Par Latviju – dedzīgi, bet bez ilgām
Agnese MARGĒVIČA

Lai gan taigas, augstu pakalnu un nebeidzamu sniega lauku ieskauts, Sibīrijas latviešu ciems Augšbebri jeb Bobrovka, kā to sauc vietējie, savā ainavā brīžam atgādina Latviju, īpaši tad, ja raugās pāri pelēkajām koka sētām uz meža pusi.

Iedomāties Latviju netraucē pat te neierastie plašumi – ja virs acīm pieliek plaukstu, kas kā jumtiņš piebremzē skatiena skrējienu pretim tālajam apvārsnim, tad ierāmētā ainava šķiet ļoti latviska.

Jau atbraukšanas naktī, kad nakts melnumā žigulītī nesamies iekšā taigā, lai pēc 40 kilometriem sasniegtu Augšbebrus, ceļš aizvien vairāk sāk atgādināt manus Latvijas laukus, kad katrs nākamais pagrieziens tuvina Lubānu un vecmammas mājas. Varbūt iemesls ir tas, ka saviļņojošā sagaidīšana mums – trim latvietēm Baibai, Zanei un Agnesei un franču fotogrāfei Odilei – ļāvusi sajusties gaidītām un drošām, ka tur – ceļa galā – mēs būsim mājās. Bet, iespējams, pie vainas ir garāmslīdošais mežs, kas, lai gan tumšs un draudīgs, ne par mata tiesu neizskatās biezāks, dziļāks un mežonīgāks par Latvijā ierasto. Arī mašīnas gaismu laizītais ceļš kilometru pēc kilometra nekļūst ne par mata tiesu šaurāks, kupenas manāmas tikai gar ceļmalām, un top skaidrs, ka vārdam Sibīrija līdzi allaž nākošās biedējošās, satraucošās un saltās trīsas neizjutīsim. Arī cilvēku likteņi traģiskas dvēseles trīsas neizsauks – to sapratīsim desmit Bebros pavadītās dienās. Augšbebrieši nav no dzimtenes svešumā aizrauti latvieši, kuri alktu pamest Sibīriju. Šie Kurzemes zemnieku pēcteči ir kļuvuši par sibīriešiem, tiesa, īpašiem – tādiem, kuri vēl ceturtajā svešatnē dzimušajā paaudzē krieviski runā ar rietumnieka akcentu.

Iepretim skatuvei – Latvijas un Krievijas karogs

Bobrovkas cilvēku atmiņas par Latvijas apciemojumiem ir gaišas un priecīgas, bez zaudējuma rūgtās piegaršas. Tikai daži no bebrēniešiem pa gadiem, kuros atjaunojusies saikne ar dzimteni, pārcēlušies dzīvot uz Latviju, un šos piemērus grūti dēvēt par repatriāciju dzimtenes atgūšanas izpratnē. Aiz katra gadījuma meklējami ļoti individuāli cilvēciski motīvi, ne vēlme atgriezties Latvijā, bet drīzāk vēlme pamest Krieviju, tās tālo ciemu. Patiesībā jau ir grūti par bebrēniešiem runāt kā Krievijas iedzīvotājiem, pareizāk viņus uztvert kā sibīriešus, kas spējuši radīt paši savu mazu pasauli, mazo Latviju, kuras saknes nav izraujamas no Sibīrijas zemes un pārstādāmas etniskajā dzimtenē.

Augšbebros mēs ciemojamies Turīnas olimpisko spēļu laikā, un tas ir labākais laiks ļaužu patriotisma mērīšanai. Protams, apzīmējums mūsējie pie televizoriem tiek veltīts Krievijas, ne Latvijas sportistiem, tomēr tas, kā kurā disciplīnā veicies latviešiem vai igauņiem, arī netiek uztverts atsvešināti. Viens ir skaidrs – šie latvieši Krievijā nejūtas kā tālā valstī ieslodzīti svešinieki, bet vienlaikus latvietība viņus atšķir un krāšņo viņu ikdienu. Bebru klubā pie sienas iepretim skatuvei vienlīdzīgā godā izlikti gan Latvijas, gan Krievijas simboli – pa kreisi sarkanbaltsarkanais karogs un virs tā – Vairas Vīķes-Freibergas ģīmetne, bet pa labi Krievijas karogs un Vladimira Putina fotogrāfija. Bobrovkas latvieši no Kremlī notiekošā ir ne mazāk, bet arī ne vairāk atsvešināti kā paši krievi. Trīs Sibīrijā redzamie televīzijas kanāli ik pēc pāris stundām ziņu izlaidumos nemitīgi rullē trīs tēmas – cik medaļu šodien izdevies izcīnīt Turīnā, kā Maskavā gaida no Palestīnas ierodamies Hamās delegāciju un kā Krievija cenšas noregulēt domstarpības par Irānas kodolprogrammu. Mūsu namatēvs Oļegs Altinkovičs – latvietis ar krievu oligarha cienīgu uzvārdu – kurina krāsni, lai lielā čuguna grāpī liktu vārīties kartupeļus, un neklapē ne ausi par šīm no Sibīrijas realitātes atrautajām ziņām.

Mūsu atbraukšana Oļegu pamudinājusi ieviest īpašu viesu grāmatu, kurā tiek iegrāmatotas atbildes uz namatēva jautājumiem par Latviju, par Sibīrijas iespaidiem, par stereotipiem un pārsteigumiem. Oļegs zūdās, ka šādu viesu iztaujājamo kladīti nav sācis rakstīt jau senāk, bet tad tā noteikti jau sen būtu pilna. Kopš deviņdesmito gadu beigām Augšbebri kļuvuši par Austrumu latviešu vizītkarti – te brauc delegācijas, ziņkārīgie, pētnieki, paši sevi un savu latvietību meklējošie. Daudzie ciemiņi Bebru ļaudis ir darījuši piesardzīgākus nekā senāk, jo daudz kas no kādreizējo viesu rakstītā par bebrēniešu sadzīvi un paražām ir sāpinājis un aizvainojis. "Rietumos jau tagad modē rakstīt visu, kā ir, bet te cilvēki grib, lai raksta kā skaistāk," Bobrovkas ļaužu izjūtas trāpīgi raksturo Tamāra Platkova – Daugavpils skolotāja, kas pusgadu līdz pat jūlijam mācīs bebrēniešiem latviešu valodu.

Bebros viss ir intīms un personisks. Te nevar atbraukt svešinieka vienaldzībā, izkrāmēt ceļasomu saturu viesnīcas skapī un ar vērtējoši atsvešinātu skatu vērot ļaužu dzīvi. Bebros nav publiskās telpas tās rietumnieciski bezpersoniskajā izpratnē – šejienes dzīvi var vērot, vien ieejot pa kāda cilvēka namdurvīm, vienlaikus kļūstot par viņa viesi un iekšēji apņemoties nepievilt šo uzticēšanos.

Runāto nojauš pēc zināmiem atslēgas vārdiem

Jau atbraukšanas naktī Oļega sieva Nadja lielām, tumšām, no mammas polietes mantotām acīm spridzīgi cenšas no mūsu sejām nolasīt atbildes uz pašas bērtiem jautājumiem, vēl pirms mēs tās dodam. Par Latviju, kur pabijusi tikai vienreiz, viņa taujā dedzīgi, ziņkārīgi un ar jūsmu, bet bez ilgām. Te pieredzēto atminas kā piedzīvojumu un ar dzīvi Bebros nesalīdzina, toties par savu bērnības pilsētu – 40 kilometru attālo Taru – Nadja runā ar mīļumu balsī.

Nadjas senči bijuši igauņi – dzīvojuši Ļeņingradas apgabalā, bet, kad vectēvs neveiksmīgi mēģinājis aizbēgt pāri līcim uz Somiju, visa ģimene izsūtīta uz Sibīriju. Tēvam tolaik bijuši deviņi gadi, un igauņu valodā viņš turpmāk tā arī nekad vairs nav runājis. Tā vietā, lai censtos saglabāt savu tautību, Nadjas ģimene bailēs no tālākām represijām to sākusi slēpt – vectēvs no Gustava Juhana dēla pārtapis par Kirilu Ivanoviču, bet tētis – no Valtera par Vladimiru, savukārt tēvamāsa Erna – par Veru. Abus dēlus – vecāko Artjomu un jaunāko Žeņu – Altinkoviči nodēvējuši krieviskos vārdos, un tas Bobrovkā mūsdienās ir ierasti, jo atšķirībā no senajiem laikiem nu dzīvi vairs nav iespējams nodzīvot savā mazajā Latvijā vien.

Oļega dēļ Nadju klusi apskauž ne viena vien Bobrovkas sieviete – maigs, uzticams, nelabu vārdu mutē neņems, sīvo iedzer tikai retumis un tad arī tik kādu graķīti, mājas darbus ar palīdz apdarīt. Kas par to, ka nedaudz sapņains un aizmāršīgs (cauru dienu var nostaigāt, ar lodīšu pildspalvu uz delma uzšņāpis atgādinājumu: "Uzlikt Nadjai vārīties dārzeņus!" un tā arī aizmirst to izdarīt) – ko tad te Bebros var nokavēt? Kopš pirms gadiem pieciem noklausījies toreizējās latviešu valodas skolotājas un viešņas Baibas īsu ievadlekciju psiholoģijas pasaulē, Oļegs šad tad mēdz aizbildināties, ka gaida iedvesmu.

Vienudien Nadja ar cemmi balsī stāsta, ka no fotoalbuma, ko ciema klubam prombraucot uzdāvinājušas skolotājas, pazudušas vairākas bildes, un zīmīgas sakritības dēļ tieši tās, kurās redzams Oļegs. No Nadjas toņa un pusaizžmiegtajām acīm ir skaidrs – viņai aizdomas, ka šo nedarbu paveikusi kāda no Bebru sievietēm. Citudien Nadja, mums par Oļegu stāstīdama, vīram dzirdot, nejauši izpļāpājas, kā reiz, nespēdama sagaidīt viņa atgriešanos no kaimiņu ciema, uzraususies uz jumta čukura un vaktējusi, kad no tāluma iznirs baltais žigulītis. "Tiešām? Tu man to neesi stāstījusi," mulsi bilst Oļegs un intīmo mirkli pārvērš jokā: "Laikam skatījies, kā brauks mašīna – taisni vai līkločiem."

Atšķirībā no Oļega Nadja latviski nerunā, bet pēc zināmiem atslēgas vārdiem allaž nojauš, par ko vīrs ar viešņām tērzē. Arī Sergeja un Olgas Benku mājās, kur apmetušās abas pārējās no mūsu viešņu četrotnes, latviski runā tad, kad atbrauc ciemiņi vai ienāk Sergeja mamma Lidijas tante. Ja kādam Bobrovka rādās par šauru, tad tas ir Sergejs Benke. Viņam pašam gan tā nešķiet – lai kādas biznesa idejas kalkulētu prāts, savu nākotni Sergejs veido Bebros – jau uzcelta Benku ģimenes jaunā māja. Divstāvu guļbūve no svaigi tēstiem baļķiem slejas glauna, bet spocīga, jo logi vēl nav izcirsti – vietas vien iezīmētas.

Vienudien Sergejs, cepuri pakausī atgrūdis, acīm zibot, stāsta par kārtējo izfunktierēto biznesa shēmu – bebrēniešiem jāizmanto izdevība, ka garām ciemam nesas smago auto straume uz gandrīz 100 kilometru tālāk atklāto naftas atradni. Tālbraucējiem šoferiem, kuri turp ved celtniecības materiālus topošajai naftinieku pilsētiņai, noteikti pa ceļam gribēšoties ko iekost – jāslien augšā ceļmalas ēstuvīte! Bet tā ir tikai ideja, jo Sergeja dienas paiet taigā, cērtot kokus un turpat slejot zeltainu baļķu guļbūves. Kad baļķi sanumurēti, mājas tiek izjauktas un pārvestas atkalsalikšanai uz pircēja iecerēto mājvietu. Savulaik Latvijā apgūto guļbūvju meistarošanas prasmi Sergejs neizmanto tikai peļņai – ar savu brigādi ciema centrā uzslējis jaunās skolas ēku, kur bērniem un pieaugušajiem mācīties latviešu valodu.

Lidijas tante ar spēcīgu rietumnieka akcentu

Lai gan arī daudzi gados jaunie bebrēnieši latviešu mēlē spēj runāt brīvi, ar saviem bērniem viņi pārsvarā runā krieviski, tāpēc var prognozēt, ka Bobrovkas mājās latviešu valoda kā dabiska ikdienas sarunvaloda dzīvo pēdējos gadus, kamēr šaisaulē ir ciema vecmāmiņas. "Galvenais valodu dabūt ārā, pēc tam jau var likt iekšā literārajos rāmjos," savu misiju skaidro latviešu valodas skolotāja Tamāra. Tas izdodoties spēļu un diskusiju veidā – uzstādīts noteikums nodarbībā runāt latviski, visiem tā gribas izteikties, ka aizmirstas barjeras.

Sergeja mamma Lidija Benke jeb Lidijas tante, kā viņu mīļi dēvē viss ciems, ir no tās bebrēniešu paaudzes, kurai loģiskākas šķistu krievu valodas barjeras, jo šajā mēlē viņa runā ar spēcīgu rietumnieka akcentu, bet latviski – kā īstena kurzemniece. Latvijā dzimusi Lidijas tantes vecmāmiņa, bet mamma Maiga Auza 1909. gadā – jau Sibīrijā no Bebriem netālajā Kurzemes ozolainē. Vēl šodien telefongrāmata Lidijas tantes tēva Miķeļa dzimtajā Nīcas pusē uzrāda kādu, kam uzvārdā Smilkts.

Lidijas tante ir Bobrovkas kukažiņa – visus ar acīm noglāstīs, visus izsalkušos paēdinās. "Lidijas tant, atceries, kā toreiz cepi kartupeļus?" viltīgi ievaicājas Baiba, un pār mezglotajiem pirkstiem jau ritinās kartupeļu mizas, uz pannas čurkst sīpolu gredzeni un ap ķēķa galdu jau spicējas deguni. Te un kūtī rit Lidijas tantes dienas – plīts vienmēr kuras, smaržo kaut kas ēdams, un bļodiņā sabērtas bombītes – ja kāds bērniņš ieskrien. "Vīsi mani mazbērniņi," ciema bērnu vārdus skaitot, ar smaidu pa kurzemnieku modei velk Lidijas tante. Arī man atliek Bebros nodzīvot tikai nedēļu, kad kādudien dzirdu Lidijas tantes rāšanos, kādēļ staigāju bez cepures.

Bebros mēs ierodamies februāra otrajā pusē, kad gadsimta sals ir pāri un dažudien, kad saule silda jo spoži un lāstekas pakšķ ar troksni, tā vien gribas pat atpogāt kažoku. Šādās dienās kaķi satupst uz guļbaļķu galiem māju pakšos un zvirbuļi meklē izvirzījumus guļbūvju sienās, kur piemesties, jo saule silda tik dikti, ka koksne piesūkusies ar siltumu. Citas pastnieces bārkstainais sunītis Žuļiks tad paceļ pret sauli ķepiņas, lai izsiltu vēderiņš. "Viņš jau tāds augumā maziņš, tādēļ atsēžas uz dirsiņas, lai tālāk var redzēt," cits skaidrojums Žuļika izdarībām ir pastnieces mammai Ļidas tantei. Siltumu Sibīrijā mīl gan kustoņi, gan cilvēki – krāsnis un plītis kurina uz nebēdu. Aukstumu, no kura baidījāmies pirms došanās ceļā, praktiski neizbaudām. Pārgājieni jau arī nav gari – tik vien kā uz veikalu pēc našķiem un līdz kārtējiem ciemiem.

Es priekš mājas vai māja priekš manis?

Karstums sitas pretī, arī ieejot Valda Dzimtena jeb Roģina, kā viņu visi dēvē Bebros, mājā, kad, biezos apģērbus steigā nost lobīdamas, virzāmies goda istabas virzienā. Acīs un degunā lien dūmi, un uz galdiņa blakus izsēdētajam dīvānam ieraugām pelnutrauku un paciņu bezfiltra papirosu. "Es domāju tā – es priekš mājas vai māja priekš manis?" mūsu atbildi nemaz negaidīdams, noprasa Roģins, pamatojot, kādēļ pasācis smēķi vilkt istabā. "Suņa man vairs nav, nē. Un labi – negants bija. Toties ir divi runči – Barsiks un Murziks, Barsiks tas mazākais. Vistas man ir. Zostēviņš un divas zosu mātes – nu, es domāju, viņš tiks galā," ar saimniecību lietišķi iepazīstina Roģins. Maza auguma vīrs ar uzskrullētām ūsām un acenēm nelielu apakštasīšu diametrā. Viss ciems zina, ka viņam trakoti patīk sievietes – neesot nevienas viešņas, kurai Roģins nebūtu provējis piesist kanti.

Nākamajā dienā pēc mūsu viesošanās ar Roģinu saskrienos lielajā veikalā – viņš no bundžas sūc alu, es snaikstos gar cepumu kastēm, un viņš apvaicājas, cik ilgi ciemošos Bobrovkā. Vēl pēc dienas viņš mani panāk pie kluba un mudina: "Agnessa, pajdjom pivo vipjem!", bet, saņēmis atteikumu, tomēr piekrīt vēl vienai fotosesijai turpat uz ielas. Dienu pirms manas aizbraukšanas abas ar Zani noejam līdz dīķim paskatīties, kā Artjoms mācās slidot, bet Roģins mūs ignorē un pie savas sētas stūra sirdīgi skalda malku.

Dzīve turpināsies arī rīt, kad mēs jau sēdēsim autobusā un uzsāksim trīs diennakšu ceļu atpakaļ uz Rīgu. Šaubos, vai kāds bebrēnietis domās ilgotos mērot šo ceļu uz palikšanu. Vārdu salikums Sibīrijas latvieši vairākumam Latvijā liek izjust līdzjūtību par zaudēto dzimteni, jo domas tūliņ aizved pie izsūtīšanām, zaudētām dzīvībām un izkropļotiem likteņiem. Tomēr Augšbebru latviešiem ikviena Sibīrijā nodzīvota diena nav pretstats un negatīvs salīdzinājums iepretim zaudētai dzimtenei, atgādinājums par reiz atņemto. Šiem latviešiem Sibīrija atgādina par senču apzinātu izvēli 19. gadsimta beigās, cerību pilniem dodoties svešumā, lai beidzot tiktu pie savas zemes. Bobrovkas ļaužu īpašo raksturu, to, ar kādu attieksmi viņi veras pasaulē, to ritmu, kādā viņi dzīvo, raugās pagātnē un nākotnē, visticamāk izskaidro tas, ka šiem latviešiem nonākšana Krievijas tālumā nav bijusi traģēdija, kā vairākumam austrumu latviešu. Tieši tas izskaidro sirsnīgo turēšanos pie Sibīrijas, viņu rimtumu un izturību. Šeit ļaudis ir pacietīgi un dzīvi mēra nevis negausīgiem, prasīgiem milzu soļiem, bet teciņiem vien – gluži kā vēstures grāmatās, kur vienu svarīgu notikumu no cita šķir nevis gads un divi, kā ieradis modernais eiropietis, bet viena vai vairāku cilvēku mūžs.


2006.04.08 NRA


Uz: Lejas Bulāna
      Gulags_lv
      Noziegumi pret cilvēci