešu ciemus un cik daudzos no tiem vēl ir saglabājusies latviešu valoda. Lai kaut daļēji šo neziņu kliedētu, devāmies uz Sibīriju. 

Par pirmo no apsekojamiem ciemiem tika izvēlējāmies Tomskas apgabala Krivošējinas rajona Maļinovku. Tās apkārtnē pirms kara dzīvoja apmēram tūkstotis latgaliešu un darbojās vairākas latgaliešu skoliņas. Šis rajons ir visai tāli no transibīrijas maģistrāles uz ziemeļiem - drīz aiz tā sākas jau latviešu izsūtīto nometinājuma rajoni - kurus apraksta S.Kalniete. Tā kā satiksmes uz Maļinovku nav, tad izvēlamies kādu no privātajiem mikroautobusiem, kas pie autoostas piedāvā savus pakalpojumus. Salīgtā cena (25 lati) vietējiem šķiet dārga, taču mums izdalot uz 6 braucējiem 200 km ērtā Toijotas busiņā šķiet lēti. Brauciens ir vismaz 3 stundu garš pa visai labu asfalta ceļu un gar logiem slīd Sibīrijas bērzu birztalu ainavas, kuras nomaina arvien mazāki guļbūvju ciematiņi. Salīdzinot ar Timofejevkas neizbraucamo dubļu ceļu, šoreiz esam pārsteigti, ka asfalts sniedzas gandrīz līdz pašam ciemam, un arī pa ciemu var pastaigāt bez gumijniekiem. Mūs pieved pie ciema veikala, samaksājam vedējam un dodamies vaicāt pārdevējām pēc latviešiem. Veikalā sastaptās sievietes uzreiz sāk saukt vairākus vārdus pie kuriem mūs tūliņ arī pavada. 

Satiekot ar piecdesmitgadīgo Jeļenu Šalobodu, dzimušu Pizeļ, mēģinām runāt latgaliski, taču viņa kaut saprot, tomēr atbild krieviski. Vēlāk noskaidrojām, ka Jeļena ir jaunākā latgaliski protošā ciema iedzīvotāja, un arī viņa latgaliski ir runājusi tikai bērnībā. Taču drīz vien jau esam pieraduši pie šajā ciemā izveidojušās latgaliešu izloksnes un drīz vien varam raiti sazināties latgaliski. Diemžēl daudzu vārdu vietā nav jēgas lietot Latvijā pazīstamos terminus, tos uzreiz jāsaka krieviski, tāpēc sarunās abas valodas krietni jaucas. Timofejevkā sievu sauc par "buobu", tāpēc esam patīkami pārsteigti, ka iepazīstinot ar savu sievu, maļinovkieši mani steidz labot: "kaida tī buoba, tī tova sīva!" Jeļena stāsta arī, ka viņas māsa ar māti pirms vairākiem desmitiem gadu esot bijušas Latvijā uz Aglonas svētkiem. Tas arī ir vienīgais ciema iedzīvotāju kontakts ar Latviju, - viss ko viņas abas stāstījušas par sava ceļojuma iespaidiem. Kā jau dzirdēts citur Sibīrijā, vispirms tiek stāstīts, ka Latvijā veikalos neapkalpo, ja runā krieviski, taču kad runā latgaliski, tad kā uz burvja mājienu atrodas gan sviests, gan desas un viss cits meklētais. 

Jeļena labprāt izvadā mūs pa ciemu, aizved uz kapsētu, un ar viņas gādību iepazīstamies arī pie pārējiem ciema latgaliešiem. Tādu šeit kopā ir palikuši vairs tikai 12, šo skaitli Jeļena zin precīzi, jo kā bijusī agronome, viņa arī bija skaitītāja nesenajā tautas skaitīšanā. Tā kā Maļinovkā dzīvo apmēram 450 iedzīvotāju, latgaliešu procents ir niecīgs, tomēr šeit vēl vismaz ir cilvēki, kuri atceras valodu. Vairums no šiem 12 latgaliešiem ir dzimuši un auguši apkārtējos latgaliešu ciemos - īpaši tuvējā Maličevkā, kur bijuši teju vai vienīgi latgalieši, taču pēc ciemu piespiedu apvienošanas šo ciemu atrašanās vietas vien retais zinātājs var parādīt. Vismaz 15 ēku ir pārvestas no Maličevkas uz Maļinovku ap 1969. gadu, tad arī daudzi latgalieši aizbraukuši uz apkārtējām pilsētām. 

Ciema nomalē aiz uzpludināta dīķa, pie kā tiek mazgāts žigulītis ir turīgāka māja, kur dzīvo kādreizējā kolhoza priekšsēdētājs Norberts Dzeņs. Pats viņš ir dzimis pirms 70 gadiem tuvējā Petropavlovkā un tā kā tēvu nošāvuši neilgi pēc viņa dzimšanas, tad izaudzinājusi Norbertu esot viņa vecāmāte. Tik vien Norberts par savu tēvu zina, ka viņš nav bijis latgalietis, bet latvietis un savukārt tēva tēvs esot ar zirgiem atvests no pašas Rīgas. No mums pirmo reizi dzīvē dzirdot Rīgas latviešu valodu, Norberts ir visai sašutis - "Kaidi Jyus latvīši, ka as Jysu nasaprūtu?" Mēģinām viņu mierināt, ka Latvijā runā arī latgaliski, taču šķiet, ka Norberts paliek vīlies. Norberta sieva ir baltkrieviete, ģimenē runā tikai krieviski, un arī dēls, kurš vedīs uz Tomskas tirgu sarūpēto gardo medu no valodas nezin neko. Viņš gan ir mantojis latvisku uzvārdu un šķiet arī savrupnieka raksturu. 

Visinteresantāk ir ciemoties pie 82-gadīgās Teklas Sondores, kura bērnību pavadīdama netālajā viensētā, šķiet ir visvairāk saglabājusi latviskās tradīcijas. Viņas mājā pirmo reizi mūžā ieraugām divus dažādus paštaisītus puzurus, kuru gatavošana ir saglabāta no vecvecākiem, jo Latvijā tādus esam redzējuši tikai muzejos. Pirmais puzurs ir parastā rombu formā, bet otrais kā saulīte un rotāts ar sārtiem konfekšu papīriņiem. Izrādās, ka Tekla arī vērp dziju, ada un pat auž. Viņas austās segas, un pat linu dvielis, kuru viņa līdz ar cimdu pāri mums laipni uzdāvina, saglabājušas latviešu rakstus. Tekla arī neliek mums lūgties, kad lūdzam atminēties senāk dziedātās dziesmas, vien brīdi padomā, un sāk dziedāt gan Jāņu (rūtu) melodiju, kāzu un apdziedāšanās dziesmas, ziemassvētku (čigānu) dziesmas un rotaļas - viss mums par prieku tiek nodziedāts. Kad viņai pievienojas kaimiņiene Antoņida Tišaloviča, tad skan pavisam braši. Lai dotu atelpu arī mēs atbildam ar kādu Latgales dziesmu. Vien tikusi līdz karavīru dziesmai "Nūīdams'i as karā, atstoj muosu šiupuļī" Teklas balss aizlūzt un izspiežas asaras - acīmredzot ir kāds smags personisks pārdzīvojums, kas nav izsāpēts joprojām. Tekla mūs arī uzcienā ar tēju, un lūdz mūs nodziedāt kādu katoļu lūgšanu dziesmu. Diemžēl vairāk par vienu rindiņu nevaram atminēt un paliekam mūsu teicējai dziesmu parādā. 

Jau pirmajā vakarā ciema latgalieši aicina mūs ciemos, un vakariņas ir klātas, kā jau viesmīlīgajā Sibīrijā pieklājas. Var redzēt, ka mājinieki ir pūlējušies sagatavojot mums vakariņas, un arī paši sanākuši papļāpāt un "atzīmēt satikšanos". Pudeles mijās ar dziesmām, un kad Aigars iemēģina nejauši atradušos ermoņiku, pusducis nocietušies dancotāji aiz prieka nevar vien nosēdēt. Diemžēl latgaliski dziesmas zin vien daži no vecākajiem cieminiekiem, tāpēc vairāk dzied krieviski. Kad pirms pusnakts interesējamies par naktsmājām, vairāki saimnieki vēlas mūs izguldīt pie sevis, taču mums jāizvēlas viens. Kad pa tumsu tiekam atpakaļ Jeļenas mājā, tiek izcelta no gultas viņas meita un aizsūtīta gulēt verandā, lai ciemiņiem būtu labāka gulēšana. Mūsu iebildumi netiek ņemti vērā, un dodamies pie miera. 

Pāris dienas pavadījuši viesmīlīgajā Maļinovkā, jādodas tālāk, un sazvanot mūsu šoferīti par tādu pašu samaksu viņš mūs ved atpakaļ uz Tomsku. Izpētot karti, nolemjam veikt vienu stundu garu līkumu, lai apsekotu vēl vienu latgaliešu ciemu - Koževņikovas rajona Borzunovku. Tā atrodas apgabala dienvidos auglīgā un turīgā apvidū, un ceļš ir pilnībā asfaltēts. No tuvējām kādreizējām pāris latgaliešu kolonijām (Topkinīki un Koroļova) šobrīd nav palicis nekas un ciemā dzīvo vien pēdējais latvietis - Aleksandrs Muceņiks, kurš dzimis 1929. gadā. Arī Aleksandra tēvs ir nogalināts Staļina represijās un to viņš nevar piedod. Kopš bērnības latgaliski Aleksandrs nav lāgā runājis, tad saprotams, ka viņš labprātāk stāsta krieviski, kaut labi saprot un runā arī latgaliski. Vēl ciemā satikām arī izsūtītā latvieša Mušķa atraitni, kura stāstīja, ka viņas vīrs izsūtījuma grūtajos gados no bada glābdamies, pie viņas iekārtojies un drīz apprecējušies. Kad vēlāk varējuši braukt uz Latviju, viņa nav vēlējusies braukt, jo Latvijā krievus nav ieredzējuši. Tā, Mušķis bērnus žēlodams, esot palicis pie sievas, mūžu nodzīvojis Borzunovkā un pērn nomiris. 

No Borzunovkas dodamies tūlīt uz Tomsku. Tur pēc trijām stundām elektrovilciens mūs aizved līdz Taigas stacijai, no kuras ar naktsvilcienu tiekam Krasnojarskā. Dzelzceļa stacijas ēka šeit laistās marmora un granīta spožumā, taču nav iespējams atrast pat vienkāršas brokastis. Paiet krietna stunda, līdz noskaidrojam, ar kuru vilcienu varam tikt tālāk līdz Ujārai. Vēl pāris stundas jāpavada ātrvilcienā, un noklausamies kā daži līdzbraucēji sašutuši diskutē ar konduktoriem par to, ka šim vilcienam gan ir divkārša biļešu cena, taču nedz ātrums, nedz ērtības nav uzlabotas. No Ujāriem līdz Sukinavai autobuss būs tikai nākamajā dienā, tāpēc vēršamies pie pāris taksīšu šoferiem, kuri par kādiem 12 latiem mūs milzīgā ātrumā pa izdangāto ceļu aizvizina līdz 40 km attālajam latviešu ciemam. Ciema vidū izkāpjam pie skolas ēkas un sakraudami somas kaudzē, ejam taujāt pēc latviešiem. Pati pirmā sieviete izrādās Alma un labprāt ar mums runājas, taču pie viņas ciemojas pilsētas radi, un pie viņas nevaram palikt, tāpēc mums jāgaida ciema priekšnieks. Noskaidrojas, ka viņš ir izbraucis un drīz vien sastaptā latviete Ludmila mūs ielaiž uz Latviju aizbraukušās kluba vadītājas Zinas pusmājā. Labprāt izmantojam šādu iespēju, un kaut ko iekoduši pēc brītiņa jau ejam pa ciemu meklēt latviešus. Pirmais ko satieku veikalā ir Arnolds Mjutt, kurš izrādās ir igaunis, bet, kopš bērnības dzīvodams latviešu ciemā, latviski runā brīvi, bet igauniski ir aizmirsis. Sukinavā bez viņa vēl dzīvo 5 igauņi, kuri visi labāk runā latviski nekā igauniski. 

Pirms kara Sukinavā dzīvojuši gandrīz vieni latvieši un dažas igauņu ģimenes, taču 1937. gadā visi pilngadīgie vīrieši ir iznīcināti, savu tiesu paņēmis karš, un tagad tur vēl dzīvo vismaz 30 latvieši lielākā ciemā, kur viņu īpatsvars ir varbūt tikai 1/10 daļa. Jau izsenis Sukinava bija slavena kā bagāts ciems un joprojām apkārtējie to sauc par "latišskaja ģerevņa" (latviešu ciems). Beidzamajos gados šeit audzēja daudzus tūkstošus gaļas lopus armijas pārtikai, tāpēc ciems bija salīdzinoši labi iekārtots - uzceltas daudzas ēkas, izbūvēti ceļi un ūdensvadi, un iedzīvotāji labi pelnījuši. Šobrīd no tā nekas daudz nav saglabājies, un ciemā ir kādi pārdesmit strādājoši iedzīvotāji - pārējie ir bezdarbnieki un iztiek no "rokas mutē". 

Pēkšņi pie mums strauji nobremzēja "bobiks" un izleca ārā ciema priekšnieks, kurš mums bargā tonī nopratināja kas mēs tādi esam, un ko šajā ciemā bez viņa atļaujas darām. Kad paskaidrojām, ka interesējamies par vecīšiem kas vēl atceras latviešu valodu un dziesmas mums tika stingri piekodināts neveikt nekādu propagandu. Toties nākošā rītā, kad pēkšņi ieradusies mūsu aizņemtās mājas īpašnieces Zinas radiniece mūs bez žēlastības izmeta uz ielas, ciema priekšnieks augstsirdīgi bija ar mieru mums palīdzēt un izmitināja uz brīvlaiku tukšajā bērnudārzā. Arī vēlāk viņš labprāt ļāva izmantot savu mašīnu, lai varētu nokļūt tālākos latviešu ciemos. 

Sukinava, agrāk saukta arī par Marienburgu, bet krieviski Suhonoja, ir dibināta pirms 110 gadiem, kad te ieradās izceļotāji no Alūksnes apkārtnes. Tāpēc arī visi Sukinavas latvieši runā skaisti lauztā malēniešu izloksnē, ko Latvijā var dzirdēt pavisam reti. Tiesa visi latviski runājošie sukinavieši ir jau vismaz 50-gadnieki. Būtībā tikai tie, kuriem jau ap 70 gadu, runā vislabāk, jaunāki runā jau lauzīti ar daudziem krievu vārdiem, bet vēl jaunāki vien spēj pateikt atsevišķas frāzes. Jaunākā ciema iedzīvotāja, kura saprot latviski ir Ludmilas Sīles meita Irina, kurai vel nav 40 gadu. 

Sanita ar Andu pavadīja piecas stundas klausoties, kā ciemā ļaudis mēdz viens uz otru burties un izrādās, ka burās gandrīz vai viss ciems. Varot sev pieburt vīru, veiksmi, veselību, un šķiet, ka daudzi to arī nopietni praktizē. Dzirdējām arī par ciema Melno grāmatu, kurā esot visas burvestības sarakstītas, un to nevarot ne sadedzināt, ne citādi pazudināt. Savas baznīcas ciemā nekad neesot bijis, bet tuvākajā ciemā esot tikai pareizticīgo baznīca. 

Toties Sukinavā ir latviešu folkloras grupa "Pavasaris". Uzņēmīgā kluba vadītāja Zinaīda Nazarova regulāri pulcē ciema vecākās latvietes, kas ir izcilas dziedātājas un latviešu seno dziesmu zinātājas. Ansambļa kodols ir Valija, Zelma un Alma, bet Valijas vīrs Arnolds ir varbūt pēdējais Sibīrijas latviešu muzikants - viņš sievām piespēlē savu ermoņiku. Senāk ciemā bija daudz muzikantu - šķiet vai katrs vīrs spēlēja vijoli un sievas atceras, ka vijoļu ansamblis esot spēlējis pat uz 7 vai 9 balsīm! Tagad ir tikai palikusi viena vijole, bet neviena vijolnieka. Vēl pirms 30 gadiem Ingvars Leitis Sukinavā ir ierakstījis latviešu vijolnieku priekšnesumu. Taču priecājamies, ka neesam ieradušies desmit gadus vēlāk - jo pēdējais muzikants vēl var ermoņiku uzspēlēt, bet sievas dzied tik daudz un tik skaisti, kā reti var dzirdēt Latvijā. Iemīļotākās ir gadsimtu vecās ziņģes "Pie alus galda sēdēja", "Kad es no rīta pieceļos un matus ķemmēju", "Zilā debess, bālais mēness", "Kādam saimniekam pie mājām", "Uz kalna stāv vientuļais ozols", un arī divas līgo dziesmu melodijas. Sukinavas dziedātājas ir pelnījušas, ka viņu seno repertuāru un īpatnējo dziedāšanas veidu iepazītu arī Latvijā, izdodot disku ar viņu dziesmām. 

Nākamajā dienā atrodam kādu puisi, kurš ir ar mieru par 2 latiem aizvest mūs uz tuvāko ciemu blakus esošajā Partizanskas rajonā - Imbeža, pilnajā nosaukumā "Zapasnoj Imbež" kas ir liels ciems, ar iedzīvotāju skaitu virs tūkstoša. Kā pierasts, dodamies uz veikalu un mazliet pagaidījuši pusdienas laika beigas mums ir zināmas 5-6 mājas, kurās vēl dzīvo latvieši. Lai varētu apsekot vairāk latviešu, sadalāmies. Kaut arī mums ir pieteikts iet līdz dīķim, apstājamies pusceļā, jo vienīgā māja gar ceļu izskatās aizdomīgi latviska - pie mājas ir puķu dārzs. Riskējam doties iekšā un runāt latviski, un mūsu intuīcija mūs nepieviļ - 1928.gadā dzimusī Emīlija Sausiņa mūs uzņem kā gaidītus ciemiņus. Emīlija ir izcila rokdarbniece, un viņas mājas ir gandrīz rokdarbu muzejs - gan gultas pārklāji ar mežģīnēm un izšūtiem spilveniem, gan Vidzemes šatierdeķu stila grīdceliņi, un pat tamborēts gulbju pāris ar visu dīķīti - tas viss ir pašas roku darbs. Emīlija ir ļoti priecīga pirmo reizi dzīvē satikt kādus Latvijas ciemiņus un nemaz negrib mūs laist tālāk. Taču paspējam paciemoties arī pie viņas vīra māsas Eldas Sausiņas, pie kuras todien ciemojās no Krasnojarskas atbraukušās meitas. Kaut arī Eldas vecākā meita līdz skolai esot runājusi latviski, tagad viņas atbild tikai krieviski. Skatāmies vecas ģimenes fotogrāfijas un meitas lūdz, lai es izlasu ko pirms 30 gadiem viņām vēstulē rakstījis kāds Latvijā palicis radinieks. Diemžēl arī pati Elda latviski nevar neko izlasīt, kaut runā bez grūtībām. Līdzīgi arī citos Sibīrijas ciemos latviski nelasa gandrīz neviens, atradām vien dažas astoņdesmitgadīgas večiņas, kuras spēja kaut ko saburtot no vecajām dziesmu grāmatām. Latviešu skolas tika slēgtas 1937. gadā, un lai būtu nobeigta vismaz latviešu pamatskola, tad tam jau šogad būtu jābūt vismaz 80 gadu vecam. Eldas meitas mūs iztaujā vēl par dzīvi Latvijā un iesaka parunāties ar vecāko Imbežas latvieti Valiju Lūsi. Lūses kundzei drīz jau deviņdesmitais gads, un veselība sāk klibot. Valija ir vienīgā sastaptā Sibīrijas latviete, kas tā arī nav iemācījusies krieviski. Dzīvojot noslēgtā latviešu vidē, tā nav bijusi vajadzīga līdz pusmūžam, bet tagad jau ir par vēlu, un tik vien viņa nosaka, ka gluži maisā krievi viņu iebāzt nevarot, kaut ko jau saprotot, taču krievu kaimiņi viņu uzskata par mazliet jukušu, jo viņa atbildot visiem latviski. Tā nu Valijas piecdesmit gadīgā meita ir jaunākā latviski brīvi runājošā Imbežas iedzīvotāja, jo mazbērni latviski no vecmāmiņas gan neko lāgā neesot iemācījušies.

Agrā rītā dodamies ar autobusu līdz Ujārai. Mums par patīkamu pārsteigumu uz autobusa pieturu ir atsteigusies Zelma, lai mums atvadām uzdāvinātu mazu zemeņu ievārījuma burciņu. Laimīgi paspējam arī uz Krasnojarskas autobusu un līdz vakaram jau esam noīrētā dzīvoklītī pilsētas nomalē. Apskatām pilsētu, bibliotēku un muzejus, kā arī cenšamies atrast to ēku, kur izsūtījuma pēdējos gadus dzīvoja mani vecāki. Tēvs gan adresi vairs nezināja, taču aptuveni aprakstīja kā turp nokļūt. Kādu stundu klīstam pa šo pilsētas nomali un šķiet, ka pēdējos 50 gados šeit nekas nav mainījies - vien vietumis uzliets asfalts. Guļbaļķu mājiņas ir viena par otru vecākas un zemē iegrimušas un mēģinu iztēloties, kurā no tām dzīvoja mani vecāki. 

Nākošā dienā ar autobusu dodamies uz Kamenno-Gornovku. Tai blakus kādreiz bija vēl divi lieli latviešu ciemi, kuros dzīvoja vismaz 500 latviešu - Taimenka un Borisovka, taču to vairs nav. Toties Kamenkā vēl dzīvo pāris simts iedzīvotāju, no kuriem daudzi ir vasarnieki. No autobusa izkāpjam kopā ar klusām meitenēm, kuras sagaidīt atbraucis kāds vīrietis "žigulītī". Tā kā līdz ciemam ir vēl kāds stundas gājums, apvaicājamies, vai neaizvedīs mūs pa ceļam. Vīrs uzreiz vaicā vai tik mēs neesot no "Piebaltijas", un saņēmis apstiprinošu atbildi, tūlīt jau sēdina mūs savā mašīnā. Īsajā braucienā noskaidrojas, ka esam satikuši latviešu izcelsmes vietējās pašvaldības deputātu ar ģimeni. Pats Iļja esot bērnībā runājis latviski, taču agri kļuvis par bāreni un tā no latviešu valodas atceras vien, kā pats saka "sveiki, da vasali". Visa Goldšmitu ģimene deviņdesmitajos gados esot nolēmuši repatriēties uz Latviju, bija jau atrasts darbs un dzīvoklis Gulbenē, tikai kārtojot bērnus skolā, skolotājas esot viņus atrunājušas no tāda neprātīga soļa, stāstīdamas, ka šeit latviešu un krievu bērniem esot jāstaigā pa dažādām ielas pusēm, jo tur, kur iet latvieši, krievi nevarot. Tā nu savus bērnus žēlodami viņi pārdomājuši, kaut šķiet šobrīd to nožēlo. Goldšmiti ir ģimene, kura prot labi iztikt jebkuros apstākļos - viņiem jebkurš darbs nav par grūtu un par uzņēmību viņus var tikai apskaust. Viņi dzīvo pašu celtā mājā ar dārzu, kurā aug ābeles, ogulāji un pat Sibīrijā tik ļoti retie ķirši. 

Bez Godšmitiem ciemā ir palikuši vien kāds desmits latviešu. No viņiem raiti runā vien 80-gadīgā Milda Sergejeva. Dažus gadus jaunākiem Robertam Voitam un Jānim Liepam latviešu valoda jau ķeras, un viņiem vieglāk izteikties krieviski, kaut arī tajā dzirdams latviešu akcents. Mani pārsteidz fakts, ka pat ciema divi vecākie latviešu pāri tomēr savā starpā latviski vairs nerunā. Divas no latvietēm - Ida un Milda ir precējušās ar vāciešiem. Toties nejauši sastaptā čuvašiete Zina labprāt atbild latviski un ir gatava latviski pat uzdziedāt - jo no bērnības ir dzīvojusi starp latviešiem. Jānim Liepam, kā jau 308.latviešu divīzijas veterānam, uzreiz rodas jautājums: "Kāpēc Jūs Latvijā mūs saukājat par okupantiem, mēs taču Jūs atbrīvojām?" Lai uz šķiršanos nesanaidojamies atbildu, ka visas citas atbrīvotās valstis PSRS armija drīz vien atstāja, bet mūs paturēja. 

Krasnojarskas bibliotēkā izdodas atrast tautas skaitīšanas datus par ciemu etnisko sastāvu, un tajā atklājas, ka bez Lejas Bulānas, otra latviskākā vieta ir Bičku pagasts ziemeļos no Ačinskas - šeit vēl esot divas apdzīvotās vietas ar latviešu vairākumu. Bičku pagastā pirms 1989.gadā bija 260 latviešu, jeb 38% no visiem iedzīvotājiem, bet šobrīd latviešu īpatsvars ir nokrities līdz 1/4. Tāpēc izlemjam doties turp, un tā kā autobusi turp dodas vien dažas reizes nedēļā, tāpēc visi 70 km jāmēro ar diviem taksīšiem, jo vienā nesatilpstam. Mēs nobraucam līdz ceļa galam un paliekam Ščastļivajā ("Laimīgajā"). Latgaliešu šeit ir 2/3 no atlikušajiem 50 iedzīvotājiem, kuru skaits vēl nesen bija tuvu simtam. Arī latgaliešu valodas prasme šeit vēl ir visai augsta - latgaliski var atbildēt pat 27-gadīgais Vadims, bet 40-gadīgā Ņina Kukule dzied līdzi latgaliešu tautas dziesmas! Par spīti latgaliešu vairākumam, drīz vien nākas konstatēt, ka laimīgs tas, kas no šīs Ščastļivajas ir varējis aizmukt. Lielākā daļa vietējo ir vai nu krietni iedzērāji, vai jau neglābjami alkoholiķi. Kapos redzam daudzus apbedījumus, kuros jauni vīrieši nav pat sasnieguši 40 gadu vecumu, jo miruši no biežās "raķešu spirta" lietošanas. Vēl viens "dzīvais līķis" pa ciemu staigā kā rēgs - tam jau ir bijušas operācijas, un vēders nemaz vairs nesadzīst, droši vien šis jaunais puisis nemaz nenodzīvos pat līdz 30.jubilejai, jo dzert jau nemēdz pārtraukt veselības dēļ. Vienu poļu garīdznieku, kas mēģinājis ciemā atjaunot katoļu baznīciņu pavasari vietējie dzērāji naudas dēļ esot nosituši. Tā nu arī mēs vairs nejūtamies droši, un ejot gulēt pie Vimbas kundzes meklējam cirvi, ko nolikt zem gultas, gadījumā, ja... 

Par laimi cirvis nenoderēja, un agrā rītā mērojam 10 km kājām līdz pagasta centram ar visu mūsu nesamo. Pusceļā apstājamies vēl vienā ciemā - Bagātā (Bogatoje), kurā palikušas vien 7 latgaliešu večiņas, jaunākajai jau pāri 70 gadiem. Toties šeit jūtamies drošībā un labprāt kavējamies pie 86-gadīgās Emīlijas, kura ir laikam pēdējā dzīvā Ačinskas Latgaliešu pedagoģiskā institūta studente. Skumji vērot šo ciemu, kas vairāk atgādina etnogrāfijas muzeja filiāli, kur no kādreizējām 34 mājām šobrīd ir palikušas apdzīvotas vien 4. Vienīgā saikne ar ārpasauli ir maizes mašīna reizi nedēļā, kā arī ik mēnesi atvestās pensijas. Līdz pat 1975.gadam ciemā ir bijusi skola, kurā mācījušies vienīgi latgaliešu bērni, no kuriem daudzi nav pat krieviski pratuši, un Emīlijas uzdevums bija saviem tautiešiem iemācīt krievu valodu.

Nonākot līdz Bičkiem satiekam pārējos ekspedīcijas dalībniekus, un izrādās, ka arī citā latgaliešu ciemā - Krajevajā ir līdzīga alkoholizācijas pakāpe. Bičku pašvaldības darbinieces runā maisītu latgaliešu-krievu valodu, bet mūs iztraucētas par to kautrējas un atbild tikai krieviski. Šķiet, katrā otrā ģimenē ir vismaz kāds latgalietis, un retāk arī kāds citnovada latvietis, un kaut arī valodas prasme ir saglabāta vien starp pensionāriem, tomēr būtu vērts mēģināt atjaunot latgaliešu valodas mācīšanu skolā arī šeit. 

Puse dienas paiet mašīnas meklējumos, kas varētu mūs aizvest atpakaļ līdz Ačinskai, jo autobuss nākšot tikai parīt... Tad ērtā vilcienā pa nakti esam nobraukuši līdz Novosibirskai un drīz vien jau lidojam atpakaļ uz Rīgu caur Maskavu. Esam safotografējuši tūkstoti fotogrāfiju, ierakstījuši desmit stundas video un audio ierakstus un pierakstījuši pilnas piezīmju burtnīcas, bet liekākie iespaidi paliek galvās. Cik maz mēs zinām par mūsu tautiešu likteni Sibīrijā! Cik viegli būtu viņiem palīdzēt uzturēt interesi un labvēlību attieksmi par Latviju! Katrā ziņā ir jāturpina Sibīrijas latviešu apzināšanas darbs un jau nākošvasar jauna ekspedīcija tika gatavota uz Omskas un Novosibirskas apgabala mazāk zināmajiem latviešu ciemiem. Vai kāds grib pievienoties?


Viens no retajiem pieminekļiem 1937. gada latviešu genocīda upuriem.
1937.gada genocīdā uz nonāvēšanu aizvesto Suhonojas iedzīvotāju saraksts