Krievijā trūkst skolotāju

Krievijas–Latvijas kongresa priekšsēdētāja, PBLA valdes locekle Lauma Vlasova šogad saņēmusi Integrācijas fonda Vienotības balvu un uz nometni Alsviķos atveda četrus Krievijas latviešus. Viņai jautāju:

– Cik vietās Krievijā šobrīd māca latviešu valodu, un cik skolotāju ir nepieciešami?

– Valsts diasporas programma un izglītības programma pārgājusi Latviešu valodas apguves valsts aģentūras pārziņā, kas arī finansē latviešu valodas mācīšanu. Aģentūra nodarbojas ar skolotāju meklēšanu un viņu sagatavošanu darbam Krievijā. Kandidātu izvērtēšanā tieku pieaicināta arī es, jo zinu vietējos apstākļus un cilvēkus. Trīs gadus pēc kārtas nebija atrasti skolotāji, un pērnajā mācību gadā trīs vietās skolotāju nebija vispār. Tagad aģentūrā ir mainījusies vadība, un ceru, ka sadarbība būs ļoti laba. Esam jau izvērtējuši skolotājus un ar septembri visās vietās skolotāji būs.

Ja pieskaita Maskavu un Pleskavu, kur darbojas tādas kā svētdienas skolas, tad Krievijā ir septiņi skolotāji no Latvijas. Ļoti nepieciešami būtu vēl daži. Piemēram, ciemos Sibīrijā un Baškīrijā skolotājs strādā visu gadu. Mums ir vajadzīgs viens skolotājs Baškīrijā, viens – Krasnojarskas apgabala Ačinskā vai kādā no apkārtnes ciemiem. Tie ir latgaliešu ciemi, kur cilvēki ir saglabājuši latgaliešu valodu. Taču viņi paši atzīst, ka diez vai jauniešiem vajadzētu mācīties latgaliešu valodu. Viņiem vajadzētu mācīties latviešu valodu, lai to varētu izmantot, atbraucot uz Latviju.

– Vai Krievijas latvieši valodu māk sliktāk nekā Vācijā, Amerikā vai Austrālijā dzīvojošie?

– Bērni un jaunieši tiešām šo valodu neko labi nezina, turklāt bieži viņi arī kautrējas runāt, baidoties, ka viņus izsmies vai kādā citā veidā aizrādīs par nepareizu valodu. Taču šos bērnus nevar vainot, jo viņiem visa ikdienas dzīve paiet krievu vidē. Mājās ar viņiem runā vecmāmiņas un viņi visu saprot, taču nerunā latviski.

– Kas motivē jauniešus mācīties latviešu valodu?

– Jauniešus motivē iespēja atbraukt uz Latviju. Tagad viņi redz, ka var tikt uz 3x3 nometni. Rīga jau viņiem ir tālas ārzemes. Arī lielie bērni var atbraukt uz kādu semestri pamācīties apmaiņas programmās. Un arī studēt. Ja cilvēks jau laikus saprot, ka valoda var palīdzēt viņam tikt ārā no saviem laukiem, kur nekāda zelta bedre nav, tad viņi cenšas.

– Vai šie skolēni tiek nodrošināti arī ar latviešu valodas mācību grāmatām?

– Lasāmgrāmatu pietiek, jo tās ir sasūtījuši gan ārzemju latvieši, gan izdevniecības no Latvijas. Mācību grāmatas ir sagādātas no Valsts valodas aģentūras un ministrijas. Tās ir gan grāmatas, ko izmanto krievu mācībvalodas skolās Latvijā, gan arī mācību līdzekļi "Palīgā" ar videomateriāliem. Ja mēs vēlamies, lai skolēns arī vēlāk turpinātu mācīties latviešu valodu, skolotājam ir jābūt personībai, kas aizrauj sev līdzi. Diemžēl situācija ir sarežģīta, un dažviet arī vecāki ir jāpārliecina, ka bērnam to valodu vajadzētu mācīties. Tāpēc mums ir nepieciešams skolotājs, kas daudz ko var un grib darīt, vienmēr ir smaidīgs un tajā pašā laikā ir latviešu valodas un Latvijas propagandists un tēla veidotājs.

– Kāda ir apkārtējo iedzīvotāju attieksme pret tiem, kas mācās latviešu valodu?

– Lielā politika šos ciemus neskar. Bija grūti panākt to, lai latviešu skolām ir nacionālās skolas statuss, taču to es esmu izdarījusi. Mums pašiem nevajag būt tik nevarīgiem un trīs gadus "nopūdelēt", nenosūtot skolotājus. Krievu puse tā arī mums pasaka – kā tad tā, nosūtīt dažus skolotājus uz Sibīriju – tur jums spēka nepietiek. Daudz kas ir atkarīgs tieši no mums. Bet mūsu politiskās sarežģītās starpvalstu attiecības neskar etniskos ciemus un šos skolu jautājumus, jo nekādi šķēršļi mums netiek likti. Vēl jo vairāk – Baškīrijā latvieši ir vismazākā etniskā grupa, tikai 0,2% no visiem iedzīvotājiem, un tur ir latviešu vidusskola. Tātad, beidzot vidusskolu, izvēles priekšmetā var kārtot latviešu valodas eksāmenu. Sasniegums ir tas, ka latviešu valoda ir stundu sarakstā, bērni to mācās kā otro svešvalodu.

– Kāda situācija ir svētdienas skolās Maskavā un Pleskavā?

– Pleskavā mācīties gribētāju ir diezgan daudz, un būtu labi, ja skolotājs tur būtu uz vietas. Maskavā skola atrodas pie Latvijas vēstniecības. Uzskatu, ka nevajag jaukt kopā divas lietas – Latvijas latviešus, kas Krievijā ir ieradušies uz laiku un kuriem ir savas intereses, un tos latviešus, kas dzīvo uz vietas un kuriem ir citas intereses. Protams, arī tam bērnam, kurš uz diviem gadiem ir aizbraucis līdzi vecākiem uz Maskavu, ir jāapgūst latviešu valoda, bet tas ir pavisam kas cits.

– Ko no tā visa iegūst Latvija?

– Latvijā visos līmeņos skaļi deklarē – mums ir svarīgs katrs latvietis. Mana pārliecība, ka tas tiešām tā ir. Tā mēs varam dažus dabūt atpakaļ uz Latviju, bet pārējie paliek par mūsu kultūras nesējiem tajā vidē un Latvijas tēla veidotājiem Krievijā. Tas ir sīkums, bet ļoti svarīgs, jo citu Latvijas tēla nesēju tur nav. Šeit gan Latvijas institūtam, gan citām iestādēm nepietiek spēka un laika veltīt uzmanību tām vietām, kur ir latvieši. Un tad pēc viņiem spriež par Latviju. Viņi svin mūsu svētkus, un atsauksmes ir ļoti labas.