Latviešu varavīksne pasaulē
Aija Cālīte

Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās Nila Muižnieka sekretariāts nācis klajā ar latviešu diasporas atbalsta programmu, kuras jēga un būtība ir latvietības uzturēšana ārpus mūsu valsts robežām. Kā liecina aptaujas un personiskas sarunas, valsts atbalstu savām aktivitātēm gaidījuši gan Rietumu, gan Austrumu pusē dzīvojošie tautieši. Taču emocionāli tā ir tikpat nozīmīga arī Latvijas latviešiem, kas uzskata, ka valstiskā līmenī pārāk daudz uzmanības tiek veltīts cittautiešiem.

Saikni ar Latviju un latvietību uzturējušas dažādas tautiešu organizācijas. Jau 1995. gada valsts ārpolitikas koncepcijā minēts, ka šim procesam nepieciešams arī Latvijas atbalsts. Šogad Īpašu uzdevumu ministra sekretariāts sabiedrības integrācijas lietās izstrādājis "Latviešu diasporas atbalsta programmu". Par to saruna ar Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta vadītāju KRISTĪNI VĀGNERI.

– Sākumā latviešu diasporas programma bija mūsu sekretariāta sirdsdarbs, kuru kopīgi ar ministru Nilu Muižnieku ilgi auklējām ar domu – vai to pieņems paši latvieši. Tagad, dzirdot atsauksmes, man ir radusies sajūta, ka programma netiek uzskatīta par svešķermeni, bet gan par reālu instrumentu, kā palīdzēt notikt labām lietām. Esam saņēmuši arī ieteikumus, ko diktē reālā dzīve. Mani iepriecina, ka kopš pagājušā gada decembra, kad aktīvi sākām strādāt ar diasporas programmas projektu, katru dienu papildinās esošās informācijas apjoms un diasporas karte veidojas arvien plašāka. Cilvēkiem ir daudz labu ideju, viņi atzīst: pēdējā pusotra gadā esam sajutuši mērķtiecīgu valsts atbalstu. Visi uzver nepieciešamību pēc informatīvi emocionālās saiknes ar Latviju.

Ar kurām organizācijām sadarbojaties?

– Mums ir labas attiecības ar Pasaules brīvo latviešu apvienību kā jumta organizāciju, kas apvieno organizācijas visā pasaulē. Sadarbojamies arī ar atsevišķām biedrībām Kanādā, Anglijā un citur. Piemēram, uzzinājām, ka nupat Ņujorkā (ASV) izveidojusies jauniešu organizācija, kuras biedriem ir vesels kalns ideju. Iekļausim viņus savos informācijas tīklos un viņi mūs – savējos. Austrumu pusē – Krievijā – ir Krievijas latviešu kongress, visā Krievijā stabili strādā 13 organizācijas. Bijušās PSRS republikās vēl nesen bija neliels skaits aktīvu diasporas organizāciju, tās nebija apvienojušās, tagad latvieši kļūst aktīvi arī pārējās valstīs. Tikos ar puisi no Moldovas, kurš stāstīja: "Mums ir biedrība, savā nodabā kaut ko darām, bet tas nav īpaši organizēti." Nu viņi vēlas sākt strādāt mērķtiecīgi – atjaunot valodas zināšanas, sajust saikni ar Latviju.

Rietumos latviešu aktivitātes samazinās, bet austrumu pusē jūtama latvietības renesanse – veidojas jaunas organizācijas, latviešiem ir vēlēšanās būt kopā.

– Kā aprēķināts to latviešu skaits, kuri dzīvo ārpus valsts?

– Tas ir skaitlis, kas atbilst tautskaites datiem, kā arī aptuvenam to pilsoņu skaitam, kuri piedalījās iepriekšējās Latvijas vēlēšanās. Tiek lēsts, ka ārpus Latvijas ir apmēram 200 000 tautiešu. Bet tie ir tā saucamie legālie. Nav uzskaites latviešiem, kas aizbraukuši peļņā un kuri, baidoties tikt izsūtīti, nekur nerādās. Tikai Īrijā un Anglijā vien tādu esot apmēram desmit tūkstoši. Ārlietu ministrijā teica, ka šos datus iegūt esot tikpat kā neiespējami. Jācer, ka tagad pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā, sākot strādāt ar datu bāzi, izdosies iegūt precīzākus skaitļus.

– Diasporas programma domāta tiem, kas iedzīvojušies kādā valstī un vēlas uzturēt latvietību. Bet fakti liecina, ka vismaz Rietumos tā ir visvecākā paaudze, tāpēc gadās, ka cilvēkus, kuri atbraukuši pēc 1990. gada, viņi atgrūž, sakot: "Mēs Latvijas ideālu esam turējuši sirdī, bijām spiesti aizbraukt, bet jūs to nodevāt, izbraucot kā ekonomiskie bēgļi!" Reizēm grūti atrast kopīgo dažādos gados izbraukušo tautiešu vidū.

– Šī problēma vairāk iezīmējas Rietumu diasporā. Var saprast vecākā gadagājuma cilvēku viedokli, ka jaunizbraucēji jeb jaunlatvieši ir citādi. Bet ko nozīmē ekonomika, peļņa? Un daudz ir tādu, kuri tur atraduši dzīvesbiedru.

– Tie izraisa pat lielākas aizdomas nekā Latvijā vecāks kungs un jauna meitene.

– Jā, zinu, bet vai neviens no šiem kritiķiem nav izjutis, cik liela nozīme ir cilvēka dvēselei, jūtām? Ne jau visi, kas aizbrauc, piemēram, uz ASV, ir labuma meklētāji.

– Ir ne tikai latvieši divās debess pusēs, bet dažādas grupas ar atšķirīgu pieredzi un vajadzībām. Vieglākais ceļš ir sadarbība ar trimdas organizācijām, bet tās neapvieno visus ārzemju latviešus.

– Katras sabiedrības integrāciju veicina tas, kas vieno, nevis atšķirīgā meklēšana. Domāju, ka tāpat ir ar tautiešiem ārvalstīs. Var sākt ar maziem, maziem solīšiem. Ja pamēģinātu jaunatbraucēju neatraidīt uzreiz pirmajā dienā, kad viņš izrāda vēlmi iesaistīties kādā turienes latviešu organizācijā, iespējams, izrādītos, ka viņš tai ir ļoti noderīgs. Arī tad, kad cilvēks aiziet uz jaunu darbavietu, kur viņu neviens nepazīst, paiet laiks, kamēr viņu saprot un mēģina pieņemt. Jārēķinās, ka sākumā var būt arī noraidoša attieksme. Ja tu pievienojies kaut kam jau esošam, vai nu spēj, vai nespēj pieņemt spēles noteikumus. No otras puses – cik šie spēles noteikumu uzturētāji, attīstoties situācijai, ir gatavi mainīt savus uzskatus?

– Rietumos otrā, trešā paaudze domā, ka par latvieti sevi var uzskatīt arī cilvēks, kurš latviešu valodu labi nepārvalda, ka valoda vēl nav izšķirošā. Viņi saka, ka latviešus vieno kaut kas vairāk.

– Man ir grūti saprast, kā var sevi uzskatīt par latvieti un nerunāt latviski. Ja ģimene ir asimilējusies mītnes zemē, domāju, ka piederības izjūtu bez valodas zināšanām ir mazliet par maz. Bet tāpēc šos cilvēkus nenoraidu – ja viņu dvēsele sauc pēc latviskā, ja viņiem sāp tautas vēsture un tas, kas notiek ar Latviju, iespējams, valoda nav izšķirošais.

Kad rakstījām projektu, iezīmējās problēma: vai varam teikt, ka sadarbība ar tautiešiem nozīmē sadarbību tikai ar tiem, kas pārvalda latviešu valodu un vēlas zināt par Latvijas kultūru, sociālpolitiskajiem notikumiem, vai jāaptver arī tie cilvēki, kuri vienlaikus Latvijai ir gan tuvu, gan tālu – te domāju otro trešo paaudzi, jauktās ģimenes, kur otra puse nāk no citas tautas. Konceptuālā izšķiršanās bija – programma uzrunā ikvienu, kurš jūtas Latvijai un latviešu tautai piederīgs, arī jaukto ģimeņu bērnus, kuru pastāvīgā mītnes zeme nav Latvija, bet kuru emocionālās, radnieciskās saiknes saistītas ar Latviju.

– Ko šī programma var piedāvāt praktiski?

– Viens – tā ir informācija, datu bāze par visu pasauli, kur ir latviešu organizācijas. Neraugoties uz informācijas tehnoloģiju attīstību, joprojām cilvēkiem trūkst informācijas par līdzīgām organizācijām citur, tāpēc mazāka ir iespēja sadarboties. Otrs – Latvijas palīdzība izglītībā, arī latviešu valodas apguve. Izglītības ministrijas atbalstītie latviešu valodas skolotāji dosies uz Krieviju, nākamgad tiek lūgts finansējums arī kvalificētu skolotāju sūtīšanai pie Rietumu latviešiem. Vajadzīgi bilingvālie mācību līdzekļi piemēram, latviešu–angļu, vācu vai zviedru bilingvālajiem izdevumiem, iespējas latviešu valodu mācīties, izmantojot datoru vai video un audio ierakstus. Izskanējusi nepieciešamība saņemt gan laikrakstus, gan filmas, gan aktuālākos TV raidījumus kopā ar nelielu aprakstu par problēmas būtību. Sākas sarežģījumi – līdzekļu trūkums pašu organizāciju darbības nodrošināšanai. Latvijas valsts nevar uzturēt latviešu kopienu īpašumus Sidnejā, Stokholmā un citur. Bet daļēju ieguldījumu iespējams sniegt. Reizi mēnesī organizācijas varēs iesniegt dotāciju pieteikumus finansiālam atbalstam. Piemēram, Magadanā, Sanktpēterburgā vai Kišiņevā ir organizācijas, kurām ir savi biroji. Pilsētu mērijas parasti ir ļoti atsaucīgas jautājumā par telpu īri. Īrei naudas pietiek, bet nav līdzekļu datoram, kāda sarīkojuma organizēšanai – patlaban viņi to finansē no savas kabatas. Esmu pārliecināta, ka ir iespējams atbalsts arī no Latvijas valsts. Ja Magadanas latvieši lūdz naudu tautas tērpu izgatavošanai, pats Dievs licis viņus atbalstīt. Budžeta grozījumos līdz gada beigām mums ir piešķirti 20 000 latu, ar ko varam finansēt neatliekamās vajadzības, lai nekavētu labu ideju īstenošanu. Uzskatu, ka ikviens lats, ko valsts iegulda šo jautājumu atbalstam, ir investīcija tautas nākotnē.

– Aktuāls ir jautājums par latviešiem, kas izbraukuši samērā nesen. Kā panākt, lai viņi izjustu motivāciju atgriezties? Valstij tā ir nopietna ekonomiska problēma, kas nav mazāk svarīga par kultūras identitāti. Taču pazīstu cilvēkus ASV, Anglijā, Vācijā, Norvēģijā, kuriem bail atgriezties, jo viņi apzinās, ka Latvijas vidē, kur daudz ko nosaka personiskās attiecības, darbu atrast būs problemātiski.

– Par motivāciju atgriezties Latvijā – no vienas puses, te valsts pārvaldē, biznesā un politikā darbojas ļoti jauni cilvēki ar spēcīgu izglītību. Ja kāds pēc laika atgriežas no citas

valsts, viņš sajūt stipri sīva konkurence darba tirgū. Arī tas, ka jaunības gadi jau garām. Pati gan uzskatu, ka ne vienmēr gados jaunais ir labāks darbinieks; vecāka gadagājuma strādājošajiem ir dzīves pieredze, viņi nepieļaus tādas kļūdas, ko izdarīs jaunieši. Tomēr šādu tendenci noliegt nevar.

– Ja latvietis pirms pieciem gadiem ārzemēs apprecējies ar cittautieti, ko viņi te darīs, ja atbrauks?

– Piemēram, Magadanas Latviešu biedrības vadītāja dēla Andra Ozola dzīvesbiedre Jeļena ir krieviete, abiem ir divas augstākās izglītības, ģimene ir sociāli nodrošināta un cienīta savā pilsētā, tomēr abi ļoti grib braukt uz Latviju, bet apzinās – sociālās garantijas un nokārtotā dzīve, kas viņiem ir Krievijā, to visu bremzē. Kamēr ekonomiskā situācija nebūs tāda, ka ikviens, kurš atgriežas Latvijā kopā ar ģimeni, neredzēs iespējas iegūt izglītībai un pieredzei atbilstošu darbu, problēma pastāvēs. Ekonomikas ministrijas speciālisti, gatavojot atzinumu par latviešu diasporas atbalsta programmu, arī uzsvēra, ka programma ir papildināma, paredzot arī ekonomisko aspektu – ekonomiskās saites, uzņēmējdarbību, lai novērstu iespējamo situāciju, ka cilvēks grib atgriezties Latvijā, bet neredz iespēju, jo te zudīs viņa profesionālās iemaņas. Diemžēl dzīvesbiedriem, kas ir citu valstu pilsoņi, Latvijā ir jāveic ilga procedūra, katru gadu pierādot, ka tā joprojām ir īsta ģimene. Protams, valstij ir jāaizsargā sevi pret fiktīvām laulībām. Tomēr latviešu ģimenes locekļiem šai procedūrai vajadzētu būt maksimāli elastīgai, lai nevienam nerastos sajūta, ka viņš ir apgrūtinājums Latvijas valstij, ka tai nav vajadzīgas ne viņa zināšanas, ne viņš pats. Latvija nav tik bagāta ar cilvēku resursiem, lai atteiktos kaut no pāris cilvēkiem, kas tai ir patiesi lojāli.

– Personiskās dzīves problēmas pāraug par valsts ekonomisko problēmu? Ja cittautietis spiests braukt atpakaļ uz savu valsti, Latvija zaudē arī savu pilsoni, kas dodas līdzi.

– Ir arī skumja statistika, kad cilvēks, kurš uz šejieni atbraucis, labāko jūtu vadīts, saskaroties ar Latvijas realitāti, ne tikai iegrimst depresijā, bet izjūk arī laulība un viens laulātais aizbrauc atpakaļ. Galu galā tiek sagrauta cilvēku dzīve un veidojas negatīvu emociju kamols, kura varētu arī nebūt, ja kāds valsts institūcijās par to būtu laikus padomājis.

– Vai, piemēram, Īrijā bija repatriācijas veicināšanas programma? Vai aizbraucējus atpakaļ vilka ekonomiskais magnēts?

– Pamatā bija ekonomika. Ļoti laba repatriācijas programma un sadarbība ar tautiešiem ārzemēs ir Polijai. To redzam arī Latvijā, cik ļoti savus tautiešu atbalsta Polijas vēstniecība. Rēzeknē tikko atvērta mūsdienīgi iekārtota poļu skola. Protams, mūsu diasporas programma pagaidām to nevar pavilkt.

Latvijā daudzi uzdod jautājumu: kāpēc mums jāatbalsta te dzīvojošās mazākumtautības? Viens no iemesliem – arī tāpēc, ka pretēju procesu ceram sagaidīt arī no valstīm, kurās dzīvo latvieši. Ir dzirdēts: kāpēc atbalstām krievus, bet Krievija neatbalsta latviešus? Taču ikviena Krievijas latviešu biedrība saņem šīs valsts finansējumu dotāciju veidā, tāpēc likumsakarīgs ir arī Latvijas atbalsts krievu diasporai šeit. Piemēram, Andrim Ozolam no Magadanas gubernators katru gadu finansē viņa komandējumu 18. novembrī uz Maskavu, kur notiek mūsu valsts svētku atzīmēšana.

Latvijas Avīze 14. 09.2004


Uz: Lejas Bulāna
      Gulags_lv
      Noziegumi pret cilvēci