Uz sākumlapu   Home


Trausls sapnis, kas mēdz piepildīties
Dita Arāja

Sibīrijas latviešus repatriēties iedrošinātu latviešu valodas zināšanas un apjausma, kā dzīvo Latvijā

Viņas ir jaunas un drosmīgas. Pašas gan saka — dullas. Jo, īsti nezinādamas, kur dzīvos, ko darīs, no kā pārtiks, Sibīrijas plašumus nomainījušas pret senču dzimteni Latviju. Iveta Blanka un Jeļena Kalniņa ir repatriantes. Iveta pirms gada, Ļena — diviem atgriezušās Latvijā uz palikšanu. Abas ir Vītola fonda stipendiātes, tāpēc puslīdz nodrošināta viņu dzīve un mācības. Iveta studē Rīgas Juridiskajā koledžā, bet Ļena — Liepājas Pedagoģijas akadēmijā. Abas saka — ja būtu vairāk atbalsta no Latvijas, ne viens vien viņu vienaudzis brauktu uz etnisko dzimteni. Kaut tikai pāris nedēļu padzīvot, lai saprastu, vai šī zeme, ko savulaik viņu senči atstājuši, vispār ir tā vieta uz pasaules, kur gribētos dzīvot.

Pagaidām Latvija var piedāvāt pavisam nedaudz — dažus skolotājus, kas Krievijas latviešiem māca latviešu valodu, un dažus desmitus tūkstošus latu — valodai, repatriācijai un kontaktiem ar tautiešiem ārzemēs. Pat tad visu naudu neizdodas iztērēt iecerētajam mērķim, jo daļa no tās iegūstama, uzrakstot un realizējot projektus, ko ne visi ieinteresētie spējīgi veikt.

Tu esi latviete

Valsts finansējums repatriācijai, migrācijai un sadarbībai ar tautiešiem ārvalstīs galvassāpes sagādā Sabiedrības integrācijas fondam (SIF), jo apgūta tikai daļa no konkursam atvēlētās naudas. Šogad minētajām aktivitātēm bija paredzēti 18 750 latu, bet apgūti tikai 12 745, jo maz labu ideju un daudz nekvalitatīvu projektu. Atbalstītas galvenokārt aktivitātes Latvijā — bērnu nometnes un no NVS valstīm repatriējušos latviešu sociālekonomisko vajadzību apzināšana, latvietības stiprināšana.

Ļena un Iveta pēc pieredzes spriež — ja valsts grib palīdzēt tautiešiem Krievijā, vissaprātīgāk būtu finansējuma lielāko daļu atvēlēt latviešu valodas mācīšanai un bērnu un jauniešu nometnēm. Tikai kad cilvēki apzinājušies latvietību un uz savas ādas izbaudījuši, kas ir Latvija, var domāt par repatriāciju. Šogad latviešu valodu Krasnojarskā, Lejas Bulānā, Augšbebros un Kurzemes Ozolainē ar SIF un Pasaules Brīvo latviešu apvienības (PBLA) atbalstu māca četras skolotājas no Latvijas. PBLA latviešu valodas mācīšanu Sibīrijā finansē jau sesto gadu.

Ļena pārstāv piekto savas ģimenes paaudzi, kas dzīvo Sibīrijā. Viņas senči Lejas Bulānā ieceļojuši no Kurzemes, taču ģimenei Latvijā radinieku vairs neesot. Astoņdesmito gadu beigās, kad līdz ar atmodu Latvijā radās atklāsme par tautiešiem Sibīrijā, arī pie Ļenas vecmammas ciemojušies tautieši no Latvijas un dāvanā atstājuši grāmatas. «Toreiz nemācēju latviski, vien skatījos, un mani ļoti ieinteresēja. Nodomāju — kādreiz noteikti uz Latviju aizbraukšu,» stāsta Ļena. 1991.gadā viņa pabijusi nometnē Latvijā un tad arī nolēmusi — jāpārceļas te uz dzīvi. «Uz Latviju vilka valoda, kultūra,» Ļena skaidro savu izvēli.

Bet Iveta spriež: «Lejas Bulāna Sibīrijā ir kā mazā Latvija, kur visi runā latviski un svin latviešu svētkus. Vecāki ieaudzināja — tu esi latviete. Varbūt tādēļ gribējās uz Latviju.»

Lai izdomā paši!

«Izjust latvisko piederību — tas gan viņiem svarīgi, pat ja viņi necenšas atgriezties Latvijā,» Sibīrijā pārliecinājies SIF direktors Nils Sakss. Tāpēc SIF ir ar mieru finansiāli atbalstīt Sibīrijas latviešu aktivitātes, īpaši — ja viņi paši gatavi darboties. Līdz šim SIF finansējis projektus, kur vadošais pieteicējs ir Latvijā, tomēr problēma, ka Latvijā nav daudz NVO, kas šajā jomā darbojas. Ir Cēsis, Valmiera, Limbaži, kam kontakti un kas, piemēram, nometnes rīko. «Bet būtu labi, ja arī paši Krievijas latvieši pieteiktu projektus, jo tad viņi, nevis kāds šeit izdomātu, ko grib darīt, kas visvairāk vajadzīgs,» saka N.Sakss.

Ļena gan šādu iespēju apšauba, jo «tur cilvēki vēl neapzinās, ka ar projektiem iespējams dabūt naudu, tāpēc nepieciešams, lai palīdzības sniedzēji no Latvijas izskaidrotu, kā tas jādara». Melnu kleksi cerībām uzmet arī sāpīgā pieredze — projektu rakstot, vienmēr ir risks naudu nedabūt. Tā Saldus aktīvistu projektu par Sibīrijas latviešu bērnu nometni SIF neatbalstīja kvalitātes dēļ. «Tie cilvēki taisa ārzemju pases, un nekas neiznāk. Un viņi nesaprot, kāpēc,» saka Ļena.

Repatriācijas nodaļas vadītājs Juris Dombrovskis uzskata — šādi projekti pirmām kārtām jāizvērtē pēc būtības, lai «labu ideju neizgāztu viena komata dēļ». Tomēr N.Sakss atgādina — SIF ir ļoti stingri projektu vērtēšanas un administrēšanas nosacījumi, jo jābūt pārliecinātiem par naudas tērēšanas lietderīgumu. Bezatbildīgi ir sākt projektu, pirms nauda nav dabūta.

Sapnis bez valodas

Iveta un Ļena stāsta — Latvija Sibīrijas tautiešiem šķietot tāls sapnis. Viņi maz zinot par palīdzību repatriācijā, tāpēc noskaņoti skeptiski — tautieši tēvzemē ir augstprātīgi un iedomīgi.

Pretēji Ivetai, kam Latvijā bijuši paziņas un kura nojautusi, ko te var sagaidīt, Ļena senču dzimtenē ieradusies «uz dullo», un bijusi patīkami pārsteigta, ka Repatriācijas centrs palīdz materiāli un ar padomu. J.Dombrovskis saka — darbu traucē tas, ka nav vienotas informācijas, cik tautiešu Sibīrijā, kur latviešu centri, ar ko cilvēkiem kontaktēties. Tomēr N.Sakss teic — ir vieglprātīgi cilvēkus aicināt uz Latviju, jo nokļūt pavisam citā vidē un sākt dzīvi no jauna ir liels risks: «Dzīvot Omskā dzīvoklī un pārcelties uz Latvijas laukiem — cilvēki var justies kā izsūtījumā.» Šeit ir labāk, bet grūtāk, jo Krievijā saglabājušās drumslas no Padomju Savienībā ierastās valsts aizgādnības, kamēr Latvijā būs tikai tas, ko pats būsi izdarījis, — tā J.Dombrovskis.

N.Saksam svarīgi šķiet, ka valsts atbalsta Sibīrijas latviešu jauniešu mācības Latvijā. Tas neprasītu lielus izdevumus, bet, dzīvojot šeit, viņi saprastu, vai nākotni grib saistīt ar šo zemi.

Viņa domai piekrīt arī Ļena un Iveta, tikai atkal problēma — Sibīrijas latviešu jaunajai audzei ir vājas latviešu valodas zināšanas. Ļenas brālis jau šogad būtu mācījies kādā no Latvijas vidusskolām, taču neesot uzdrošinājies tieši sliktās latviešu valodas prasmes dēļ. Ļena atminas, kā pati sākumā lekcijās stāstīto pierakstījusi, taču daļu nesapratusi. No pārslodzes galva sāpējusi, un viņa baidījusies runāt latviski. Ivetai gājis vieglāk, jo bērnībā vēstuļdraudzene bijusi meitene no Latvijas, tāpēc apguvusi sarunvalodu.

Abas gan atzīst — Krievija vienmēr būs viņu dzimtene, bet Latvijā tomēr jūtoties kā mājās, tāpēc gribas, lai arī ģimenes pārceļas šurp. Un vēl — pašām nodibināt NVO, lai palīdzētu latviešiem, kas vēl Sibīrijā.

Repatriācija. Repatriantu skaits

2003. I—VII 170
2002. 245
2001. 269
2000. 401
1999. 559
1998. 828
1997. 851
1996. 710
1995. 600

Repatriācijas centra sniegtā materiālā palīdzība

Ikgadējais Repatriācijas centra finansējums — Ls 51 000
Sedz izdevumus, kas saistīti ar repatrianta pārcelšanos
Pabalsti dzīvojamās platības jautājumu risināšanai
Pabalsti bezdarba gadījumā
Pabalsti profesionālajai apmācībai vai pārkvalifikācijai
Sedz izdevumus latviešu valodas mācībām un integrācijas pasākumiem (lekciju kursi, ekskursijas)

Šogad repatriējušies

no Krievijas 70
no ASV 28
no Ukrainas 17
no Baltkrievijas 11
no Izraēlas 8
no Igaunijas, Vācijas, Moldovas (no katras) 4
no Francijas, Lielbritānijas, Austrālijas, Uzbekistānas (no katras) 3
no Lietuvas, Brazīlijas (no katras) 2
no Kanādas, Nepālas, Venecuēlas, Zviedrijas, Čehijas (no katras) 1.

Diena, 2003. gada 13. oktobris


Šajā Interneta vietnē iekļauto materiālu lietošana paredzēta informatīviem un izglītības mērķiem.
Materiālu nelicenzēta izmantošana komerciālos nolūkos nav atļauta. Citējot, obligātas atsauces uz pirmavotiem.


Uz: Lejas Bulāna
      Gulags_lv
      Noziegumi pret cilvēci