Dzīvības un nāves
jautājumi
Ieva Puķe
Visarianoviešu vārdu pirmoreiz dzirdēju pirms pāris
gadiem, dēkaiņa Ingvara Leiša Rīgas dzīvoklī
skatīdamās video par Sibīrijas latviešu ciemiem. Kāds
večuks tur kratīja pirkstu: lūk, to māju nopirka
visarioņi. Drīz jau viņi pārņems visu sādžu!
Nospriedu, ka tas ir kāds ultrakreisais vai ultralabējais
grupējums, kas grib sarūpēt jaunu Krievijas revolūciju.
Velti. Ja tā arī būtu revolūcija, tad nevardarbīga,
jo ar varu nevienam nekas atņemts netiek. Bijušais milicis
Visarons, īstajā vārdā Sergejs Torops, krievs no
Minusinskas, vienu rītu 1990.gadā pamodies kā
jaundzimis Jēzus Kristus un sācis ap sevi pulcināt cilvēkus.
Viņa mācībā, kuras teorētiskais pamats ir paša
sastādītā Pēdējā Derība, saplūdināta
kosmoloģija, kristietība un joga. Ideoloģijas tukšums
krievu dvēselēs acīmredzot bijis pietiekami liels, lai
sekotāji šim virzienam, ko Krievijas varas iestādes
klasificē kā totalitāro sektu, tiešām rastos.
Un ne tikai krievi. Apvidū, ko viņš pasludinājis
par savas kopienas mitekli, dzīvodami pēc Visariona kalendāra,
kas pašlaik rāda 41.gadu kopš viņa dzimšanas,
un ievērodami stingru diētu, mīt arī daži
Latvijas latvieši.
Iepriekšējā ziemā man gadījās intervēt
kādu sievieti, kura ar visu ģimeni grasījās pārcelties
uz Žerbatihu — sādžu Visariona zonā pavisam netālu
no latviešu ciema Lejas Bulānas. Sibīrijā es viņu
apciemoju un sapratu, ko viņa pārcietusi, pirms meklējusi
mierinājumu reliģijā. Divi no trim viņas bērniem
jau kopš dzimšanas bija slimi.
Man bija izdevība iziet cauri Visariona sektas struktūrai no
apakšas (sādžām, kur visarionovieši ir
iefiltrējušies starp iedzimtajiem) līdz augšai
(reliģiskā līdera sēdeklim mežos paslēpta
kalna galā). Ja es būtu šantāžiste, varbūt
mēģinātu šo shēmu atkārtot kādā
citā reģionā, kur tāpat kā Sibīrijā
ir pietiekami daudz fiziskās un mentālās telpas. Es tāda
neesmu. Bet kas ir viņš?
BULĀNAS VISARIONOVIEŠI
Jau pirmajās latviešu ciemā Lejas Bulānā
pavadītajās dienās satiku visarionoviešus Irinu,
Maksimu un Maju un vēl kādu precētu pāri, ar kuru
tuvāk neiepazinos. Irina ir 42 gadus veca sieviete, kura runā
klasiskā angļu valodā ar krievu akcentu, ir studējusi
Krasnodarā un tagad māca vietējā skolā. Viņa
un viņas 20 gadus vecā meita šeit dzīvo divus
gadus un vēl nekad nav redzējušas Visarionu. Maksims un
Maja, kam sādžas dzīvē ir trīs gadu stāžs,
ir jauns pāris no Sahalīnas. Abi zem 30 gadiem, nedaudz līdzīgi
— kalsni, gaiši brūniem matiem un pelēkām acīm.
Maja agrākā dzīvē bijusi krāsotāja
jaunceltnēs, Maksims remontējis elektroierīces.
Sādžā runāja, ka viņu vārdi nemaz neesot
īstie un Majas meitiņa neesot no Maksima. Viņi līdz
baumām nenolaižas. Maja kopj lielo dārzu, Maksims krāmējas
ap japāņu mikroautobusu, ko atdzinis līdzi no
dzimtenes. Pasažieru pārvadājumi, lai arī sādžā
pieprasījums pēc tiem nebija pārāk liels, acīmredzot
ienesa šādus tādus līdzekļus ģimenes budžetā.
Maksimam ir interesanta muzikālā gaume: bez Visariona barda
Volodjas Kopuhina ierakstiem viņš šad un tad atskaņoja,
piemēram, sufī un afgāņu etnomūziku. Maja
savukārt izceļas ar ģērbšanās prasmi.
Trausla, ar taisnu muguru, viņa mēdz staigāt garos svārkos,
vieglās kurpēs un gaišās blūzītēs.
Pat ravējot dārzu, Majai ap kaklu ir neuzkrītoša lētu
kreļļu virtene. Viņa, kas neko nepelna, saka, ka
neuztraucoties par naudu — tās arvien pietiekot. Žēl
tikai, ka drēbes tik ātri noplīstot. Iedomājos
prombraucot atdāvināt viņai savus garos svārkus un
kādu T kreklu, bet kaut kas mani atturēja.
Ticību visarionovieši nevienam neuzspiež, nelieto
alkoholu un ar savām prasmēm labi iekļaujas
sabiedriskajās norisēs (kura lauku skola vēl varētu
sapņot par tik kvalificētu angļu valodas skolotāju?).
Visarianovieši, lai arī savstarpējās sarunās
dēvēti par zaļajiem, manā ierašanās brīdī
ciemā vismaz daļēji jau bija akceptēti. Kad jautāju,
kāpēc viņa ir izvēlējusies Bulānu, Irina
atbildēja (vēlāk šādas atbildes dzirdēšu
neskaitāmas reizes!), ka kāds no augšas viņai sacījis,
ka jāpaliek šeit. Cik ilgi? Viņa sekošot Skolotāja
norādījumiem. Šajos divos gados viņa esot jutusi,
kā viņas organisms attīrās un kļūst
arvien jaunāks. Vai es zinot, ka kādai vecai sievietei
Sausajā kalnā ir izaudzis jauns zobs kā zīdainim,
viņa man svinīgi jautāja.
BRIŠUS PĀRI UPEI
Kad piecu cilvēku kompānijā izlēmām ceļot
uz Visariona citadeli, Maksima mikroautobuss ar viņu pašu
šofera lomā bija labākais transports, kādu varējām
vēlēties. Maja ar mums nebrauca, Irina gan.
Savu vizīti bijām jau pieteikuši Visariona informācijas
birojā Kuraginā. Un saņēmuši brīdinājumu,
ka… Kalnā mums varētu sākties menstruācijas. «Arī
vīriešiem?» smējāmies.
Sākums nebija pārāk spožs: tuvējā pilsētiņā
mūs apturēja milicija. Uzlika naudas sodu par braukšanu
ar atvērtām durvīm (tās bijām atstājuši
vaļā karstuma dēļ) un atņēma Maksima
tiesības, ko varējām atgūt tikai pēc stundas.
Viss notiek tā, kā tam ir jānotiek, teica Irina, un mēs
devāmies uz tirgu, kur nopirkām maskēšanās
auduma cepures ar tīkliem, līdzīgas tām, ko valkā
bitenieki. Maksims mūs bija brīdinājis, ka 12 kilometru
garajā ceļa posmā jāiet caur mežu, kur nevarēsim
atkauties no dunduriem. Pamanījusi vietējās avīzes
Znamja truda redakciju, ierosināju iegriezties arī tur.
Saruna ar avīzes redaktoru Viktoru Konstantinovu bija vērtīga:
viņš arī bija kāpis Sausajā kalnā, bet
neticis pielaists pie Visariona. It kā ne tāpēc, ka
Krievijas prese ir opozīcijā šai reliģijai, bet
gan tāpēc, ka viņam nav bijuši jautājumi
sektas līderim. «Noteikti sakiet, ka jums ir jautājumi,»
sazvērnieciski bilda redaktors, novēlot mums laimīgu ceļu.
Un piemetināja — jūs Kalnā satiksiet interesantus
cilvēkus. Nezinu, ko viņi tur meklē, bet Kalnā dzīvojot
pat Baltkrievijas lauksaimniecības ministrs.
Ceļš atkal neizrādījās laimīgs.
Visarionoviešu birojā Karatuzā uzzinājām, ka
tiek remontēts tilts pār Tjuhtjatku — upi, kas mums jāšķērso.
Pēc ilgas sazvanīšanās, kuras laikā jau
šķita, ka būs jāgriežas atpakaļ,
Maksimam tika dotas rekomendācijas, kā sapratām, par
citiem tiltiem. Diemžēl, mēs tādus neatradām.
Redzot, ka mums priekšā upi pārvar apvidus mašīna
un līdzīgs autobuss, kam izķepuroties palīdz smagā
mašīna, arī Maksims uzdrošinājās riskēt
ar savējo. Mēs, apkrāvušies ar bagāžu un
cīnoties ar dunduriem, bridām pa ūdeni.
Vakarpusē noguruši, izsalkuši un pavadījuši
visu dienu mašīnā, sasniedzām Petropavlovku — sādžu,
kur atrodas baznīca, uz kuru Visarions reizēm nokāpj no
Kalna, kā arī svētceļnieku kopmītnes un jau
vairāk viņa piekritēju māju.
VAJADZĪGS KAĶIS
Pie kopmītnēm, kas izskatījās kā stilizēts
pasaku namiņš, mūs sagaidīja Olga. 45 gadus vecā,
blondā sieviete ar pareiziem sejas vaibstiem, gariem svārkiem,
ar krellēm ap kaklu, bija Visariona PR persona. Beigusi Literatūras
institūtu Ļipeckā, viņa kopš 90.gadu sākuma
esot meklējusi savu reliģiju un tagad sacījās to
atradusi. Slāvu sirsnībā ar mums sasveicinājusies,
Olga pēkšņi meta kažoku uz otru pusi. «Jūs
nevarēsiet turpināt ceļu, jo neesat piereģistrējuši
savas vīzas.»
Atbildējām, ka esam to izdarījuši Abakanā tūdaļ
pēc ierašanās Sibīrijā, bet viņa turpināja
izrādīt savu varu. «Vai jums Kalnā ir vajadzīgs
tulks?» Starp mums tiešām bija divi cilvēki, kas nerunāja
krieviski, taču tulkot varēja arī pārējie.
Olga paskaidroja: vienīgais oficiālais tulks esot viņa.
Viņai gan esot daudz darba un viņa nezinot, vai varēšot
iet mums līdzi.
Vienojāmies, ka no rīta tomēr kāpsim Kalnā.
Olga atkal kļuva laipna un ierādīja mums naktsmājas
— dīvaini smaržojošu zāli ar paklājiem. Te
nez no kurienes parādījās kāds vīrs, kas ar
mums runāja skaidrā latviešu valodā. Uldis (tikai
pēc tikšanās ar Visarionu sapratu, cik ļoti ar lēnīgo
runas veidu, garajiem matiem un kaut kur tālumā pavērstajām
acīm viņš kopē Skolotāju) laipni ielūdza
uz vakariņām un pirti savā mājā.
Pirts bija burvīga. Vakariņas — kartupeļu biezputra
ar zaļumiem un mūsu atvestajiem gurķiem un tomātiem
(respektēdami visarionoviešus, nevilkām no somas ārā
sieru un citus tabu ēdienus) mums garšoja, vienīgi
Maksima ceptā neraudzētā rudzu maize nelikās
ēdama. Uldis iepazīstināja mūs ar jauno sievu —
ukrainieti un bērniņu. Viņš nenoliedza, ka Latvijā
atstājis ģimeni, un es kādā brīdī atļāvos
nekaunīgi pajautāt: vai Visariona reliģija atļauj
daudzsievību. «Mēs pašreiz cīnāmies ar
sieviešu egoismu,» atbildēja Uldis. «Bet, ja kāda
sieviete ir iemīlējusi citas sievietes vīru un viņa
sievai nav iebildumu, viņa var pie tā iet.»
Apskatījuši baznīcu, ko pēc Visariona skicēm
ir cēlis Uldis, devāmies gulēt uz savu pasaku namiņu.
Kādā no blakus telpām meditēja grupa jauniešu.
Bulgārs Iskanders, ar kuru parunājos, izskatījās pēc
mūsdienu hipija. Viņš uz savām apakšbiksēm
bija izlicis skaistu akmeņu kolekciju un bija ar mieru tajā
dalīties. Uz jautājumu, cik ilgi viņš šeit
paliks, atbilde netika dota.
Tikko iemiguši, pamodāmies no peļu pīkstieniem. No
rīta, kad Olga apjautājās par mūsu miegu, par to
ieminējos. «Ko jūs ieteiktu mums darīt?» diplomātiski
jautāja Olga. «Iegādāties kaķi,» es atbildēju.
«Kaķi?» viņa bija neviltoti pārsteigta. Kaķis
diezin vai izturētu vegānu diētu, man kļuva
jautri.
12 kilometri kājām
Čeremšanka, Ģuļajevka, Žarovska — trīs
sādžas, kurām vēl braucām cauri pirms kāpiena
Kalnā — jau gandrīz pilnībā kontrolēja
visarionovieši. Pēdējā no tām nebija pat
elektrības. Kalnā tā tiekot ražota ar saules
baterijām, skaidroja Olga. «Jūs tur satiksiet tāāādus
cilvēkus,» viņa jūsmoja. «Slavenus aktierus, dziedātājus,
māksliniekus un zinātniekus… No Izraēlas, Francijas,
Itālijas, Bulgārijas, Vācijas, Amerikas!» Apjautājos
par Baltkrievijas lauksaimniecības ministru. Izrādās,
tas nav bijis Baltkrievijas lauksaimniecības ministrs, bet gan
transporta ministra vietnieks. «Viņa vairs šeit nav. Viņš
aizbrauca uz savu pilsētu, uz Kišiņevu,» skaidroja
Olga. «Uz Kišiņevu?» man bija jābrīnās.
Vienojāmies, ka Baltkrievijas galvaspilsēta tomēr ir
Minska. «Kāpēc viņš aizbrauca?» turpināju būt
ziņkārīga. «Viņš saslima ar encefalītu,»
atbildēja Olga. «Vai cilvēki Kalnā nebaidās no
encefalīta?» jautāju, zinot, ka Sibīrijā šogad
šī slimība plosās lielos mērogos. «Nē,»
teica Olga. «Mēs ticam, ka ērces ir kā marķieri,
kas norāda uz organisma slimajām vietām.» Man vairs
nebija ko jautāt.
Aiz vēl viena tilta, kas atkal bija nepārbraucams, sākās
12 kilometru pārgājiens. Maksims kopā ar visarionoviešu
vīru, kas sargāja tiltu, palika gaidot, bet mēs pa ceļu,
kas drīz kļuva tikai par šauru, dubļainu taku, sākām
soļot kalnup. Dunduru un odu bari un slapjas kājas — sākotnēji
patīkamais ceļojums uz beigām jau kļuva mokošs.
Es nometu kurpes un sāku iet basām kājām, lai iedzīvotos
tulznās visas pēdas platumā.
Varējām būt kāpuši stundas trīs, kad mežs
kļuva klajāks un mēs sasniedzām apmetni, kurā
dzīvo tikai 40 Visariona īpaši izredzētas ģimenes.
Mums tika rādīta skola, kur viņu bērni mācoties
lasīšanu, rakstīšanu, zīmēšanu,
dabaszinātnes, dziedāšanu un dejas. Atzīmes
netiekot liktas, jo tās iegrožojot cilvēkus.
Cauri teritorijai, kas atgādināja dārziņu kooperatīvu,
nonācām Igora Novikova mājā. Vīrs no Sanktpēterburgas
ar izteiksmīgu seju un dziļām acīm esot bijis
aktieris. Dzēris un lietojis narkotikas, līdz sapratis, ka tā
vairs nevar. No sākuma aizrāvies ar austrumu medicīnu,
tad atradis Visarionu. Viņa sievu un gadu veco dēliņu
Božimiru mēs nesastapām. «Ja koks, kas dod saldus augļus,
ir meža vidū, uz viņu tāpat iet taka. Pašlaik
ir pārejas periods. Skolotājs dod likumus, un mēs no
tiem mācāmies,» Igors skaidroja. «Runā, ka mēs
slēpjam urānu, ka Visarions liekot sievietēm dzemdēt,
lai no valsts dabūtu pabalstus,» viņš izvilka avīžu
izgriezumus, ko acīmredzot pat neuzskatīja par apspriešanas
cienīgiem.
VISARIONA KAPRĪZES
Viesošanās pie Igora bija ceļojuma lūzuma punkts.
Ar radiotelefonu sazvanītais Visarions (precīzāk, viņa
sekretārs) paskaidroja, ka varot mūs pieņemt trīs
dienu laikā. Kad iebildām, ka esam zvanījuši jau
pirms nedēļas un ziņojuši par savu tuvošanos
arī iepriekšējā dienā, tika atbildēts,
ka noticis kāds pārpratums. Nīkt šeit vēl trīs
dienas varētu būt žurnālistiski interesanti, taču
es nebiju tam gatavojusies un zināju, ka mani ceļabiedri tik
ilgi negaidīs. Ja palikšu bez transporta, tikšanai
ārā no šī cauruma (tilti!) vajadzīgais laiks
nav prognozējams. Redzot mūsu bēdīgās sejas,
Igors teica, lai pagaidot. Skolotāja sekretārs lūdzis
zvanīt vēl vienu reizi.
Vienīgā, kas neskuma, bija Irina. Viņa jau bija ieminējusies
par cilvēkiem, kas nākuši šurp vairākas
reizes un nav tikuši pieņemti. Viss notiek tā, kā
tam ir jānotiek. «Viņš dzīvo vienai dienai un māca
mūs, ka neko nevajag plānot,» skaidroja Igors. Man nepatika
šī sajūta, ka šeit, mežu vidū, esmu
atdota kāda nezināma spēka varā, kas var darīt
ar mani, ko vien vēlas.
Igors mūs cienāja ar prosas biezputru un paša marinētiem
pipariem. Brīdī, kad vēlreiz tikām savienoti ar
Kalnu, divas sievietes no mūsu grupas bija devušās
apskatīt dārzus, bet divi puiši turpat Igora gultā
nolūzuši. «Viņš jautā, vai jums ir jautājumi,»
sacīja Igora kaimiņš, kas runāja pa telefonu, un
pats tūdaļ atbildēja. «Divas sievietes ir izgājušas
ārā. Viņām jautājumu nav. Divi vīrieši
ir aizmiguši. Arī viņiem nav jautājumu. Vēl
te ir viena sieviete (Irinu viņš acīmredzot neieskaitīja),
žurnāliste no Latvijas. Vai jums ir jautājumi?» Viņš
vērsās pie manis. «Ir,» es atbildēju, kā bija mācījis
Znamja truda redaktors. «Vai tie ir dzīvības un nāves
jautājumi?» Tas mani apstulbināja.
Paskatījos uz Irinu. Tā būtu netaisnība, ja viņa,
kas Visarionam ir ziedojusi savu dzīvi, netaptu pieņemta…
Bet es, kuras biogrāfijā tā ir tikai epizode? Vai liekuļot?
«Ja viņu neredzēšu, es nemiršu. Bet viņu
redzēt — tā pati par sevi ir atbilde uz jautājumu,»
atbildēju. Dzirdētais Visarionam laikam bija iepaticies. Viņš
deva ziņu, ka mēs varam nākt. Jautājumus drīkstot
uzdot vienīgi žurnāliste no Latvijas. Pārējie
var piedalīties, bet tikai kā klausītāji.
MESIJA AR STARU VAINAGU
Uz spēku izsīkuma robežas vēl pusotru stundu svelošajā
saulē rāpāmies līdz pašai Kalna virsotnei,
kur atrodas sektas centrālā baznīca, Visariona un vēl
četru ģimeņu mājas. Igors mūs pavadīja.
Pa ceļam viņš rādīja akmeni, kuram
pieskaroties, piepildās vēlēšanās, un priedi
ar četriem stumbriem, kas apzīmējot četru reliģiju
savienību.
Zilu mākoņu un kalnu ielogotā baznīca Kalna
virsotnē, būvēta tajā pašā pasaku namiņu
stilā, bija kas tiešām sirreāls, bet man, nonākot
pie tās, gribējās izstiepties zemē visā garumā
un aizmigt. Pārvarot nogurumu, apskatīju Visariona gleznu
izstādi — ar tām viņš ceļojot telpā un
laikā, satiekoties ar Rembrantu un radot jaunu virzienu glezniecībā,
tika skaidrots. Jūras ainavā un klusajā dabā ar
citronu, granātābolu un ciedru zaru neko pārcilvēcīgu
neatradu, vienīgi brīnījos, kā, dzīvojot
šeit, var negleznot zilos kalnus un lejā gulošo
Tiberkula ezeru.
Visarions mūs sagaidīja, ģērbies sarkanā
samta mantijā, nepieceldamies no zema krēsla. Pie viņa
kreisās rokas sēdēja rakstvedis, kas sarunu gatavojās
ierakstīt modernā minidisku atskaņotājā. Mums
bija stāstīts, ka Kalnā ir arī internets. Man bija
norādīts lietot diktofonu, un rakstvedis jautāja, vai
es to nevēlos nolikt uz galdiņa starp viņu un Visarionu.
«Vai jūs nebaida atbildība, kādu uzņematies,
aicinādams sev sekot tik daudz cilvēku,» sāku sarunu.
«Ja viņi ir laimīgi, arī es esmu laimīgs,» teica
Visarions. Tikpat abstraktas bija atbildes arī uz turpmākajiem
jautājumiem — par Visariona domām par tradicionālajām
reliģijām, cilvēces attīstību un karu Čečenijā.
Kāds no mūsu kompānijas bija lūdzis, lai apjautājos,
vai Skolotājs ir redzējis lidojošos šķīvīšus.
Izrādījās, jā. Tie virs Tiberkula ezera lidinoties
itin bieži. «Vai jums negribas ietekmēt arī citas
civilizācijas,» interesējos. «Man pietiek ar šo,» viņš
nebija alkatīgs.
Tālumā vērsts skatiens, klusa, mierīga balss…
Varbūt vainojams bija nogurums, varbūt — mana skepse, bet
īpašu harismātismu nejutu.
Tie, kas sēdēja nevis Visarionam pretim, bet sānos, pēc
tam stāstīja, ka no viņa pakauša līdz
griestiem stiepies staru kūlis. Atšifrējām, ka tas
bija optisks efekts — pa apaļo logu virs Visariona galvas ieplūstošie
saules stari. Interesanta sakritība: žurnālā Rīgas
Laiks publicētās fotogrāfijas liecināja, ka citu
žurnālistu grupu no Latvijas, kas Kalnā viesojās pāris
mēnešus pirms mums, Visarions pieņēmis tajā
pašā diennakts laikā.
Slavenos māksliniekus, aktierus un zinātniekus tā arī
nesastapuši, kāpām lejā. Ja nu vienīgi šai
kategorijai bija pieskaitāms sirsnīgais Igors, kurš
apjautājās, vai es nevēlētos šeit palikt, uz
atvadām dāvināja ciedru riekstus un solījās
nopeldēties Tiberkulā arī mūsu vietā. Mums
bija jāsteidzas, lai pirms tumsas iestāšanās
sasniegtu Petropavlovku. Nogurums bija tik ellīgs, ka kājas,
vēlreiz mērojot 12 kilometrus, cilājās automātiski
un nakts ar pelēm Visariona kopmītnēs likās kas
jauks.
Vēl nākošajā dienā pa ceļam uz Bulānu
lasījām no saviem ķermeņiem «marķierus».
Ērces nebija skārušas vienīgi Maksimu, kas visu
dienu tika pavadījis nojumē pie insektu atbaidīšanai
iekurta ugunskura. Potēta biju vienīgi es, bet tuvākajā
poliklīnikā varēja nopirkt tikai vienu profilaktiskās
injekcijas porciju, jo neviens vietējais 1000 rubļus (25
latus) šim nolūkam neatļautos izgrūst. To atvēlējām
ceļabiedram ar septiņām ērcēm. Pārējie,
lādēdami savu tālredzības trūkumu, trīsreiz
dienā dzēra profilaktiskas tabletes, kas… nebija
savienojamas ar alkoholu. Jāpiebilst, Bulānā mēs
atgriezāmies Jāņos.
MAKSIMA SLIMĪBA
Laiciņu pēc atgriešanās Bulānā tomēr
kāds saslima. Vispirms — Irinas meita. Pazīmes liecināja,
ka viņai varētu būt encefalīts, bet Irina atteicās
no medicīniskās palīdzības. Viņa uzskatīja,
ka meitas slimība ir saistīta ar viņas gājienu uz
Kalnu un kaut kādiem plāniem, ko viņa nepārzina,
un ka viss notiek tā, kā tam ir jānotiek. Mēs tajā
laikā bijām samaksājuši Maksimam, lai viņš
aizved mūs uz Tuvu, un par Irinas meitu galvu daudz nelauzījām.
Tuvā saslima arī Maksims. Viņš, kurš varonīgi
bija izstūrējis autobusu pa līkumaino kalnu ceļu
caur Sajāniem, sūdzējās par galvassāpēm
un nelabu dūšu. Ceļā uz Mongolijas pierobežu
viņš vairs nebija braucējs, bet naktī, ko pavadījām
jurtā, Maksimam palika pavisam slikti. No sākuma domājām,
ka tas ir stingrās diētas pārkāpšanas dēļ.
Braucienā uz Kalnu Maksims, kā ievēroju, bija sev devis
atlaides. Jau Karatuzā viņš, notašķījies
kā puišelis, ēda saldējumu, un ceļā uz
Tuvu atļāvās kartupeļu čipsus un varbūt
vēl kaut ko, ko mēs neredzējām. Vakarā,
degdams drudzī, viņš no braukšanas uz tuvāko
slimnīcu atteicās, bet nākošajā dienā
atpakaļceļā uz Tuvas galvaspilsētu Kizilu, kad viņš,
visā garumā izstiepies uz sēdekļa, ik pa brīdim
lūdza apturēt dangainā stepes ceļa kratīto mašīnu,
lai spiestu pie zemes sāpošo galvu, kompromisu nevarēja
būt.
Slikti aprīkotās slimnīciņas galvenā ārste
konstatēja, ka Maksimam ir meningīts. Sašpricējusi
visas iespējamās zāles, viņa diskutēja ar kolēģiem,
vai pacients ir transportējams uz Kizilu, kur ir labākas
iespējas viņa ārstēšanai. Atļauja tika
dota.
Līdz Kizilai zāles iedarbojās, un Maksims sāka rosīties.
Viņš uzēda vakarējos rīsus, paziņoja, ka
jūtas ļoti labi un Kizilā sēdīsies pie stūres…
lai vestu mūs uz Bulānu. Mēs protestējām, ka
tas būtu bīstami gan viņam pašam, gan mums. Ceļš
ir tikai viens — uz slimnīcu. Maksims atteicās. Mūsu
kompānija sašķēlās divās daļās.
Sieviete, kas visu nakti bija mainījusi uz viņa pieres
spirta kompreses, satriekta paziņoja: lai viņš brauc,
kur grib. Mēs sarunāsim kādu citu mašīnu.
Opozīcija sacīja — ar viņu ir jārunā. Vai
nu tas bija mūsu niknā strīda, vai atgriezušos
galvassāpju dēļ, bet pēc brīža Maksims
piekrita.
Nākošajā dienā mēs viņu apciemojām.
Bāls, pieslēgts sistēmai, Maksims runāja, ka drīz
būšot vesels. Izskatījās, ka iepriekšējā
naktī viņš daudz ko ir pārdomājis. Vai tie
bija dzīvības un nāves jautājumi?