Aizmirstais fenomens — austrumu latvieši
Agnese BIUKA

Tikko no Ačinskas atgriezusies Latvijas Universitātes pētnieku grupa, kas šajā Krasnojarskas apgabala pilsētā dzīvojošajiem latgaliešiem mācīja latgaļu valodu. Šī bija jau trešā Latvijas Universitātes un Sanktpēterburgas Valsts Universitātes grupu ekspedīcija uz Sibīriju, viņu mērķis ir pētīt latviešu un latgaliešu diasporas Krasnojarskas apgabalā. Filoloģijas zinātņu doktores Lidijas LEIKUMAS stāsts par Sibīrijā pieredzēto.

«Mēs dažreiz pārspīlēti izceļam rietumu latviešus un viņu kultūras noturību, sakot, ka piecdesmit gadu garumā viņi spējuši noturēt savu dzimto valodu. Es nedomāju, ka darbs Misisipi kokvilnas plantācijās bija vieglāks kā darbs rūdas raktuvēs Krievijā, taču rietumu latvieši aizbrauca uz sakārtotu vidi un sabiedrību, bet cilvēki, kas devās uz austrumiem, aizbrauca uz tukšumu, kur nebija nekā, turklāt divtik ilgi, kā rietumos dzīvojošie ir noturējuši savu kultūras identitāti, jo uz austrumiem izbrauca deviņpadsmitā gadsimta beigās. Viņi ir spējuši saglabāt savu valodu un kultūru brīžiem prātam neaptveramas varmācības apstākļos. Viņi brīžiem ir daudz bagātāki kā rietumu latvieši, bet mēs par viņiem neko nezinām, tas ir ļoti negodīgi», teic austrumu latviešu diasporu pētniece Lidija Leikuma.
— Latviešu interese rīkot ekspedīcijas un piedalīties tajās ir viegli izskaidrojama, jo viņi brauc pie saviem tautiešiem. Kāda ir Sanktpēterburgas Universitātes pārstāvju motivācija piedalīties šajās ekspedīcijās?

— Sanktpēterburgas Universitātes Filoloģijas fakultātē ir iespējams apgūt Baltistikas studijas. Studenti padziļināti apgūst gan lietuviešu, gan latviešu valodu, tādēļ nereti rīko arī dažādas ekspedīcijas. Viņi ir bijuši pie mums Mazirbē, toreiz, lībiešu ciemos meklējām cilvēkus, kas vēl runā lībiskajā izloksnē, tāpat baltistikas studenti bijuši arī Lietuvā. 2004. gadā viņi brauca ekspedīcijā uz Lejasbulāniem, lai pētītu Krievijā dzīvojošās latviešu diasporas. Toreiz kopā ar viņiem braucām arī vairāki Latvijas pārstāvji, es pievienojos, jo viņi brauca cauri Ačinskai. Šajā vietā pie Pedagoģiskā tehnikuma agrāk pastāvējusi Latgaliešu nodaļa, kas sagatavoja latgaliešu valodas skolotājus Sibīrijas un Krievijas skolām. Kopā ar vēl dažiem entuziastiem tā arī neaizbraucām līdz Lejasbulāniem, jo palikām Ačinskā. Mūsu pirmā ekspedīcija bija kā izlūkgājiens, vai šajā vietā vispār vēl ir kāds latgaliski runājošs cilvēks. Par latviešiem kopumā kaut kāda informācija ir jau no atmodas laikiem, turp tiek sūtīti latviešu valodas skolotāji, tiek rīkoti arī latviešu kultūras pasākumi, bet neviens nekad nav apzinājis latgaliešu ciemus Sibīrijā.

— Par ko sevi uzskata Sibīrijā dzīvojošie latvieši un latgalieši — par latviešiem, latgaliešiem, sibīriešiem vai krieviem?

— Latgales latviešiem. Aizbraucot no Latvijas, galvenais bija konfesionālais jautājums, jo viņi bija katoļi. Tolaik viņi neidentificēja sevi kā piederīgus kādai nācijai. Tautība, kādai viņi tika pieskaitīti, lielā mērā ir ierēdņu iniciatīva, jo šie cilvēki izceļoja nevis no Latvijas valsts, bet no Kurzemes, Vidzemes vai Vitebskas guberņām. 1926. gadā pirmo reizi notika Viskrievijas tautas skaitīšana un tajā tika strādāts pie tā, lai cilvēks, kad viņam jautā tautību, var skaidri pateikt, kas viņš ir.

Esmu lasījusi latgaliešu avīzi «Taisneiba», kurā atsevišķos rakstos ir norādīts, ja esi izceļojis no Vitebskas guberņas, tev ir sevi jānosauc par латгалец, ja esi iebraucis no Vidzemes vai Kurzemes, sevi jādēvē par latvieti. Trīsdesmitajos gados, kad šos cilvēkus varēja iznīcināt tikai tādēļ, ka viņi bija latvieši vai latgaļi, zuda viena daļa latviešu nācijas, jo, ja vecākus arestēja un bērni nonāca bērnu namos vai mazgadīgo kolonijās, viņus pierakstīja kā krievus vai jebkuras citas tautības pārstāvjus. Vēl līdz šim brīdim cilvēki mums rāda savas vecās pases, dzimšanas apliecības un karaklausības apliecības ar ierakstiem latgaļec.

Tas ir ļoti interesanti, jo Krievija ir vienīgā vieta pasaulē, kur personu apliecinošos dokumentos parādījās ieraksts latgalietis. Šādi ieraksti pastāvēja līdz 2002. gadam, kad sāka ieviest jaunās pases, kurās tautība netiek norādīta. Tur dzīvojošie jau ļoti stipri ir sajaukušies ar citām nācijām, tāpēc viņi mēdz sevi saukt arī par sibīriešiem, bet tas nenozīmē, ka šie cilvēki atsakās no sava latvieša vai latgalieša vārda. Savu nacionālo piederību viņi atzīst arī tad, kad vairs nerunā ne latviski, ne latgaliski. Četrdesmitgadnieku un piecdesmitgadnieku paaudzēs ir ļoti daudzi, kas vairs nerunā savā valodā, bet viņiem vēl ir tā sajūta, ka viņi pieder šīm nacionālajām identitātēm. Daudzi no šiem cilvēki bērnībā nav mācējuši runāt citādi kā latgaliski vai latviski.

— Vai austrumu latviešiem ir vēlme atgriezties Latvijā?

— Izbraucot no savām guberņām, šiem cilvēkiem bija dokumenti, kurus izsniedza pagasts, taču ierodoties cara ierēdņu ierādītajos iecirkņos, lai šie cilvēki nevarētu pārvietoties un būtu piesaistīti vietai, uz kuru devušies, šie dokumenti tika atņemti. Tā kā viņi tika izmitināti ļoti nomaļās vietās, saikne ar etnisko dzimteni zuda. Viņi savai dzīvesvietai bija piesaistīti līdz pat Hruščova laikiem — sešdesmitajiem gadiem, kad beidzot saņēma pasi ar datiem, kas un no kurienes viņi ir. Tā kā nekad neviens nav nopietni domājis par mūsu austrumu diasporu, tad nav arī nekāda mehānisma, kas ļautu šiem cilvēkiem atgriezties Latvijā. Lielai daļai no šiem cilvēkiem Latvijā ir kā gaiša, tāla sapņu zeme, kas nav sasniedzama.

— Jūs Sibīrijā mācījāt latgaliešu valodu. Kāda bija braucēju motivācija un Sibīrijā dzīvojošo atsaucība?

— Visa grupa, kas brauca no Latvijas, bija latgalieši. Lielā mērā tas bija azarts: pārliecināties, cik daudz un ko mēs varam šiem cilvēkiem iemācīt tajā īsajā laikā, kas mums ir dots. Viens no dzinuļiem bija pārliecināties, vai tur dzīvojošie tiešām vēl runā latgaliski. Bijām abpusēji priecīgi: Sibīrijā dzīvojošie priecājās, ka atbraukuši jaunieši, kas savā starpā runā latgaliski, dzied latgaļu dziesmas, un mūsējiem bija prieks un pārsteigums par to, cik labi Sibīrijā dzīvojošie pratuši noturēt savu valodu. Valoda ir ar dažādu piesārņojuma pakāpi, dažam tā ir pat ļoti tīra. Vakara pusē pēc mācībām dziedājām latgaliešu dziesmas un spēlējām dažādas spēles, bija arī izrāde latgaliski un latgaliešu literārie lasījumi.

— Vai latgaliskās kultūras atšķirības apziņa Sibīrijas latviešu vidū nav izteiktāka kā šeit?

— Es uzskatu, ka latgalieši un latgaliešu kultūra Latvijā nav pilnīgi integrēti, nekad nav strādāts pie tā, lai latgalisko kultūras mantojumu uzņemtu pilnvērtīgā latviešu kultūras apritē. Jau pirmajā klasē aizejot uz skolu, neviens nerēķinās, ka man sevi jālauž, jāpāriet uz pavisam citu tradīciju, jo līdz šim esmu runājusi latgaliski. Mūsu skolās nemāca, ka ir arī latgaliešu rakstu tradīcija un nedod lasīt šīs rakstu tradīcijas paraugus. Ja jau no sākumskolas laikiem mūsu skolēni tiktu informētu, ka ir novads ar savu rakstu tradīciju, sabiedrība būtu daudz tolerantākā, tā no bērnības būtu audzināta ar domu, ka mēs esam krāšņi, jo esam dažādi. Dziesmu svētkos mēs taču gribam redzēt dažādu novadu tautas tērpus, nevis visi staigāt vienādos linu kreklos kā latviešu nācija. Tikko ir runa par valodu, tā uzreiz ir vajadzīgs kaut kas standartizēts.

Sibīrijas apstākļos viņi apzinās, ka tā ir cita valoda un bieži saka, ka īstos latviešus nemaz nesaprot. Viņiem ir bijušas situācijas, kad atbraucot ciemos uz Rīgu, radi no viņiem kaunā novēršas, jo viņi runā latgaliski — valodā, kurā šeit sabiedrībā nav pieņemts runāt. Atmodas laikā ir gādāts par to, lai uz Sibīriju brauktu latviešu valodas skolotāji, taču tad notiek tā, kā Krasnojarskas apgabalā — cilvēks aiziet uz nodarbībām, kur viņam māca alfabētu un rakstītprasmi, bet viņš saprot, ka tā ir pavisam cita valoda. Viņam ir vajadzīga latgaliešu, nevis latviešu valoda.

— Vai tur dzīvojošie ir tolerantāki un atvērtāki dažādībai kā šejienes latvieši?

— Viņi ir ļoti toleranti un atvērti — tiekot pāri Urāliem ir pilnīgi vienalga, kādas nācijas cilvēks tu esi, neviens to nevaicā. Tu es cilvēks, ar tevi runā, ja tu esi iedomīgs — nu tad sēdi savā kaktā. Tur viss notiek daudz tiešāk. Pie mums ir jādomā, kur atrodoties, ko un kā drīksti teikt, lai kādu neaizvainotu, viņiem viss notiek tieši, nav pārnesto nozīmju vai triju plānu galvā, kaut ko sakot.

— Ko Latvijas sabiedrība var mācīties no austrumu diasporas?

— Sirsnību, izpalīdzību un atvērtību, viņi ir ļoti atklāti un daudz pretimnākošāki.


  • Latgalīšu volūdys i kulturys zīmys škola (Ačynskys, 2006. g. 20. janvars — 5. februars)
  • Ачинские латгальцы: история и перспективы исследования
  • Ачинский педагогический колледж
    Зимняя школа латгальского языка и культуры: Программа Этнолингвистической экспедиции по изучению языка, обычаев, культурных традиций латгальского народа в Сибири
  • Filologi pulcēs Sibīrijas latgaliešus >>
  • Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultāte >>
  • Поселения и усадьбы латышей и латгальцев Западной Сибири конца ХIХ - ХХ вв.
  • Филологический факультет Санкт-Петербургского государственного университета
  • Латгальцы... кто они?
  • Сибирская счастливая Латгалия
  • Forgetting Latgalian
  • Valsts valodas likums
  • Dialogi.lv 27.02.2006