Apmeklējums 1976.g. 4.augustā |
1976. gada vasarā, strādājot Lejas Bulānā,
uz nedēļu devos izzināt kā tur ir ar tiem latgaliešu ciemiem uz ziemeļiem
no Minusinskas, kuri minēti Šķiltera grāmatā: 329. Maļinovka, dibināta 1900.g., 30 saimniecības, 330. Kraslavas kolonija (Kraslovka), dibināta 1899.g., 130 saimniecības, 331. Algaštikas kolonija, (Aglona), dibināta 1900.g., 120 saimniecības, 332. Mihailovka, 27 saimniecības. 333. Ustjtatarka, 20 saimniecības. 334. Stroganova, 30 saimniecības. Pa ceļam Minusinskas muzejā. Tas ir vienkārši brīnišķīgs. Ļoti daudz etnogrāfisko materiālu par Lejas Bulānu, Augšbulānu un Augšvētuku. Tos solīdie 19. gadsimta krievu zinātnieki uzsākuši vākt jau luterāņu koloniju dibināšanas laikā. Īsta veco laiku aura pārņem, tos aplūkojot. Ar Jeņisejas labā krasta kalnainā apvidus sīkāku karšu meklēšanu gan neiet tik raiti. Minusinskas bibliotēka šodien slēgta. Lēni velkas sagrabējis autobuss uz Abakanu. Dzirdama latviešu valoda, pēc izloksnes nav grūti atpazīt, ka runātājas ir bulānietes: - Nu kā tad tev tagad iet, vai vēl dzīvo viena pati, vai esi kādu krievu sev dabūjusi? Šīs latvietes mani nepazīst - tātad Bulānā viņas vairs nedzīvo. Gandrīz vienmēr, braucot cauri Abakanai un Minusinskai, ir nācies izdzirdēt latviešu valodu. Lielākā daļa no tiem latviešiem, kas atstāj ciemu, pārceļas uz dzīvi šajās pilsētās. Abakanas bibliotēkā. Padomju valsts noslēpums ir tās ģeogrāfija un kartes tiek tīši izkropļotas, lai nelietīgajiem kapitālistu spiegiem būtu grūtāk atrast vietas, kur veikt savus melnos darbus. Par laimi nav atģidušies pasludināt par noslēpumu saimniecības nolūkos izmantojamās grāmatas ar apdzīvoto vietu sarakstiem, kur norādīti arī attālumi. Kaut kādu aptuvenu priekšstatu būšu dabūjis vismaz par viena - Aglonas ciema atrašanās vietu. Nakts Abakanas dzelzceļa stacijā. Cītīgi pildot kādu vietējo dzelzceļa vai iekšlietu orgānu sadistisko direktīvu, dežurante neļauj cilvēkiem gulēt. Un arī somas un cita bagāža visiem jānodod glabātuvē. Arī nabaga zaldātiņiem tas jādara un par to jāmaksā viņiem tik dārgās kapeikas. (Padomju zaldāta alga tajā laikā ir 10 kapeikas dienā). Bet viņi atsakās un nepiekāpjas un tai kurvai nekas nesanāk. Es kaut kā iemanos vienā stūrī kādas pāris stundas pasnaust. 4. augustā uz kuģa un lejup pa Jeņiseju. Pārtika visai dienai nodrošināta, nopērkot 8 pīrādziņus par 5 kapeikām gabalā. Kapteinis, redzot, ka lasu Abakanā dabūto grāmatu par Šopenhaueru (kādas jaukas un deficītas lasāmlietas var kādreiz dabūt dabūt Krievijas attālos nostūros!), pienāk aprunāties. Ļebjažjē jākāpj ārā Tad gaidu autobusu uz rajona centru Krasnoturansku. Tad gaidu vietējās
satiksmes lidmašīnīti uz Kara-Bellik ciemu. Tad kādi 8 km kājām. Un beidzot
Aglona klāt.
Aglonas galvenā iela
Mihailovkas, Ustj-Tatarkas un Kreslovkas vairs nav. Stroganova. appludināta. Vitebskas arī nav. Tur bija neliela baznīciņa. Maļinovku nonesa uz Romanovku. Tur tagad arī neviena nav. Vecenītei (viņa mātei) bija 3 gadi, kad to atveda šurp 1897.gadā. Viņš dzimis 1925. gadā. No 1942 līdz 1947 bija karā. 1944. jūnijā - oktobrī frontē, pēc ievainojuma uz jaunāko leitnantu kursiem. Sācis karu pie Nevelas. Ģenerālis Dambergs mītiņā teicis, ka tagad savu zemi atbrīvo, lai neko nelaupot un nepostot.
Citus gadus vēl Jāņos gāja. Šogad
Jānis Bolužs
Bet Jānis laikam tomēr
nav dziedātājs. Neko darīt, agloniešu dziesmas paliek neierakstītas.
Māja būvēta 1924. gadā, pārtaisīta.
Visi ciemi reizē taisīti augšā. Pašas pirmās mājas vairs nav saglabājušās.
Talkas - pa svētdienām. Uztaisa alu un talcinieki nāk ar saviem zirgiem. Vai arī nolīgst
kādus citus talkā. Agrāk sādža bija 2 km gara. Vēl tur, aiz fermas. Kad sākās
kolhozi, daudzi aizbrauca prom.
Aiz Krāslavas nupat lāči 8 govis saplēsuši
un 13 iztrenkājuši. Vilku gan vairs nav.
Ciema kluba ēka
Tagad alum vairāk cukuru liek klāt. No
kviešiem taisa. Agrāk sēja miežus un pat pārdeva. Labi auga mieži un
tagad arī vēl dažkārt sēj. Vairs gan nav īstu aldaru. Agrāk mazāk bija uz
to samogonu. Pirms kara arī kolhozs taisīja alu pēc sējas darbu pabeigšanas. Kviešu alus zaļegajet.
Latvieši dzīvojot katrā otrā mājā.
Baznīcu uz šejieni atveda no Krāslavas 1956. gadā. Uz ielas bijis
krusts, bet pirms 10 gadiem tas nozāģēts.
Tīrie poļi, no Grodnas, tie vairāk bija Krāslavā. Krāslavā bija
latgaliešu skola, ne grāmatas ne bildes vairs nav. Krāslavā bija bērnu
nams (bērnu dārzs ?)
Skolā 3 klases. Viena skolotāja. Vairs
tikai kādi 15 bērni. Pirms 6 gadiem bija bija četras klases. Krāslavā līdz
1934. gadam bija 7 klases.
Ejam apskatīt ciemu. Bet ik pēc brīža
līst lietus, gluži kā tad, kad pagājušā gadā braucām caur jaunceļamo
BAM trasi kalnos Kunermā, tur tikai kalni bija augstāki. Vēss. Jau šajās dienās esot gaidāma salna.
Salnas parasti sākas jau 10 - 15. augustā. Salnas mēdzot būt vēl
jūnijā. Mjorzlaja Salba, vieta ar tādu drūmu nosaukumu arī ir te netālu. Informācija no kantora darbiniekiem: ir
50 saimniecības. Iedzīvotāju skaits bijis 180, tagad, protams, mazāk.
70 cilvēki pastāvīgi strādā sovhozā. Traktoristi sezonas laikā var
nopelnīt 175 rubļus, skotņiki (lopkopji) - 130 - 140. Pagājušā gadā sovhozs
rajonā ieņēmis 1. vietu. Iegūts novada ceļojošais sarkanais karogs.
Algaštika ir sovhoza "Peredovoj" 3. nodaļa. Šeit ir klubs,
medpunkts. Maizi ved no Kortuza. Sovhozs šeit nodarbojas tikai ar
liellopu nobarošanu, pienu neslauc. Nobarotos lopus ved uz Abakanas
lopkautuvēm.
Tautas skaitīšanā par latgaliešiem
ierakstījuši vecos cilvēkus. Bet bērnus - par krieviem. Viņiem seminārā
esot teikts, ka tāda tautība latgalieši nav, otnositsja k pročimi.
Te galvenokārt ir latvieši un baltkrievi. Poļu maz.
Jānis Bolužs saka, ka šejienieši sevi
sauc par latviešiem, bet es nevaru to pārbaudīt, komunicējot ar citiem
agloniešiem, jo nav valodas. Mēģinu neprasmīgi kaut kā izlocīt vārdus
latgaliskā veidā, tad uz mani skatās kā uz citplanētieti, klausās,
bet maz ko saprot, ja runāju normālā vidus dialektā, nesaprot vispār
neko un, liekas, vairs neklausās. Un krieviski sarunāties ar latviešiem,
to es neesmu spējīgs. Nemaz.
Tad arī es skaidri saprotu, ka latgaliešu
ciemus vajag pētīt vienīgi pašiem
Bet Rīgā man pienāk Jāņa Boluža sūtītā
vēstule, kurā viņš vispirms ļoti atvainojas par to, ka raksta
krieviski. Daļu vēstules iztulkošu:
"Kad Jūs aizbraucāt, vecās
sievas teica - kāpēc gan viņš tik ātri aizbrauca. Mēs taču būtu
dziedājušas, bet sākumā kautrējāmies. Viņš taču ir mūsu savējais
latvietis (naš rodnoj latiš) un atveda mums sveicienus no mūsu tālās dzimtenes,
bet mēs sākumā apmulsām un nenoticējām".
V latgal'skoj derevne ALGAShTYK, KRASNOTURANSKOGO rajona, v 30-h gg. bylo okolo 100 dvorov. V 1937-1938 godah v ALGAShTYKE zabrali 65 chelovek. В
латгальской
деревне
АЛГАШТЫК,
КРАСНОТУРАНСКОГО
района, в 30-х
гг. было
около 100
дворов. В 1937-1938
годах в
АЛГАШТЫКЕ
забрали 65
человек. |