Aizmirstais fenomens — austrumu latvieši Agnese
BIUKA
Tikko no Ačinskas atgriezusies Latvijas
Universitātes pētnieku grupa, kas šajā Krasnojarskas apgabala pilsētā
dzīvojošajiem latgaliešiem mācīja latgaļu valodu. Šī bija jau trešā
Latvijas Universitātes un Sanktpēterburgas Valsts Universitātes grupu
ekspedīcija uz Sibīriju, viņu mērķis ir pētīt latviešu un latgaliešu
diasporas Krasnojarskas apgabalā. Filoloģijas zinātņu doktores Lidijas
LEIKUMAS stāsts par Sibīrijā pieredzēto.
«Mēs dažreiz
pārspīlēti izceļam rietumu latviešus un viņu kultūras noturību,
sakot, ka piecdesmit gadu garumā viņi spējuši noturēt savu
dzimto valodu. Es nedomāju, ka darbs Misisipi kokvilnas plantācijās
bija vieglāks kā darbs rūdas raktuvēs Krievijā, taču rietumu
latvieši aizbrauca uz sakārtotu vidi un sabiedrību, bet cilvēki,
kas devās uz austrumiem, aizbrauca uz tukšumu, kur nebija nekā,
turklāt divtik ilgi, kā rietumos dzīvojošie ir noturējuši savu
kultūras identitāti, jo uz austrumiem izbrauca deviņpadsmitā
gadsimta beigās. Viņi ir spējuši saglabāt savu valodu un kultūru
brīžiem prātam neaptveramas varmācības apstākļos. Viņi brīžiem
ir daudz bagātāki kā rietumu latvieši, bet mēs par viņiem neko
nezinām, tas ir ļoti negodīgi», teic austrumu latviešu diasporu
pētniece Lidija Leikuma.
— Latviešu interese rīkot ekspedīcijas
un piedalīties tajās ir viegli izskaidrojama, jo viņi brauc pie
saviem tautiešiem. Kāda ir Sanktpēterburgas Universitātes pārstāvju
motivācija piedalīties šajās ekspedīcijās?
— Sanktpēterburgas Universitātes
Filoloģijas fakultātē ir iespējams apgūt Baltistikas studijas. Studenti
padziļināti apgūst gan lietuviešu, gan latviešu valodu, tādēļ nereti
rīko arī dažādas ekspedīcijas. Viņi ir bijuši pie mums Mazirbē,
toreiz, lībiešu ciemos meklējām cilvēkus, kas vēl runā lībiskajā
izloksnē, tāpat baltistikas studenti bijuši arī Lietuvā. 2004. gadā viņi
brauca ekspedīcijā uz Lejasbulāniem, lai pētītu Krievijā dzīvojošās
latviešu diasporas. Toreiz kopā ar viņiem braucām arī vairāki Latvijas
pārstāvji, es pievienojos, jo viņi brauca cauri Ačinskai. Šajā vietā
pie Pedagoģiskā tehnikuma agrāk pastāvējusi Latgaliešu nodaļa, kas
sagatavoja latgaliešu valodas skolotājus Sibīrijas un Krievijas skolām.
Kopā ar vēl dažiem entuziastiem tā arī neaizbraucām līdz Lejasbulāniem,
jo palikām Ačinskā. Mūsu pirmā ekspedīcija bija kā izlūkgājiens,
vai šajā vietā vispār vēl ir kāds latgaliski runājošs cilvēks. Par
latviešiem kopumā kaut kāda informācija ir jau no atmodas laikiem, turp
tiek sūtīti latviešu valodas skolotāji, tiek rīkoti arī latviešu kultūras
pasākumi, bet neviens nekad nav apzinājis latgaliešu ciemus Sibīrijā.
— Par ko sevi uzskata Sibīrijā
dzīvojošie latvieši un latgalieši — par latviešiem, latgaliešiem,
sibīriešiem vai krieviem?
— Latgales latviešiem. Aizbraucot
no Latvijas, galvenais bija konfesionālais jautājums, jo viņi bija katoļi.
Tolaik viņi neidentificēja sevi kā piederīgus kādai nācijai. Tautība,
kādai viņi tika pieskaitīti, lielā mērā ir ierēdņu iniciatīva, jo
šie cilvēki izceļoja nevis no Latvijas valsts, bet no Kurzemes, Vidzemes
vai Vitebskas guberņām. 1926. gadā pirmo reizi notika Viskrievijas tautas
skaitīšana un tajā tika strādāts pie tā, lai cilvēks, kad viņam jautā
tautību, var skaidri pateikt, kas viņš ir.
Esmu lasījusi latgaliešu avīzi «Taisneiba»,
kurā atsevišķos rakstos ir norādīts, ja esi izceļojis no Vitebskas
guberņas, tev ir sevi jānosauc par латгалец,
ja esi iebraucis no Vidzemes vai Kurzemes, sevi jādēvē par latvieti. Trīsdesmitajos
gados, kad šos cilvēkus varēja iznīcināt tikai tādēļ, ka viņi bija
latvieši vai latgaļi, zuda viena daļa latviešu nācijas, jo, ja vecākus
arestēja un bērni nonāca bērnu namos vai mazgadīgo kolonijās, viņus
pierakstīja kā krievus vai jebkuras citas tautības pārstāvjus. Vēl līdz
šim brīdim cilvēki mums rāda savas vecās pases, dzimšanas apliecības
un karaklausības apliecības ar ierakstiem latgaļec.
Tas ir ļoti interesanti, jo Krievija ir
vienīgā vieta pasaulē, kur personu apliecinošos dokumentos parādījās
ieraksts latgalietis. Šādi ieraksti pastāvēja līdz 2002.
gadam, kad sāka ieviest jaunās pases, kurās tautība netiek norādīta.
Tur dzīvojošie jau ļoti stipri ir sajaukušies ar citām nācijām, tāpēc
viņi mēdz sevi saukt arī par sibīriešiem, bet tas nenozīmē, ka šie
cilvēki atsakās no sava latvieša vai latgalieša vārda. Savu nacionālo
piederību viņi atzīst arī tad, kad vairs nerunā ne latviski, ne
latgaliski. Četrdesmitgadnieku un piecdesmitgadnieku paaudzēs ir ļoti
daudzi, kas vairs nerunā savā valodā, bet viņiem vēl ir tā sajūta, ka
viņi pieder šīm nacionālajām identitātēm. Daudzi no šiem cilvēki bērnībā
nav mācējuši runāt citādi kā latgaliski vai latviski.
— Vai austrumu latviešiem ir vēlme
atgriezties Latvijā?
— Izbraucot no savām guberņām, šiem
cilvēkiem bija dokumenti, kurus izsniedza pagasts, taču ierodoties cara
ierēdņu ierādītajos iecirkņos, lai šie cilvēki nevarētu pārvietoties
un būtu piesaistīti vietai, uz kuru devušies, šie dokumenti tika atņemti.
Tā kā viņi tika izmitināti ļoti nomaļās vietās, saikne ar etnisko
dzimteni zuda. Viņi savai dzīvesvietai bija piesaistīti līdz pat Hruščova
laikiem — sešdesmitajiem gadiem, kad beidzot saņēma pasi ar datiem, kas
un no kurienes viņi ir. Tā kā nekad neviens nav nopietni domājis par mūsu
austrumu diasporu, tad nav arī nekāda mehānisma, kas ļautu šiem cilvēkiem
atgriezties Latvijā. Lielai daļai no šiem cilvēkiem Latvijā ir kā gaiša,
tāla sapņu zeme, kas nav sasniedzama.
— Jūs Sibīrijā mācījāt
latgaliešu valodu. Kāda bija braucēju motivācija un Sibīrijā dzīvojošo
atsaucība?
— Visa grupa, kas brauca no
Latvijas, bija latgalieši. Lielā mērā tas bija azarts: pārliecināties,
cik daudz un ko mēs varam šiem cilvēkiem iemācīt tajā īsajā laikā,
kas mums ir dots. Viens no dzinuļiem bija pārliecināties, vai tur dzīvojošie
tiešām vēl runā latgaliski. Bijām abpusēji priecīgi: Sibīrijā dzīvojošie
priecājās, ka atbraukuši jaunieši, kas savā starpā runā latgaliski,
dzied latgaļu dziesmas, un mūsējiem bija prieks un pārsteigums par to,
cik labi Sibīrijā dzīvojošie pratuši noturēt savu valodu. Valoda ir ar
dažādu piesārņojuma pakāpi, dažam tā ir pat ļoti tīra. Vakara pusē
pēc mācībām dziedājām latgaliešu dziesmas un spēlējām dažādas spēles,
bija arī izrāde latgaliski un latgaliešu literārie lasījumi.
— Vai latgaliskās kultūras atšķirības
apziņa Sibīrijas latviešu vidū nav izteiktāka kā šeit?
— Es uzskatu, ka latgalieši un
latgaliešu kultūra Latvijā nav pilnīgi integrēti, nekad nav strādāts
pie tā, lai latgalisko kultūras mantojumu uzņemtu pilnvērtīgā latviešu
kultūras apritē. Jau pirmajā klasē aizejot uz skolu, neviens nerēķinās,
ka man sevi jālauž, jāpāriet uz pavisam citu tradīciju, jo līdz šim
esmu runājusi latgaliski. Mūsu skolās nemāca, ka ir arī latgaliešu
rakstu tradīcija un nedod lasīt šīs rakstu tradīcijas paraugus. Ja jau
no sākumskolas laikiem mūsu skolēni tiktu informētu, ka ir novads ar
savu rakstu tradīciju, sabiedrība būtu daudz tolerantākā, tā no bērnības
būtu audzināta ar domu, ka mēs esam krāšņi, jo esam dažādi. Dziesmu
svētkos mēs taču gribam redzēt dažādu novadu tautas tērpus, nevis
visi staigāt vienādos linu kreklos kā latviešu nācija. Tikko ir runa
par valodu, tā uzreiz ir vajadzīgs kaut kas standartizēts.
Sibīrijas apstākļos viņi apzinās, ka tā
ir cita valoda un bieži saka, ka īstos latviešus nemaz nesaprot. Viņiem
ir bijušas situācijas, kad atbraucot ciemos uz Rīgu, radi no viņiem kaunā
novēršas, jo viņi runā latgaliski — valodā, kurā šeit sabiedrībā
nav pieņemts runāt. Atmodas laikā ir gādāts par to, lai uz Sibīriju
brauktu latviešu valodas skolotāji, taču tad notiek tā, kā
Krasnojarskas apgabalā — cilvēks aiziet uz nodarbībām, kur viņam māca
alfabētu un rakstītprasmi, bet viņš saprot, ka tā ir pavisam cita
valoda. Viņam ir vajadzīga latgaliešu, nevis latviešu valoda.
— Vai tur dzīvojošie ir tolerantāki
un atvērtāki dažādībai kā šejienes latvieši?
— Viņi ir ļoti toleranti un atvērti
— tiekot pāri Urāliem ir pilnīgi vienalga, kādas nācijas cilvēks tu
esi, neviens to nevaicā. Tu es cilvēks, ar tevi runā, ja tu esi iedomīgs
— nu tad sēdi savā kaktā. Tur viss notiek daudz tiešāk. Pie mums ir jādomā,
kur atrodoties, ko un kā drīksti teikt, lai kādu neaizvainotu, viņiem
viss notiek tieši, nav pārnesto nozīmju vai triju plānu galvā, kaut ko
sakot.
— Ko Latvijas sabiedrība var mācīties
no austrumu diasporas?
— Sirsnību, izpalīdzību un atvērtību,
viņi ir ļoti atklāti un daudz pretimnākošāki.