Uz sākumlapu   Home


No skolotāja (1999/2000. mācību gadā) Riharda Asberga vēstulēm  

Sveiciens no Bulānas!

Šovakar iet uz pīrt. Melbārž Nell ceps gail. Ārā pūš auksts veķers. Bet Sajānu gori ir īpatnējā zilganumā.    Pirmā nedēļa Lejas Bulānā pagājusi, jūtos laimīgi, ceru, ka tas ir pamatoti. Ceļš bija garš, bet viegls. Maskavā mūs sagaidīja Lauma Vlasova un palīdzēja tikt ar visām mantām uz vēstniecību, tur mūs apsveica Imants Daudišs. Maskava liekas milzīga, drūma lielvalsts galvaspilsēta un Kremlis izskatās kā asinssarkans monstrs.
Tajā pat vakarā jau vajadzēja braukt prom. Atvadām fotografējoties, visi ieraudzījām lielu, trīskārtīgu varavīksni, brīnumaini un iepriecinoši, katram ciemam pa vienai. Vilcienā atklājām interesantu lietu – visas mūsu vietas sākas ar burtu B. Bebri, Bulāna, Baškīrija!

Stacijā sākas īstā Krievija. Stacijās laikam vislabāk redzami dažādi sabiedrības slāņi. Ir vakars un ir drūmi. Arī vilcienā  pustumsa un drūmi cilvēki skatās apkārt aizdomīgām acīm. Labi, ka braucam visi kopā. Gundega un Baiba brauc uz Omsku.

Ceļš līdz Abakānai  trīs ar pus diennaktis garš. Braucot ar vilcienu visu laiku  izjūtama attālināšanās, attālināšanās no dzimtenes, varētu teikt, ka tikai šeit var izjust to, cik mīļa ir Latvija.

Ceļā garajās pieturās varēja nopirkt visādus gardumus, saldējumi maksā 10 –14 santīmus. Cilvēki, ar kuriem braucām, bija mierīgi un labsirdīgi. Izskatās, ka tā izdaudzinātā bīstamība vismaz vilcienos, nemaz tāda nav. Ceļojuma skaistums – aiz logiem vecas rūpnīcas un padrūms rudens.

Abakanā mūs sagaidīja Melbāržu Ingas tēvs Jānis. Omulīgs un kustīgs vīrs. Braucot uz Bulānu  bija migla un ausa saule, ziniet, tā bija pasaka, brīnumainas krāsas, austošās saules gaisma, migla, kalni, vienkārši vareni! Ciemā iebraucot, agrs rīts, ārā  vēss,  sajūta  neparasta. Kā jaunās mājās. Ienākot skolā pavisam apmulsām. Tā sākās dzīve Bulānā. Visur tiekam uzņemti ļoti laipni. Tagad, pēc nedēļas varu teikt, ka šejieniešiem piemīt īpaša viesmīlība.

Mums ir iedota ļoti laba māja - trīs istabas, un virtuve. Tā ir Veras (direktores) mājas otrā puse, te kādreiz dzīvojusi viņas māsa Irma, arī skolotāja. Bulānas tantes dod produktus, atnāca arī daži cilvēki ar medus burkām. Puslitrs medus te maksā 35 santīmus. Sausa malka - 1 latu kubikmetrā. Maizes kukulītis - 10-12 santīmu. Halva 70 santīmus kilogramā. Daži Latvijā brīdināja, ka neko nevar dabūt, taču nepieciešamās sadzīves un pārtikas preces nopirkt var gan. Ceram, ka drīz iemācīsimies paši cept maizi, jo var dabūt rudzu miltus. Šeit par daudzām lietām norēķinās butelēs, Viena butele -35 santīmi. Nesen biju aizgājis ar makšķeri līdz upei, noķēru 30 cm garu līdaku, domāju, ka zivis arī būs. Par upi pastāstīšu citreiz. Tā bulāniešiem ir ļoti svarīga.

No Rīgas laika mēs šeit atšķiramies par 5 stundām. Kad mums ir vakariņas, jūs nākat no skolas vai darba.

Pēc pāris dienām braucām uz rajona centru Karatūzi. Ļoti skaista daba! Reģistrējot vīzas, nebija nekādas problēmas.

 

Trešdien skolā mums pirmās stundas. Jā, viegli nebūs, bet labi gan. Man nedēļā 9,7,5, klasēm pa 3 angļu valodas stundām un 2 latviešu valodas stundas. Rutai 1 - 3 klasēs latviešu valoda un 5 - 9  klasēs darbmācība. Mums abiem kopā 5 - 7  klasēs dziedāšana un zīmēšana. Un vēl pats grūtākais - es esmu iecelts par  9. klases audzinātāju.
1999.g.oktobrī
 

No vēstules 1999.g novembrī

.
..Pamazām jau sākam pierast, ka katru dienu redzam Sajānu kalnus.

...Ir liels prieks, ka svētdienās māja ir pilna ar bērniem, kuri priecīgi nāk uz svētdienas skolu. Drīz ar bērniņiem gatavosim uzvedumu Ziemassvētkiem. Drīz arī organizēšu svētdienas svētbrīžus bulāniešiem.

 ... Mārtiņdienā ciema bērni iet pa ciemu, pārģērbušies par zvēriem un dzied. Īstas ķekatas. Latvijā laikam reti kur tā ir. Te nu mums nebija daudz pieredzes.

 

 ... Bērni ir ļoti draudzīgi, grūtāk iet ar visarioniešu* bērniem, tos ļoti apceļ. Visarioniešus šeit neviens nesaprot – esot pavisam savādi cilvēki, pārtiekot tikai no putraimu un ķirbju pankūkām. Nu ja māžojas, lai māžojas, bulānieši saka, bet pie kā tad bērni vainīgi. (Dažas visarioniešu ģimenes nesen apmetušās Lejas Bulānā un nopirkuši pamestās mājās. I. L.)

 ...Atbraucām uz Krasnojarsku darīšanās un iepazinām arī ar šejienes latviešu sabiedrību. Šeit, Krasnojarskā daudz ko uzzināju par vietējo latviešu sāpēm un likteņiem. Šeit pirms dažiem gadiem Tamāra Heidemane mācīja latviešu valodu un to laiku viņi atceras ar lielu prieku. Cilvēki esot sākuši nākt, nākuši ļoti daudz, īpaši svētkos. Viņi īpaši atceras Arni Heidemani, kurš ir pārsteidzis ar savu enerģiju un atraktivitāti. Pēc viņu aizbraukšanas aktivitātes sākušas noplakt.

... Mēs piedalījāmies 18. novembra sarīkojumā. Viņiem ir īpaša sajūsma par visu latvisko. Skatījos interesantus video ierakstus - kā viņi svin Jāņus, kā tautastērpos ģērbušies latviski dzied Sibīrijas tautu festivālā, kur piedalās arī grieķi, poļi, ebreji, lietuvieši...

...Viņus ļoti interesē latviešu video ieraksti. Varbūt ir iespēja atsūtīt...

Lejas Bulānas skola ziemā

No vēstules 2000.g. februārī

... Šeit, Sibīrijā esmu pārvērtējis daudzas vērtības. Cik ļoti savādāks man tagad daudz kas liekas. Šejienes vienkāršībā un klusumā var daudz ko saprast gan garīgās gan pasaulīgās lietās. 

Šeit kā nekad izjūtu to, ka vīriešiem mūsdienās bieži pietrūkst atbildība un pamatota autoritāte. Šņabi man neviens nespiež dzert, laikam pašiem trūkst, nē tas ir kaut kas cits, tās ir situācijas, kuras jāpaņem rokās, jo citādi situācija paņems rokās pašu. 

...Taču ciemi izmirst. Igauņu Augšbulāna ir pavisam bēdīgā izskatā, tukšas un pussagruvušas mājas un apm. 50 iedzīvotāju.
 ...Pasts šeit strādā nedroši, no 10 vēstulēm pazūd apmēram trīs.
...Bulāniešu lielākā daļa ir aizbraukusi. Jaunu cilvēku šeit ir ļoti maz. Vecās tradīciju turētājas arī noveco un zaudē spēkus. 

Ziemassvētku sarīkojumā

Apkārtnes ciemu tukšās mājas labprāt aizņem visarionieši. Bulānā jau ir četras viņu ģimenes. Tā varētu būt savāda nākotne Bulānai. Viņu bērni, par laimi, ir čakli, mācoties latviešu valodu. Īpaši sākuma klasītēs viņi latviski mācās čaklāk par vietējiem.

Ir neliels kolhozs, kādi 10 cilvēki un novecojusi tehnika. Bet vadītājs Melbāržu Jānis ir aktīvs cilvēks, gan jau viņš kaut ko izveidos. Pa Lielupi kokus vairs nepludina, kā agrāk to ir darījuši, cērtot biezos taigas mežus. Katram ir sava saimniecība, kāds neliels darbiņš vai pensija. Algas un pensijas pēdējā laikā izmaksā diezgan regulāri (Lebeds esot labs gubernators). 

Kolhoznieki pie kantora ēkas. Otrais no kreisās: Melbāržu Jānis

Kā būs ar Bulānas draudzi - grūti pateikt. Ja šeit pastāvīgi dzīvotu kāds misionārs, varētu nopirkt kādu māju un pārveidot par kapelu. Bijusī baznīca, kuru 30-tajos gados pārvērta par klubu, ir par lielu un aukstu. 
Krasnojarskas ev. lut. draudze ļoti palīdz un atbalsta Bulānas ticīgos. Janvāra sākumā aizvedām 8 Bulānas bērnus uz svētdienas skolu nometni Krasnojarskā. Tur bijām 5 dienas un šī draudze visu apmaksāja. 

Skola tika slēgta uz 2 nedēļām, jo gripas epidēmija skāra arī Bulānu. Arī mēs bijām apslimuši un ļoti noderēja līdzpaņemtās zāles. Esam salauzuši divus termometrus un paliek tikai nojausma par to, cik slimi vai veseli esam.

Pēc skolas pagalma sakopšanas darbiem 2000.g. aprīlī 


Šajā Interneta vietnē iekļauto materiālu lietošana paredzēta informatīviem un izglītības mērķiem.
Materiālu nelicenzēta izmantošana komerciālos nolūkos nav atļauta. Citējot, obligātas atsauces uz pirmavotiem.


Uz: Lejas Bulāna
      Gulags_lv
      Noziegumi pret cilvēci