Uz sākumlapu   Home


Dzīvības un nāves jautājumi
Ieva Puķe

Visarianoviešu vārdu pirmoreiz dzirdēju pirms pāris gadiem, dēkaiņa Ingvara Leiša Rīgas dzīvoklī skatīdamās video par Sibīrijas latviešu ciemiem. Kāds večuks tur kratīja pirkstu: lūk, to māju nopirka visarioņi. Drīz jau viņi pārņems visu sādžu! Nospriedu, ka tas ir kāds ultrakreisais vai ultralabējais grupējums, kas grib sarūpēt jaunu Krievijas revolūciju.

Velti. Ja tā arī būtu revolūcija, tad nevardarbīga, jo ar varu nevienam nekas atņemts netiek. Bijušais milicis Visarons, īstajā vārdā Sergejs Torops, krievs no Minusinskas, vienu rītu 1990.gadā pamodies kā jaundzimis Jēzus Kristus un sācis ap sevi pulcināt cilvēkus. Viņa mācībā, kuras teorētiskais pamats ir paša sastādītā Pēdējā Derība, saplūdināta kosmoloģija, kristietība un joga. Ideoloģijas tukšums krievu dvēselēs acīmredzot bijis pietiekami liels, lai sekotāji šim virzienam, ko Krievijas varas iestādes klasificē kā totalitāro sektu, tiešām rastos. Un ne tikai krievi. Apvidū, ko viņš pasludinājis par savas kopienas mitekli, dzīvodami pēc Visariona kalendāra, kas pašlaik rāda 41.gadu kopš viņa dzimšanas, un ievērodami stingru diētu, mīt arī daži Latvijas latvieši.

Iepriekšējā ziemā man gadījās intervēt kādu sievieti, kura ar visu ģimeni grasījās pārcelties uz Žerbatihu — sādžu Visariona zonā pavisam netālu no latviešu ciema Lejas Bulānas. Sibīrijā es viņu apciemoju un sapratu, ko viņa pārcietusi, pirms meklējusi mierinājumu reliģijā. Divi no trim viņas bērniem jau kopš dzimšanas bija slimi.

Man bija izdevība iziet cauri Visariona sektas struktūrai no apakšas (sādžām, kur visarionovieši ir iefiltrējušies starp iedzimtajiem) līdz augšai (reliģiskā līdera sēdeklim mežos paslēpta kalna galā). Ja es būtu šantāžiste, varbūt mēģinātu šo shēmu atkārtot kādā citā reģionā, kur tāpat kā Sibīrijā ir pietiekami daudz fiziskās un mentālās telpas. Es tāda neesmu. Bet kas ir viņš?

BULĀNAS VISARIONOVIEŠI

Jau pirmajās latviešu ciemā Lejas Bulānā pavadītajās dienās satiku visarionoviešus Irinu, Maksimu un Maju un vēl kādu precētu pāri, ar kuru tuvāk neiepazinos. Irina ir 42 gadus veca sieviete, kura runā klasiskā angļu valodā ar krievu akcentu, ir studējusi Krasnodarā un tagad māca vietējā skolā. Viņa un viņas 20 gadus vecā meita šeit dzīvo divus gadus un vēl nekad nav redzējušas Visarionu. Maksims un Maja, kam sādžas dzīvē ir trīs gadu stāžs, ir jauns pāris no Sahalīnas. Abi zem 30 gadiem, nedaudz līdzīgi — kalsni, gaiši brūniem matiem un pelēkām acīm. Maja agrākā dzīvē bijusi krāsotāja jaunceltnēs, Maksims remontējis elektroierīces.

Sādžā runāja, ka viņu vārdi nemaz neesot īstie un Majas meitiņa neesot no Maksima. Viņi līdz baumām nenolaižas. Maja kopj lielo dārzu, Maksims krāmējas ap japāņu mikroautobusu, ko atdzinis līdzi no dzimtenes. Pasažieru pārvadājumi, lai arī sādžā pieprasījums pēc tiem nebija pārāk liels, acīmredzot ienesa šādus tādus līdzekļus ģimenes budžetā.

Maksimam ir interesanta muzikālā gaume: bez Visariona barda Volodjas Kopuhina ierakstiem viņš šad un tad atskaņoja, piemēram, sufī un afgāņu etnomūziku. Maja savukārt izceļas ar ģērbšanās prasmi. Trausla, ar taisnu muguru, viņa mēdz staigāt garos svārkos, vieglās kurpēs un gaišās blūzītēs. Pat ravējot dārzu, Majai ap kaklu ir neuzkrītoša lētu kreļļu virtene. Viņa, kas neko nepelna, saka, ka neuztraucoties par naudu — tās arvien pietiekot. Žēl tikai, ka drēbes tik ātri noplīstot. Iedomājos prombraucot atdāvināt viņai savus garos svārkus un kādu T kreklu, bet kaut kas mani atturēja.

Ticību visarionovieši nevienam neuzspiež, nelieto alkoholu un ar savām prasmēm labi iekļaujas sabiedriskajās norisēs (kura lauku skola vēl varētu sapņot par tik kvalificētu angļu valodas skolotāju?). Visarianovieši, lai arī savstarpējās sarunās dēvēti par zaļajiem, manā ierašanās brīdī ciemā vismaz daļēji jau bija akceptēti. Kad jautāju, kāpēc viņa ir izvēlējusies Bulānu, Irina atbildēja (vēlāk šādas atbildes dzirdēšu neskaitāmas reizes!), ka kāds no augšas viņai sacījis, ka jāpaliek šeit. Cik ilgi? Viņa sekošot Skolotāja norādījumiem. Šajos divos gados viņa esot jutusi, kā viņas organisms attīrās un kļūst arvien jaunāks. Vai es zinot, ka kādai vecai sievietei Sausajā kalnā ir izaudzis jauns zobs kā zīdainim, viņa man svinīgi jautāja.

BRIŠUS PĀRI UPEI

Kad piecu cilvēku kompānijā izlēmām ceļot uz Visariona citadeli, Maksima mikroautobuss ar viņu pašu šofera lomā bija labākais transports, kādu varējām vēlēties. Maja ar mums nebrauca, Irina gan.

Savu vizīti bijām jau pieteikuši Visariona informācijas birojā Kuraginā. Un saņēmuši brīdinājumu, ka… Kalnā mums varētu sākties menstruācijas. «Arī vīriešiem?» smējāmies.

Sākums nebija pārāk spožs: tuvējā pilsētiņā mūs apturēja milicija. Uzlika naudas sodu par braukšanu ar atvērtām durvīm (tās bijām atstājuši vaļā karstuma dēļ) un atņēma Maksima tiesības, ko varējām atgūt tikai pēc stundas. Viss notiek tā, kā tam ir jānotiek, teica Irina, un mēs devāmies uz tirgu, kur nopirkām maskēšanās auduma cepures ar tīkliem, līdzīgas tām, ko valkā bitenieki. Maksims mūs bija brīdinājis, ka 12 kilometru garajā ceļa posmā jāiet caur mežu, kur nevarēsim atkauties no dunduriem. Pamanījusi vietējās avīzes Znamja truda redakciju, ierosināju iegriezties arī tur. Saruna ar avīzes redaktoru Viktoru Konstantinovu bija vērtīga: viņš arī bija kāpis Sausajā kalnā, bet neticis pielaists pie Visariona. It kā ne tāpēc, ka Krievijas prese ir opozīcijā šai reliģijai, bet gan tāpēc, ka viņam nav bijuši jautājumi sektas līderim. «Noteikti sakiet, ka jums ir jautājumi,» sazvērnieciski bilda redaktors, novēlot mums laimīgu ceļu. Un piemetināja — jūs Kalnā satiksiet interesantus cilvēkus. Nezinu, ko viņi tur meklē, bet Kalnā dzīvojot pat Baltkrievijas lauksaimniecības ministrs.

Ceļš atkal neizrādījās laimīgs. Visarionoviešu birojā Karatuzā uzzinājām, ka tiek remontēts tilts pār Tjuhtjatku — upi, kas mums jāšķērso. Pēc ilgas sazvanīšanās, kuras laikā jau šķita, ka būs jāgriežas atpakaļ, Maksimam tika dotas rekomendācijas, kā sapratām, par citiem tiltiem. Diemžēl, mēs tādus neatradām. Redzot, ka mums priekšā upi pārvar apvidus mašīna un līdzīgs autobuss, kam izķepuroties palīdz smagā mašīna, arī Maksims uzdrošinājās riskēt ar savējo. Mēs, apkrāvušies ar bagāžu un cīnoties ar dunduriem, bridām pa ūdeni.

Vakarpusē noguruši, izsalkuši un pavadījuši visu dienu mašīnā, sasniedzām Petropavlovku — sādžu, kur atrodas baznīca, uz kuru Visarions reizēm nokāpj no Kalna, kā arī svētceļnieku kopmītnes un jau vairāk viņa piekritēju māju.

VAJADZĪGS KAĶIS

Pie kopmītnēm, kas izskatījās kā stilizēts pasaku namiņš, mūs sagaidīja Olga. 45 gadus vecā, blondā sieviete ar pareiziem sejas vaibstiem, gariem svārkiem, ar krellēm ap kaklu, bija Visariona PR persona. Beigusi Literatūras institūtu Ļipeckā, viņa kopš 90.gadu sākuma esot meklējusi savu reliģiju un tagad sacījās to atradusi. Slāvu sirsnībā ar mums sasveicinājusies, Olga pēkšņi meta kažoku uz otru pusi. «Jūs nevarēsiet turpināt ceļu, jo neesat piereģistrējuši savas vīzas.»

Atbildējām, ka esam to izdarījuši Abakanā tūdaļ pēc ierašanās Sibīrijā, bet viņa turpināja izrādīt savu varu. «Vai jums Kalnā ir vajadzīgs tulks?» Starp mums tiešām bija divi cilvēki, kas nerunāja krieviski, taču tulkot varēja arī pārējie. Olga paskaidroja: vienīgais oficiālais tulks esot viņa. Viņai gan esot daudz darba un viņa nezinot, vai varēšot iet mums līdzi.

Vienojāmies, ka no rīta tomēr kāpsim Kalnā. Olga atkal kļuva laipna un ierādīja mums naktsmājas — dīvaini smaržojošu zāli ar paklājiem. Te nez no kurienes parādījās kāds vīrs, kas ar mums runāja skaidrā latviešu valodā. Uldis (tikai pēc tikšanās ar Visarionu sapratu, cik ļoti ar lēnīgo runas veidu, garajiem matiem un kaut kur tālumā pavērstajām acīm viņš kopē Skolotāju) laipni ielūdza uz vakariņām un pirti savā mājā.

Pirts bija burvīga. Vakariņas — kartupeļu biezputra ar zaļumiem un mūsu atvestajiem gurķiem un tomātiem (respektēdami visarionoviešus, nevilkām no somas ārā sieru un citus tabu ēdienus) mums garšoja, vienīgi Maksima ceptā neraudzētā rudzu maize nelikās ēdama. Uldis iepazīstināja mūs ar jauno sievu — ukrainieti un bērniņu. Viņš nenoliedza, ka Latvijā atstājis ģimeni, un es kādā brīdī atļāvos nekaunīgi pajautāt: vai Visariona reliģija atļauj daudzsievību. «Mēs pašreiz cīnāmies ar sieviešu egoismu,» atbildēja Uldis. «Bet, ja kāda sieviete ir iemīlējusi citas sievietes vīru un viņa sievai nav iebildumu, viņa var pie tā iet.»

Apskatījuši baznīcu, ko pēc Visariona skicēm ir cēlis Uldis, devāmies gulēt uz savu pasaku namiņu. Kādā no blakus telpām meditēja grupa jauniešu. Bulgārs Iskanders, ar kuru parunājos, izskatījās pēc mūsdienu hipija. Viņš uz savām apakšbiksēm bija izlicis skaistu akmeņu kolekciju un bija ar mieru tajā dalīties. Uz jautājumu, cik ilgi viņš šeit paliks, atbilde netika dota.

Tikko iemiguši, pamodāmies no peļu pīkstieniem. No rīta, kad Olga apjautājās par mūsu miegu, par to ieminējos. «Ko jūs ieteiktu mums darīt?» diplomātiski jautāja Olga. «Iegādāties kaķi,» es atbildēju. «Kaķi?» viņa bija neviltoti pārsteigta. Kaķis diezin vai izturētu vegānu diētu, man kļuva jautri.

12 kilometri kājām

Čeremšanka, Ģuļajevka, Žarovska — trīs sādžas, kurām vēl braucām cauri pirms kāpiena Kalnā — jau gandrīz pilnībā kontrolēja visarionovieši. Pēdējā no tām nebija pat elektrības. Kalnā tā tiekot ražota ar saules baterijām, skaidroja Olga. «Jūs tur satiksiet tāāādus cilvēkus,» viņa jūsmoja. «Slavenus aktierus, dziedātājus, māksliniekus un zinātniekus… No Izraēlas, Francijas, Itālijas, Bulgārijas, Vācijas, Amerikas!» Apjautājos par Baltkrievijas lauksaimniecības ministru. Izrādās, tas nav bijis Baltkrievijas lauksaimniecības ministrs, bet gan transporta ministra vietnieks. «Viņa vairs šeit nav. Viņš aizbrauca uz savu pilsētu, uz Kišiņevu,» skaidroja Olga. «Uz Kišiņevu?» man bija jābrīnās. Vienojāmies, ka Baltkrievijas galvaspilsēta tomēr ir Minska. «Kāpēc viņš aizbrauca?» turpināju būt ziņkārīga. «Viņš saslima ar encefalītu,» atbildēja Olga. «Vai cilvēki Kalnā nebaidās no encefalīta?» jautāju, zinot, ka Sibīrijā šogad šī slimība plosās lielos mērogos. «Nē,» teica Olga. «Mēs ticam, ka ērces ir kā marķieri, kas norāda uz organisma slimajām vietām.» Man vairs nebija ko jautāt.

Aiz vēl viena tilta, kas atkal bija nepārbraucams, sākās 12 kilometru pārgājiens. Maksims kopā ar visarionoviešu vīru, kas sargāja tiltu, palika gaidot, bet mēs pa ceļu, kas drīz kļuva tikai par šauru, dubļainu taku, sākām soļot kalnup. Dunduru un odu bari un slapjas kājas — sākotnēji patīkamais ceļojums uz beigām jau kļuva mokošs. Es nometu kurpes un sāku iet basām kājām, lai iedzīvotos tulznās visas pēdas platumā.

Varējām būt kāpuši stundas trīs, kad mežs kļuva klajāks un mēs sasniedzām apmetni, kurā dzīvo tikai 40 Visariona īpaši izredzētas ģimenes. Mums tika rādīta skola, kur viņu bērni mācoties lasīšanu, rakstīšanu, zīmēšanu, dabaszinātnes, dziedāšanu un dejas. Atzīmes netiekot liktas, jo tās iegrožojot cilvēkus.

Cauri teritorijai, kas atgādināja dārziņu kooperatīvu, nonācām Igora Novikova mājā. Vīrs no Sanktpēterburgas ar izteiksmīgu seju un dziļām acīm esot bijis aktieris. Dzēris un lietojis narkotikas, līdz sapratis, ka tā vairs nevar. No sākuma aizrāvies ar austrumu medicīnu, tad atradis Visarionu. Viņa sievu un gadu veco dēliņu Božimiru mēs nesastapām. «Ja koks, kas dod saldus augļus, ir meža vidū, uz viņu tāpat iet taka. Pašlaik ir pārejas periods. Skolotājs dod likumus, un mēs no tiem mācāmies,» Igors skaidroja. «Runā, ka mēs slēpjam urānu, ka Visarions liekot sievietēm dzemdēt, lai no valsts dabūtu pabalstus,» viņš izvilka avīžu izgriezumus, ko acīmredzot pat neuzskatīja par apspriešanas cienīgiem.

VISARIONA KAPRĪZES

Viesošanās pie Igora bija ceļojuma lūzuma punkts. Ar radiotelefonu sazvanītais Visarions (precīzāk, viņa sekretārs) paskaidroja, ka varot mūs pieņemt trīs dienu laikā. Kad iebildām, ka esam zvanījuši jau pirms nedēļas un ziņojuši par savu tuvošanos arī iepriekšējā dienā, tika atbildēts, ka noticis kāds pārpratums. Nīkt šeit vēl trīs dienas varētu būt žurnālistiski interesanti, taču es nebiju tam gatavojusies un zināju, ka mani ceļabiedri tik ilgi negaidīs. Ja palikšu bez transporta, tikšanai ārā no šī cauruma (tilti!) vajadzīgais laiks nav prognozējams. Redzot mūsu bēdīgās sejas, Igors teica, lai pagaidot. Skolotāja sekretārs lūdzis zvanīt vēl vienu reizi.

Vienīgā, kas neskuma, bija Irina. Viņa jau bija ieminējusies par cilvēkiem, kas nākuši šurp vairākas reizes un nav tikuši pieņemti. Viss notiek tā, kā tam ir jānotiek. «Viņš dzīvo vienai dienai un māca mūs, ka neko nevajag plānot,» skaidroja Igors. Man nepatika šī sajūta, ka šeit, mežu vidū, esmu atdota kāda nezināma spēka varā, kas var darīt ar mani, ko vien vēlas.

Igors mūs cienāja ar prosas biezputru un paša marinētiem pipariem. Brīdī, kad vēlreiz tikām savienoti ar Kalnu, divas sievietes no mūsu grupas bija devušās apskatīt dārzus, bet divi puiši turpat Igora gultā nolūzuši. «Viņš jautā, vai jums ir jautājumi,» sacīja Igora kaimiņš, kas runāja pa telefonu, un pats tūdaļ atbildēja. «Divas sievietes ir izgājušas ārā. Viņām jautājumu nav. Divi vīrieši ir aizmiguši. Arī viņiem nav jautājumu. Vēl te ir viena sieviete (Irinu viņš acīmredzot neieskaitīja), žurnāliste no Latvijas. Vai jums ir jautājumi?» Viņš vērsās pie manis. «Ir,» es atbildēju, kā bija mācījis Znamja truda redaktors. «Vai tie ir dzīvības un nāves jautājumi?» Tas mani apstulbināja.

Paskatījos uz Irinu. Tā būtu netaisnība, ja viņa, kas Visarionam ir ziedojusi savu dzīvi, netaptu pieņemta… Bet es, kuras biogrāfijā tā ir tikai epizode? Vai liekuļot? «Ja viņu neredzēšu, es nemiršu. Bet viņu redzēt — tā pati par sevi ir atbilde uz jautājumu,» atbildēju. Dzirdētais Visarionam laikam bija iepaticies. Viņš deva ziņu, ka mēs varam nākt. Jautājumus drīkstot uzdot vienīgi žurnāliste no Latvijas. Pārējie var piedalīties, bet tikai kā klausītāji.

MESIJA AR STARU VAINAGU

Uz spēku izsīkuma robežas vēl pusotru stundu svelošajā saulē rāpāmies līdz pašai Kalna virsotnei, kur atrodas sektas centrālā baznīca, Visariona un vēl četru ģimeņu mājas. Igors mūs pavadīja. Pa ceļam viņš rādīja akmeni, kuram pieskaroties, piepildās vēlēšanās, un priedi ar četriem stumbriem, kas apzīmējot četru reliģiju savienību.

Zilu mākoņu un kalnu ielogotā baznīca Kalna virsotnē, būvēta tajā pašā pasaku namiņu stilā, bija kas tiešām sirreāls, bet man, nonākot pie tās, gribējās izstiepties zemē visā garumā un aizmigt. Pārvarot nogurumu, apskatīju Visariona gleznu izstādi — ar tām viņš ceļojot telpā un laikā, satiekoties ar Rembrantu un radot jaunu virzienu glezniecībā, tika skaidrots. Jūras ainavā un klusajā dabā ar citronu, granātābolu un ciedru zaru neko pārcilvēcīgu neatradu, vienīgi brīnījos, kā, dzīvojot šeit, var negleznot zilos kalnus un lejā gulošo Tiberkula ezeru.

Visarions mūs sagaidīja, ģērbies sarkanā samta mantijā, nepieceldamies no zema krēsla. Pie viņa kreisās rokas sēdēja rakstvedis, kas sarunu gatavojās ierakstīt modernā minidisku atskaņotājā. Mums bija stāstīts, ka Kalnā ir arī internets. Man bija norādīts lietot diktofonu, un rakstvedis jautāja, vai es to nevēlos nolikt uz galdiņa starp viņu un Visarionu.

«Vai jūs nebaida atbildība, kādu uzņematies, aicinādams sev sekot tik daudz cilvēku,» sāku sarunu. «Ja viņi ir laimīgi, arī es esmu laimīgs,» teica Visarions. Tikpat abstraktas bija atbildes arī uz turpmākajiem jautājumiem — par Visariona domām par tradicionālajām reliģijām, cilvēces attīstību un karu Čečenijā. Kāds no mūsu kompānijas bija lūdzis, lai apjautājos, vai Skolotājs ir redzējis lidojošos šķīvīšus. Izrādījās, jā. Tie virs Tiberkula ezera lidinoties itin bieži. «Vai jums negribas ietekmēt arī citas civilizācijas,» interesējos. «Man pietiek ar šo,» viņš nebija alkatīgs.

Tālumā vērsts skatiens, klusa, mierīga balss… Varbūt vainojams bija nogurums, varbūt — mana skepse, bet īpašu harismātismu nejutu.

Tie, kas sēdēja nevis Visarionam pretim, bet sānos, pēc tam stāstīja, ka no viņa pakauša līdz griestiem stiepies staru kūlis. Atšifrējām, ka tas bija optisks efekts — pa apaļo logu virs Visariona galvas ieplūstošie saules stari. Interesanta sakritība: žurnālā Rīgas Laiks publicētās fotogrāfijas liecināja, ka citu žurnālistu grupu no Latvijas, kas Kalnā viesojās pāris mēnešus pirms mums, Visarions pieņēmis tajā pašā diennakts laikā.

Slavenos māksliniekus, aktierus un zinātniekus tā arī nesastapuši, kāpām lejā. Ja nu vienīgi šai kategorijai bija pieskaitāms sirsnīgais Igors, kurš apjautājās, vai es nevēlētos šeit palikt, uz atvadām dāvināja ciedru riekstus un solījās nopeldēties Tiberkulā arī mūsu vietā. Mums bija jāsteidzas, lai pirms tumsas iestāšanās sasniegtu Petropavlovku. Nogurums bija tik ellīgs, ka kājas, vēlreiz mērojot 12 kilometrus, cilājās automātiski un nakts ar pelēm Visariona kopmītnēs likās kas jauks.

Vēl nākošajā dienā pa ceļam uz Bulānu lasījām no saviem ķermeņiem «marķierus». Ērces nebija skārušas vienīgi Maksimu, kas visu dienu tika pavadījis nojumē pie insektu atbaidīšanai iekurta ugunskura. Potēta biju vienīgi es, bet tuvākajā poliklīnikā varēja nopirkt tikai vienu profilaktiskās injekcijas porciju, jo neviens vietējais 1000 rubļus (25 latus) šim nolūkam neatļautos izgrūst. To atvēlējām ceļabiedram ar septiņām ērcēm. Pārējie, lādēdami savu tālredzības trūkumu, trīsreiz dienā dzēra profilaktiskas tabletes, kas… nebija savienojamas ar alkoholu. Jāpiebilst, Bulānā mēs atgriezāmies Jāņos.

MAKSIMA SLIMĪBA

Laiciņu pēc atgriešanās Bulānā tomēr kāds saslima. Vispirms — Irinas meita. Pazīmes liecināja, ka viņai varētu būt encefalīts, bet Irina atteicās no medicīniskās palīdzības. Viņa uzskatīja, ka meitas slimība ir saistīta ar viņas gājienu uz Kalnu un kaut kādiem plāniem, ko viņa nepārzina, un ka viss notiek tā, kā tam ir jānotiek. Mēs tajā laikā bijām samaksājuši Maksimam, lai viņš aizved mūs uz Tuvu, un par Irinas meitu galvu daudz nelauzījām.

Tuvā saslima arī Maksims. Viņš, kurš varonīgi bija izstūrējis autobusu pa līkumaino kalnu ceļu caur Sajāniem, sūdzējās par galvassāpēm un nelabu dūšu. Ceļā uz Mongolijas pierobežu viņš vairs nebija braucējs, bet naktī, ko pavadījām jurtā, Maksimam palika pavisam slikti. No sākuma domājām, ka tas ir stingrās diētas pārkāpšanas dēļ. Braucienā uz Kalnu Maksims, kā ievēroju, bija sev devis atlaides. Jau Karatuzā viņš, notašķījies kā puišelis, ēda saldējumu, un ceļā uz Tuvu atļāvās kartupeļu čipsus un varbūt vēl kaut ko, ko mēs neredzējām. Vakarā, degdams drudzī, viņš no braukšanas uz tuvāko slimnīcu atteicās, bet nākošajā dienā atpakaļceļā uz Tuvas galvaspilsētu Kizilu, kad viņš, visā garumā izstiepies uz sēdekļa, ik pa brīdim lūdza apturēt dangainā stepes ceļa kratīto mašīnu, lai spiestu pie zemes sāpošo galvu, kompromisu nevarēja būt.

Slikti aprīkotās slimnīciņas galvenā ārste konstatēja, ka Maksimam ir meningīts. Sašpricējusi visas iespējamās zāles, viņa diskutēja ar kolēģiem, vai pacients ir transportējams uz Kizilu, kur ir labākas iespējas viņa ārstēšanai. Atļauja tika dota.

Līdz Kizilai zāles iedarbojās, un Maksims sāka rosīties. Viņš uzēda vakarējos rīsus, paziņoja, ka jūtas ļoti labi un Kizilā sēdīsies pie stūres… lai vestu mūs uz Bulānu. Mēs protestējām, ka tas būtu bīstami gan viņam pašam, gan mums. Ceļš ir tikai viens — uz slimnīcu. Maksims atteicās. Mūsu kompānija sašķēlās divās daļās. Sieviete, kas visu nakti bija mainījusi uz viņa pieres spirta kompreses, satriekta paziņoja: lai viņš brauc, kur grib. Mēs sarunāsim kādu citu mašīnu. Opozīcija sacīja — ar viņu ir jārunā. Vai nu tas bija mūsu niknā strīda, vai atgriezušos galvassāpju dēļ, bet pēc brīža Maksims piekrita.

Nākošajā dienā mēs viņu apciemojām. Bāls, pieslēgts sistēmai, Maksims runāja, ka drīz būšot vesels. Izskatījās, ka iepriekšējā naktī viņš daudz ko ir pārdomājis. Vai tie bija dzīvības un nāves jautājumi?

Diena, 2001. gada 4. augusts


Šajā Interneta vietnē iekļauto materiālu lietošana paredzēta informatīviem un izglītības mērķiem.
Materiālu nelicenzēta izmantošana komerciālos nolūkos nav atļauta. Citējot, obligātas atsauces uz pirmavotiem.


Uz: Lejas Bulāna
      Gulags_lv
      Noziegumi pret cilvēci