Uz sākumlapu   Home


Citi Sibīrijas latviešu ciemi. Augšbebri

Sibīrijas mācības

Ko gan es varu pateikt par Jāņiem, stāvēdama līdz potītēm siltā peļķē Sibīrijā, uz Augšbebru ciema vienīgās garās ielas, starp teliņiem, bērniņiem, taureņu mākoņiem, īsti zilmelniem negaisa padebešiem, tumšām mākoņu ēnām, saules skrejošām gaismām, rītiem, dienvidiem, vakariem? Uz dābolaina zirga garām aizlēkšo ciema puisis, droši vien ecēt kartupeļus – sakas zirgam kaklā, streņģes plivinās pa gaisu. Aizbrauc traktori, velosipēdi, motocikli, aiziet večiņas un darba vīri, domīgi papirosus sūkdami, līdzīgi vēja dzenātiem viļņiem aizplūst un atplūst bērneļu bari, rīts un vakars, vakars un rīts.

Lai uzrakstītu šīs rindas, man nākas sadalīties divās – viena, kas stāv uz ielas, un otra, kas uz viņu lūkojas. Viena, kas mācās izšūt īstu Rīgas kreklu savam tautastērpam, grebj no lapegles pagales ūdensputnu, līdz elkoņiem nosmulējas šķidros mālos, bet nevar un nevar izdabūt no māla pikuča putniņu – svilpīti. Viena, kas mācās klubā dančus un rotaļas, skatās un dzied līdzi, kad ciema iedzīvotāji iestudē Jāņu vakaram Skroderdienas Silmačos, gaiņājas no odiem un dunduriem, pamazām pierod pie odiem un dunduriem un vairs gandrīz tos nemana, kad vakarā iziet pie kartupeļu lauka un vēro, kā tālumā zibeņo. Tā ir tā otrā, kas vakaros iziet pie kartupeļu lauka. Tā, kas pūlas savākt kopā ainavu. Un apjēgt sevi ainavā, apjēgt, kas veido šā brīža dzīves rakstu.

Ievas Zoles projekts pašā Jāņu laikā aizvedis uz Augšbebriem podniekmeistaru Leontīnu Cīruli un viņa skolnieci Violu, folkloristus Ievu un Kasparu no grupas Visi vēji, rokdarbnieci Mārīti, kokgriezēju Ivaru. Iedomājieties, ka jūsu ciemā ierodas šādi ļaudis! Kā skroderi Silmačos. Ko viņi ved sev līdzi un ko viņi atrod atbraukuši? Man jau pirmajā dienā radās sajūta, ka esam atbraukuši kultūras centrā. Un tā otrā manī, kas visu laiku mēģina analizēt, bezspēcīgi jautā – kāpēc? Atbilžu ir daudz vairāk par iespēju formulēt tikai vienu izskaidrojumu.

Tā vieta, no kuras es tagad rakstu, ir Sibīrija. Pulkstenis te ir četras stundas agrāks. Saule četras reizes stiprāka. Tūkstošiem verstu uz visām pusēm, par kurām pirms vairāk nekā četriem simtiem gadu cīnījās kazaku vadonis J
ermaks ar tatāru hanu Kučumu. Pirms vairāk nekā simt gadiem savu cīņu, cīņu par auglīgu zemi, par savu zemi bērniem un bērnubērniem, sāka latviešu ieceļotāji no Nīcas novada. Vietējā kapsētā no krustiem pretī veras latviskas sejas (tāpēc, ka līdzīgas tām, kas vecvecāku albumos, tāpēc latviskas, bet formulēt vārdiski, kas ir latviska seja, es nevaru) un uzvārdi – Auzas, Smilktis, Nēzduļķi, Otaņķi, Cīruļi. Šķiet, ka es to jau reiz esmu redzējusi. Kur? Mana vecmamma nav dzimusi te, viņa pasaulē nāca apmēram tūkstoš kilometru uz ziemeļiem pa Irtišu – Toboļskā. Lielā pasaule – tik maza...

Mūsu laipnā saimniece Lidija Benke, pie kuras dzīvojam, ir tumšiem matiem, vienmēr baltu lakatiņu galvā, jaunām zilām acīm, kaut izaudzinājusi četrus bērnus un sagaidījusi mazbērnus. Viņas valoda ir tik seni un tīri latviska, ka negribas ticēt – viņa ir jau otrā (!) paaudze, kas dzimusi šeit, Sibīrijā. Pāris reižu savā dzīvē viņa bijusi Latvijā.

Varbūt milzīgie attālumi liek cilvēkiem meklēt kopīgo ar kaut ko, ko tu nemaz nepazīsti, ko glabā vien valoda, kādā runāja māte? Liek meklēt saiti ar pagātni, lai laiks tevi nenospiestu kā odu, neaizpūstu pa gaisu kā pelavu. Un bargā ziema liek svinēt īso, karsto vasaru tā, lai tā iegultos katrā ķermeņa lokumā, iespiestos sejas rievās un sildītu cauri saliem.

Man līdz šim nav paveicies ar Jāņu svinēšanu. Atmiņā tik vien ir no svētkiem kā tas rīts ar allažīgo rasai līdzīgo lietu, kad sēžu pagalmā un pinu Jānim ozola vainagu. Tad es domāju domas. Pēc tam jau viss truls un nemainīgs – mūzikas centrs uz pilnu klapi, krievu vai latviešu šlāgeri, pieēsties līdz ūkai, tad kaut kur uz pilsētu uz zaļumballi vai krogiem, un klāt rīts ar galvassāpēm, slapjām drēbēm. Kopš tai saulē aizgāja tā paaudze, kurai pirmās brīvās Latvijas laikā bija iekrituši jaunības gadi, kuri vēl mācēja dziedāt, kuri zināja, ka Līgovakars nav tikai izdzeršanās un izrīšanās, bet nakts, lai kopīgi apjaustu savu vietu ainavā, – kopš tā laika manas naktis ir klusas. Citi saka – no tā laika, kad Latvijā bērni vairs nedzimst.

Kad Augšbebru klubā skatos, kā sievas iemēģina garo gājienu cauri ciemam – ģerevņai – un apdziedāšanās dziesmu, kurā visiem deviņiem ciema Jāņiem – Ivaniem – tiek veltīts kāds pants ar uzslavu (visbiežāk) vai pavilkšanu uz zoba, kad lūkojos, kā Ieva ar Kasparu māca bērniem rotaļu Gan’ gan’ zirdziņus Lielupes malā, sien’ sien’ grožiņus, sien’ pavads galā, redzu, ka te nekas nav tukši, abstrakti vārdi. Sievas pazīst visus Jāņus, jo lūkojas uz viņiem gada garumā. Bērni zina, kas ir pavada, kas ir zirgs un tā ganīšana. Un Jāņu nakts stāv pāri visam, uzlūko un ar savu skatienu padara esošu. Kad topi uzlūkots, tad ne tu, ne tavs darbs nevar izputēt kā pelava nebūtībā.

Galu galā no nekā nekas nerodas. Un cilvēkiem piemīt tāda ieraža – ņemt piemēru, lūkoties pēc parauga, kā dzīvi krāsaināk nodzīvot. Varbūt bez Olgas un Sergeja Benkēm, bez Olgas un Pētera Vakengūtiem, bez viņu bērniem, bez visiem tiem gaišajiem cilvēkiem, kuri nāk uz nodarbībām, arī šis ciems pārvērstos par ciemu, kuru Jāņu nakts neuzlūko. Kā teica Olga Vakengūte – pie cilvēkiem ir jāiet un jāurda, nedrīkst ļaut viņiem iegrimt vienaldzībā.

Sibīrijas ciemi ir īpaši ar to, ka tās ir republikas taigas vidū. Milzīgie attālumi šķir no lielās pasaules un dažkārt var kļūt liktenīgi, ja gadās dzimt vai slimot laikā, kad pārplūst un izjūk ceļi vai Irtišā iet ledus. Bet to dēļ tikai pirms pieciem gadiem te ienākušas Kolorādo vaboles, bet vēl nav ienākusi mode būt vēsam un augstprātīgam, mode nopirkt... jo izdzīvot tomēr tik grūti. Melnas tumsas vidū pašam jākļūst par spuldzi, lai tumsu uzvarētu. Elektriskā gaisma šeit nepalīdz noslēpties pašam no sevis, kā tas iespējams daudzviet citur, jo tumsa ir pārāk īsta.

Tik bagāta es braukšu mājās – vedīšu līdzi receptes, kā gatavot ievārījumus bez cukura, kā pīt grozus, kā celt pirtis, un vēl, un vēl... Un tomēr – visvērtīgākais, ko var šeit gūt, ir tas, ko sauc neinteresantajā vārdā – saskarsmes prieks. Bet cits vārds nenāk prātā. Varbūt – sirsnība? Un tāpēc ir iespējams, ka te stāv divi ciemi – viens, kurš dzīvo un strādā, un otrs, kurš spēj palūkoties uz to pirmo svētku reizēs, līdz ar to apjēgdams pats sevi, pats savu krāšņumu un nozīmību kopējā ainavā. Neapjēgta dzīve aiziet zudumā dzimšanas–miršanas nebeidzamajā aplī. Varbūt apjēgums pats rada krāšņumu un nozīmību, varbūt laika straumē gremdētām lietām un notikumiem nozīmība nemaz neparādās, bet atklājas, kad apjēgums atklāj dzīves dziļāko slāni. Ja gadskārtu svētki nav tādi kopīga apjēguma punkti, kad spēj palūkoties uz sevi un apkārtējiem no malas, tad krējums kopā ar vājpienu aiziet cūkām silē.

Te ir sava republika, tātad viss savs, kas savam piederas. Arī savi dzērāji, sava bezcerība droši vien, lai gan ar to nemaz nenācās saskarties, savas bezgala apnicīgās garās ziemas, savi nelaimes putni. Māju ir daudz, bet atslēgu durvīm maz. Kur iesi, zagli, taigā? Visam pāri ir acīs krītošā, spilgtā pārticība – pārticība ar bērniem, kartupeļiem, sienu un pienu, un sevi. Zinu, cik Latvijā dažkārt grūti viensētas saimniekam pāriet pār lauku pie otra saimnieka, lai vienkārši pateiktu labu vārdu. Un cik izplatīta ir nīdēšanas sērga – gausties par visu, sākot ar to, ka nav nākotnes, nav darba, nav jēgas, un beidzot ar klusu skaudību, ja kādam ir. Kā gribētos aizvest mājās mazliet augšbebriešu mācēšanas būt pārtikušam. Ar mazumu. Ar vienkāršību. Kas gala iznākumā pārvēršas lielā garīgā mierā.

Trīs reizes dienā garo ielu šeit pārplūdina govis, zinādamas katra savus vārtus. Daudzās kūtīs tām vēl aizvien latviski uzsauc: saitē! Govis pavada odu un dunduru jūra. Pēc govju pulksteņa iet laiks, tad norimst, noplok, un naktī pāri paliek tikai grieze un suņu rejas vietā, kuru gribas saukt par kultūras centru. Kultūras centrā drīz grozīsies Jāņu nakts. Būs krievu cilvēki, kas dziedās latviski, būs latviešu bērni, kas runās krieviski. Pasaule vārās uz karstas liesmas un pamazām sajaucas. Bet paliek saimes – tā viņi te sauc pamatelementu, no kura būvē pasauli. Dižas saimes uztur dižu dzīvi. Pašķidrais ziemā izsalst.

Pēc govju pulksteņa Augšbebros drīz Jāņi. Kaut veiktos Ilgai Reizniecei Latvijā – pavisam negaidīti sakritis viņas darbs ar to, kas notiek šeit, Sibīrijā. Vai Latvijā veiksies kā te? Vai būs tik stipra apmaiņa, kad stiprs ir tas, kas dod, un stiprs tas, kas sagaida un dod pretī? Padomju vara ilgi nīdējusi saknes ar pašķidriem šlāgerīšiem, tāpēc daudz kas ziemās izsalis, bet atlikušo pievāc lielveikalu kultūra. Vai nāks atpakaļ tautas dziesma, saimes, māka būt pārtikušam? Vai nebūtu vajadzība arī uz Latvijas ciemiem aizsūtīt pa grupai amatnieku un folkloristu, kas spēj dot un apjēgt, kas tiek dots pretī?

Inga Ābele. NRA, 20. jūn. 2003.g.


Šajā Interneta vietnē iekļauto materiālu lietošana paredzēta informatīviem un izglītības mērķiem.
Materiālu nelicenzēta izmantošana komerciālos nolūkos nav atļauta. Citējot, obligātas atsauces uz pirmavotiem.


Uz: Lejas Bulāna
      Gulags_lv
      Noziegumi pret cilvēci