Novgorodas latvieši purvā nenogrima
Ko zinām par latviešiem, kas
sekoja Valdemāra aicinājumiem kolonizēt tukšās zemes
Līdz ar pasaules atvēršanos daudzi latvieši devušies biezāka rieciena un iztikšanas meklējumos uz Īriju un citām zemēm. Bet bija laiks, kad tāda «apsolītā zeme» atradās Novgorodas guberņā. Vēl ir ļaudis, kas to labi atceras. Mūsdienās Jūrmalā dzīvojošā Lillija Līce ir viena no tiem.
Latviete ceturtajā paaudzē
Līces kundze ir Novgorodas latviete ceturtajā paaudzē. Tie bija viņas vecvecāku vecāki, kas 19. gadsimta vidū savas zemes meklējumos atsaucās tautsaimnieka Krišjāņa Valdemāra aicinājumiem kolonizēt tukšās, taču auglīgās zemes gar jaunizbūvēto Maskavas–Pēterpils dzelzceļu. Vēl pagājušā gadsimta pirmajos gadu desmitos latviešu valoda tur skanēja it bieži un, kas zina, varbūt skanētu joprojām.
«Mani satriec, ja tagad raksta, ka tur, Novgorodā, nekā nebija, ka viņi visi purvā nogrima. Viņi nenogrima. Viņi dzīvoja. Un jautri dzīvoja. Stipri bija latvieši,» teic Līces kundze, stāstīdama par savu bērnības zemi. Taču pretoties karam un pasaules varenajiem latvieši nespēja.
19. gadsimta sešdesmitajos gados zemnieki Latvijas teritorijā gan bija brīvi no dzimtbūšanas, taču ko tas līdzēja, ja mājas no muižnieka izpirkt vēl nevarēja, bet augstās rentes maksas neretus padarīja gadījumus, kad muižkungs vieglu roku izlika ģimenes no mājām. Citu gribētāju uz tām netrūka. Brīvas zemes bija mazāk nekā ļaužu, kas spētu un vēlētos to apstrādāt. Un vēl viens iemesls, kamdēļ daudzi toreiz deva priekšroku izceļošanai. «Nebija vēlēšanās kādam kalpot. Kā saka: agrāk kalpojām vāciešiem, kādēļ mums tagad vajadzētu kalpot saviem tautiešiem?» spriež mana sarunu biedre. Viņas senčiem viss sākās ar Krišjāņa Valdemāra 1863. gada «Pēterburgas Avīzēs» ievietotu sludinājumu par Novgorodas guberņā pārdodamām «1500 pūrvietām labas, neapstrādātas zemes, 80 verstes no Pēterburgas un 7 verstes no lielā Maskavas–Pēterburgas dzelzceļa stacijas Ļubaņas». Cena bija «pieci sudraba rubļi pūrvietā». Salīdzinot ar tā brīža zemes cenām Latvijas teritorijā, 3 – 8 reizes lētāk.
Valdemārs zemi sākotnēji bija pircis savām vajadzībām, taču daļu nolēma pārdot. Dundagas zemnieku pierunāts, viņš uzstājās arī kā vidutājs un pircējs Derevas muižas iegādē. Patiesībā visa šīs zemes lieta galu galā sagādāja latviešu jūrniecības tēvam tikai parādus, nepatikšanas un apvainojumus krāpšanā. Uz Novgorodas koloniju aizbrauca arī Valdemāra māte, bet neilgi pēc tam, 1865. gada decembrī, lielā vecuma un klimata maiņas dēļ mira. Vēlāk parādījās apgalvojumi, ka Valdemārs vēlējies plašu latviešu un igauņu zemnieku izceļošanu uz mazapdzīvotajiem Krievijas apgabaliem, taču tas nav tiesa.
Spēja vairāk izsisties uz augšu
Līdzi saviem vecākiem uz «jaunajām zemēm», vēl pusaugu puika būdams, no Tukuma apriņķa Zvārdes devās arī Lillijas Līces vectēvs Ansis Jēkabsons. No Labzerciema Dundagas pusē laimi meklēt kopā ar savu ģimeni devās Anša nākamā dzīvesbiedre Līne Labzers. Vairākums aizbraucēju uz Novgorodu bija kurzemnieki. Tas notika 19. gs. 70. gadu sākumā.
Kolonisti apmetās mežā. Vietā, kur bija jādzīvo, viņus sagaidīja cara administrācijas pārstāvis, kurš izsniedzis bisi un šaujampulveri. Pulveris vēlāk izmantots celmu spridzināšanai. Pirmajai paaudzei klājās visgrūtāk. Mācītājs R. Hāzenjēgers, kurš apmeklējis koloniju tūlīt pēc tās nodibināšanas, raksta, ka pirmajā ziemā miruši daudzi bērni, bet lielākā daļa kolonistu jau bijuši samērā labi iekārtojušies, īpaši pie Ļubaņas, un par atgriešanos ij nedomājuši. «Kolonists vispirms mežā izmeklēja vietu savai mājai, kur tūliņ uzmūrēja ķieģeļu krāsni. Tad to apklāja ar maikstēm un lapām; tā bijusi pirmā atdusas vieta. Pēc tam stājies pie baļķu ciršanas un sagatavošanas. Tad turpat tuvumā saceļ domātās ēkas stāvu, to vēlāk izārda un uzceļ no jauna uz pamata, kas uzmūrēts apkārt agrāk uzceltai krāsnij. Vairākums dzīvojamo ēku bijušas vienādas: priekšnams un viena liela istaba visai ģimenei,» vēsta Hāzenjēgers. Bet zeme tajā pusē ļoti laba, auglīga. Latvieši teikuši, ka Latvijā tā nav tāda kā jaunajā vietā smiltis: «Vienā celmā iestāda kartupeli un izaug spainis kartupeļu.» Viensētas būvētas pāris kilometru viena no otras. Pirmie latviešu kolonisti ģimenēs gādājuši daudz bērnu – vēlējušies apdzīvot ieņemamo apgabalu.
Otrajai paaudzei jau klājies vieglāk. «Nāca otrā un trešā paaudze, kas jau bija ļoti spēcīga. Arī garīgi. Es atceros, sanāca kopā, bija jautras dejas uz tūrēm, dziedāšana. Ļoti labi satika savā starpā, bija sirsnīgi,» bērnības atmiņās kavējas Lillija Līce. Pirmajās paaudzēs latvieši precējušies praktiski tikai savā starpā. Tā apkaimē daudzi kļuva par radiem.
1924. gadā žurnāls «Zemkopis» vēsta, ka Novgorodas guberņā pavisam dzīvojot kādi 10 tūkstoši latviešu un koloniju kopskaits esot vairāk nekā 40. No tām lielākās – Kolomovka, Lazīne (Ļezno), Dereva, Ļubaņa. Tobrīd vēl pastāvēja 24 par pašu kolonistu līdzekļiem uzturētas skolas. Bija arī baznīcas. Kopumā 20. gados Krievijā atradās 372 latviešu kolonijas ar 12 tūkstošiem saimniecību. Bija 120 skolas, sava grāmatu izdevniecība un kultūras biedrība «Prometejs», teātri, žurnāli, laikraksti. Tas viss tika iznīcināts staļiniskā terora gados.
Par represijām klusēja
Gadījumi, kad Novgorodas latvieši atgrieztos senču dzimtenē, bija retums. Tiesa, staļinisma laikos repatriācija jau bija neiespējama. 20. gados uz Latviju no Krievijas, personisku motīvu vadīts, atbrauca Žanis Čurkste. «Viņš ir literātes Dagnijas Dreikas vectēvs. Viņa meita Olga beidza Mākslas akadēmiju. Visi Čurkstes ir bijuši labi zīmētāji,» stāsta Lillija Līce.
Pirmais nopietnais trieciens Novgorodas latviešiem nāca līdz ar 1929. gada kolektivizācijas kampaņu, izdzīšanu no viensētām un sadzīšanu ciemos. Otrais – vīriešu arestēšana un aizvešana, aiziešana karā. Cik cilvēku aizvests 1937. gada «latviešu operācijas» laikā, grūti pateikt, taču no Lukciema aizvesti pieci vai seši vīri. Tie visi bijuši tikai vienkārši ļaudis, uzsver Līces kundze: «Nekādu amatu viņiem nebija. Visparastākie zemnieki.» Viņas tēva jaunākais brālis Voldemārs dienējis uz karakuģa «Krasnaja Ukraina», tāpēc viņu uzreiz neatrada, bet «paņēma» 1938. gada janvārī. Lillijas Līces tēvs Alberts izvairījies no aizvešanas tikai tādēļ, ka bijis pazīstams ar kādu čekistu, kurš viņam jau 1935. gadā ieteicis samainīt Ļeņingradas dzīvokli. Represējamo saraksti tātad bija gatavi krietni pirms 1937. gada. Alberts Čurkste mira Ļeņingradas blokādes laikā 1942. gada februārī.
Traģiski ir šie atmiņu stāsti. Edei Grīnbergai no Sasmakas (Valdemārpils) ar trīs dēliem Krišjāņa Valdemāra laikos iedalīja zemes vietā, ko vietējie sauca par «Pjatoje poļe». Ar savu darbu Grīnbergi kļuvuši bagāti, īpaši dēls Ernests. Viņam bijušas daudzas bišu saimes un augļu dārzs, taču 1929. gadā sākās «atkulakošana» un kolektivizācija. Lai glābtu savus bērnus no represijām, Ernests paņēma bisi un nošāvās, nospiežot gaili ar kājas pirkstu. «Ernests bija ļoti gaišs cilvēks. Pie viņa no Pēterburgas brauca latviešu studenti, viņš sarakstījās ar cilvēkiem Latvijā,» atminas Līces kundze. Ernesta Grīnberga pašuzupurēšanās padomju varā augstsirdību nemodināja – viņa dēlu Pauli tāpat izsūtīja uz Sibīriju ar visu ģimeni. Izsūtījumā viņš mira. Otru dēlu Kārli izsūtīja kopā ar trīs bērniem, taču viņš atgriezās un apglabāts Vecmīlgrāvja kapos.
Un atnāca karš…
Mazā Lillija labi atceras dienu, kad atnācis karš: «Tai skaistajā svētdienas rītā mēs peldējāmies Kerestjas upē, tur starp Čudovas pilsētu un Lukciemu, kur bija vectēva mājas. Man bija 9 gadi. Dzirdējām, kā skaļrunī ziņo, ka Vācija uzbrukusi Padomju Savienībai. Cik nu mēs, bērni, no tā visa sapratām, taču kājas vien zibēja, kā saskrējām mājās. Jūlijā tuvojās fronte. Nekādu politisku domu nebija ne par Vāciju, ne Krieviju. Vajadzēja bēgt no frontes. Mukām uz Derevu, pāri Volhovai, mežā iekšā. Citi muka ratos, bet mana mamma ar Lasmaņu Lidiju, kurai biji divi puikas, sarunāja virsnieku, kurš piekrita mūs aizvest līdz ar mantām kravas mašīnā. Dereva bija latviešu ciems. Drīz vien vācieši sāka mežā mest bumbas. Mūsējie pēc tam vēl gāja skatīties, kas tur par caurumiem. Dažas dienas vēlāk ienāca vācieši. Akurāti. Apjautājās, no kurienes mēs. Sacīja, lai gatavojamies braukt atpakaļ, kur dzīvojuši. Bija Derevā tāda Aunu ģimene. Tajā bija trīs vai četri dēli – skaisti puiši. Es nezinu, kas vāciešiem nepatika, vai viņi bija krievu ziņas klausījušies, vai ko, bet aizveda aiz mājas un nošāva.
Tad mēs aizbraucām atpakaļ uz Lukciemu, bet nebija vairs kur apmesties – vācieši mājām bija uzmetuši degbumbas. Apmetāmies agrākajā kolhoza kancelejā. Uzmūrēja krāsni, un manā dzimšanas dienā 6. decembrī cepām pīrāgus. Miltu nebija. No kartupeļiem cepa. Tad atkal tuvojās fronte vai bija kāda gatavošanās kaujām. Es nezinu, bet vācieši lika pamest ciemu un iet uz Čudovu. Vāciešu apkārt bija bez jēgas. Viņi mani lutināja, konfektes deva. Viens mani gribēja adoptēt un vest uz Vāciju, jo domāja, ka tur visi būsim beigti. Gājām pie vāciešiem ēdamo lūgt. Ziemā no kritušajiem zirgiem gaļu ar zāģi zāģēja un pēc tam taisīja kotletes. Tā kā bijām badā, mana mamma un viņas tēva brālēns Antons Čurkste martā sāka iet uz komandantūru kārtot, lai mūs ved uz Latviju. Kuram pirmajam tā ideja ienāca prātā, to es nezinu. Beidzot 1942. gada augustā padeva vagonus un mūs atveda uz Latviju. Vagoni bija briesmīgi pilni. Bet atveda ne visus. Mūs no sākuma nometināja Strenču psihiatriskajā slimnīcā. Es jau bija dzelteniem nagiem, novārgusi. Izdzīvoju tāpēc, ka man deva ēst daudz sīpolu. Viens otrs nomira, jo latvieši bija centušies un atveduši mums svaigu maizīti. Ar to pēc bada ar viņiem arī bija cauri…»
Liktenim labpatikās, ka apkaimē, no kuras 1942. gada augustā aizveda latviešu kolonistus, 1943. gadā cīnījās latviešu leģionāri, kas turēja pozīcijas pie Volhovas upes. Tikmēr Latvijā no Novgorodas atvestie bēgļi pēc mēneša ilgas karantīnas tika atlaisti pie radiem vai nosūtīti uz saimniecībām lauku darbos. Pēc kara Antonu Čurksti, bijušo «kulaku» un «sociāli naidīgu elementu» 1947. gada jūlijā tiesāja Novgorodas apgabalā. Viņam pārmeta iešanu uz vācu komandantūru latviešu izbraukšanas kārtošanas lietā un «noziedzīgu sakaru veidošanu ar Vācijas armijas soda un izlūkošanas orgāniem». Čurkstem piesprieda divu gadu ieslodzījumu.
Latvietību nesaglābtu…
Nav šaubu, ka latviešu kolonija Novgorodas apgabalā būtu zēlusi un plaukusi, ja nebijis kolektivizācijas, represiju un kara. Vai izdotos saglabāt latvietību? Lillija Līce uzskata, ka ne: «Viņi pārkrievotos. Latviešu skolu nebija. Visu rakstīja krieviski. Arī vārdus jau sāka dot krieviskākus. Domāju, ar manu paaudzi viss beigtos.»
Astoņdesmitajos gados braukts uz bērnības vietām ar domu atrast vecvecāku kapus, taču izrādījās, ka tur jau «sarakts pa virsu": «No latviešu kapiem tur vairs nekā nav. Visa Čudovas pilsēta glabāja mūsu latviešu kapos.» Neveiksmīgi beidzies arī mēģinājums atrast «Pjatoje poļe» jeb «Piekto lauku». Vietējie netālajā Visokojes ciemā par reiz apdzīvoto vietu vairs neko nezināja. Tā ir aizaugusi.
5.
septembris, 2006
Uz:
Lejas Bulāna
Gulags_lv
Noziegumi pret
cilvēci