Palīdzēsim Sibīrijas latviešiem
Anda Kļaviņa

Aptuveni 600 kilometrus aiz Novosibirskas nelielajā Timofejevkas ciematā vēl dzirdama latgaliešu valoda, kādu Latgalē runāja pirms simt gadiem. Tur gados vecākie cilvēki dzied dziesmas un skaita lūgšanas no XIX gadsimta beigās Rēzeknē vai Daugavpilī izdotajām grāmatām — tā ir unikāla Latgales kultūras konservācija. Tomēr šai Latgales saliņai Sibīrijas okeānā mūsdienās neklājas viegli. Jaunākie iedzīvotāji grib iemācīties savu senču valodu, bet trūkst līdzekļu latviešu mācību grāmatu iegādei un mācībām Latvijā. Šī ciemata tāpat kā citu latviešu apmetņu vietu Sibīrijā iedzīvotājiem savas latviskās identitātes saglabāšanā tautiešu palīdzība ir ļoti nepieciešama. Tādēļ Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultāte un Sabiedrības integrācijas fonds 1.martā rīko pasākumu Palīdzēsim Sibīrijas latviešiem!, lai iegūtu līdzekļus Sibīrijas ciemu latviešiem.

Spēcīgs impulss akcijai bija LU Filoloģijas fakultātes ekspedīcijā uz Timofejevkas ciemu atklātās vērtības un apzinātās problēmas. Ekspedīcija ar Sabiedrības integrācijas fonda, Valsts Kultūrkapitāla fonda un Latvijas Universitātes finansiālu atbalstu notika 2004.gada septembrī.

Timofejevkas ciemā no 170 iedzīvotājiem vairāk nekā pusei ir latgaliska izcelsme. Ciema vecākie iedzīvotāji vēl tagad runā latgaliešu valodā. Tāpat kā virkne citu latviešu ciemu Sibīrijā, Timofejevka radās Stolipina agrārās reformas laikā XIX gadsimta 90.gados, kad pārdesmit tūkstoši latgaliešu no Ludzas, Rēzeknes, Daugavpils apkaimes devās uz tālo Sibīriju, kur bija daudz brīvas zemes. Iekārtoja tur viensētas, sāka nodarboties ar lauksaimniecību un līdz padomju varas nodibināšanai dzīvoja pārtikušu dzīvi. 1937.gadā daudzi no Sibīrijas latgaliešiem tika iznīcināti, tomēr līdz pat 1960.gadiem, kad sākās mazo kolhozu sapludināšana lielākos, Timofejevka bija gandrīz pilnībā latgalisks ciems ar aptuveni 200 iedzīvotājiem.

2004. gada septembra ekspedīcijā foto, audio un videoveidā tika fiksēti XIX gadsimta beigās veidotā latgaliešu ciema iedzīvotāju dzīvesstāsti, mēģinot izzināt, ko no latgaliešu mentalitātes, valodas, tradicionālās kultūras, reliģiskās pārliecības viņi saglabājuši, ko pazaudējuši.

Ekspedīcijas laikā tika apzināta situācija arī citos Sibīrijas latviešu ciemos un iegūta informācija par deportāciju ceļā Sibīrijā nokļuvušo latviešu pēcteču likteņiem, kuri vēl dzīvo Sibīrijā, bet nevēlas pazaudēt savu latvisko identitāti.

Uz pasākumu Palīdzēsim Sibīrijas latviešiem! aicināti kultūras darbinieki, politiķi, uzņēmēji, masu mediju pārstāvji, lai runātu par palīdzības sniegšanu Sibīrijas latviešiem.

Runās LU Filoloģijas fakultātes dekāne Janīna Kursīte, SIF pārstāvis Nils Sakss. Tiks izrādīta M.Zālītes un A.Lielbārža videofilma par Timofejevkas ciema latgaliešiem. Iecerēta diskusija par tematu — kā palīdzēt Sibīrijas latviešiem.

Akcija tiks atklāta 1.martā pulksten 18 Rīgas Latviešu biedrības nama Līgo zālē Merķeļa ielā 13. 

Jau darbojas Sabiedrības integrācijas fonda izveidotais konts ziedojumiem: SIF (ar norādi "Palīdzēsim Sibīrijas latviešiem!"). Reģ.nr. 90001237779, Brīvības iela 40—39, Rīgā, LV 1050 Banka: Latvijas Banka Valsts Kase  Bankas SWIFT kods: TRELLV21, Konta numurs: LV73TREL7450020000000u

Diena, 2005. gada 28. februāris.  



Asinsbalss Sibīrijā
Laima Muktupāvela, rakstniece

Šoreiz es nedomāju tikai par latgaļiem. Nesen LU Filoloģijas fakultātes dekāne Janīna Kursīte sabiedrību aicināja uz diskusiju par Sibīrijas latviešiem. Sanācām pilna zāle — ministri, politiķi, uzņēmēji un citi ieinteresētie. Sasaukumam bija pamats — dekāne, kura ar studentiem un universitātes mācībspēkiem pagājušā gada septembrī bija braukusi uz Sibīriju ekspedīcijā, vēlējās palīdzēt Timofejevkas ciemā sastaptajiem latviešu izcelsmes cilvēkiem. Vēlējās palīdzēt tiem, kuru dzīslās rit mūsu, latviešu, asinis. Ko darīt, kā palīdzēt? Liksim galvas kopā — bija teikts nesavtīgi.

Lai diskusijai būtu racionāls pamats, bez garām ievadrunām tika parādīta studentu Margitas Zālītes un Aivara Lielbārža uzņemta videofilma par Timofejevkas cilvēkiem un viņu dzīvi. Filma bez komentāriem, bez visādiem tādiem trikiem, kas aizkustina lādzīgas dvēseles. (Reiz, kad biju maza, skatījos televīzijā filmu krievu valodā par grūto dzīvi Amerikā — kā mazais nēģerītis cieta, jo viņš bija nabags. Tad es paņēmu maizes kukulīti un gāju uz pastu, lai aizsūtītu grūtdienim maizīti uz Ameriku, bet tētis ceļā mani noķēra ar visu ķieģelīti.)

Filmā iemūžināts laiks, kas parauj atpakaļ par simt desmit gadiem. Filologu, vēsturnieku, etnogrāfu medusmaize. Cilvēki sarunājas latgaliski, kā runāja Ludzas, Rēzeknes un Daugavpils apriņķī. Ja kādu vārdu nezina latgaliski, to pasaka krieviski. Bez kompleksiem. Dzied dziesmas, kādas tika dziedātas pirms simt desmit gadiem. Bet kā dzied! Tā brīvi, ar prieku par dzīves mirkli. Dzīvo pieticīgi un uzbur Latvijā sen neredzētu atbrīvotības atmosfēru.

Skaita lūgšanas, kādas viņu senči skaitīja, Latgali atstājot. Tad latgaļi devās uz brīvajām zemēm Stolipina zemes reformas rezultātā un nonāca Sibīrijā, apmēram sešsimt kilometru aiz Novosibirskas. Strādāja, iedzīvojās turībā, taču Staļina represiju laikā daudzus par kulakiem atzītos iznīcināja.

Pat filmā bija jūtams Sibīrijas latviešu visu raibo laiku pieredzējums.

Kas viņi ir tagad? Nenoliedzami mūsējie — gan dziesmās, gan sadzīves sīkumos, gan attiecību smalkumos. Cik nu varēja saredzēt videofilmā: redzēju sievietes ar bojātiem zobiem, trenūzenēs, kam kleita pa virsu, vīrieša žakete mugurā, lakats — nu gluži kā mūsdienu sādžā Latgalē.

Katoļiki? Latgaļci, jaunie, krieviski runājošie?

Kopumā uzfilmēts 12 stundu materiāls. Skatoties pusstundu garo ekspedīcijas videoesenci, rīkli aizžņaudz pat tāda kā vainas apziņa. Sak, es, latgaliete, te, Latvijā, Rīgā, labas grāmatas lasu, pa gudriem ļaudīm zīmējos, bet tur tie, kauls no mana kaula, drīz jau būs asimilējušies. Tur manis vairs nebūs.

Pirmā sajūta — jāglābj! Jāved no turienes, no tās čuhņas, no cūku piestaigātās galvenās ciema ielas prom uz Latviju, kur…

Jā, un tālāk diskusijas laikā notika krass pavērsiens, ko dekāne nebija paredzējusi. Labais virsuzdevums — palīdzēsim Sibīrijas latviešiem! — izkūņojās kā divas dzeguzes iedētas olas: jāpalīdz viņiem integrēties, prātīgi grudzināja no vienas olas. Jāpalīdz viņiem saglabāt latgaliskumu turpat Sibīrijā — enerģiski vīteroja otri.

Kur vest? Uz Ludzu, Rēzekni? Lai papildina lielo bezdarbnieku skaitu? Varbūt pēc principa "zdravstvuiķe, ja vaša ķoķa!" (sveicināti, esmu jūsu tante — krievu val.) atvest pie čangaļu radiem uz Rīgu? Latgaļi, kas dažādu apstākļu dēļ esam pametuši tymšuo styuri un neslikti esam iedzīvojušies Rīgā, vai uzņemsim tak jau radus, ko neesam redzējuši simt un desmit gadus?

Pēc diskusijas kāda tautiete atzinās, ka līdzīgas sajūtas viņai bijušas, kad pirmo reizi atbraukusi no Amerikas uz Latviju. Uz tēvzemīti/dievzemīti. Rīga — netīrām, pelēkām ielām, plukušiem namiem. Sarunvaloda — krievu. Neglīti ģērbtas sievietes kariesa bojātiem zobiem, nesmaidoši, pelēki vīrieši. Tādus viņa redzēja mūs, Latvijas latviešus. Tādus viņa mūs visus gribējusi glābt! Vest prom, nopirkt salu okeānā, kur latviešus pārvietot no drausmīgās pelēkās dzīves. Kāpēc bija jāglābj? Tāpēc, ka redzējusi potenciālu, rietumos vairs neatrodamu atmosfēru, ko rada savstarpējās, vēl cilvēcīgās attiecības, kundze atteikusi.

Manuprāt, esam mainījušies mēs paši, lai Sibīrijas latviešus nesavtīgi ņemtu atpakaļ ar visu, kas pa simt desmit gadiem viņiem klāt nācis vai aizmirsts. Mēs esam kļuvuši pragmatiskāki, modernāki, johaidī, dziedāt arī tā vairs nemākam. Saņēmu vēstuli no etnogrāfes, indoloģes Svetlanas Rižakovas, kura Indijā papildina savas zinības pie indiešu deju Meistara (vārds neizlasāms): "(..) es nekad nevarēšu atvest Indijas deju pilnībā ārā no šejienes! Jābrauc šurp, lai paostu svaigu asini un saredzētu, kas ir Māksla, kas ir Meistari. Rietumos tādas atmosfēras nav, saproti? Šeit tak ir visulaiki un dažreiz — neolīts!"

Visi diskutanti gribēja palīdzēt tiem jaunajiem latgaļiem, kuri gribētu atpazīt sevī latvieti/latgali. Sabiedrības integrācijas fonds un valsts institūcijas ir gatavas atbalstīt ar projektiem un piesaistīt līdzekļus. Vienaldzīgo nebija. Taču pēc diskusijas sanācām tāds šķeltnieku pulciņš un skaidrā latgaliešu valodā noformulējām: "Lai arī to nosauc par etniski ekstrēmo tūrismu, savas identitātes meklējumos mums jābrauc pie viņiem. Pie radiem uz Sibīriju."

Latgaļi, braucam uz Timofejevku! Asinsbalss uzspodrināšanai.

Diena, 2005. gada 11. marts.


Ceļi pie Sibīrijas latviešiem
Stāsts par latvisko saliņu tālajā Sibīrijā deva emocionālu impulsu diskusijai

Rīgas Latviešu biedrības namā 1.martā notika Latvijas Universitātes (LU) Filoloģijas fakultātes un Sabiedrības integrācijas fonda rosināta diskusija par Sibīrijas latviešu dzīves apstākļiem un iespējām stiprināt viņu saites ar etnisko dzimteni.

Šoreiz runa bija lielākoties par Timofejevkas ciemu, kur pērnajā rudenī notika ar LU, Sabiedrības integrācijas fonda un Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu rīkota zinātniskā ekspedīcija. Studenti Aigars Lielbārdis un Margita Zālīte tur dzīvojošo latviešu dzīvesstāstus fiksējuši foto, audio un video ierakstos. No uzņemtā 12 stundu materiāla izveidota pusstundu gara videofilma, kuras pirmizrāde notikusi Ludzā, no kurienes nākuši ieceļotāju senči. Skaudrais un savā tiešumā brīnumainais stāsts par latvisko saliņu tālajā Sibīrijā deva emocionālu impulsu diskusijai, kurā piedalījās zinātnieki un literāti, politiķi un uzņēmēji.

Sarīkojuma vadītāja Filoloģijas fakultātes dekāne prof. Janīna Kursīte no emociju valodas, kādā ikvienu uzrunāja filma, aicināja pāriet pie lietišķas valodas, jo Sibīrija prasa nopietnu pieeju, cilvēcīgu un tālredzīgu domāšanu. Lai Timofejevkas un citu līdzīgu Sibīrijas ciemu latvieši, kas tādi jūtas un kas to vēlas, varētu apmeklēt savu etnisko dzimteni un saņemt latviešu valodas mācību grāmatas, lai jauniešiem būtu iespējams iegūt Latvijā izglītību un gados vecākajiem ļaudīm varētu sagādāt materiālu palīdzību, ir vajadzīgi līdzekļi. Tālab arī sarīkojuma devīze bija "Palīdzēsim Sibīrijas latviešiem!". Bija ziedojumu urna, tika paziņots Sabiedrības integrācijas fonda atvērtais konts, kurā var ieskaitīt ziedojumus Sibīrijas latviešiem.

Sabiedrības integrācijas fonda priekšsēdētājs Nils Sakss ziņoja par veiksmīgajiem projektiem tautiešu atbalstam, kam fonds devis līdzekļus. Īpaši uzsverot, ka projektus var iesūtīt arī paši Sibīrijas latvieši. Par naudas vācēju pieteicās Valdis Liepiņš, kam savulaik esot izdevies savākt tūkstoš dolāru Toronto latviešu centra atvēršanai. Cēsinieces Lolita Kokina un Ieva Eglīte dalījās jau krietni ilgajā sadarbības veicināšanas pieredzē. Arī šovasar Cēsīs ieradīsies 25 Sibīrijas latvieši, pieaugušie un bērni.

Ne nauda ir galvenais. Svarīgākā ir attieksme. Dziļu ieinteresētību Sibīrijas latviešu likteņos un gatavību pielikt savu plecu problēmu risināšanā pauda gan izglītības un zinātnes ministre Ina Druviete un Okupācijas muzeja izpilddirektore Gundega Mihele, gan rakstnieces Laima Muktupāvela un Inese Zandere, gan vairāki citi sarīkojuma dalībnieki.

To, ka iesākts labs darbs, liecina e-pasta vēstulīte, ko prof. Janīna Kursīte saņēma jau nākamajā dienā. Agnese Kļaviņa-Kontkanena raksta: "Lasot Latvijas ziņas internetā, uzzināju, ka tiek vākti ziedojumi Sibīrijas latviešiem. Vai Jūs varat sniegt kādu informāciju, uz kādu adresi varētu sūtīt bērnu apģērbu un grāmatas latviešu valodā. Tā kā mums ir Somijas klimatam atbilstoši siltas un izturīgas drēbes un apavi, kas palikuši par mazu, mēs labprāt tos nodotu cilvēkiem, kam tie tiešām vajadzīgi, nevis pārdotu."


Aina Rozeniece, Latvijas Vēstnesis 2005. g. 4. marts

Uz sākumlapu   Home